Vēsture un teoloģija

Vēsture

Vēstures sadaļas galvenā interese ir atmodas kustības to dažādās izpausmēs. Protams galvenā vērība ir pievērsta Latvijai.

Kam tic luterāņi

Īss ieskats Latvijas Brāļu draudzes dzīvē

Īss ieskats Latvijas Brāļu draudzes dzīvē

Latviešiem Brāļu draudze ir turama svētā un goda pilnā piemiņā. Īsos vārdos nevar pateikt visu nozīmīgo, ko tā ir nesusi un dāvājusi mūsu tautai. Tas ir grandiozs notikums, apvērsums, kad latviešu tauta pirmo reizi labprātīgi pieņem kristīgo ticību. Tā ir latviešu mošanās un sākums gaismas kustībai, kas nesusi daudz svētības latviešu tautai un vainagojusi ar savas valsts izveidošanu.

1739.gada Brāļu draudzes atmoda un tās tālākais gājums ir Dieva Svētā Gara dzīvības pieskāriens mūsu tautai. Brāļu draudze bija Dieva labās vēsts, piedošanas, spēka un mīlestības ceļš, kurā no pasaules neievērotas un nicinātas kalpu tautas izveidojās skaista nācija un valsts. Tā ir mūsu apliecība dzīvajam Dievam un ir patiess brīnums pasules acīs.

Mūsdianu latvietis šo vēsturi zin maz. Kāpēc tā? Ir virkne iemeslu, bet galvenais - pašiem latviešiem, brīviem no svešu varu žņaugiem, savu vēsturi rakstīt ir bijis maz laika – tikai daži gadu desmiti.

Latviešiem Brāļu draudze nozīmē to pašu, ko Vecās derības tautai iziešana no Ēģiptes verdzības. Kā ebrejiem, tā latviešiem tā ir Dieva svētība un Viņa gara vadība, kas uzlūko vergu tautu, dāvā un vada uz apsolīto, brīvas tautas, zemi. Vergs top par brīvu cilvēku.

Tumsa

Kā tas notika?
18.gadsimta sākums. Ziemeļu karš, slimības un bads izkāvis turpat divas trešdaļas tautas. Uz palikušo latviešu pleciem gulstas zemes atjaunošana. Viņi ir vācu muižnieku īpašums, muižas manta.Viņus drīkst pirkt un pārdot, mainīt, nospēlēt kārtīs. Tā arī notiek. Valda reāla verdzība. Latvieši, kā cilvēki, kādu maz interesēja, darbaspēks, apkalpojošā tauta. Karjeras augstākai punts – muižas kučiera buka. Diemžēl vergā veidojas verga dvēsele. Latviešus raksturo zema tikumība – dzeršana, zagšana, izlaidība. Valda māņticība un garīga tumsība. Neskatoties uz kristīgās baznīcas 500 gadu ilgo klātbūtni, viņi joprojām kalpo savām senču neskaitāmām dievībām. Latviešu acīs kristīgā ticība ir vāciešu ticība, tā ir vācu baznīca, un Kristus ir vācu Dievs, un latviešiem ar Viņu, un Viņam gar latviešiem, ir maz daļas. Kristus ir svešinieks latviešu gara dzīvei. Gadusimtos nostiprinātās netaisnības dēļ, kalpu tautas acīs, viss vāciskais ir ļaunums. Kopīgais divām, līdzās dzīvojošām, kalpu un kungu tautām, ir tikai, savstarpēja nepatika un naids. Nepievilcīgs, lai neteiktu bezcerīgs,
tautas dzīves tēlojums!

Taču Dievs neatstāj savu tautu! 1729. gadā uz Latvijā nonāk Kristus evaņģelijam dedzīgi un patiesi kalpi. Tie ir Hernhūtes (Saksijā) Brāļu draudzes sūtņi. Viņi iepazītās ar zemi, cilvēkiem un viņu ticības dzīvi. Atklājumi ir bēdīgi, proti, ka latvieši dzīvo neizprotot Dieva pestīšanas vēsti. Tiek nolemts, ka jāmeklē ceļš kā latviešus pievest pie Dieva Dēla - Jēzus Kristus. Hernhūtes brāļi ir vienkārši cilvēki, amatnieki, tātad latviešiem tuvāki, „pieņemamāki”. Viņi kopā ar latviešiem strādā smago muižas darbu, mācās latviešu valodu, lūdz Dievu atvērt ceļu pie latviešu dvēselēm. Pacietīgi un pazemīgi viņi stāsta par Pestītāja krusta ciešanām un mīlestību uz visiem cilvēkiem. Šī vēsts atrod ceļu arī uz dažu labu vietējā muižnieka sirdi, kas tad arī atbalsta Brāļu draudzes kalpošanu.

Vārds

Pēc desmit gadiem nāk arī augļi. Un, patiesībā, visa atslēga, spēka kodols bija vienā teikumā, vienā domā.
1739. gada Vasarassvētkos Valmierā sākās varena atmoda, kas īsā laikā izmainīja visu tautu. Laikabiedru liecībās lasām, ka, jo „daudzas dvēseles tiek modinātas”, ”visa zeme” raud par saviem grēkiem, cilvēki cits citam lūdz piedošanu, atdod nozagtās mantas, mitējās dzeršana un izlaidība, apmeklētāju trūkuma dēļ slēdz krogus. Ar laiku pat jāslēdz cietumus, jo tie stāv tukši. Arī bērnu vidū sākās atmoda. Latviešu zemnieki pulcējās saiešanās, vēlāk arī saiešanu namos, un teic Trīsvienīgo Dievu.

Kas gan bija šis hernhūtiešu paustais vārds, domas kodols, kurā bija tik milzīgs spēks! Mums šodien tas ir ļoti vienkāršs un pašsaprotams. Bet toreiz tas izskanēja pirmo reizi, kā jaunums, kā atklāsme – „ Jēzus Kristus ir arī latviešu Pestītājs”. Jēzus Kristus krusta nāvē gājis, cietis un miris un augšāmcēlies arī par latviešu grēkiem. Arī latvieši ir Dieva mīļota un izredzēta tauta. Jā, pasaule gan sadala izredzētajos un aizmirstajos, un latvieši ir viszemākā vietā. Bet Jēzus Kristus pats līdz mielēm un nāvei ir izbaudijis pasaules netaisnību un mīl pasaules atstumtos. Caur savu Dēlu Dievs atklāj, ka Viņš ļoti mīl latviešus, ka arī mēs esam Viņa bērni, Viņa izredzēta tauta. Dieva priekšā visi cilvēki, visas tautas ir vienādi!

Tā bija grandioza atklāsme, kas līdz ar to nesa atmodu, neapšaubāmi, viena no lielākajām Eiropas vēsturē.
Lielā Brāļu draudzes atmoda ir lūzuma punkts mūsu tautas likteņgaitā. 1742.gadā izveidojās pirmās četras Brāļu draudžu saiešanas - vēsturē pirmās pašu latviešu organizācijas. Tā ir dvēseles mošanās ceļam uz patstāvību, brīvību, sadraudzību, tuvākmīlestību, bet, galvenais, uz visas svētības avotu – caur Jēzu Kristu uz Visuvareno Dievu.

Svētība

Tā sākās Brāļu draudzes bagātā vēsture. Neskatoties uz nemitīgu pretdarbību un pat vajāšanām, vairāk kā simts gadus tā bija latviešu galvenā organizācija. Latviešiem Brāļu draudze kļuva ne vien ticības, bet visdažādāko dzīves jomu virzītāja un noteicēja. Brāļu draudze kļuva par to pamatu no kura ir audzis tas, ko saucam par latvisko mentalitāti, identitāti. Sacīsim Brāļu draudzei paldies par Dziesmu svētkiem, mūsu ziedu mīlestību, kapu svētkiem un, jo daudzām citām, tautas dvēselē skaistām lietām. Ar Brāļu draudzi saistās tādi vārdi kā Ķikulis, Cimze, brāļi Kaudzītes, Vītols, Poruks, Skalbe, un daudzi citi mums būtiski vārdi. Kā dziļas cieņas apliecinājums ir jāsprot fakts, ka līdz Brāļu draudzes likvidēšanai, drīz pēc 2 Pasaules kara, tās goda vadītājs bija Latvijas evaņģeliski luteriskās baznīcas arhibīskaps.

Kas bija Brāļu draudzes panākumu un uzvaras gājuma noslēpums?
Jā, protams spēks, kas raksturo katru atmodu – grēknožēlas un piedošanas piedzīvojums, atjaunota ticība un mīlestība, Dieva žēlastības un klātbūtnes pārliecība.
Tomēr vienu lietu, kur Brāļu draudze rada spēku, gribas uzsvērt īpaši, un tas ir kopības un sadraudzības gars. Kopība veidojās caur un ap Jēzu Kristu. Ar patiesu līdzpārdzīvojumu raugoties Pestītāja, vai kā torez mēdza teikt, lielā Sāpju Vīra, netaisnajām ciešanām, latvieši tajās saskatija līdzību ar saviem likteņiem. Tādā veidā Kristus kļuva par „savējo” it visā, priekos, bēdās. Pasaules izpratne un skaidrā bērna ticība atklājās latviešu Brāļu draudzes pirmo ziedu laiku iemīļotākjās dziesmās „Nāc, Tu, latvju Pestītājs”, „ Nāciet kopā bēdu ļaudis” u.c. Viņš kā brālis un draugs ienāca latviešu sirdīs, attiecībās vienam ar otru, un pasauli.

Noslēpums

Bībēlē ir sacīts,”kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” (Mat. ev. 18;20). Brāļu draudze piedzīvoja un atklāja šo Dieva noslēpumu.
Cilvēks Dievu sastop divējadi. Dievnamā, altāra svētuma gaismā – individuāli, ļoti personīgi - es un Viņš. Un Dievu cilvēks piedzīvo sadraudzībā ar citiem cilvēkiem. Bet ārēja svētulība un liekuļošana tur neder. Tam ir jānotiek patiesi. Jā, tad mēs atklājam, ka Dievs nāk caur otra cilvēka smaidu, sarunu, acu skatienu, mīļu vārdu, kopīgu dziesmu. Šādā saiešanā mēs mācamies, it kā ar Dieva acīm, sirsnīgā mīlestībā, iecietībā raudzīties vienam uz otru, apjaust, ka viņš patiesi ir mans tuvākais.
Tiešām lielu svētības noslēpumu mēs glabājam savās dvēselēs. Šis noslēpums atklājās sirdis savienojot skaistākajā, kas viņās atrodams. Dievs tās savieno ar mīlestības saitēm. Un, kad cilvēku dvēseles ir saistītas ar mīlestības vienotību, un visi kopā ar Dieva Dēlu, tad tā patiesi ir viena saime un draudze, Viņa bērni, ģimene. Dievs ir miers, patiesība, mīlestība, gaisma, spēks. Šo iepriecu Dievs dāvina un ļauj piedzīvot, kad vienkāršā ticībā un neliekuļotā mīlestībā Viņa vārdā sapulcējamies. Mēs mācamies vienkārši priecāties par to, ka Kristus ir kopā ar saviem bērniem, pirmais starp līdzīgiem. Tur apsolījums piepildās. Tur ir arī spēks. Dieva spēks, kas varenāks par visu un nāk pazemīgā cilvēka dvēselē. Tā bija un arī būs latviešu tautas slavas dziesma un apliecība savam Visuvarenajam Dievam!

21.gadsimts

Ko Brāļu draudzes vēsture nozīmē, un kāda tai ir vieta mūsdienu Latvijā?
Pirmkārt, Dievs nekad nekopē, Viņš visu dara no jauna. Tas nozīmē, ka mums nevajag krist valdzinājumā un kaut ko ārēji atdarināt. Tas jau iesākumā ir lemts neveiksmei. Vispirms mums ir jāmeklē veidu kā pašiem būt Kristus sadraudzībā, pēc tam - ceļš, kā tajā aicināt mūsu laikabiedrus.

Pravietis saka:”...izpētiet, kurš senlaikos ir bijis svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei.” (Jer.6;16). Pasaule mainās, attīstās, bet cilvēka dvēsele nemainās. Ko cilvēka sirds alka pirms tūkstoš un simts gadiem, to tā vēlas tagad – sirsnību, mīlestību un sadraudzību.

1739. gads

1739.gada Vasarsvētki ir pavērsiens latviešu tautas liktenī. Vēsts par to, ka Kristus ir arī latviešu Pestītājs un viņus bezgalīgi mīl un arī par šo pasaules nicināto kalpu tautu lējis savas asinis, gāja no mutes mutē, no mājas uz māju. Daudzās sirdīs šī latviešu labā vēsts (grieķu val. Evaņģelijs) rada mājas vietu un atmodināja sirdis patiesā Dieva mīlestībai.

Cik spēdami mūsu senči centās atbildēt mīlestībai uz kuru tiem nu bija atvērušās acis un sirdis. Vispirms tie patiesi raudāja par savu ļaunumu un grēkiem. Tie nāca kopā lai ar dziesmām teiktu un lūgšanās dotos pie Pestītāja. Kristus bija kļuvis par it kā šai tautai piederīgu, par savējo. Viņš saprata latviešus, jo arī Viņam nav svešas dzīves grūtības un no pasaules nav saņēmis neko citu kā netaisnību. Un tomēr bez vainas, sāpēs un ciešanās, pat mirstot pie krusta Viņš neatkāpās no mīlestības uz mums, tā, caur savām brūcēm un asinīs, cilvēku dvēseles tika atpirktas no pasules un nāves varas.

Kristus patiesi ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus. Un Viņš ir tas, kas pasauli uzvarējis, tāpēc Dieva bērni Viņam seko.

Apmēram šādiem vārdiem varam aprakstīt garīgo strāvojumu, kas virmoja it visur un iedegās arvien jaunās latviešu sirdīs. Pārsteidzoši, ka paši tā laika latvieši garīgi ļoti precīzi saprata notiekošo sakot, ka šis ir „saderināšanās” laiks, proti, ka debesu līgavainis (brūtgāns) saderinās ar savu līgavu – draudzi, Dieva bērniem latviešos.

Atmoda struji gāja plašumā, 1740. gadā jau ap 5 tūkstoši zemnieku ir Brāļu draudzes piekritēji, strauji mazinās krogus apmeklējumi, līdz ar to arī cietumi paliek tukši. Kā uz burvju mājienu izmainījās cilvēku savstarpējās attiecības, tajās ienāca daudz sirds siltuma un patiesas tuvākmīlestības. Noteikti ir jāpiemin atmoda bērnu vidū, kuri mēdza arī patstāvīgi pulcēties svētbrīžos. Caur bērniem arī viņu vecāku sirdis bieži atvērās Dieva mīlestībai.

Atmoda gāja nevien plašumā, bet arī dziļumā. Modinātie sāka organizēties pulkos un kārtās, kā arī dievgalda kopās. No latviešu vidus veidojās savi vadītāji jeb kopēji. Iesākās individuāla dvēseļu kopšana, caurrunāšana.

1742. gadā nodibinājās pirmās četras latviešu Brāļu draudzes, vispirms Valmierā, tad Straupē, Mārsnēnos un Liepā. Taču kalpu tautas atmoda bija satraukusi šīs zemes varenos, un praktiski vienlaikus ar atmodu sākās Brāļu draudzes apkarōšana. Šī ir īstenība, kas allaž jāpatur prātā, ka no latviešu Brāļu draudzes 275 gadu vēstures tikai dažus gadu desmitus tā varēja darboties relatīvas brīvības apstākļos. Turpretī pārējā vēsture norit šīs nacionālās kustības dažāda veida vajāšanu fonā. Apkarotāji bija dažādi svešie mūsu zemes valdnieki, vispirms balvācu muižniecības kārta, viņu patronētā kungu baznīca, cariskās Krievijas valdība. Latviešu Brāļu draudze attīstijās nevis pateicoties pasaules likumībai, bet par spīti tai. Un tā raugoties šai kustībā, mēs to patiesi redzam kā „brīnumu pasaules acīs”.

Jau 1743. gadā Krievijas ķeizariene kustību aizliedza un vācbrāļus izraidija no zemes. Tomēr arī tur bija sava svētība, jo latviešiem neatlika nekas cits kā vadības grožus ņemt savās rokās. Tā izauga pirmās pašu latviešu organizācijas, vadītāji no zemnieku vidus, sava „latviešu lieta”. Līdz tam nekā līdzīga nebija. Šis ir aizsākums, kas tālā nākotnē viņu bērniem deva prasmi izveidot savu valsti.

Pret Brāļu draudzes aizliegumu dedzīgi cīnijās arī vācieši, kam sāpēja latviešu tautas liktenis, minēsim ģenerālieni Hallarti, Baltazaru fon Kampenhauzenu, prāvestu Tobiasu Sprekelsenu, arī citi. Cīņa bija izmisīga un karsta, bet nespēja neko mainīt.

Tā sākās „klusais gājiens”, kad Brāļu draudze vairākās paaudzēs darbojās nelegālos apstākļos.

Kristus mīlestībai un sadraudzībai atmodinātie latvieši turpināja pulcēties slepus. Saiešanas notika mežu biezokņos, rijās sargiem stāvot uz vakts, u.tml. Un tas viss tikai tāpēc, ka latvieši gribēja būt patiesā Kristus sadraudzībā.

Dieva Gars darīja savu radošo darbu. 18.gs. brāļu vārdi ir pirmie mūsu vēsturē, kas parādās nevis kā mitoloģizēti tēli, bet kā personības. Nosaukšu vien dažus. Ievērojamākais Rīgas latviešu uzņēmējs Jānis Šteinhauers, viņa dēls, arī Jānis mācītājs Holandē un Anglijā, rūpnieks Skangaļu Jēkabs, dzimtcilvēks, kas izveidoja lielāko ziepju fabriku 18.gs. Holandē. Pirmie latviešu skolotāji Šķesteru Pēteris, Podiņu Mārcis un daudzi citi vārdi, pirmais dzejnieks Ķikuļu Jēkabs. Šo vārdu „pirmais latviešu” saistībā ar Brāļu draudzi vēl ir daudz. Izrādās jau 18.gs. bija pirmā latviešu emigrācija Rietumeiropā, ko veidoja latviešu hernhūtieši.

Brāļu draudes dzīve bija bagāta un daudzveidīga, bet centrā nemainīgi palika Pestītājs, Kungs Jēzus Kristus.

Atceraties, ka šī svētība nāca par spīti pasaules varenajiem, jo tie nemaz nebija ieinteresēti, lai no kalpu tautas izaugtu cēla nācija. Latvieši domāja savādāk, viņos bija atmodināts brīvības gars. To vairs nevarēja noslāpēt.

1802. gadā ir pirmā reize, kad latvieši iziet pret cara lielgabaliem. Tie ir Kauguru nemieri par ko vēlāk izmeklēšanas komisija ziņo, ka aiz tiem stāv latviešu Brāļu draudze.

Skangaļu Jēkabs

MĪTI UN PROBLEMĀTIKA LATVIJAS VĒSTURĒ

SKANGAĻU JĒKABS

Jau kopš esības vēsturiskās dimensijas atskārsmes cilvēku sabiedrībā klātesošs ir bijis mīts. Mīts ir veicis laika telpas organizācijas funkciju vēsturiskās kategorijās un periodos. Vēsturisko notikumu iekļaušana un sakārtojums seno laiku mītoloģijaskajās sistēmās (teikas, pasakas, dainas u.tml.) veidoja vēsturisko pašizpratni, vai vienkārši - vēsturi. Tādā ziņā mīts ir neizbēgams un mūžam klātesošs, jo visi cilvēki nekad nekļūs par bezkaislīgiem vēsturniekiem, bet viņi par to interesēsies un apmirināsies ar vienkāršotās vēstures stāstu, tātad - mītu.

Nav iespējama cilvēku sabiedrība bez mītiem, jo mūs nevieno vēsture kā tāda, bet stāsti ko mēs par pagātni stāstām šodien. Mīts, bez šaubām, ietekmē tautas pašapziņu, identitāti. Mīts veic sabiedrību socializējošas un vienojošas funkcijas.

Vienlaikus mīti, bez šaubām, ir saistīti ar kādu konkrētu vēsturisku informāciju, un no šīs bāzes izaug mīts. Jautājums ir; kādi ir mīti un, vai ir jāveido mīti?

Manuprāt, mīti ir jāveido, jo 1) tiem ir audzinošas funkcijas 2) viņi ir neizbēgami 3) ja nav „savu” mītu, tad ir „citu” piedāvājums. Savā ziņā var teikt, ka arī mītiem ir kvalitāte – cik tie jēdzīgi, daudz un pamatoti, vai stulbi.

Protams vēsturnieku uzdevums nav rakstīt mītus, bet pētīt vēsturi. Tomēr viņi ir neizbēgami saistīti ar mītiem – gan to varai pakļaujoties, gan līdzdalīgi to dzimšanā. Jautājums par vēsturi un mītu, to robežām, attiecībām ir ļoti dziļš, filozofisks un, atklāti sakot, arī tomēr ideoloģisks.

Vēsturnieka darbs ir veikt kvalitatīvu pētījumu un veidot pamatotu hisoriogrāfijas telpu. Tās mitoloģizēšana jau ir mākslinieku un politiķu jautājums. Latvijas vēsturē ir lielas „pozitīvo” mītu iespējas. Zinot latviešu pazemināta pašnovērtējuma tendenci, tam būtu vērts pievērst uzmanību.

Manā skatījumā ir vairāki aspekti, kas mākslīgi apgrūtina un pat zināmā mērā deformē Latvijas historiogrāfiju.

Kādi apgrūtinājumi ir Latvijas vēsturei?

Manuprāt, Latvijas vēsturei ir vairāki principiāli apgrūtinājumi, kas to liedz uztvert kā pārskatāmu un viegli uztveramu, kontinuitīvu, loģisku procesu. Šajā gadījumā es domāju skatījumu uz latviešu tautu kā pašpietiekamu vēsturisku lielumu, Latvijas vēstures centrālo izpētes lielumu, nevis to aplūkojot kā citu tautu vai impēriju vēsturēm pakārtotu atvasinājumu. Kā zināms, vēsturi veido fakti plus, kas ļoti būtiski, – faktu interpretācija, akcentēšana vai tikai knapa pieminēšana.

Pārskatot mācību un populāra rakstura Latvijas vēstures grāmatas rodas iespaids, ka īsta un kvalitatīva latviešu vēsture bija līdz krustnešu iebrukumam un pēc ilgu gadsimtu iztrūkuma, tā lēni sāka atjaunoties pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19.gs. vidū un pēkšņi parādās jaunlatviešu kustība kā pirmais modernās latviešu historiogrāfijas vēstures lielums. Pārējais laiks veido it kā tumšu bedri, kur pa laikam fonā aizslīd kāds latvisks tēls.

Man šāds historiogrāfisma veidojums šķiet neveikls un mākslīgi samocīts, un nebūt nesniedz apmierinošu atbildi uz jautājumu kāpēc jaulatviešu kustība izveidojās 19. gadsimta 60.-tajos gados. Centīšos uzskaitīt aspektus, kas veido nelīdzsvarotu un nesabalansētu Latvijas vēstures uztveri.

Pirmkārt, un manuprāt izšķiroši būtisks iemesls ir tas, ka Latvijas historiogrāfiju neveidoja latvieši. Latvijas historiogrāfijas pamatus izveidoja vācu un baltvācu zinātnieki, kuri veica periodizāciju, deva savas interpretācijas, arī mītus un sarakstīja daudz grāmatu. Izturoties ar visu cieņu pret viņu veikumu, nevaram aizmirst un ignorēt sociālpsiholoģisko vidi, izpratni un sabiedrību kādā veidojās Latvijas vēstures pirmā interpretācija. Proti, ka vācieši ir citas, augstākas kvalitātes vērtība. Ir divas kārtas Deutsche un nichtdeutsche – vācieši un nevācieši. Tālaikprāt, bez šaubām, vērtīgā, ievērības cienīgā vēsture varēja būt tikai vācu vēsture. „Latvieši ir tauta bez nacionālām jūtām un nacionāla lepnuma..., bez vēstures kas spēj iedvesmot.”, šie baltvāciešu intelektuāļa Ungerna – Šternberga vārdi precīzi ilustrē līdz pat 20. gadsimtam valdošo attieksmi pret latviešu tautu1. Diemžēl, šādā noskaņojumā tapušajā vāciešu vēstures historiogrāfiskajā modelī joprojām tiek veidota un izprasta Latvijas vēsture. Kad latvieši sāka rakstīt savu vēsturi, tad viņu pamatavots bija baltvācu vēsturnieku darbi. Baltvācu dotajos pamatlielumos, matricās, hronoloģijā mēs joprojām darbojamies, to aizpildot ar „latvisko” saturu. Bet patiesībā tā neļauj saprast daudzas lietas par latviešiem, jo primāri šī historiogrāfija nav tādā veidā strukturēta un interpretēta, lai latviešus uzlūkotu kā galveno vēsturiskās intereses dominanti. Viņa nevis vēršas uz latviešiem, bet drīzāk novēršas, īpaši 18., 19. gs. Jo, atkārtošu vēlreiz, latviešu vēsture nebija vērtība no baltvācu historiogrāfijas redzes un interpretācijas viedokļa.

Otrkārt, ļoti ilgstošas baltvācu, cariskās Krievijas un padomju vēstures skolu dominantes. Tās nebūt nebija ieinteresētas latviešu nacionālās vēstures aktualizāijā, bet gan tieši pretēji. Politisko varu nostādnes neļāva uzlūkot latviešu vēturi kā pašpietiekamu vēsturisku vērtību, bet tās vērtība tika meklēta un pasniegta kā integrēta sastāvdaļa kādā citā „lielākā” historiogrāfiskajā veidojumā. Vārdu sakot, latviešu vēsture tika interpretēta kā piedeva kaut kam „vērtīgākam”, kādai citai vēsturei.

Treškārt, kas sāpīgi loģiski izriet no iepriekšējā punkta – ļoti īsie latviešu nacionālās neatkarības posmi. Proti, tie ir posmi, kad pati latviešu tauta, arī valdošajās politiskajās nostādnēs, ir prioritāra vēsturiska vērtība. Vēsturiskās pašizpratnes un historiogrāfiskajās ēkas veidošanas vai pārveidošanas porcess ir ļoti, delikāts, smalks, laika un darba ietilpīgs process. Nedaudz virs 30 gadiem Latvijas republikas neatkarības gadu (praktiski viena paaudze) nudien nav daudz šadām fundamentālām grozībām. Manuprāt, šis apstāklis visbūtiskāk ir kavējis jaunu pamatnostādņu un interpretāciju veidošanos Latvijas vēsturē.

Ceturtkārt, no Livonijas sabrukuma 16. gadsimta vidū līdz 19.gs., un dažos aspektos līdz pat 20.gs. (piem. Baznīcas vēsture), ir ļoti grūti runāt par vienotu Latvijas vēsturi, patiesību sakot, pat neiespējami. Kurzeme, Vidzeme un Latgale ir teritoriāli, administratīvi šķirtas dažādu valstu sastāvdaļas. Katrā no tām ir cita nauda, likumdošana, galvaspilsēta, tradīcijas, varas institūcijas u.t.t.. Bez šaubām mācību vielā jāapskata visas Latvijas teritorijas vēsture, tomēr, ja šajā posmā to cenšas aptvert, pasniegt kā vienotu veselumu, tas bieži liek tikai vēl vairāk apjukt, vai pat dezorientē Latvijas vēsturē. Uz šādām domām mani vedina pasniedzēja darba pieredze. Mani studenti, piemēram, bieži notikumus vienā Latvijas novadā cenšas izskaidrot un pamatot ar notikumiem citā Latvijas daļā, kas attiecīgajā posmā ir cita valsts un savstarpēji ir saistīti minimāli. Šajā sakarā, manuprāt, būtu lietderīgi nošķirt vismaz Kurzemes un Vidzemes - Rīgas vēsturi. Šāds sadalījums pētniekiem un interesentiem ļautu koncentrēt uzmanību un skaidrāk saredzēt katras atsevišķās zemes vēsturisko procesu iekšējo loģiku, un kā šie patstāvīgie historiogrāfiskie lielumi savienojās kopējā Latvijas vēsturē. Mans risinājuma piedāvājums ir veidot LU Vēstures un Filozofijas fakultātē divas jaunas katedras - Kurzemes vēstures katedru un Vidzemes - Rīgas vēstures katedru. (Latgali varētu pievienot kādai no tām).

Piektkārt, runa ir par monstru un vīrusu, kas fenomenālā veidā joprojām bloķē Latvijas vēstures brīvu elpošanu un patstāvīgi to tur it kā sasaistītu, daļēji konservētā stāvoklī. Runa ir par Garlība Merķeļa labi gribēto 700 verdzības gadu teoriju. Tas brīnišķīgi atbilst visām mīta pazīmēm. Bija senie labie laiki, atnāca sliktie un to iznīcināja, iestājās tumsa... Pirmkārt, jau reālas verdzības gadus ir jādala vismaz ar divi. Lai nu kā, šis 700 verdzības gadu mītu fenomens joprojām burtiski maģiski bloķē un pat paralizē dzīvu un dzīvas Latvijas vēstures izpratni līdz pat 19.gs. II pusei.

Un jādomā, ka diemžēl ne viens vien gadu desmits paies kamēr no šā fenomena izdosies atbrīvoties, ja vispār jebkad tas izdosies.

Brāļu drauzes vēstures izpratnes problemātika

Tā kā mana specifiskā interese ir par Brāļu draudzes kustības vēsturi, tad minēšu faktorus, kas bez nepārprotama augšminētā apgrūtinājuma, arīdzan ietekmē tieši Brāļu draudzes nozīmes izpratni Latvijas vēsturē.

Politiskās varas pārstāvošās vēsturiskās skolas latviešu Brāļu draudzi uztvēra un tiecās pārvērst kā izņēemumu, seperātistu, nemiernieku grupu, sektantus, kas, vispārējā historiogrāfijā, lielākais, vien pieminami kā dīvaiņu grupa, pat pārpratums. No latviešu nācijas interešu viedokļa raugoties šī kustība bija un ir nācijas sākums, prioritāri būtisks nozīmīgs notikums un pavērsiens tautas dzīvē.

Pirmās brīvvalsts gados interese par Brāļu draudzi bija augsta un bija vērojama domas virzība, lai hrestomātiski šo kustību definētu un izprastu kā latviešu atmodas un modernās vēstures sākumu. Neskatoties uz to, ka vēsturiskās izpētes centieni un virzība bija, tomēr, bez šaubām, ilgstošā periodā iestrādātie historiogrāfiskie modeļi nav īsos gados maināmi. Bet paliekot baltvācu vēstures interpretācijā Brāļu draudzei jēdzīgu vietu historiogrāfijas struktūrā nav iespējams atrast, un, patiesībā, nekas neatliek kā vien latviešu hernhūtiešu kustību atkal „līmēt” kat kam klāt citām vēsturiskām norisēm. Elementāri pietrūka laika. Padomju historiogrāfijā domgājiens kas apskatītu un akcentētu reliģijas pozitīvo nozīmi nebija iedomājams.

Lai ierādītu latviešu Brāļu draudzei tās adekvāto vietu Latvijas vēsturē, pirmais solis ir, spēt saskatīt, aprakstīt un uztvert šo kustību kā vienu nedalāmu veselumu vairāk kā 100 gadu garumā, no 1739. gada. Te it kā Brāļu draudzes vēsture ir pati sev ienaidniece. Proti, tās vēstures grandiozais, laikietilpīgais, daudzšķautņainais un daudzpusīgais devums apgrūtina to saskatīt kopumā, vienotā vēstriskā notikumā. Pētnieki visbiežāk apskata kādu atsevišķu Brāļu draudzes aspektu, izpausmi, to piemin, varbūt pat analizē, saistot to ar citām savām domām. Tā arī paliek līdz galam nesaprasta šīs kustības klātbūtnes jēga mūsu zemes vēsturiskajos notikumos.

Brāļu draudzes nozīmes interpretācijas sakarā nedrīkst aizmirst arī jaunstrāvnieku kustības (reliģijas) laikmetu, kad latvieši veidoja „savu”, savas vēstures ideju. Tas notika vidē, kas bija ārkārtīgi spēcīgā marksistiski ateistisko ideju ietekmē un ievirzē. Viss kas saistījās ar reliģiju automātiski ieguva reakcionāru, sabiedrības attīstību bremzējošu traktējumu. Domāju, ka šī „laikmeta gara” ietekme uz Latvijas vēsturiskās domas formēšanos nav pietiekami apskatīta un izvērtēta.

SKANGAĻU JĒKABS

Ieskats kāda 18. gadsimta latviešu zemnieka – dzimtcilvēka dzīves gājumā un personībā, lai ir neliela artava, kas drupina mītu par „700 verdzības” gadu tukšumu latviešu tautas vēsturē. Viena no šī laikmeta personībām, kas seno latviešu „nesaskatāmību” var kliedēt ir Skangaļu Jēkabs.

18. gadsimta pirmajā pusē Brāļu draudzes darbības rezultātā Latvijas vēsturē strauji ienāk daudz latviešu vārdi. Virknē vēstures avotu latvieši pēkšņi atklājās kā talantīgas personības, spilgti raksturi. Un ļoti svarīgi, ka pirmo reizi jauno laiku vēsturē latvieši vairs nav vien vēsturisko norišu pasīvas sastāvdaļas, bet aktīvi vēstures veidotāji, virzītāji.

Skangaļu Jēkabs ir dzimis 1722.gadā Valmieras draudzē kā Skangaļu muižas dzimtcilvēks, miris 1801.gadā Ceistā (Zeist), Nīdrlandē.

AVOTI

Pēc Skangaļu Jēkaba nāves Hernhūtes Brāļu Draudzes izdevumā ir ievietota anonīma autora sarakstīta Skangaļu Jēkaba biogrāfija kuru, kā autors norāda, viņš ir veidojis pēc paša Jēkaba sarakstītā sava dzīvesstāsta -„Tage der Wallfahrt Eines armen lettischen Bauers durch das Jammer Thaal dieser Welt.” 2

Latviešu valodā Skangaļu Jēkaba dzīvesstāsts pirmpublicējumu piedzīvo 1833.gadā, vienā no pirmajiem latviskajiem preses izdevumiem - Straupes draudzes mācītāja G.Sokolovska garīgas celsmes laikrakstā3. To atrodam rakstā zem nosaukuma „Dzīves stāsts viena Jēzus mīļotāja mūsu zemē, kam vārds bija Jēkabs Skangel”. Avots no kura ir ņemta Jēkaba biogrāfija nav norādīts.

1834.gadā Skangaļa dzīvesstāsts iznāk vācu valodas izdevumā „Dorp.Evangelische Blatter”4. Šis izdevums atsaucās uz Brāļu draudzes 1817.gada izdevumu „Beytrage zum Erbaung Brudergemeine”5.

Katrā ziņā 19.gs. Skangaļu Jēkabs bija zināma un ievērota persona, un kā mēs redzam, nevien Brāļu draudzes apritē, bet arī ārpus tās robežām.

Šie ne tuvu nav visi avoti par Skangaļu Jēkabu. Šo rindu autors ir redzējis arī atsevišķu brošūru un citas publikācijas, taču diemžēl avotu norādes ir nozaudējis vai nav pierakstījis.

20.gs. Latvijā Skangaļu Jēkabam ir veltītas trīs publikācijas. Ludviga Adamoviča raksts „Audējs, hercoga Bīrona skrējējs un ziepju vārītājs”6, un divas Alekseja Apiņa publikācijas „Atraisīšanās” 7 un „Neparasts gājums”8

Paša Skangaļu Jēkaba arhīvs, kādās sešās, septiņās pabiezās mapēs, ir meklējams Nīderlandē, Utrehtas arhīvā (Rijks Arrchief Utrecht), kurā ir deponēts Ceistas (Zeist) Brāļu draudzes arhīvs. Šķiet, latviešu pētnieku rokas šos dokumentus nav skārušas, izņemot šo rindu autoru, kam īsu brīdi bija iespēja šos materiālus pašķirstīt.

Neliela Skangaļu Jēkaba arhīva daļa ļoti sliktas kvalitātes kserokopijās ir atrodama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.9 Šeit ir sešas , pēc man nesaprotamiem kritērijiem izvēlētu dokumentu kopas, kas apkopotas sešās mapītēs. Arī tos, bez šo rindu rakstītāja un dokumentu zinātniskā apraksta veicēja A.Apiņa, cita pētnieka roka nav skārusi.

Nacionālajā biblotekas rīcībā esošā Skangaļu Jēkaba arhīva daļa sastāda dažāda rakstura dokumentus, pārsvarā vācu, bet arī latviešu, angļu, holandiešu un krievu valodās. Dēļ sarežģītās ortofrāfijas lielākā daļa materiālu ir grūti atšifrējami, turklāt kserokopijas ir vismaz par 50% mazākas par orģināliem, dažiem dokumentiem ir nesaprotams datējums. Šeit ir vēstule Magnusam Buntebartam, neparasta ieteikuma vēstule Skangaļu Jēkabam, lai ceļojuma laikā to pabarotu un dotu naktsmājas. 1743.gadā Valmieras Brāļu draudzes latviešu vecāko saraksts, nedatēti un grūti salasāmi vēlējumi personām vācu un latviešu valodās, dienasgrāmata pārsvarā vācu, bet arī holandiešu un latviešu valodās. Tā aptver laiku no 1745 līdz 1750. gadam, bet atsevišķi ieraksti ir veikti arī vēlāk. Dokumentu kopā ietilpst dažāda rakstura aprēķini, saimnieciska rakstura dokumenti, testamenti, dziesmu lapiņas u.c. Jādomā, ka nozīmīgākais dokuments ir populārais Skangaļu Jēkaba paša sarakstītais dzīvesstāsts „Tage der Wallfahrt Eines armen lettischen Bauers durch das Jammer Thaal dieser Welt”10.

Latviešu hernhūtieši brāļu un māsu dzīves gājumus gājumus pārrakstīja un lasīja arī priekšā dažādos Brāļu draudzes saietos. To, ka latviešu vidū Skangaļu Jēkaba dzīvesstāsts ir bijis zināms un, jādomā, populārs norāda tas, ka 2002.gadā šo rindu autors Lubānā turēja rokās kādā privātkolekcijā saglabātu 19.gadsimta Skangaļu Jēkaba dzīves stāsta norakstu.

Skangaļu Jēkabs ir dzimis īsi pēc postošā Ziemeļu kara 1722. vai 1723.gadā., Cēsu apriņķī, Valmieras draudzē, Mūrmuižas Skangaļos, saimnieka brāļa ģimenē.

Saskaņā ar prof. Adamoviča pētījumiem latviešu garīgajā dzīvē tolaik dominēja reliģiskais sinkrētisms, taču bija atsevišķas saimes ko var apzīmēt par kristīgām. Tas bija pēc Ziemeļu kara Vidzemē ienākušo mācītāju – piētistu čaklās darbības rezultāts. Spilgtākā personība viņu vidū bija Valmieras mācītājs Gotholds Neihauzens11. Lielā mērā, jādomā, pateicoties tieši viņa darbības nopelnam, Skangaļu saimes dzīve jāraksturo kā kristīga nevien formāli, bet arī pēc būtības.

Māte dēlu agri iemācija lasīt. Viņš no galvas iegaumējis veselas dziesmu grāmatas nodaļas, un viņa uzdevumos ir ietilpis lasīt citiem priekšā sprediķu grāmatas un bībeles tekstus.

Turpmāko Skangaļu Jēkaba dzīves gājumu aplūkosim hronloģiskā secībā. Viņa agrajiem dzīves gadiem pamatavots ir viņa paša rakstītais dzīvesstāsts. Tomēr 30-to gadu otrajā pusē veidojās juceklīga neatbilstība starp Jēkaba vecuma un vēsturisko notikumu datējumiem. Šīs nesakritības norāda arī Adamovičs un Apinis. Es balstīšos uz pieņēmumu, ka ticamāk Skangaļa dotie hronoloģijas parametri ir kļūdaini. Notikumu hronloģiskā secība ir uzskatāma par ticamāku, nekā Skangaļa dotie gadskaitļi un sava vecuma datējums. Šajā gadījumā jāpatur vērā, ka savu autobiogrāfiju Skangaļu Jēkabs ir datējis ar 1797 gadu, kad viņš ir aptuveni 76 gadu vecs un no aprakstītajiem notikumiem to šķir vairāk kā 50 gadi. Jādomā, ka šo darbu uzrakstīt Skangali motivēja Brāļu draudzes tradīcija un kārtība, ka, nojaušot pietiekami drīzu došanos mūžībā, hernhūtieši rakstīja savas dzīvesstāstu. Tas tika traktēts kā liecība par Dieva mīlestību un vadību, kam, dabiski, savos dzīvesstāstos pievērsa galveno uzmanību. Jautājums ir, kāpēc notikumi aprakstīti tikai līdz viņa dzīves 17 gadam, jo veselība viņam noteikti ļāva raksīt. (vēl dažas dienas pirms nāves viņš veda grāmatvedības ierakstus, deva pēdējos rakstiskos norādījumus, ko darīt pēc viņa nāves).

1735/6. – 13 vai14 gadu vecumā Jēkabu nodeva amata mācībā pie linaudēja. Spriežot pēc netiešām norādēm, kaut kur Raunas – Veselavas pusē.

1738/9. - ziņas par Valmieras latviešu skolotāju semināra darbību nonāk līdz Jēkabam viņa amata māceklības vietā. Viņš alkst redzēt „ļaudis par kuriem tiku lasījis Jaunajā Derībā un kādus nekur nevarēju atrast.”12

1739. ziema/pavasaris – Jēkabs dodas uz Valmieru un piedalās hernhūtieša Magnusa Buntebārta vadītā latviešu sanāksmē pirms latviešu svētdienas dievkalpojuma. Tas ir noticis februārī jeb martā, kad latviešu saiešanas tika sadalīja pa dzimumiem, jo Skangalis saiešanā apraksta tikai jaunus, nopietnus vīriešus.

Dzirdot Kristus grēku piedošanas vēsti un evaņģeliju, Skangaļu Jēkabam notiek garīgs lūzums jeb „modināšana”. „ ...Viņš (Pestītājs) reizē ar grēku piedošanu dāvina mūžīgo dzīvošanu un jaunu, dzīvu garu tā, lai tas taptu par jaunu laimīgu radījumu. Ai, kā nu man sita mana sirds. Tagad man tika skaidrs kā saule, ka es biju tas garīgi mirušais un tumšais ceļš, kam galīgi trūka dzīvības no Dieva. Es vareni izbijos, manī viss salūza gabalos.”13

1739. - Nākošajā svētdienā Jēkabs atkal mēro piecu stundu ilgo gājienu uz Valmieru uz saiešanu, kur dāvanā saņem semināristu pārrakstītos dziesmu tekstus. Atgriežoties mājās Jēkabs garīgi aizkustina arī Skangaļu māju saimi, īpaši māti.

1739. aprīlis/maijs - Skangaļu Jēkabs Valmieras diakonātā iesāk iesvētes mācības kursu, taču jau nākošajā dienā tiek izsaukts un nosūtīts uz Priekuļu muižu, Kurzemes hercoga muižkunga rīcībā. No Priekuļiem grupa latviešu jauniešu tiek sūtīti uz Pēterburgu. Pa ceļam Valmierā Jēkabs satiek jaunos ticības brāļus. Buntebārts viņu svētī „ ar maigām mīlestības asarām”. No iepriekšējim Valmieras apmeklējumiem Jēkabam izveidojušās tuvākas attiecības ar 30 gadus veco semināristu, liepēnieti Auduļu Pēteri, (Skangaļi arī atradās netālu no Liepas muižas) kas agrāk apkārtnē bijis pazīstams ar dauzonīgu, nekārtīgu dzīvesveidu. Interesanti ir svētības vārdi ko sēžot ratos Skangaļu Jēkabs saņem no atmodinātā Auduļu Pētera, „ Nu, mans mīļais brāli Jēkab, brauc, kurp tieci saukts! Pestītājs tevi pavadīs un svētīs! Tu pazini mani iepriekš, zini, kāds beigts sunis es biju un kadus nāves darbus darīju. Bet tagad Jēzus Kristus mani ir padarijis dzīvu, un tagad es vairs mūžībā nemiršu”14

1739. - Skangaļu Jēkabs nokļūst Pēterburgā, Kurzemes - Zemgales hercoga Ernsta Johana fon Bīrona dienestā. Viņš ir lēperis, proti, kas skrien līdzās karietei. Pēterburgā Jēkabam izdodas tikties ar hercogu, kas runā teicamā latviešu valodā un jaunieti aizkustina ar savu laipnību.

Interesanta ir Skangaļa liecība, ka Pēterburgas galmā dažādos amatos ir kalpojuši daudzi latvieši. Jēkabs un citus jaunatvestie latiešu jaunekļi mācīti galmā izturēties „nevis kautrīgi, bet līksmi un apmierināti”, laikam jau, saskaņā ar apgaismības laikmeta galma dzīves paražām un modi.

/1739 Vasarassvētkos Valmierā sākas lielā atmoda, ko Jēkabs klātienē nepiedzīvo./

1740. 17.okt. – mirst Kurzemes – Zemgales hercogiene, Krievijas imperatore Anna Ivanovna. Drīz pēc tam Bīrons tiek arestēts un no sabiedrības izolēts Šliselburgas cietoksnī pie Pēterburgas, līdz kurienei Skangalis viņu pavada.

1740/41. (ticamāk, ka 1741.) - Skangaļu Jēkabs atgriežas dzimtenē, līdz tam, šķiet, panākdams savu tiesiskā (dzimtcilvēka) statusa maiņu. Aktīvi iesaistās Brāļu draudzes atmodas kustībā Valmierā. Strādā par audēju.

1742. 19.aprīlī - Valmierā tiek dibināta pirmā latviešu Brāļu draudze, Skangaļu Jēkabs darbojas puišu kārtas amatos. Dievgaldnieku sarakstā norādītā dzīvesvieta – Jērakalns.

1743. 16.aprīlī –Brāļu draudzes aizliegums Vidzemē un vajāšanu sākums.

1745. – Buntebarta mudināts Skangalis dodās uz Vāciju. Viņš uzturās Brāļu draudzes īpašumos Veterau, Marienbornā, Lindheimas seminārā. Tur viņš papildina izglītību un iesaistās draudžu dzīvē. Šajā laikā aizsākās draudzība ar N.L.Cincendorfu (1700 – 1760) ar ko viņš sarakstās līdz grāfa aiziešanai mūžībā, (katrā ziņā Skangalis grāfam raksta).

1746. – Ceistā, Holandē notiek Brāļu draudzes sinode, kurā viens no izšķiramajiem jautājumiem ir par Brāļu draudzes Baltijā turpmāko darbības attīstību vajāšanu apstākļos Krievijas impērijā. Sinodē aktīvi piedalās arī latvieši, pagaidām zināmie ir Rīgas latviešu hernhūtiešu vadītājs Jānis Šteinhauers un Jēkabs Skangalis. Reihsgrāfa L.N. fon Cincendorfa runu šajā jautājumā Skangalis ir konspektējis vācu valodā.15

1748. – Jēkabs uzturās tā laika Brāļu draudzes centrā Hernhāgā. Apgūst ziepju vārīsanas arodu. Šajā laikā Hernhāgas Brāļu draudzi arvien dziļāk skar garīga krīze (hiperkāpināts reliģisks jutekliskums, emocionalitāte). Šajā gadā pēc paša teiktā viņš pazaudēja „ ...sirsnīgo un jūsmīgo Jēzus tuvuma apziņu”16

1750. – Hernhāgas Brāļu draudzei izjūkot, pārceļas uz Hernhūti, kur strādā ziepju vārītavā.

1756. – nespējot atrast kompromisu konfliktos ar kolēģiem par darba jautājumiem pārceļās uz Angliju un darbojas turienes Brāļu draudzē.

1757. – pārceļas dzīvot uz Holandi, Ceistas Brāļu draudzi.

18. gadsimta 60- tajos, 70-tajos gados Rietumeiropa piedzīvo rūpniecības revolūciju.

Ražošana no darbnīcām pāriet uz fabrikām un notiek fundamentālas ražošanas attiecību izmaiņas. Skangalis aktīvi iekļaujās progresīvo saimniecisko pārmaiņu procesā.

1767. – Zeistā apprecas ar vācu tautības hernhūtieti Annu Elizabeti Hauhardt. Dibina pats savu ziepju ražošanas uzņēmumu. Pakāpeniski Jēkabs kļūst turīgs. Ceistas Brāļu draudzes kvartālā (Broederplein 15) uzceļ savu ziepju vārītavu un vada tās darbību.

1793. gadā Francija piesaka Holandei karu un 1795. gadā to okupē. Karadarbības sekas negatīvi ietekmē Skangaļa biznesu (jādomā arī paša, jau solīdie, gadi). Rietumeiropu plosa kari, zemē valda posts un nabadzība. Skangalis ir dāsns ziedotājs trūkumcietējiem.

1796. – sievas nāve. Ap šo laiku sašaurinās arī saimnieciskās darbības aktivitāte.

1801. 5.maijā – Skangaļu Jēkabs dodas pie sava Pestītāja. (Utrehtas arhīvā bija ziņas arī par to cikos tas notika, bet neatceros). Testamentā manta tika novēlēta Zeistas Brāļu draudzes diakonijai un radiem Vidzemē.

Trīs iemeslu dēļ Skangaļu Jēkaba personība un dzīves gājums neapšaubāmi ir intereses un vēsturnieku izpētes vērta.

Pirmkārt, caur Skangaļa dzīves gājumu paverās pārsteidzoši plaša panorāma uz 18. gadsimta latviešu sabiedrību un Eiropas norisēm būtiskos vēsturiskos notikumus un virknē robežsituāciju. Caur viņa biogrāfiju saskaramies dzimtbūšanas realitāti, Latvijas valsts „ieņemšanu” - Lielo latviešu atmodu un pirmo nacionālo organizāciju. Saskaramies ar apgaismības laikmeta izpausmēm Pēterburgas galmā un hercogu Bīronu (arī viņa dzīves robežsituācijā). Caur viņa dzīvi atklājam robežsituācijas un kardinālās izmaiņas protestantiskās Eiropas reliģiskajās idejās, novatoriskās izpausmēs reliģisko organizāciju dzīves praktiskajā organizācijā. Manuprāt ļoti plašas materiāla izstrādes un apceres iespējas ietver fakts, ka viens latviešu zemnieks rosīgi un sekmīgi darbojās Eiropas Jauno laiku vēstures robežšķirknes zīmē. Gan Eiropas industriālā revolūcija, gan Franču revolūcijas ietekmes vistiešākā veidā un skaidri atspoguļojas Skangaļu Jēkaba biogrāfijā.

Otrkārt, Skangaļu Jēkaba personībai neapšaubāmi piemīt tā kapacitāte, lai būtu saistoša arī viņa paša personība. Skangali varam droši saukt par vienu no pirmajiem latviešiem – „eiropiešiem”. Viņš ir dzīvojos dažādās Eiropas zemēs, pratis vismaz četras valodas, bija draudzīgās attiecībās un sarakstījās ar inteliģences pārstāvjiem un pat aristokrātiem. Vienlaikus viņš uzturēja attiecības ar tautiešiem dzimtenē un emigrācijā. 18.gs. latviešu emigrācija Rietumeiropā ir atsevišķas izpētes vērta, jo vismaz Brāļu draudzes ietvaros tāda pastāvēja 17. Kaut pēc rakstu darbiem šķiet, ka Jēkabs nav bijis apveltīts filoloģiskām dāvanām, tomēr ir piedalījies Cincendorfa „ Vispārējo lūgšanu” latviskās redakcijas sagatavošanā. Skangalis bija rosīgs sabiedrības reliģiskā un sociālās dzīves dalībnieks, ar savu aktīvu, dažkārt no vairākuma atšķirīgu viedokli. Protams, svarīga ir viņa sekmīgā uzņēmējdarbīa, pateicoties tai, viņš arī vispārējā Brāļu draudzes kustības vēsturē ir atstājis savas pēdas. No sociālā statusa viedokļa Skangalis ir novators un aktīvs jauno sociāli ekonomisko pārmaiņu īstenotājs, progresīvs pilsoniskās vidusšķiras veidotājs. Rakstot par Skangali allaž tiek izcelta viņa augsti morālā attieksme pret darbu un biznesa partneriem. Ar saviem finansu līdzekļiem uzņēmējs iesaistījās labdarības projektos un arī testamentā, prāvu daļu sava īpašuma novēlēja sabiedriskā labuma organizācijai – Ceistas diakonijai, kura vēlāk pārtapa par pasaulē redzamāko Brāļu draudzes misijas organizāciju – Ceistas misija (Zeister Zendigsgenootschap). Un visbeidzot, visu savu mūžu Skangaļu Jēkabs nav aizmirsis, bet allaž uzsvēris to, ka viņš ir latvietis.

Treškārt, par Skangaļu Jēkabu ir plašs neapstrādātu vēstures avotu klāsts, nevien Utrehtas arhīvā, bet arī Brāļu draudzes arhīvā Vācijā, Hernhūtē (Herrnhut). Ļoti iespējams, ka Skangalis ir ārzemju iespieddarbos visplašāk aprakstītais 18. gadsimta latvietis. Katrā ziņā būtu lietderīgi veikt arī publicēto avotu izpēti. Interesanti būtu veikt Skangaļu Jēkaba kā uzņēmēja saimnieciskās darbības analīzi. Tas ir iespējams, jo Utrehtas arhīvā ir iepazīstami viņa pedantiski vestie biznesa dokumenti. Lai izprastu latviešu dzimtļaužu sabiedrības starptautiskās ietekmes, tās saistību ar Eiropas ideju pasauli, būtu lietderīgi apskatīt 18.gadsimta „ārzemju latviešu” sakarus ar dzimteni, analizēt to nozīmi un ietekmi latviešu sabiedrības dzīvē. Te noteikti jābūt ne vienam vien pārsteigumam. Augšminētajos arhīvos materiāli gaida latviešu pētniekus.

Nobeigums un secinājumi

Skangaļu Jēkabs ir personība caur kura prizmu ir iespējams bagātīgi un ļoti daudzpusīgi saskatīt un iepazīt 18.gadsimta teoloģiskās, saimnieciskās un latviskās sabiedrības norises un attīstības dinamiku. Viņa vēsturiskās personības unikalitāte slēpjās apstāklī, ka viņa personība vairāk kā jebkura cita, līdz šim Latvijas vēsturē zināmā, pārsteidzošā un negaidītā veidā spēj savienot apgaismības laikmeta norises Eiropā ar šī laikmeta vēsturiskajām norisēm Latvijas sabiedrības dzīvē.

18.gadsimta latviešu sabiedrības dzīve joprojām ir terra incognita. Un tāpēc te ir vēsturnieku lielo iespēju zeme. Latvijas vēsturei ir svarīgi izveidot un aprakstīt apgaismības gadsimta latviešu sabiedrības modeli visā tā attiecību spektrā, - daudzveidībā, daudzpusībā. Svarīgi ir par izpētes prioritāti izcelt un paturēt parādības, kas attiecas specifiski uz vēstures latvisko elementu. Neapstrādātu materiālu ir kaudzēm! Esmu pārliecinās, ka kvalitatīvi veikts šāds pētījums loģiski paskaidros un atbildēs arī virkni 19. un pat 20. gs. jautājumus, un latviešiem mazāk vajadzēs mocīties ar saviem identitātes jautājumiem.

1 Cēsu novada vēsture II, Cēsu muzeju apvienība, 1998,129.lpp.

2 Gemeinde Nachrichten, Nr.12, Beylage zur 48-ten Woche, 1801.6.Bd.,373-403.lpp.„Des verwitven bruders Jacob Skangel,

heimgegangen in Zeist den 5-ten May 1801(scil. Lebenslauf)

3 „Ziņas par notikumiem iekš Dieva valstības; mīļām latviešu dvēselēm par atzīšanu un par apstiprināšanu iekš

vientiesīgas ticības un mīlestības uz to Kungu Jēzu Kristu”, 1833. 26.- 28.lpp

4 Dorp.Evangelische Blatter. – 1834.g. Nr.50. - 1938., Nr.2., 8.lpp Dorp.Evangelische Blatter. – 1834.g. Nr.50.

5 „Beytrage zum erbanng Brudergemeine”. – Gnaden, 1817, 8 ,Nr.4

6 Senatne un māksla, R 1938, Nr.2, 7-11.lpp Skangaļu Jēkabs (1723.-1801.) Audējs, hercoga Bīrona skrējējs un ziepju vārītājs

7 Žurnāls Grāmata, 1992, Nr.1, 79-85

8 Apinis, A.Soļi, ,a/s Preses nams, 2000, 66-75 lpp.

9 NB R X 35,3, 6-11

10 Skangaļu Jēkaba autobiogrāfijas tulkojums no vācu valodas „Nabaga latviešu zemnieka gājuma dienas caur šīs pasaules bēdu leju”

Žurnāls Grāmata, 1992, Nr.1, 79-85.lpp.

11 Adamovičs L.,Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710-1740, Sējējs,1963,158.-168.lpp.

12 Žurnāls Grāmata, 1992, Nr.1, 81

13 Turpat, 81.lpp.

14 Turpat, 83.lpp.

15 Apinis, A.Soļi, ,a/s Preses nams, 2000, 70. lpp.

16 Senatne un māksla, R 1938, Nr.2, 10.lpp

17 Dažās Brāļu draudzēs notika latviešu dievkalpojumi, pat „latviešu svētki”. Jādomā, ka latvieši aktīvi piedalījās vēsturiskajā 1746. gada sinodē Zeistā, kurā pieņēma vēsturisko lēmumu , ka Vidzemes Brāļu draudzes dzīves organizāciju un vadību jānodod pašu latviešu ziņā. Rīgas hernhūtiešu vadītājs Jānis Šteinhauers iesaistījās dažādos, arī starptautiskos Brāļu draudzes projektos. Viņa dēls, arī Jānis Šteinhauers, ilgus gadus kalpoja hernhūtiešu draudzēs Holandē, Anglijā un Īrijā

---------------

Magdalēna fon Hallarte

Dr.hist.Gundars Ceipe

Magdalēna Elizabete fon Hallarte (1683 – 1750)

Magdalēna Elizabete fon Hallarte1 (Magdalene Elisabeth von Hallart) ir viena no spožākajām Latvijas vēstures 18. gadsimta personībām. Hallartes izcilo vietu nosaka tas, ka viņa ir pirmā sieviete, kas būtiski un paliekoši ietekmējusi vēsturiskos notikumus Latvijā. Vēstures dokumenti satur pietiekoši daudz ziņu, lai varētu atklāt viņas domas un attieksmi pret dažādiem notikumiem. Tādejādi Hallarte kļūst par pirmo sievieti – personību Latvijas vēsturē. Protams, arī pirms tam ir vēsturiskas ziņas par sievietēm, bet visbiežāk tās ir saistībā ar viņu vīriem vai bērniem, un maz ko pastāsta par pašu personībām. Magdalēna Elizabete fon Hallarte kā spoža zvaigzne ienāk vēstures veidotāju – vīriešu pasaulē, tā piesakot arī sievietes nozīmi šīs zemes vēstures veidošanā.
Hallartes vārds ir nesaraujami saistāms ar Vidzemes Brāļu draudzes rašanos un darbības pirmajām desmitgadēm. Bez Hallartes atbalsta latviešu hernhūtiešu kustības nebūtu vispār, vai tā, pavisam noteikti, būtu savādāka.
Un tā kā „Vidzemes Brāļu draudze ir latviešu nacionālās atmodas pirmsākums”2, kas loģiski un praktiski nozīmē pirmo atmodu, tātad ir pamatoti apgalvot, ka Hallarte ir šīs pirmās atmodas veidotāja un virzītāja, un devusi būtisku ieguldījumu pirmās latviešu nacionālās kustības izveidē un nostiprināšanā. Viņa ir atslēgas persona hernhūtiešu kustības aizsākumam Vidzemē un Igaunijā. Šajās abās zemēs Brāļu draudzes ienestā jaunā vērtību izpratne, kardināli mainīja ievērojamas dzimtcilvēku sabiedrības daļas izpratni un attieksmi pret pasauli, sabiedrību un tās sociālo iekārtojumu. Rezultātā tika dots ārkārtīgi spēcīgs impulss izglītības attīstībai, kas deva pamatu nacionālā inteliģences slāņa veidošanā. No Brāļu draudzes aprindām nāk virkne „pirmo” kultūras un sabiedrisko darbinieku, kā arī pamatu rod daudz tradīciju, kuras tiek saistītas ar nacionālo mentalitāti, piemēram, Dziesmu svētki, koru tradīcijas u.c.3 Brāļu draudzē izaugusī vērtību un dzīvesziņas paradigma ir būtiski ietekmējusi un sasaucās ar latviešu nacionālās identitātes izpratni. Ir pamatoti apgalvot, ka latvieši ir atmodas nācija.4 Šo, tautai ļoti svarīgo notikumu pirmsākumā atradās sieviete, vidzemniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte, un tos pozitīvā veidā ietekmēja.

Biogrāfija
Magdalēna Elizabete fon Hallarte piedzima Gulbenes draudzes Beļavas muižā (Kortenhof) 1683. gadā5. Kad meitene kļuva septiņpadsmit gadus veca sākās Ziemeļu karš (1700 – 1721). Kā zināms īpaši postošas sekas tas atstāja Vidzemē, kura pilnībā tika izpostīta un bojā gāja līdz pat 2/3 iedzīvotāju. Viņas tēvs bija Zviedru armijas virsnieks – „Regimentsquartermeister”- pulka kvartermeistars (?) Johans Gustavs Būlovs (Jochan Gustav von Būlow). 1705. gadā, kad Magdalēna ir 22 gadus veca nomirst viņas tēvs. Tā paša gada 19. novembrī Magdalēna Elizabete dibina ģimeni, izejot par sievu pie Zviedrijas armijas majora Hansa Georga Leijona (Leyon), kam piederēja Ungurmuiža un Kūdums. Jaunajā ģimenē ātri vien piedzima divi dēli. Leijons saņem militārās pakāpes paaugstinājumu, kļūdams par pulkvežleitnantu „Obristlieutenant” un zviedriem iebrūkot Krievijā, tiek norīkots aktīvā karadarbībā. 1708. gadā kaujā pie Ļesnas viņš krīt. Nākošais likteņa trieciens jaunajai atraitnei nāk 1710. gadā, kad Vidzemi smagi skāra mēra epidēmija – viņas abi dēli nomira.
Tomēr šajā pašā gadā, 18. jūnijā viņa apprecējās otrreiz. Otrais vīrs bija Krievijas impērijas armijas ģenerālis, brīvkungs Ludvigs Nikolajs fon Hallarts (Ludvig Nikolaus von Hallart). Līdz ar šīm laulībām Magdalēna Elizabete ieguva augstu sociālo respektu un ietekmi Vidzemes muižniecībā, jo ģenerālis tika Krievijas imperatoru augstu vērtēts un ieņēma redzamu vietu Pēterburgas galmā. Magdalēna Elizabete fon Hallarte gan oficiālos dokumentos, gan ikdienas saskarē ieguva titulu „ģenerāliene” (Generalin), kas pasvītroja viņas izcilo vietu Vidzemes bruņniecības hierarhijā. Viņa ir arī vienīgā sieviete Latvijas vēsturē, kas nes šādu neparastu, bet sabiedrības akceptētu „ģenerālienes” titulu.
Acīmredzot, tāpēc, ka ģenerālis bija ienācējs Vidzemē, jaunā ģimene sākumā dzīvoja sievas īpašumā – Beļavas muižā. Šajā ģimenē bērni tā arī nepiedzima, iespējams, tas ir saistāms ar kara sekām, badu un morālajām traumām, ko Hallarte jaunības gados piedzīvoja. Visu mūžu viņa cieš no vārgas veselības.
1716. un 1717. gadu periodā Hallarti ilgstoši uzturējās Drēzdenē.6 Tur viņi iepazinās ar piētisma idejām par dziļi personīgām attiecībām ar Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu un paši iemantoja sabiedrības cieņu, gan personību, gan skaidrās kristīgās nostājas dēļ. Drēzdenē „dievbijīgajai ģenerālienei” (Fromme Generalin)7 izveidojās draudzība ar grāfieni Erdmūti Benignu fon Reusu (Erdmuth Benigna von Reuss). Hallarte iepazinās arī viņas meitu 16 gadus veco Erdmūti Doroteju (Erdmuth Dorothea), kura vēlāk, 1722.gadā, apprecējās ar reihsgrāfu Ludvigu Nikolaju fon Cincendorfu (Ludvig Nikolaus Graf von Zinzendorf). Viņi abi bija Hernhūtes Brāļu draudzes veidotāji un vadītāji. Drēzdenē viņi iepazinās arī ar pašu grāfu Cinncendorfu, kurš tobrīd ir 16 vai 17 gadus vecs. Jaunais grāfs tad „iemācījās cienīt”8 ģenerāli un ģenerālieni. Hallarti iepazinās arī ar pašu piētisma celmlauzi Augustu Hermani Franki (August Herman Francke). 1720.gadā vēl dzīvojot Drēzdenē Hallarti par mājas mācītāju pieņem Halles piētistu Albertu Antonu Fīrortu (Albert Anton Vierorth),9 kurš ar viņiem kopā atgriežās Vidzemē, vēlāk kļūstot par nozīmīgu Brāļu draudzes atmodas kustības darbinieku.
1721.gadā Hallartu ģimene ilgāku laiku uzturējās Pēterburgā. Interesanti, ka šajā periodā viņš meklēja ekumeniskus kontaktus un saskares punktus ar austrumu ortodokso baznīcu. Ģenerālis vairākkārtīgi tikās ar pareizticīgo baznīcas vadītājiem, īpaši ar Pleskavas un Narvas arhibīskapu Teofanu (Feofan). Sarunās piedalījās arī mājmācītājs Fīrorts.10 Iespējams šādu kontaktu meklējumi saistās ar Cincendorfa ekumenisko ideju ietekmi, jo arī viņš meklēja kristīgu kopību ar austrumu baznīcu.
Ģenerāļa Hallarta ietekmi Pēterburgā norāda arī 1725. gada iegūtais algas paaugstinājums un mūža rentē nodotās četras Vidzemes muižas. Tā viņš iegūst Valmiermuižu, Mūrmuižu, Burtniekus ar Svārti. Turklāt rentes maksa tiek noteikta ar vairāk kā 50% atlaidi no taksācijas vērtības un tiek atstāti visi pārējie muižu ienākumi. Ģenerāļa alga tika paaugstināta līdz 2000 Alberta dālderiem gadā. Privilēģijās tika iestrādāts arī noteikums, ka viņa nāves gadījumā tās pilnībā pāries viņa sievai. Interesanti, ka šo privilēģiju sniedzēja, savā pirmajā valdīšanas gadā, bija cita vidzemniece - ķeizariene Katrīna I, Ernsta Glika audžumeita Marta Skavronska. Tā netiešā veidā, caur šo privilēģiju sniegšanu Katrīna I ir devusi savu ieguldījumu latviešu atmodas kustības izaugsmē.
Jau drīz 1727.gada 27. martā ģenerālis Hallarts mirst un tiek apglabāts īpašā, sievas celtā kapličā aiz Valmieras baznīcas sakristejas. Kapličai līdzās iestādīja trīs liepas, vismaz viena tur vēl auga 20.gadsimta otrajā pusē. Četrdesmitčetru gadu vecumā Magdalēna Elizabete atkal paliek viena. Pateicoties tālredzīgajam vīram viņa kļuva par ļoti bagātu atraitni. Neskatoties uz pastiprinātu pretējā dzimuma interesi, viņa tomēr vairāk neapprecējās, bet savas garīgās un financiālās iespējas veltīja, lai īstenotu savas misijas apziņu - nesavtīgi kalpotu Dieva valstībai un „saviem mīļajiem latviešiem.”11
Atlikušo mūža daļu viņa pavada Vidzemē, un tā ļoti lielā mērā ir saistīta ar labdarību un Brāļu draudzes un tās kristīgās tuvākmīlestības ideālu atbalstšanu. Tāpēc turpmāko ģenerālienes dzīvi apskatīsim saistībā ar viņas filantropiskajiem centieniem un Vidzemes Brāļu draudzes pirmsākumiem.

BRĀĻU DRAUDZE
Atjaunotā, jeb Hernhūtes Brāļu draudze dibinājās 1722. gada 17. jūnijā, kad grupiņa astoņu cilvēku sastāvā čehu tautības reliģiskās sirdsapziņas bēgļu nelegāli šķērsoja Hāsburgu totāli katoliskās Bohēmijas robežu un nonāca protestantiskajā Saksijā. Tie bija Jana Husa evaņģēlisko ideju nesēji no senās, 1457. gadā dibinātās, bet tobrīd asiņaini vajātās, Brāļu draudzes, jeb Unitas Fratrum. Šīs grupas vadītājs un atjaunotās Brāļu draudzes dibinātājs bija Kristians Dāvids (Christian David). Klāt neesot 22. gadus vecais grāfs Cincendorfs deva viņiem atļauju savā īpašaumā, pie Hūtberga kalna būvēt savu apmetni. Grāfs tur ieradās tikai pēc pusgada un uz īsu brīdi. Apmetni nosauca Herrnhut – Dievs sargā, jeb Kunga pasargājums. Viņiem pievienojās vēl bēgļi no Bohēmijas un citas dažādu konfesiju, evaņģēlisku kristiešu grupas. Samērā īsā laikā tur jau bija vairāk kā simts brāļu un māsu. Tad sākās strīdu periods, par konfesionālo piederību u.tml., jo Hernhūtē bija gan senās Brāļu draudzes pēcteči, reformāti, luterāņi, šķiet arī kāds valdensietis.(Waldenser)12 Risinājums „no augšienes” nāca 1727. gada 13. augustā, kad baudot Svēto Vakarēdienu gan klātesošos, gan klāt neesošos hernhūtiešus pārņēma pārdabisks vienprātības un sadraudzības gars. Dieva mīlestības piedzīvojumā viņi saprata, ka konfesionālā piederība un teoloģiskās konstrukcijas ir pakārtota lieta galvenajam; dzīvai dvēselei - cilvēkam un glābjošai Dieva žēlastībai Jēzū Kristū. Jebšu, Dieva mīlestība stāv pāri cilvēku teoloģiskiem prātojumiem. Šādā nozīmē Brāļu draudze ir arī ekumenisma, tā vislabākajā nozīmē, aizsācēji un idejas sēkla Vakareiropas kristīgo ideju vēsturē. 13. augustu Brāļu draudze joprojām svin kā dienu, kad pats Svētais Gars ir izveidojis draudzi.13 Drīz pēc tam viss ļoti mainījās, un, no mazās grupas Hernhūtē, misionāri ar Kristus evaņģēlija vēsti izklīda pa pasaules attālākajiem nostūriem, tā kļūstot par Rietumeiropas misijas kustības pionieriem. Kas attiecas uz Kristianu Dāvidu un Cincendorfu ģimeni, tad viņi visu mūžu palika luterāņi. Tolerance savstarpējās attiecībās un citāda viedokļa respekts ir Hernhūtes Brāļu draudzi raksturojošs lielums.

HALLARTE UN BRĀĻU DRAUDZE VIDZEMĒ
Drīz pēc Brāļu draudzes atjaunošanās, 1729. gada augustā Hernhūti sasniedza vēstuli ar aicinājumu uz Rīgu. Draudze aicinājumam tūlīt atsaucās un ar draudzes svētību septembrī uz Vidzemi tika sūtīts namdaris Kristians Dāvids un morāvietis linu audējs Timotejs Fīdlers (Timotheus Fiedler). Ceļš no Hernhūtes veda caur Drēzdeni, Berlīni, Ščecinu, tad ar kuģi līdz Kēnigsbergai, un kājām caur Klaipēdu, Liepāju, Jelgavu, līdz 30. oktobrī brāļi nonāca Rīgā, kur viņi stādījās priekšā kā Jana Husa pēcnācēji. Rīdzinieki brāļus uzņēma ar lielu prieku un tos apdāvināja, taču brāļi neparko negribēja dāvanas pieņemt, jo uzskatīja, ka viņiem jāiztiek no savu roku darba. Pats Dāvids, jau vēlāk, savu pirmo Vidzemes apmeklējumu apzīmēja kā izlūkošanas gājienu, otro reizi gājis jau uz pļauju, bet trešo celt namus savai Dieva tautai.14 Brāļi Rīgā uzturējās piecas nedēļas strādāja un sludināja Kristus mīlestību, līdz tas kādiem Rīgas kungiem sāka šķist traucējoši. (šādas reakcijas daļai cilvēku ir raksturīgas saskaroties ar patiesību G.C.) Rīgas pilsētas viedoklis tika formulēts, ka šobrīd vairs nav apustuļu laikmets, lai Dievs vienkāršus, nemācītus ļaudis darītu par mācītājiem. Doktors Luters jau visu ko vajag ir reformējis, un citi reformatori mums nav vajadzīgi. Brāļi lēnu garu apvainojumus pieņēma, bet neielaidās diskusijā, lai viņi neizrādītos „mācītāji”.15 Situācijas atrisinājums nāca Valmiermuižas pārvaldnieka Brumma (Brumm) personā. Viņš ģenerālienes uzdevumā aicināja Kristianu Dāvidu doties viņu apciemot, jo viņa vēlās aprunāties. Valmiermuiža savu dedzīgi ticīgo īpašnieku dēļ bija izveidojusies par nozīmīgu garīgās dzīves centru. Tālākajā notikumu attīstībā Valmiermuižas (un Valmieras) kā garīgā centra nozīme tikai pastiprinājās, nonākot latviešu pirmās atmodas degpunktā. Tā bija teritorija, kur atmoda tika gatavota un notika, vēlāk izplešoties pa visu Lielvidzemi16 un Igauniju.
Pa ceļam Dāvids Straupē tikās ar turienes draudzes ganu Tobiasu Šprekelsenu (Tobiass Spreckelsen), kurš viņu iztaujājis par senajiem Brāļiem Bohēmijā un Morāvijā, un viņu beidzamo bīskapu, izcilo teologu un pedagogu Johanu Amosu Komeniusu (Johan Amos Comenius).
1730. gada janvāra pirmajā dienā Dāvids nonāca Valmierā un tika izmitināts Valmiermuižā. Ģenerāliene viņu uzņēma ar lielu prieku un mīlestību. Sarunās viņa viesi sīki iztaujāja par Hernhūti un turienes Brāļu draudzi. Viņa pauda lielu sajūsmu par grāfienes Cincendorfas darbību. Savukārt vēstulēs uz Hernhūti Kristians Dāvids jūsmīgi slavēja Hallartes darbību „Jēzus Kristus valstības labā”.
Jau nākošajā dienā, lai satiktos ar hernhūtieti no Ungurmuižas ieradās, ļoti ievērojams Vidzemes bruņniecības pārstāvis ģenerāleitnants barons Baltazars fon Kampenhauzens (Balthasar von Campenhausen). Caur Kristianu Dāvidu vinš aicināja uz savas zemes izveidot Vidzemes Hernhūti, tur izmitinot 30 hernhūtiešu ģimenes un dot tiem pārcelšanās naudu 200 dālderus. Arī Valmieras prāvests, viens no 18. gadsimta redzamākajiem Vidzemes mācītājiem Kristians Noihauzens (Christian Neuhusen) tiekoties izrādīja labvēlīgu interesi par brāli no Hernhūtes.
9.janvārī, kā katru gadu, ģenerāliene uz Rēveli (Tallinu) sūtīja humānās palīdzības provianta kravu savam bijušajam mājmācītājam Fīrortam un tiem, kam pietrūkst. Piekrāmēja 15 ragavas un Dāvidam uzticēja karavānas vadību. Šis uzdevums viņam deva iespēju, gan iepazīt Lielvidzemes igauņu daļu un Igaunijas guberņu, gan pirmo reizi iepazīt latviešus. Ceļš bijis smags, bieži dubļains, jo trūcis sniega, ar zemniekiem Dāvids sazinājies žestu valodā. Vēlāk Dāvids raksta, ka par spīti smagajai fiziskajai piepūlei latvieši visu ceļu ir bijuši laipni un pieklājīgi. Dāvids arī konstatē, ka Vidzemē ir daudz labāka drošības situācija kā Vācijā, jo zemnieki nebaidās vērtīgo kravu atstāt bez uzraudzības, pašiem krogos ēdot vai guļot.17 Pēc 11 dienu ļoti smaga ceļa, vidēji dienā veicot ap 20 km, karavāna nonāk Rēvelē. Mēnesi pie Fīrota nodzīvojis Dāvids atgriezās Valmiermuižā.
Vēstulēs uz Hernhūti viņš regulāri atskaitījās par savām gaitām, un tajās var gūt daudz ziņu par latviešu ikdienas dzīvi. Jo ceļojuma mērķis pirmām kārtām bija latvieši – noskaidrot vai viņi pazīst to Dieva mīlestību un dvēseles glābšanu, kas cilvēkiem atklāta caur Jēzu Kristu. Kristiana Dāvida secinājums ir viennozīmīgs, ka zemnieku tauta mīt garīgā tumsā un neizprot Dieva mīlestību. Tādēļ viņš uzskatīja, ka Dievs Vidzemē Brāļu draudzei ir sagatavojis tīrumu, lai pļautu dvēseles Debesu valstībai un uz šejieni būtu jāsūta ļaudis, kas prastu izskaidrot latviešiem Dieva mīlestības vēsti. „Manas domas ir tās, ka tur kur Kungs mums atdara durvis, un viņi liek mums nākt, tur mums ir arī jāiet.18 Šādā garīgā izpratnē Valmiermuiža kļuva par evaņģēlija durvīm uz Vidzemi,(t.i tur dzīvojošiem.latviešiem) un ģenerāliene Hallarte par durvju atvērēju un Kristus vēstnešu aicinātāju.
Ģenerāliene aicina Dāvidu uzņemties 1725. gadā izveidotās muižas skolas vadību, bet viņam nav īstas pārliecības, ka viņam tas būtu jādara, un šo jautājumu viņš nodeva Brāļu draudzes izšķiršanai. Pēc apustuliskas tradīcijas neskaidrību gadījumos hernhūtieši lūdza Dieva padomu caur lozēšanu.19 Rezultātā Dāvids nestrādāja muižas skolā, bet Vidzemē palika, iepazinās ar citiem kristīgas pārliecības muižniekiem, mācītājiem.
Latviešu valodas nezināšana radīja barjeru saskarē ar zemniekiem. Un tā kādā sarunā ar ģenerālieni viņi nonāk pie domas, ka tiklīdz sāksies 1730. gada siena laiks, Kristians Dāvids dosies uz muižas pļavām, lai strādājot plecu pie pleca ar latviešiem iemācītos viņu valodu. To, ka Dāvids nopietni centies apgūt valodu, norāda tas, ka Vasarsvētku apsveikumu savam kolēģim Fīdleram, kurš uzturās Straupē pie Šprekelsena, viņš nosūta vēstulē latviešu valodā.
Tā paša 1730. gada vasarā ģenerāliene atjauno saraksti ar grāfu Cincendorfu, bet tad smagi iegūļās slimības gultā, bet viņas mājmācītājs izrādījās smalks intrigants un mācēja sēt neuzticības sēklu pret grāfu un Brāļu draudzi, arī materiālā ziņā, ka tiem interesē tikai ģenerālienes bagātība. Kundzei atlabstot ar laiku pārpratumi noskaidrojās. 1735.gadā ceļā no Pēterburgas, Valmiermuižā no 18. līdz 31. oktobrim viesojās grāfa uzticības persona un ievērojamais Brāļu draudzes vadītājs Dāvids Ničmanis, morāviešu baznīcas pārstāvis (David Nitschmann, Syndicus der marischen Kirche).20 Vizīte norisēja pozitīvā un kontruktīvā gaisotnē. Ničmanis Hernhūtē ieradās ar sīku informāciju par Baltiju, par ievērojamākajiem muižniekiem un mācītājiem, kam ir interese atbalstīt Brāļu draudzes ideju. Gan Hallarte, gan Kampenhauzens bija solījuši sagādāt visas nepieciešmās atļaujas grāfa vizītei Lielvidzemē un eventuāli arī hernhūtiešu darbībai. Atjaunojās arī sarakste starp
ģenerālieni un grāfu, kurā ģenerāliene uzstājīgi grāfu uzstājīgi aicina apmeklēt Baltiju.

GRĀFA CINCENDORFA VIZĪTE

1736.gada 8.septembrī reihgrāfs Ludvigs Nikolass fon Cincendorfs ieradās Rīgā un sāka savu Baltijas apciemojumu. Šo vizīti mēdz saukt par triumfālu, jo viņš visur tika jūsmīgi sagaidīts. Noteikti arī tāpēc, ka viņš pārstāvēja aristokrātijas pašu virsotni, kādi tolaik Baltijā parādījās gaužām reti. No Rīgas grāfs devās uz Ungurmuižu (Orellen), pa ceļam uz pāris stundām iegriezās Straupes mācītājmuižā pie Sprekelsena, tad devās pie Kampenhauzeniem, kur nakšņoja. Pie Hallartes grāfs uzkavējās veselu nedēļu. Tad viņš devās uz Tallinu. Starp pavadošajām personām ģenerāliene nozīmēja arī Valmiermuižas kalēju Ķīšu Pēteri, kurš vēlāk kļuva par vienu no pirmajiem modinātajim latviešiem un par redzamu latviešu pirmās atmodas darbinieku. Tallinā grāfam i piedāvāja Igaunijas superintendanta (bīskapa) amatu. Cincendorfs bija Vitenbergas universitātes teologa diploms, bet augstais sociālais stāvoklis aizliedza tikt ordinētam par „vienkāršu” mācītāju. Viņš piedalījās dievkalpojumos un sprediķoja centrālajos Vidzemes un Igaunijas dievnamos, divreiz arī Valmierā.21 Arī Rīgā un Tallinā viņa sprediķi tika uzņemti arkārt jūsmīgi un ar lielu atsaucību.
Tomēr Cincendorfa vizītes galvenais nolūks nebija vis vāciski runājošo evaņģelizēšana, bet evaņģēlija dēstīšana latviešu un igauņu vidū. Tādēļ atceļā no Tallinas Valmiermuižā notika „darba grupas” apspriede par līdzekļiem kā sasniegt mērķi, ka latviešu un igauņu tautas saprastu eveņģeliju. Sanāksmē piedalījas ieinteresēto personu kodols Cincendorfs, Hallarte, Kampenhauzens, Šprekelsens, un vēl dažas personas, kopumā škiet, ne vairāk kā desmit. Šo sanāksmi var apzīmēt kā vēsturisku, jo tika nolemts veidot mācību iestādi, kur sagatavot pedagogus no latviešu vidus un attīstīta ideja par evaņģēlisku latviešu organizēšanu pulciņos, jeb saiešanās. Šīs divas organizatoriskās struktūras bija būtiskākās, latviešu atmodai, kura sākās pēc trīsarpus gadiem.
Cincendorfa vizīte iezīmēja sākumu mērķtiecīgam un intensīvam latviešu Brāļu draudzes kustības organizatoriskajam darbam. Grāfa rosināta Brāļu draudzes sinode Marienbornā nolēma uz Vidzemi sūtīt sešus skolu darbiniekus. 1737. gada 26. oktobrī, lai strādātu par skolotājiem, Valmiermuižā nonāca pieci hernhūtieši, studenti un amatnieki, Pomerānijas, Vācijas, Silēzijas izcelsmes. Valmiermuižā viņi uzreiz ķērās pie latviešu valodas apguves kalēja Ķīšu Pētera un ģenerālienes mācītāja Melhiora Paulija vadībā, kas pēc Adamoviča domām arī bijis latvietis.22 Pēc pāris nedēļu intensīvas latviešu valodas apguves Valmiermuižā, viņi izklīda pa citām muižām – Strupē, Ungurmuižā, Ērģemē.

GARĪGĀ CENTRA IZVEIDOŠANA

Vienlaikus Hallarte ar Kristianu Dāvidu attīsta domu par mācību iestādes un garīgā centra izveidošanu Valmierā. Ģenerāliene nopirka zemi Gaujas labajā krastā, pāris simts metrus lejpus tiltam. Tāpat viņa nopirka vajadzīgos būvmateriālus un darbi varēja sākties. Tos vadīja pārliecināts hernhūtietis, Valmieras draudzes diakons Barlahs (Barlach). Tādēļ to dēvēja arī par diokanātu. Pārsteidzošā kārtā Valmierā ir saglabājies Diakonāta ielas nosaukums, kas joprojām iezīmē ceļu uz jau pirms 264. gadiem likvidēto iestādi.
Īsā laikā pēc Hallartes rīkojumiem tika uzbūvētas vairāku ēku komplekss, kas kļuva par Brāļu draudzes centru un atmodas sākumvietu visā Baltijā. Šo centru nosauca saskaņā ar hernhūtiešu tradīcijā par Jērakalnu. Ar laiku šeit darbojās latviešu skolotāju seminārs, saiešanas latviešu zemniekiem un zemniecēm, mīlestības mielasti, Brāļu draudzes kustības vadības sapulces, arī latviešu kustības organizētāji un vadītāji te pulcējās. Centrālā saiešanu zāle vienlaikus varēja uzņemt vairāk kā 1000 cilvēku. Tāpat Jērakalna komplekss ietvēra latviešu semināristu kopmītnes, virtuvi, stalli 10 zirgiem, ratnīcu, virtuves dārzu, riju, ledus pagrabu, pirti un līdzās esošajās gravās tika ierīkotas modernas brīvdabas klases un saiešanu vietas. No tālienes nākušie brāļi un māsas to izmantoja kā viesnīcu. Tā kā darbība eksplozīvi attīstījās (1742. gadā latviešu semināristu jau bija vairāk kā 100) ģenerāliene vēl vairākkārt iepirka apkārtējos zemesgabalus un sponsorēja nepieciešamo ēku būvniecību. Būvmateriāliem arī ziedoja Kampenhauzens, arī kādi Valmieras draudzes muižnieki. Pašai Hallartei pasākums kopumā izmaksāja vairāk kā 2000 dālderu. Toties Jērakalns spēja uzņemt un vairākus tūkstošus cilvēku, kas pēc atmodas 1739.gadā, ik nedēļas nogali pārplūdināja Jērakalnu. Hallartes pazemīgā un nesavtīgā kalpošana nodrošināja praktisku iespēju Dieva vārda sludināšanai un ērtības sadraudzības veidošanai sanākušajiem ļaudīm. Cēli! Visu Jērakalna kompleksa izbūvi ar grandiozu iesvētīšanu pabeidza 1741.gada septembrī.

LATVIEŠU ATMODAS SĀKUMS

Un tagad apskatīsim latviešu atmodas norises, kas arī bija Hallartes darbības mērķis un atalgojums, jebšu viņa darīja visu iespējamo, lai notiktu spējās, pozitīvās un varenās izmaiņas latviešu garīgajā dzīvē.
Par pirmo atmodināto latvieti hernhūtieši nodēvēja kalēju Ķīšu Pēteri. 1738.gada 12.martā kāds brālis ienācis Valmiermuižas smēdē sasveicinājies un sacījis: „Mīļais Pestītājs ir atnācis aicināt atgriezties grēciniekus, bet ne dievbijīgos. Ar grēciniekiem Viņš sēdēja pie viena galda, kopā ēda un aicināja viņus pie sevis nākt.” Tad Pēteris piedzīvojis savu atgriešanos evaņģēliskai ticībai uz Jēzu Kristu, ko viņš vēlāk savā dzīves gājumā apraksta sekojoši: ”Šinī brīdī manas bailes un apjukums pazuda, it kā uguns aprīti. Manas važas nokrita nost, un akmens, man nekustināms, pats no sevis novēlās no manas sirds. Šis brīdis man mūžam paliks neaizmirstams, tie bija augsti svētki, kad nu caur manu sirdi ritēja Moku jēriņa asinis.”23 Līdzīgus dvēseles atgriešanās notikumus piedzīvoja tūkstošiem citu latviešu, ko viņi arī čakli fiksēja savos diārijos, jeb dzīvesgājumu aprakstos. Tās ir pirmās rakstu zīmes latviešu nacionālālajā daiļliteratūrā. Pirmie pašu latviešu radītie teksti.
Pavasarī un vasarā Ķīšu Pēterim sekoja arī citu Valmiermuižas latviešu kalpu atgriešanās, jeb modināšanas piedzīvojumi. Jau sākot ar maiju modinātie muižas ļaudis tika aicināti pievienoties muižā turētajās saiešanās vācu valodā. Pēc Hallartes domām Hernhūtes brālis Barlahs (Barlach) jau bija pietiekami apguvis latviešu valodu, lai varētu patstāvīgi vadīt latviešu mācību iestādi. Tā 1738.gada 23.augustā, ar Vidzemes baznīcas ģenerālsuperintendenta Jēkaba Fišera (Jacob Fischer) akceptu, dibināja un iesvētīja pirmo latviešu skolotāju sagatavošanas semināru Valmierā, ķur, ģenerālienes vārdiem sakot, lai „zemei par svētību krietni vīri tiktu sagatavoti par skolotājiem un tiktu novērsta jaunatnes nezināšana”.24
Mācību programma tika izstrādāta vienam gadam, sekojot modernās pedagoģijas „tēva” un pēdējā senās Brāļu draudzes bīskapa Komeniusa, jeb Komenska didaktiskajiem uzstādījumiem. Kas tolaik patiesi bija moderna un novatoriska pedagoģiskā sistēma, nevien Vidzemē, bet Eiropā kopumā. Līdztekus citām modernām mācību procesa metodoloģijas programmām, īpaši jāuzsver revolucionārais jaunums – muzikālā audzināšana. Jaunieši apguva notis un dziedāšanu pēc tām, lai varētu noturēt meldiņu. Tas radikāli ietekmēja latviešu dziedāšanas kultūru, ko pārliecinoši demonstrē baznīcas vizitāciju dokumenti pirms un pēc tam, kad attiecīgajā draudzē sākuši darboties Jerakalnā sagatavotie pedagogi.25 Studiju pirmajā gadā, 1739.gada 13. janvārī baznīcas ģenerālvizitācija fiksē 15 semināristus no dažādām centrālās Vidzemes draudzēm. Jaunieši dzīvoja kopmītnēs, līdz ar to palikdami pastāvīgā garīgajā saskarsmē ar hernhūtiešiem.26 Vēlāk seminārs kļuva starptautisks, jo tika uzņemti ārzemju skolnieki no Kurzemes un Kalmikijas. Pret pēdējiem ģenerāliene izturējusies īpaši labvēlīgi, jo zinājusi, ka dzimtenē viņu tauta ir ļoti apspiesta.
Līdztekus „modinātajiem” Valmiermuižas latviešiem, mācību procesa gaitā ar rudeni arī semināristu vidū sākušās „modināšanas”, kad viņi izpratuši pasaules garīgo iekārtojumu un Jēzus Kristus upura nozīmi tajā.
1739.gada 8.janvārī Jērakalnā notur pirmo „latviešu stundu”. Ar katru nedēļu apmeklētāju skaits pieauga. Ap Lieldienām nodalīja vīrus un sievas, lai tie atsevišķi turētu kārtas sapulces. Pirms Vasarsvētkiem ļatviešu saiešanas jau apmeklēja ap 200 personām. Dalībnieki tika skubināti „atstāt vecos grēku ceļus un nākt Jēzus, kas tik ļoti mīl”.27 Lai pārvarētu latviešu kautrību un nedrošību, tika sarīkots kopīgs vāciešu un latviešu mīlestības mielasts, kad tiek kopta garīgās sarunās tiek kopta sadraudzība, dziedātas dziesmas, kopīgi baudīta tēja ar kādu smalkmaizīti. Hernhūtiešu savstarpējas izlīdzināšanās un pazemības tradīcija bija kāju mazgāšana vienam otram, kā tas rakstīts Jaunajā derībā. Šīs visas bija pilnīgi jaunas un nepieredzētas lietas latviešu cilvēkiem, un acīmredzot gāja pie sirds un tos uzrunāja. „Modinātie” latvieši paši sāka misionēt savu tautiešu vidū, stāstot, ka Kristus nav vien vācu Dievs, bet arī latviešu tautas Pestītājs, un ļoti mīlot pasaules grūtdieņus, kāds bijis pats un kādi ir latvieši, un, ka Dieva priekšā visi cilvēki un tautas ir vienādi, bez izšķirības augstajos un zemajos.
Lielās atmodas sākumu droši var datēt ar 1739.gada Vasarsvētku dienām, kad Jērakalnā saplūda tūkstošiem latviešu un daudzi piedzīvoja garīgu uzrunu, kā rezultātā krasi mainīja savu dzīves veidu un individuālo vērtību sistēmu. Par šo periodu saglabājušās daudzas gan hernhūtiešu, gan muižnieku un mācītāju, gan pašu latviešu rakstītās liecības, jo neievērot šo notikumu un tā nestās krasās pārmaiņas tautas dzīvē bija neiespējami. Daudzās asarās tika izraudāta nožēla par laiku, kas pavadīts nepazīstot Kristus mīlestību. „Uguns ir nokritusi no debesīm”, „sirdis deg kad tām sludina krustu. Tā ir liela atmoda”, visa Valmieras apkārtne īsā laikā „apgriezta apkārt un pārvērsta”, ceļos, pļavās, laukos dzirdama smilkstēšana un vaimanāšana (Winseln und Wehklagen) un daudz grēknožēlas asaru.28 Atmoda īpaši spēcīgi skāra bērnus un jauniešus, kur individuāli organizējās svētbrīžiem un garīgām sarunām. Bieži tas bija spontāni un notika visdažādākajās vietās mēžos, pļavās u.tml.
Šie notikumi rosināja tā saukto „nakts gājēju” kustību, proti, kad līdz pat Brāļu draudzes aizliegumam 1743. gada aprīlī, ik nedēļas nogali simti un tūkstošu latviešu devās svētceļojumos uz Valmieru, lai sadraudzībā varētu vienoties slavas dziesmā savam jaunatrastajam Dievam. Paši latvieši to sauca par savas tautas „saderināšanās”, jeb kāzu laiku ar debesu līgavaini, Dieva Dēlu – Jēzu Kristu, kas nu ir arī latviešu glābējs. Ir daudz liecību un garīgu raksturojumu par šo laikmetu, piemēram, ka latvieši lūguši ar tādu aizrautību un spēku, ka „zeme varētu būt sakustējusies”.
Skaidrs, ka atmoda izplatījās pa plašāku apvidu un ļoti daudz, jaunu un vecu, bija gribētāju redzēt kā no debesīm kritusī „uguns kurās”. Daudzi mēroja vairākus desmitus kilometru. Kā tālākais gājums minētas 8 jūdzes, kas atbilst apmēram 60 km. Kāda laikabiedrs liecība teikts sekojoši. „Dvēseles kļuva pa tam arvien kārākas, un, tiklīdz ļaudis sestdienās un svētku priekšvakaros tika atlaisti no darba, viņi nāca lieliem bariem uz diakonātu ceļā dziedādami savas vismīļākās dziesmas – Nāc, Tu, latvju Pestītājs;Nāciet kopā bēdu ļaudis./ ../.Lai gan viņi cauru dienu un visu nedēļu bija darbā ļoti noguruši,taču visu nakti miegs nenāca viņu acīs. Un kad viņi atgriezās mājā viņi bija pirmie pie darba, un turklāt tik mundri, ka viņiem neko nevarēja manīt.”29
Hallarte protams nevarēja izsaukt pašu atmodu, bet viņa tai ticēja un darīja visu savos spēkos iespējamo tās sekmīgai norisei, tā teikt, sniedza tehnisko nodrošinājumu. Cilvēki nu plašos Vidzemes novados bija iekustināti savās dzīvēs apliecināt jaunu garīgo vērtību paradigmu. Lai pirmie pavasara ziedi nenosaltu, Hallartei aktīvi piedaloties, tika domāts par jauno garīgo vērtību nostiprināšanu latviešu sabiedrībā. Pirmkārt, akcents tika likts uz dvēseles garīgās dzīves padziļināšanu, atmodinātajiem veidojot personīgas attiecības ar Visuvareno. Praksē tika ieviesta pastorālā dvēseļkopšana un visi tika mudināti ar tuvākajiem dalīties par savas dvēseles ķlāšanos”. Šī pastiprinātā un niansētā uzmanība iekšējai pasaulei, iespējams, ir likusi sēklu Vidzemes smalko dvēseles dzejnieku plejādei, kuri gandrīz visi nāk no hernhūtiešu vides. Otrkārt, tika domāts kā atmodinātos latviešus organizēt, tā nodrošinot kustības ilgtermiņa stabilitāti. Jo, kaut arī vairākus gadus nakts gājēji bija apbrīnojami čakli, skaidrs, ka tas var darboties tikai kādu laiku esot uz garīga pacēluma viļņa, bet ne ļoti ilgstoši. Tāpēc, ar ģenerālienes gādību, sāka veidot organizatoriskas sakārtotības aizmetņus. Atmodinātie latvieši tika pārbaudīti un, atbilstoši evaņģēlija izpratnei, sadalīti trijās pakāpēs – apžēlotie, atmodinātie, aizkustinātie. Zinot par bipolāraās sabiedrības, patronāta gūstā esošās, baznīcas pastiprināto, parasti nelabvēlīgo, uzmanību pret kalpu kārtas aktivitātēm, Brāļu draudzes vadītāji, psiholoģiskās spriedzes mazināšanai, vairījās, kā Vācijā, lietot terminu draudze (Gemeinde), bet lietoja - kopa, jeb sadraudzība (Gemeinschaft). Ar to tika pasvītrots, ka visas, arī modināto, dvēseles ir un paliek, kungu kārtai pakļautībā esošās, baznīcas piederībā.30

LATVIEŠU BRĀĻU DRAUDZE

Lai nodibinātu latviešu Brāļu draudzi pirms tam ilgstoši tika meklēta iespējamā modināto latviešu organizācijas forma. Vidzemes luteriskās baznīcas satversme šādu organizāciju iespējamību neparedzēja. Lietas juridisko atrisinājumu meklējot, ļoti enerģiski rīkojās hernhūtiešus atbalstošie mācītāji Šprekelsens, Zīlmanis (Sielmann), Brunings (Bruningk). Tomēr, šķiet, vissvarīgākais apstāklis bija tas, ka hernhūtiešu darbības sākumā tiem bija pietiekams muižu īpašnieku un turētāju atbalsts. Tādejādi Krievijas impērijas valdības Baltijas muižniekiem dāvātās milzīgās juridiskās privilēģijas attiecībā uz savu īpašumu (arī zemniekiem) nodrošināja Brāļu draudzes darbības attīstībai nepieciešamo tiesisko pamatu un faktisku stabilitāti. Šis ir nozīmīgs latviešu Brāļu draudzes „veiksmes stāsta” aspekts, jo plašā vāciskās garīdzniecības un muižniecības daļā valdīja izteikti naidīga attieksme pret latviešu pašizpausmi un dedzīgo apliecināšanos hernhūtiešu kustībā. Kā pierādīja tālākā situācijas attīstība, opozīcija bija labi organizēta, enerģiska rīcībā un ļoti mērķtiecīga latviešu Brāļu draudzes vajāšanās.
1742. gada janvārī Jērakalnā noturēja pirmo latviešu draudzes dienu. Bet pirmā vēsturē zināmā latviešu nacionālā sabiedriskā organizācija – Brāļu draudze - tika dibināta Valmierā, 1742. gada 14. aprīlī. Ģenerāliene Hallarte dziļi iesaistījās organizācijas plānošanas un struktūras veidošanas darbā. Zinot ģenerālienes autoritāti, ir pamatoti apgalvot, ka viņa ir būtiski iespaidojusi latviešu Brāļu draudzes organizāciju, strukturālo sakārtojumu un darbības veidu un metodiku.
Aprīļa vidū Hernhūtes brāļi ar lozes palīdzību noteica personas, kuras būs jaunās organizācijas vadītāji. Turklāt tiek atzīmēts, ka loze nekrita tiem, kuri, kā potenciāli perspektīvāki vadītāji, gāja pirmie, bet „vientiesīgām un klusām dvēselēm”. 31 Piesaucot Dievu un ar loziņu izraudzīja 40 latviešu vīriešus un sievietes, kuriem bija lemts kļūt par pirmajiem latviešu organizācijas vadītājiem un dažādiem priekšniekiem. Tā piemēram, kaugurietis Auškas Mārcis kļuva par laulāto brāļu vecāko, viņa vietnieks bija Ceļa Anšs no Kocēniem. Jērnes Anna vadīja laulātās sievas, viņas vietniece Ģeides Kača, abas no Kauguriem, u.t.t.
Līdz ar draudzes dibināšanos izveidojās jauni amati, amatpersonas un to nosaukumi latviešu valodā. Valmierā tie bija – vecākais, vecākā palīgs, skolotājs, skolotāja palīgs, skubinātājs, slimo kopējs, kalpotājs. Organizācija iekšēji dalījās kārtās – vīrieši un sievietes, precēti un neprecēti. Bija atklātas celsmes sapulces un slēgtas sapulces, tikai uzņemtajiem locekļiem. Darbību organizēja dažādo kārtu konferencēs. Augstākā pārvaldes institūcija bija vecāko konference. Pēc Hernhūtes parauga tajā svarīgākos jautājumus, arī uzņemšanu draudzē izšķīra ar lozēšanas ceļā. Draudzes diena bija svarīgākais vienojošais un jauno identitāti veidojošs pasākums. To noturēja reizi mēnesī. Draudzes dienā teica garīgu uzrunas vārdu, daudz dziedāja, lasīja draudzes ziņas un svinīgos apstākļos no kandidātu pulka par draudzes locekļiem uzņēma jaunus locekļus (tos kuriem bija pozitīvs loziņa rezultāts). Dziedāšanu pavadīja mūzikas instrumenti, īpaši Jērakalnā – harmonijs, ragi, vijoles. Ikdienā kārtu priekšniekiem pienākums bija veikt garīgi dziļas pārrunas – „caurrunas” ar kārtas locekļiem un kandidātiem. Tika ieviesti mīlestības mielasti, kur uz kopēja galda lika pašu sarūpētus ēdienus un dzērienus (pārsteidzoši, bet dažkārt arī vīnu).32 Pie Sv.Vakarēdiena baznīcā brāļi un māsas mēdza iet ar lozi izvēlētās kopās.
1742.gada sākumā iznāca arī Hallartes sponsorētā latviešu Brāļu draudzes dziesmu grāmata ar 234.dziesmām „pehz sawu muhschigu isglahbschanu mekledamahm dwehselehm par labbu”33
Tajā pašā gadā līdzīgā veidā tika izveidotas vēl trīs latviešu Brāļu draudzes Straupē, Mārsnēnos un Liepā. Amatpersonu iesvētīšana notika klātesot ģenerālienei un grāfienei Erdmūtei fon Cincendorfai, kas arī šajā sakarībā apmeklēja Vidzemi . Tā latviešu zemnieki un zemnieces organizējās savās īpašajās Brāļu draudzēs. Hernhūtieši atzīmēja, ka latvieši izrādījušies veiklāki un prasmīgāki, nekā tiem no sākuma licies. Latvieši savām saiešanām ļoti pieķērās, tās kļuva par viņu, latviešu lietu. Brāļu draudzes lietas labad viņi parādīja sirdsšķīstu nesavtību un gatavību nest lielus upurus.
1743. latviešu Brāļu draudzē ir uzņemti 2700 dalībnieku. Taču par kustības dalībniekiem bez šaubām jāuzskata arī kandidāti, tad šo skaitli ir jāreizina vismaz ar divi. Skaitliski locekļu lielāko daļu veidoja jaunietes un jaunieši, arī laulāto kārtā dominēja trīsdesmit un četrdesmitgadnieki.

VAJĀŠANU SĀKUMS

Ja Valmieras un Straupes draudzēs darbība noritēja labā sapratnē ar draudžu mācītājiem un lielāko daļu muižnieku, tad šāda attieksme nebija vispārēja tendence Vidzemē. Muižnieki kļuva bažīgi par viņu dzimtcilvēku garīgās stājas maiņu. Zemniekos pieauga patstāvības un neatkarības gars. Īpaši nepatīkama šķita organizācija, kuras darbību tie nespēja kontrolēt. Zemnieki bieži rīkoja slepenas sapulces un viņu savstarpējie kontakti pārauga vienas atsevišķas muižas vai draudzes robežas.
Lielais Brāļu draudzes draugs un atbalstītājs Vidzemes bruņniecības landrāts Kampenhauzens 1742. gadā tika iecelts par Somijas ģenerālgubernatoru. Tas krietni atviegloja hernhūtiešu ienaidnieku mērķu īstenošanu. Tā paša gada nogalē langtāgā izveido Brāļu draudzes darbības izmeklēšanas komisiju. Vidzemes konsistorija izdeva rīkojumu mācītājiem atbalstīt komisijas darbu. Taču šoreiz, bēdīgo intrigu meistaru slavu ieguvušie, Vidzemes muižnieki pārspēja paši sevi. Ķeizarienes Elizabetes Petrovnas aizliegums Brāļu draudzes darbībai tika parakstīts jau 1743. gada 16.aprīlī. Komisija tikai knapi bija sākusi izmeklēšanu, par gala slēdzienu un ziņojumu vēl nevarēja būt ne runas. Spoži!
Komisija 26.aprīlī slēdza Jērakalnu un visas durvis aizzīmogoja. Tāpat slēdz saiešanu vietas Valmiermuižā, Straupē, Mārsnēnos u.c. Tika nopratināti zemnieki, konfiscēta Brāļu draudzes literatūra – dziesmu un mācību grāmatas, pat arī kādas Bībeles(!). 1743. gadā konfiscēja ap 2000 grāmatu, bet represijas turpinājās arī vēlākos gados. Uz ķeizarienes likuma pamata Vidzemes landtāgs pieņēma lēmumu par visu hernhūtiešu izraidīšanu un jebkādu sakaru ar Hernhūti nepieļaušanu. Viens no izmeklēšanas komisijas secinājumiem bija, „hernhūtieši ir viena no luteriskās baznīcas nošķīrusies draudze, kas iekārtojusi sev baznīcu Vidzemē un aizvilina no luteriskās baznīcas tās locekļus, kurus tā padara no luterāņiem par t.s. morāviešu brāļiem”.34
Kampenhauzens atradās Somijā, kad viņu sasniedza ziņas par Brāļu draudzes apspiešanu. Tikai rudenī radās iespēja Pēterburgā tikties ar ķeizarieni, taču bija jau par vēlu, lavīna bija iekustējusies. Viņš panāca tik to, ka krietni sabojāja, līdz tam ļoti labās, attiecības ar valdnieci. Cīņa patiesi bijusi izmisīga, negaidītā vizītē caur Baltiju uz Pēterburgu devās grāfiene fon Cincendorfa. 1743. gada 12.decembrī Rīgā, lai vēlāk tiktos ar Elizabeti Petrovnu ieradās grāfs Cincendorfs, taču tika aizturēts un internēts Citadelē, kur sagaidīja arī jauno gadu. Daudz un izmisīgas cīņas bija pret muļķīgo aizliegumu, un pilnīgi bez jebkādiem pozitīviem rezultātiem.
Brāļu draudzes hisoriogrāfijā laika periods starp Elizabetes aizliegumu un cara Aleksandra I žēlastības vēstuli 1817 tiek saukts par „kluso gājienu”, kad darbība noritēja pagrīdes un puslegālos apstākļos. Jaunajiem apstākļiem latviešu brāļi un māsas prata pārsteidzoši labi piemēroties, un, nevien, saglabāt organizāciju, bet pat to pilnveidot un pat ar laiku skaitliski paplašināt.
Nākot Brāļu draudzes aizliegumam ģenerāliene Hallarte jau bija 60 gadus veca, arī veselības stāvoklis nebija spožs. Tādēļ birokrātiskajās cīņās ģenerāliene neko daudz neiesaistījās. Viņa pastāvigi dzīvoja savā Valmiermuižā un hernhūtieši viņas autoritātes ēnā bija labi pasargāti. Savā darbībā tie bija spiesti samazināt tikai nepieciešamo minimumu, lai neietu tiešā konfrontācijā ar valdības likumiem. Protams, aizliegums spēcīgi apgrūtināja latviešu brāļu un māsu pārnovadu kontaktus.
Pavisam bezcerīga situācija kļuva 1745.gadā, kad Vidzemes baznīcas virkonsistorijas ģenerālsuperintendantu tika iecelts fanātisks hernhūtisma ienaidnieks mācītājs Cimmeranis (Zimmermann). Acīmredzami viņa misijas izpratne saistījās ar kustības apkarošanu. Piemēram, mācītājiem stājoties amatā, vai tikai mainot draudzi bija jāparasta papīrs par personīgu Brāļu draudzes nosodījumu. Šāda baznīcas pozīcija, protams, ienesa nevajadzīgu duālisma spriedzi latviešu zemnieku un baznīcas attiecībās. Savai Brāļu draudzei latvieši no sirds bija pieķērušies. Bet atrodoties nemitīgu vajāšanu situācijā, dabiski, ka tādejādi, baznīcu viņi redzēja kā sociālā netaisnīguma īstenošanas paklausīgu instrumentu valdošās varas rokās. Situācija uzlabojās tikai 1770.gadā, kad Cimmermanis nomira. Viņa amata pēcnācējs mācītājs Jēkabs Lange pret hernhūtiešiem bija neitrāls un viņu lietās nejaucās. Tas iezīmēja otrā atmodas viļņa aizsākumu, kas sākot ar 18.gadsimta noslēguma gadiem pāršalca jo plašus Vidzemes novadus.

IZSKAŅA UN SIMBOLI

1749. gadā Vidzemes Brāļu draudzes vadītāji centās nodrošināt juridiskas Jērakalna mantošanas tiesības. Arī tā bija tālredzīga rīcība, jo jau drīz 1750. gada 30. janvārī , 67 gadu vecumā, apklusa Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes sirds. Zīmīgi, reizē ar viņas nāvi, „aizgāja” arī latviešu Jērakalns. Tā darbība vairs nekad neatjaunojās. Bet tas cauri gadsimtiem, līdz pat Otrajam Pasaules karam tas palika dzīvā Brāļu draudzes piemiņā, kā latviešu tautas garīgās atmodas simbols.35
Pēc ģenerālienes uz Valmieru atnāca kambarjunkurs Zivers (Sivers). Viņa attieksme pret Brāļu draudzi bija negatīva. 1753.gadā pēc viņa rīkojuma, lai iegūtu būvmateriālus nojauca pusi no centrālās ēkas un skaisto riju (t.i. latviešu saiešanas namu). Jērakalna nožogojums tika vienkārši sadedzināts. 1763. pēc 13 gadu ilgas tiesvedības Brāļu draudzes pārstāvjiem izdevās Jērakalna kompleksa paliekas attiesāt. Sākās pat tā atjaunošana. Bet Visuvarenais bija spriedis tam palikt par tikai garīgu simbolu, un 1765. gadā tajā iespēra zibens un tas pilnībā nodega.
Un atkal uzkrītoši zīmīga sakarība. 1765.gadā, turpat netālu, otrpus Gaujas, iesvētīja Gaides saiešanas namu36. To latvieši godāja par „mātes saiešanu”, jo tas bija pirmais latviešu saiešanas nams, to vairāku simtu rindā, kas izauga Vidzemē un skaistu veidoja tautas dvēseli.
Ģenerālienes Hallartes un Jērakalna vārdi ir nesaraujami saistīti. Acīmredzami, ka viņu misija ir bijusi veicināt un ļaut iedegties pirmajai svētajai atmodas dzirkstelei latviešu tautā. Bībeles Dieva vārdā ir sacīts, ka Dievs nedzīvo cilvēku rokām radītos tempļos, bet gan skaidrās un šķīstās cilvēku sirdīs37. Tādā kārtā izveidojās, ka pati latviešu tauta tapa par dzīvu dievnamu. Galvenais svētums un vērtība ir cilvēku dvēselēs, nevis taustāmās svētvietās. Tā latviešu dzimtļaudis ar savu Brāļu draudzi visiem pretspēkiem palika neuzvarama. Bet vēsture pavērsās gluži pretēji – viņi paši kļuva uzvarēji. Latvieši izveidoja savu inteliģenci un, ar laiku, savā zemē izloloja savu valsti.

Centīsimies izveidot konspektīvu kopsavilkumu par M.E. fon Hallartes devumu.
1) Pēc Ziemeļu kara viņa izveidoja pirmo muižas skolu savu dzimtcilvēku latviešu bērniem.
2) Viņas personīgās iniciatīvas un uzstājības rezultātā Vidzemē ieradās grāfs Cincendorfs, kas deva būtisku ierosmi Brāļu draudzes attīstībai Lielvidzemē un Igaunijā.
3) Savu Valmiermuižas īpašumu ģenerāliene izveidoja par galveno stratēģisko atbalstu hernhūtisma ienākšanai Baltijā.
4) Visu ģenerālienes dzīvi raksturo liela mēroga praktiskā labdarība. Viņa ar mācību līdzekļiem un uzturu atbalstīja bērnus un jauniešus, regulāri veica plašas humānās palīdzības akcijas.
5) Apjomīgie finansiālie ieguldījumi Brāļu draudzes būtiski izšķīra tās izveidošanos un attīstību.
6) Nedrīkst par zemu novērtēt Hallartes intelektuālo devumu. Viņa piedalījās Brāļu draudzes Vidzemes misijas stratēģijas izstrādāšanā. Vēlāk ģenerāliene plānoja modināto latviešu strukturēšanos vienotā organizācijā.
7) Mecenātisms izdevējdarbībā nodrošināja

MAGDALĒNA ELIZABETE FON HALLARTE KĀ PERSONĪBA

Vēstures avoti dod ieskatu par ģenerālienes rīcības motivāciju. Tie arī ļauj ieskatīties Hallartes personībā un dod kādu nojausmu par viņas iekšējo pasauli. Tomēr tā kā Hallartes biogrāfija, īpaši bērnība un jaunības gadi, nav izpētīti, varam vien nojaust ietekmes, kas izveidoja viņas personību.
Apzinātajos vēstures avotos skaidri saskatāma viņas izteikti pozitīva attieksme pret latviešu dzimtcilvēkiem. Kaut arī tieša avota nav, var gandrīz pilnīgi droši apgalvot, ka viņa zināja latviešu valodu. Iespējams, ka viens no šiem muižniekiem neraksturīgi tuvās attieksmes iemesliem ir meklējams bērnībā, kura pagāja Beļavā. Iespējams viņai ir bijušas draudzīgas attiecības ar latviešu bērniem, varbūt aukle bijusi latviete. Katrā ziņā jādomā, ka viņai ir bijusi pozitīva pieredze saskarē ar latviešiem. Tomēr, tie ir tikai minējumi, jo šis periods ģenerālienes biogrāfijā nav apzināts.
Bez šaubām, nedzēšamu iespaidu uz Hallartes personību atstāja kara šausmas. Tas sākās kad meitene bija 17 gadus veca, bet jau drīz arī Vidzeme piedzīvoja baisu nāves pļauju. Iespējams piedzīvotā traģēdija, 27 gadu vecumā zaudējot visu ģimeni, veidoja pasvītroti personīgi attieksmi pret ļaunumu kā tādu. Un kā ļaunuma pretmetu, deva dziļu motivāciju rīcībai, kas cilvēkos atraisītu gaišos spēkus.
Līdz šim apzinātie vēstures avoti nesatur arī kādas konkrētas norādes par reliģiskās pieredzes attīstību. Tomēr ģenerālienes rīcība un apzinātie vēstuļu teksti norāda uz skaidru un dziļu ticības izpratni, kāda mēdz būt cilvēkiem ar dziļi personīgiem piedzīvojumiem attiecībās ar Dievu. Šādu attieksmi pret Visuvareno noteikti veicināja un nostiprināja Hallartes saskare ar Saksijas piētistu vidi, kā arī, ilggadējs draudzes mācītājs, Vidzemes piētisma redzamākais pārstāvis Valmieras prāvests Noihauzens, (miris 1734.gadā).
Hallartes attieksmi pret latviešiem vislabāk demonstrē dzīve viņas Valmiermuižā. Protams, Hallarte bija savu dzimtcilvēku kundze,38 tomēr dzīve Valmiermižā dažās jomās izteikti atšķīrās no citām Vidzemes dzimtmuižām.
Hallartes zemnieki bija izglītotāki, pārtikušāki un ar augstāku morāli.
Valmiermuižas skolu Hallarti izveidoja tā paša 1725.gada rudenī, kad pārnāca uz dzīvošanu Valmiermuižā. Profesors Adamovičš to sauc par „latviešu muižu skolu māti”.39 Drīz skolā mācību process tika nodrošināts 100 skolniekiem, arī tās vadītājs bija latvietis, Valmiermuižas mājmācītājs Melhiors Pauls (Pauliņš).40 Lieki teikt, ka visus izdevumus sedza Hallarti.
Būtiski ģenerālienes attieksmi pret latviešiem norāda fakts, ka atnākot uz Valmiermuižu atlaida vācu tautības apkalpojšo personālu un deva priekšroku latviešiem. Jo pēdējos viņa uzskatīja par uzticamākiem kā vāciešus.41
Brāļu draudzes sanāksmēs ģenerāliene ir skūpstījusies ar latviešu zemniecēm, bet zemniekiem vien devusi roku bučot. Artūrs Baumanis savā romānā - triloģijā „Hernhūtieši”42 izvirza domu, ka ģenerāliene piedalījusies hernhūtiešu tradicionālajā kāju mazgāšanā un savām zemniecēm mazgājusi kājas. Tam pamatojumu vēstures avotos neesmu atradis, tomēr šādas iespējas varbūtamība ir augsta. Lai arī labprāt piedalījās pasākumos, šķiet īpaši latviešu, tomēr Hallarte palika ārpus tiešās organizatoriskās rosības.

No otras puses ģenerāliene piederēja Vidzemes sabiedrības augstākajām aprindām, un respekts pret viņas personu norāda uz viņas stāju, personīgo autoritāti, un jādomā to, ko sauc par harizmātisku personību. Trāpīgs ir Kristiāna Dāvida dotais ģenerālienes raksturojums kādā 1740.gada vēstulē uz Hernhūti. „Ģenerāliene nav radīta kopībai (...)Ir labāk, ka viņa paliek atsevišķa persona, luteriete. Liela sieviete, soģe Israēlī, kas viņa patiesībā ir, jo tā Pestītājs var viņu labi izlietot.43
Un tomēr Hallartes galvenā motivācija nebija kādas reliģiskas idejas propogandēšana vai projekta attīstīšana. Bet galvenā motivācija bija šķīsta un nesavtīga mīlestība uz latviešu tautu. Kad pēc uzstājīgas prasības sūtīt uz Vidzemi skolotājus Hernhūtes loze norādīja uz kādu augsti izglītotu brāli 1736.gada sākumā uz Hernhūti rakstīja, „Maniem nabaga zemnieciņiem būtu labs tikai vientiesīgs skolotājs, kas žigli rosītos viņu vidū /.../ Kaut lielais Pravietis palīdzētu, ka mani nabaga latvieši paši pravietotu un celtos kā skolotāji savu brāļu vidū. Lai nāk drīz šis laiks.”44 Šis citāts norāda, ka ģenerāliene psiholoģiski smalki jutusi latviešu zemnieku dvēseles, viņu vajadzības un sāpes. Un šķiet, šeit varam saskatīt dokumentētu pravietojumu par drīzajām grandiozajām pārmaiņām, kas notiks pie Vidzemes latviešiem. Tas norāda uz garīgi patiesi dziļu un nobriedušu personību, kurai ir kādas īpašas garīgas dāvanas un vizionārisms.

Grāfs Cincendorfs raksturojot Hallarti ir sacījis, ka viņas „sirds dega padarīt latviešu zemi svētlaimīgu”45 Šķiet, lielā mērā var apgalvot, ka Latvijas vēsturē šī bija pirmā plašā aktivitāte, kuras motivācija ir patiesas rūpes par latviešiem un Hallarte bija šīs kustības rosinātāja un uzticīga atbalstītāja. Ir patīkami nonākt pie secinājuma, ka mīlestība ir galvenā rīcības motivācija. Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes gadījumā tā ir.

Līdz mūsdienām ir saglabājies ģenerālienes Hallartes vizuālais attēls. Brāļu draudzes vadības ēkā, Vogtshoff, Hernhūtē, centrālajā zālē pie sienām piekārtas stāv astoņas lielas gleznas. Tie ir Brāļu draudzes dibinātāji un vadītāji. Tur ir arī vienas personas attēls, kura nekad oficiāli nav bijusi Brāļu draudzē. Tas ir vidzemnieces Hallartes portrets. Viņš atrodas pie loga, krītošu saulrieta staru apspīdēts. Uz skatītāju noraugās glīta trīsdesmitgadniece. Kaut arī redzams trausls, smalki veidots sievietes augums, viņas stāja ir cēla, ar aristokrātisku pašcieņu. Acu skatiens ir dziļš, ciešs, bet ne nomācošs. Drīzāk mierīgs, saprotošs un gudrs. Un mirkli ilgāk pakavējoties pie gleznas, pārņem sajūta, ka tajā redzamā sieviete zina kādu būtisku noslēpumu, kuru tu vēl neesi atklājis.

P.S Ja gadījumā šo rakstu ir izlasījuši kādi krietni valmierieši, tad sanākat kopā un uzceliet šai dāmai pieminekli no pateicīgās latviešu tautas. Viņa ir to pelnījusi!
Un kas tad cits, ja ne mēs!
1 Līdz šim vienīgā tieši M.E.fon Hallartei veltītā zinātniskā publikācija ir: Straube G. Laikmets un personība/.ĢenerālienesM.E.fon Hallartes rūpe.Rīga 2005,98.-114.lpp
2 Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs. Rīga, 2000. 235.lpp.
Pie šāda secinājuma ir nonākuši citi pētnieki, kas iedziļinājušies un analizējuši Brāļu draudzes hernhūtiešu kustības vēsturi Latvijā, piemēram;
Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhuter Brudergemeine unter den Esten und Letten zur Zeit der Bauerbefreiung. Koln, 1974, 470 s.
Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 659.lpp. Biezais H. Unitas Fratrum., Anfang und Krisis der Brudergemeine im Baltikum. Utrecht, 1975, 177 – 195s.
Atliek vēlēt un gaidīt, ka šāda, zinātniski pamatota, latviešu vēstures histeogrāfiska izpratne radīs vietu Latvijas vēstures mācību grāmatās.
3 Krēsliņš J.Raksti 2. sējums. Rīga 2006, 401-402.lpp.
Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs. Rīga, 2000. 232.-235.lpp.
4 Ceipe G. Teoloģija: teorija un prakse. Hernhūtiešu Brāļu draudzes vieta latviešu vēsturē un mūsdienās . Tradīcija.Rīga, 2007.287- 290.lpp.
5 Adamovičs L., Studijas latviešu Brāļu draudzes vēsturē. Rīga, 1928. 34-91.lpp. Informācija par Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes biogrāfiju lielākoties iegūta no šī avota.
6 Geiger E. Erdmuth Dorothea Grafin von Zizendorf. Hanssler Verlag 2000, s 15-17.
7 Turpat. 16.lpp.
8 Zinzendorfs Tagebuch1716 – 1719. Zeitscrift f.Brudergeschihte, herausgegeben von G.Reichel undJ.Th. Mūller, 1922,s. 182.
9 Erbe H-W.Albrecht Sutor. Ein Lutheraner und Herrnhuter als Propst in Estland. Unitas Fratrum. Hamburg 1983.s.10.
10 Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhuter Brudergemeine unter den Esten und Letten zur Zeit der Bauerbefreiung. Koln, 1974, 166. s.
11 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963,..........lpp
12 Hickel H. Sammlung und Sendung. Bad Boll, 1967, 18-23s.
13 Meyer D. Zinzendorf und die Herrnhuter Brudergemeine.Gōttingen, 2000, 19-24s.
14 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 508;612.lpp.
15 Turpat 511.lpp.
16 Cariskajā Krievijā no Zviedru laikiem tika saglabāts zemes administratīvais sadalījums. Līdz ar to Vidzemes guberņa, ar centru Rīgā, ietvēra Dienvidigauniju, ieskaitot Pērnavu un Tērbatu. Šajā rakstā termins „Lielvidzeme” nozīmē Vidzemes administratīvās robežas ieskaitot igauņu apdzīvoto teritoriju.
17 Straube G. Laikmets un personība/.ĢenerālienesM.E.fon Hallartes rūpe.Rīga 2005,102.lpp.
18 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 513.lpp.
19 Vēlāk arī latviešu hernhūtieši to praktizēja un sauca par loziņu vilkšanu

20 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 515.-516.lpp
21 Turpat. 517.lpp. Valmierā grāfa sprediķitika sacīti par Mateja ev. 24:41 un Lūkas ev. 24;32.
22 Turpat. 512., 624.lpp.
23 Ceipe G. Teoloģija: teorija un prakse. Hernhūtiešu Brāļu draudzes vieta latviešu vēsturē un mūsdienās . Tradīcija. Rīga, 2007.,293.lpp
24 Adamovičs L. Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi. Layviešu Ev.-Lut. Baznīca Amerikā, 1978, 67.lpp.
25 LVVA,233f.,4.apr.1105.l
26 Adamovičs L. Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi. Layviešu Ev.-Lut. Baznīca Amerikā, 1978,.68.lpp.
27 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 524.lpp
28 Turpat. 525. – 526.lpp.
29 Turpat.526.lpp.
30 Tā arī tas ieviesās tautā lietojot terminus „saiešanas”, „sadraudzība”, vai dažkārt pat „draudzība”, piemēram „Rīgas draudzība”, kā paši latvieši mēdza saukt Rīgas Brāļu draudzi vēl 20. gadsimta sākumā, līdz Pirmajam pasaules karam.

31 Adamovičs L. Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi. Layviešu Ev.-Lut. Baznīca Amerikā, 1978, 70-73.lpp.
32 Svarāne M. Daugavas raksti. Brāļu draudze Dolē un Ķekavā. Rīga, 1991.199.lpp.
Minētais avots stāsta par mīlestības maltītēm Doles salā, kur Rīgas hernhūtietis, bagātais Jānis Šteinhauers parasti piegādājis vīnu. Bez šaubām šajās maltītēs neviens nepiedzērās, bet baudīja un priecājās par to „ko Dievs devis”. Galēji un krasi noliedzošā attieksme pret alkoholu un citām „ar patiesu kristieti” „nesavienojām lietām” vēl nebija izveidojusies. Šķiet, ka atšķirībā no 19.gadsimta, šīs lietas uztvēra mazāk kāpināti un dabiski. Ziemeļeiropā strauji ttīstoties piētisma ideoloģijai, praksē nostiprinājās kristietības izpratnes paradigma un būtiski ietekmēja „pareizo” kristieša uzmedības modeli, kas salīdzinot ar iepriekšējiem gadsimtiem bija krietni askētiskāks, savā veidā formālāks, ar akcentu uz „pasaulīgo prieku”ļauno dabu. Šīs paradigmas iespaidā esam pavadījuši arī visu 20.gadsimtu. Šķiet, ka tagad ir sākusi veidoties jauna paradigma.
33 Adamovičs L. Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi. Layviešu Ev.-Lut. Baznīca Amerikā, 1978, 70-72.lpp.

34 Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs. Rīga, 2000. 95.lpp
35 Svinot latviešu Brāļu draudzes 200 gadu jubileju 1929. gada rudenī, viens no centrālajiem svētku pasākumiem notika Jērakalna vietā.
36 1924. gadā uzsākot Latvijas arhitektūras pieminekļu sarakstu sastādīšanu, Gaides saiešanas nams kļuva par pirmo vēsturisko celtni, kas tika ņemta valsts aizsardzībā. Arī šis nams nodega, bet ļaunprātības rezultātā, 20. gadsimta 50-to gadu vidū.
Asaris J. Pieminekļu valde un tās darbības pirmsākumi // Doma: Rakstu krājums. – 4. sējums. – Rīga, 1998. – 42.lpp.
37 Apustuļu darbi 7;48, 17;24. Psalms 24;3-5,u.c.
38 Latvijas vēsturē šis, latviešiem iespējams visbeztiesiskākais un grūtākais, laikmets tiek terminēts kā „dzimtbūšana laiks”, tomēr, manuprāt, vietā būtu lietot psiholoģiski smagāko „verdzības laiku”, kas precīzāk raksturotu reālo situāciju. „Teorētiski Krievijas dzimtzemnieks skaitījās „juridiska persona”, nevis vergs, tomēr patiesībā nekādas atšķirības nebija – viņš pie sava kunga bija piesaistīts tikpat cieši kā verdzības laikos.”
Ralfs.L.F.,.,Lerners R., Mičems S.,Berns E.M. Pasaules civilizācijas. 3.sējums.,Jaunie laiki, 1.daļa. Rīga 1999.232.lpp
39 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 309.-310..lpp
40 Turpat 310.lpp.
41 Turpat 386.lpp.
42 Baumanis A. Hernhūtieši. Ceļinieks.ASV.1973-1975 8 sējumi. Acīmredzami, ka līdztekus autora iztēlei, romāna tapšanā ir izmantota kāda vēstures avotu grupa, kas Latvijā nav apzināta.
43 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 537.lpp
44 Turpat 516.lpp.
45 Adamovičs L. Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi. Latviešu Ev.-Lut. Baznīca Amerikā, 1978, 67.lpp

19. gadsimts

Latviešu tautas izšķirōšo pārmaiņu 19. gs. iesāka hernhūtiešu rīkotie Kauguru nemieri. 1817. gadā ķeizrs Aleksandrs I izdod „Žēlastības vēstuli”, kurā Brāļu draudze Krievijas impērijā iegūst legālu statusu. Sākās Brāļu draudzes otrie „ziedu laiki”, tagadējās Vidzemes un Igaunijas teritorijā sasniedzot 100 tūkstošus kustības dalībnieku. Tas patiesi ir iespaidīgs skaits, ko nevarēja nepamanīt nedz impērijas galvaspilsētā Pēterburgā, nedz jo īpaši vietējā vācu tā sauktā bruņniecība. 1819. Vidzemē formāli atceļ dzimtbūšanu. Iegūstot pārvietošanās brīvību kā identifikācijas zīmi latviešu zemniekiem dod arī uzvārdus. To protams dara kungi. Sākas, līdz pat Latvijas valsts izveidošanai, ilgstoša mūsu tēvu cīņa par savām cilvēktiesībām, jo vācieši it sīksti cīnijās par savām kungu kārtas privilēģijām.

°

19.gs mūsu zemes dominantes ir divi lieli pretspēki – cariskā valdība un baltvācu muižniecība. Latviskā lieta koncentrējās Brāļu draudzēs. Vācietības stingrais bastions ir luteriskā baznīca, krievu impērijas ideoloģiskais ierocis ir pareizticība. Un diemžēl, risinot šīs pasaules, vairāk vai mazāk, taisnīga iekārtojuma lietas, tiek ekspluatētas reliģiskās institūcijas un valkāts Dieva vārds. Tas ir dziļi amorāli, bet tāda nu šī grēcīgā pasaule ir.

Muižniecība panāk, ka 1834. gadā latviešu Brāļu draudzei tiek uzlikti tādi ierobežojumi, ka tai praktiski ir jāiznīkst, tomēr tā pieņemas arvien spēkā. Latvieši visējādi cīnās par savām tiesībām. Pirmas latvietis, kas tiesā ir uzvarējis vācu baronu ir leģendārais Aumanis Anžs no Dzērbenes kam M.Kaudzīte savā drāmatā „Brāļu draudze Vidzemē” atvēl vairākas lappuses.

Cīņa patiesi ir nikna, jo latvieši apzinās savu pieaugošo spēku. Luteriskās baznīcas vāciskā konsistorija liek mācītājiem no kanceles dažādi nosodīt un nomelnot šo latviešu kustību, pat iesvētes mācībā tam tiek atvēlētas nodarbības. Rezultāts ir tāds par ko skumst arī M.Kaudzīte pieminētajā grāmatā, ka jauniešu vecvecāku sirdslolotā Brāļu draudze tiek vācu mācītāju zākāta, bet baznīca stāv kā vāciskās kundzības simbols un citadele, un beigās jaunietis vairs nekur neiet pie Dieva. Vai te nav sēta nezāles sēkla vēlākām ateistiskām sociāldemokrātu idejām, kas tik ļoti postījušas latviešu gara dzīvi.

Cīņas karstumā nīdējot latviešu Brāļu draudzi, luteriskā baznīca palaida garām brīdi, kad 1845.gadā impēriskā politika sāka pārvilt luterāņus pareizticībā. Kad atjēdzās luteriskā baznīca jau bija zaudējusi 120 tk. dvēseļu. Tad konsistorija pēc palīga vērsās pie vakar apkarotās latviešu Brāļu draudzes, jo tā latviešu vidē bija augstākā garīgā autoritāte. Brāļu draudze nolēma, ja kāds tikai pierakstījies pāriešanai pareizticībā, tas no Brāļu draudzes izslēdzams. Un rezultāts ir tāds, ka Brāļu draudžu novados jūs neatradīsiet ortodoksās baznīcas, par spīti tam, ka pravoslavizācija un rusifikācija bija gadu desmitiem ilgstoša impērijas iekšpolitika.

50 -to gadu otrā puē starp Brāļu draudz un luterisko baznīcu bija sarunas par līdzvērtīgu savstarpēju attiecību izveidošanu, taču vācu politisko viltību un intrigu pieredze guva virsroku, kā rezultātā latviešu Brāļu draudze guva noliegumu un smagu triecienu. Bet pa šo laiku latvieši jau bija iekarojuši plašākas cilvēktiesības, attīstijās kapitālisms un ražošana, auga pilsētas un pavērās jaunas pašapliecināšanās iespējas.

Brāļu draudze protams turpināja darboties. 20.gs sākumā saiešanas arvien notika teju pusotrā simtā saaiešanu namos. Arī Rīgā no laukiem ienākušie latviešu hernhūtieši dibināja savu saiešanu, tās darbībā piedalījās arī slavenais latviešu uzņēmējs Augusts Dombrovskis.

Tā nemitīgās vajaāšanās un apspiešanā izauga Brāļu draudzes slavenā vēsture. Latviešiem Brāļu draudze kļuva ne vien ticības, bet visdažādāko dzīves jomu virzītāja un noteicēja. Brāļu draudze kļuva par to pamatu no kura ir audzis tas, ko saucam par latvisko mentalitāti, identitāti. Pasacīsim Brāļu draudzei paldies par Dziesmu svētkiem, mūsu ziedu mīlestību, kapu svētkiem un, jo daudzām citām, tautas dvēselē skaistām lietām. Ar Brāļu draudzi saistās tādi vārdi kā Ķikulis, Cimze, brāļi Kaudzītes, Vītols, Poruks, Neikens, Skalbe, Gopers un daudzi citi mums būtiski vārdi. Kā dziļas cieņas apliecinājums ir jāsprot fakts, ka līdz Brāļu draudzes likvidēšanai, drīz pēc 2 Pasaules kara, tās goda vadītāji bija abi Latvijas evaņģeliski luteriskās baznīcas bīskapi Irbe un Grīnbergs.

Kas bija Brāļu draudzes panākumu un uzvaras gājuma noslēpums?

Jā, protams spēks, kas raksturo katru atmodu – grēknožēlas un piedošanas piedzīvojums, atjaunota ticība un mīlestība, Dieva žēlastības un klātbūtnes pārliecība.

Tomēr vienu lietu, kur Brāļu draudze rada spēku, gribas uzsvērt īpaši, un tas ir kopības un sadraudzības gars. Kopība veidojās caur un ap Jēzu Kristu. Ar patiesu līdzpārdzīvojumu raugoties Pestītāja, vai kā torez mēdza teikt, lielā Sāpju Vīra, netaisnajām ciešanām, latvieši tajās saskatija līdzību ar saviem likteņiem. Tādā veidā Kristus kļuva par „savējo” it visā, priekos, bēdās. Pasaules izpratne un skaidrā bērna ticība atklājās latviešu Brāļu draudzes pirmo ziedu laiku iemīļotākjās dziesmās „Nāc, Tu, latvju Pestītājs”, „ Nāciet kopā bēdu ļaudis” u.c. Viņš kā brālis un draugs ienāca latviešu sirdīs, attiecībās vienam ar otru, un pasauli.

Bībēlē ir sacīts,”kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” (Mat. ev. 18;20). Brāļu draudze piedzīvoja un atklāja šo Dieva sadraudzības noslēpumu.

Cilvēks Dievu sastop divējadi. Dievnamā, altāra svētuma gaismā – individuāli, ļoti personīgi - es un Viņš. Un Dievu cilvēks piedzīvo sadraudzībā ar citiem cilvēkiem. Bet ārēja svētulība un liekuļošana tur neder. Tam ir jānotiek patiesi. Jā, un tikai tad mēs atklājam, kā Dievs nāk un uzrunā caur otra cilvēka smaidu, sarunu, acu skatienu, mīļu vārdu, kopīgu dziesmu. Šādā saiešanā mēs mācamies, it kā ar Dieva acīm, sirsnīgā mīlestībā, iecietībā raudzīties vienam uz otru, apjaust, ka viņš patiesi ir mans tuvākais.

Tiešām lielu svētības noslēpumu mēs glabājam savās dvēselēs, kas atklājās sirdis savienojot skaistākajā, kas viņās atrodams. Pats Dievs tās savieno ar mīlestības saitēm. Un, kad cilvēku dvēseles ir saistītas ar mīlestības vienotību, un visi kopā ar Dieva Dēlu, tad tā patiesi ir viena saime un draudze, Viņa bērni, ģimene, draudze. Šo iepriecu Dievs dāvinājis un ļāvis piedzīvot latviešu Brāļu draudzē. Vienkāršā ticībā un neliekuļotā mīlestībā pulcējoties, vienkārši priecāties par to, ka Kristus ir kopā ar saviem bērniem, kā pirmais starp brāļiem un māsām.

Tur apsolījums piepildās. Tur ir arī spēks. Dieva spēks, kas varenāks par visu pasaulīgo un ienāk pazemīgā cilvēka un tautas dvēselē.

Tā bija un arī būs latviešu tautas slavas dziesma un apliecība savam Visuvarenajam Dievam!

Meitu kārtas svētku apraksts

Meitu kārtas svētku apraksts

Lintenes distriktā laikā no 1809 līdz 1814, pēc vācbrāļa, Freitāga tētiņa apraksta

Pret sestdienas vakaru sanākot četri līdz pieci simti meitu no visām pusēm vienā vietā, daudzas tai dienā nostaigājušas 5 - 6 jūdzes kājām. Mazliet atpūtušās un iekodušas kādu kumosu, lielāko tiesu melnas maizes, viņas sanāk spriest par savām lietām, pēc tam vēl nolasa kādu dzīves stāstu un tad visas dodas pie miera, vai nu saiešanas telpā uz māla klona solu starpā, vai šķūnī, kūtī, vai kūtsaugšā, gan salmos, gan uz kailas grīdas, apsedzoties pašu drēbēm. Apmēram pēc diviem naktī darbinieces, iedamas no vienas telpas uz otru, modina viņas ar kādu dziesmu pantiņu dziedāšanu, pēdējā laikā arī mūzikas pavadībā...Svētku prieks un labsajūta jau tad bieži izpaudās bieži izpaudās skaļās raudās. Pat dziedātāji nevar atturēties paši neraudājuši, pārtraukdami dziesmu. Savedevušas sapulces telpu pienācīgā kārtībā viņas sanāk tūlīt uz svētrīta lūgšanu vēl mākslīgā apgaismojumā. Tad māsas, kas kopš pagājušiem kārtas svētkiem uzņemtas draudzē, tiek uzņemtas arī savā kārtā. Izklīzdamas kādu brītiņu uz visām pusēm viņas noraudās katra par sevi, izrunādamās ar savu Pestītāju. Brokastīs katra apēd savu atlikušos maizes riecienu, labā laikā zem klajām debesīm, svinīgi klusēdamas. Apmēram ap pulkstens 6 rītā visas atkal sanāk kopā; viņām nolasa kārtas runu un pēc kāda brītiņa tur runu par izlozēto svētku tekstu. Pēc maza pārtraukuma un izklīšanas viņas atkal sanāk kopā uz beigu lēmumu, kas bieži notiek ar sevišķu aizgrābtību, tā ka raudas ļoti dzirdamas. Labā laikā viņas tad nostājas pie saiešanas nama „cirķelī”/aplī/ uz zaļa maura un nodzied vēl kādus slavas un pateicības pantiņus par baudīto svētību. Ar tūkstoš asarām svētkus noslēdz ap pulkstens 9 priekš pusdienas, lai katra varētu atkal vakarā būt pie sava darba.

Ludvigs Adamovičs,

Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi

Latviešu ev.-lut baznīca Amerikā, 1978, 87-88lpp.

Brāļu draudze Latvijā 1918 -1940.

Brāļu draudze Latvijā 1918 -1940.

Brāļu draudzes darbība apskatāmajā laika periodā – Latvijas valstī, starp diviem Pasaules kariem – pārstāvēja un atspoguļoja senu, Latvijas teritorijā jau 200 gadus veidojušos, spēcīgu hernhūtiešu kustības garīgo paradigmu un tradīciju. Līdz ar to Brāļu draudzes darbību, rīcības motivāciju, divdesmitajā gadsimtā nav iespējams pilnībā saprast, nepaturot vērā kustības daudzos vēsturiskos kontekstus, paražas un tradīcijas.

Dažādu, ārēju un iekšēju, iemeslu dēļ deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Brāļu draudze zaudēja savu sociāli un arī reliģiski dominējošo lomu Vidzemes latviešu sabiedrības dzīvē. Tā rezultātā notika izmaiņas kustības identitātes akcentos. Vidzemes Brāļu draudzes atmodas kustība kļuva par tradīcijās balstītu reliģisku kopību. Tai nebija centralizētas pārvaldes struktūru, bet tā balstījās novadu lokālajās tradīcijās un katra Brāļu draudzes saiešana faktiski realizēja savu pašpārvaldi. Pirms Pirmā Pasaules kara Vidzemē bija līdz 150 saiešanas namu1. Vismaz pusē no tiem joprojām notika reliģiskās dzīves aktivitātes. Kara rezultātā aptuveni ........ atstāja dzimtās mājas un devās bēgļu gaitās. Karā tika nopostīti vai pamatīgi bojāti aptuveni 2/3 saiešanas namu.

Pēc Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņām (1914 – 1920), jaunajā Latvijas valstī (proklomēta 1918.gada 18.novembrī), regulāra garīgā dzīve notika vairāk kā piecdesmit saiešanu namos.2

Vidzemes laukos esošās saiešanas darbojās katra individuāli, bez kopīga pārvaldes orgāna. To darbība balstījās novadu hernhūtiskajās tradīcijās un saiešanu vadītāju - sacītājtētiņu garīgajā autoritātē. Vairums sacītājtētiņu jau bija cienījamos gados. Saiešanu nami, vēsturisku apstākļu dēļ, lielākoties juridiski bija privātīpašumi, bet tas nekādā mērā neapgrūtināja Brāļu draudzes darbību, jo tradīcijas kontekstā tas bija dabiski.

Brāļu draudzes neformālā rakstura dēļ nav pieejami precīzi dati par tās skaitliskumu un pilnīgi drošu ziņu par tās izplatību. Tiek lēsts, ka Latvijas valstiskuma apstākļos kustībai bija ap trīs tūkstoši dalībnieku.3 Ņemot vērā, ka apskatāmajā starpkaru periodā Vidzemē darbojās ap piecdesmit saiešanas namu, tad skaitlis varētu būt ticams.

Vēsturisks paradokss ir tas, ka neskatoties uz savu milzīgo ietekmi un seno vēsturi, Vidzemes latviešu Brāļu draudzei nekad nebija bijis, un nebija, arī Latvijas valstij izveidojoties, nekādas juridiskās personas statuss. Daudzo un dažādo vajāšanu dēļ Vidzemes latviešu Brāļu draudzes kustība bija pilnībā adaptējusies darbībai valstiski neformālā statusā.

Iniciatīva par vienotas Latvijas Brāļu draudzes organizācijas izveidošanu nāca no Rīgas Brāļu draudzes. Taču, primāri, arī tā, nebija ideja par vienotu organizāciju, bet reakcija uz savu, Rīgas Brāļu draudzes problēmu risināšanu.

Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu apstākļos krietni apgrūtināta bija Rīgas Brāļu draudzes dzīve. Tomēr tā joprojām turpinājās un savā saiešanas namā Vecrīgā, Kalēju ielā 8, brāļi un māsas noturēja garīgus pasākumus. Pēc kara garīgā dzīve atguva regulāru raksturu, tomēr garīgie vadītāji un vairums dalībnieku jau bija krietnos gados. Arī Rīgas Brāļu draudzi raksturoja paaudžu pēctekamības pāarāvums.

Vācu okupācijas apstākļos zemesgrāmatā tika mainīts ieraksts par Rīgas Brāļu draudzes saiešanas nama piederību. 1918.gada.... novembrī veiktās izmaiņas nozīmēja, ka īpašums Kalēju ielā 8 pāriet Vācijas Brāļu draudzes īpašumā. Turklāt 19....gada ...Vācijas Brāļu draudze advokātam .. Baumanim izdeva pilnvaru īpašumu pārvaldīt īpašumu, ar tiesībām to arī pārdot.4

Bez šaubām Rīgas brāļus šāda lietu kārtība nevarēja apmierināt. Tomēr izrādījās, ka, lai iestātos par tiesībām uz pašu remontēto un uzturēto saiešanas namu, tiem nav nekāda juridiska pamata. Kā Vidzemes lauku, tā arī Rīgas Brāļu draudzei nebija nekāda juridiskas personas statusa. 1923.gadā psiholoģiskā spriedze ap Kalēju ielas saiešanas namu pieauga, notika vairāki ekscesi starp Vācijas Brāļu draudzes pilnvaroto personu un Rīgas brāļiem. Cīņa par tiesībām uz savu saiešanas namu arī bija galvenais iemesls, kas Rīgas brāļus mudināja savu esību un darbību noformēt juridiski tiesiskā veidā.

Tā 1923.gads kļuva par Latvijas Brāļu draudzes izveidošanas gadu. Galvenais Rīgas Brāļu draudzes dibināšanas iniciators un faktiskais atjaunotājs bija 72 ?? gadus vecais brālis Kārlis Šiliņš (Schilling). Līdzīgā vecumā bija arī pārējie Brāļu draudzes aktīvisti. Tādēļ ar lielu prieku tika uzņemts Latvijas Kristīgās Jaunatnes savienības jauniešu lūgums ļaut izmantot saiešanas nama telpas savām sapulcēm. Vecajiem brāļiem izdevās daļu jauniešu iesaistīt Brāļu draudzes dzīvē. Šādam notikumu pavērsienam bija duāli rezultāti. Pozitīvais; tieši pateicoties jauniešu aktīvai rīcībai tika sekmīgi atrisināti daudzie organizatoriskie uzdevumi tika un likti pamati valsts mēroga Brāļu draudzes organizācijai. Negatīvais; šīs jaunatnes organizācijas pārstāvji Brāļu draudzē ienesa tai neraksturīgu garīgumu, kas bija viens no iemesliem vēlākām nesaskaņām un smagai krīzei pēc nepilniem desmit gadiem.

Jauniešu līderis un viens no vēlāk redzamiem Brāļu draudzes darbiniekiem bija Kārlis Ozoliņš. Šķiet, tieši viņš aktīvi proponēja ideju par visu valsti aptverošas Brāļu draudzes organizācijas izveidi. Tā nepieciešamība juridiski izveidot Rīgas Brāļu draudzi pārauga idejā par Latvijas Brāļu draudzes izveidošanu.

1923.gada ...novembrī notika Latvijas Evaņģeliskās Brāļu draudzes sadraudzības biedrības dibināšanas sapulce. 1924.gada...janvārī šo organizāciju atzina Latvijas valsts.

Pirmais Latvijas Brāļu draudzes uzdevums bija cīņa par Rīgas saiešanas namu, kas nozīmēja garu un sarežģītu tiesvedības procesu vairāku gadu garumā. Aiz juridiskajām kaislībām un daudzajiem organizatoriskajiem jautājumiem, ēnā palika Brāļu draudzes garīgās dzīves sakārtošana. Pēc senas kārtības garīgas sapulces Rīgas saiešanas namā notika svētdienas rītos astoņos no rīta un divpadsmitos pa dienu. (Lai nepārklātos ar luterāņu baznīcu dievkalpojumu laikiem). Saiešanas vadīja vecie sacītājtētiņi, luterāņu mācītājs Mārtiņš Apalītis, kā arī laji. Rīgas saiešanā valdīja ļoti dažādas domas par Brāļu draudzes identitāti, darbību un attīstības virzieniem Latvijas valsts apstākļos. Tas Brāļu draudzes iekšienē veidoja un uzturēja neveselīgas spriedzes situāciju.

Uz 1928.gadu Brāļu draudzes attīstība jau atļāva īstenot plašāka mēroga projektus. Par tādu kļuva izvērstas Vidzemes Brāļu draudzes 200 gadskārtas svinības 1929.gadā. Konsolidēšanās svētku rīkošanai uz laiku pieklusināja, bet ne izbeidza, domstarpības Brāļu draudzes iekšienē.

Visa gada garumā Vidzemes saiešanu namos, ar aktīvu Latvijas Brāļu draudzes līdzdalību, tika atzīmēta Brāļu draudzes divsimtgade. Galvenais svētku pasākums notika 1929.gada 14./15.septembrī, Valmierā. Svinību ietvaros bīskaps Kārlis Irbe, mācītāja amatā ordinēja vēlāko Brāļu draudzes garīgo vadītāju Edgaru Rumbu. Svētku gājienā Valmierā piedalījās 3 - 4 tūkstoši dalībnieku.5 Citu prominenču starpā, arī valsts prezidents Gustavs Zemgals apsveica hernhūtiešu svētku dalībniekus.

Svinību pasākumi bija pietiekami atspoguļoti presē, un ievēroti arī plašākā sabiedrībā. Brāļu draudzes vadība pozitīvo publicitāti un daudzos svētku pasākumus izmantoja, lai Vidzemes lauku saiešanas integrētu vienotā Latvijas Brāļu draudzes organizācijā. Šī nolūka dēļ 1929./30.gados, saskaņā ar valsts likumdošanu un Brāļu draudzes statūtiem, Vidzemes lauku saiešanu namos tika noturētas apmēram četrdesmit Latvijas Brāļu draudzes t.s. nodaļu dibināšanas sapulces. Tas bija liels sasniegums organizācijas izveidē. Gan jāsaka, ka lauku saiešanās nekāds birokrātiskas pārvaldības modelis tā arī neiedzīvojās. Lai gan lielais vairums lauku brāļu bija labvēlīgi kopdarbam Brāļu draudzē, tiem pilnīgi nesaistošas palika statūtu prasības par savas darbības formālo sakārtošanu, lietvedību u.tml. Tā rezultātā līdz pat padomju okupācijai tika meklēts optimālais Brāļu draudzes organizatoriskais modelis, kas atbilstu vietējo saiešanas namu interesēm un tradīcijām. Aktīvākie Latvijas Brāļu draudzes organizācijas veidotāji bija tās valdes locekļi Kārlis Ozoliņš un Jānis Šmits, Angļu institūta direktors.

1929. gada augustā arī sāka iznākt Brāļu draudzes periodiskais izdevums „Brāļu draudzes Vēstnesis”, kurš ar atsevišķiem pārtraukumiem, iznāca līdz 1940.gadam, četras reizes gadā.

Jau drīz pēc svētku pasākumiem 1930.gada nogalē Latvijas Brāļu draudzes vadībā parādījās izteiktas krīzes pazīmes. Krīzi izraisīja vairāki apstākļi, kurus varētu sekojoši iezīmēt. Pirmkārt, statūtu nepilnība; tie tika pieņemti nepietiekami izdiskutēti, steidzīgā kārtībā, un atbilda laicīgu biedrību standartiem. Brāļu draudze ar tās specifiskajām tradīcijām nebija ietilpināma šādā vienkāršotā statūtu formā. Otrkārt, ļoti dažādie ieskati un izpratne par Brāļu draudzes būtību. Aktīvākā grupa uzskatīja, ka tai ar vien jābūt dedzīgai sludinātājai, savās rindās pulcējot „vispareizākos” kristiešus. Otra grupa uzskatīja, ka lielo atmodu laiks ir pagājis un Brāļu draudze, ar tās vēsturisko tradīciju, tautai ir „svēts mantojums”. Daļa bija tādu, kas atradās „pa vidu” šīm galējībām. Treškārt, Vidzemes latviešu Brāļu draudzes kustībai šī bija kardināli jauna pieredze, pirmais mēģinājums izveidot tās darbību, juridiski sakārtotā veidā, baudot pilnīgu valsts institūciju labvēlību. Ceturtkārt, pārmaiņu laikos Brāļu draudzes darbībā bija iesaistījušies cilvēki, kas neizprata hernhūtiešu klusināto garīgumu, toleranci, un ar negodīgām metodēm centās panākt savu ideju īstenošanu.

Kā krīzes katalizators nostrādāja jaunais luterāņu mācītājs, kurš 1929.gada aprīlī tika apstiprināts arī par Brāļu draudzes garīgo lietu vadītāju, Arvīds Perlbahs. Jau 1930.gada Brāļu draudzes konferencē viņš saņēma kritiku par nepietiekamo vēlmi iesaistīties organizācijas ikdienas darbībā, bet tikai reprezentēties. Tomēr ar konferences balsojumu viņam tika dots „labošanās” laiks. Savukārt, Perlbahs sāka darboties slepenības gaisotnē un 1930.gada nogalē Rīgā sarīkoja skandalozu evaņģelizācijas nedēļu, pēc kuras 1931.gada sākumā dibināja jaunu, Brāļu draudzes „Atmodas” nodaļu. Ar tās palīdzību, izmantojot statūtu nepilnības, visu gada otro pusi viņš centās iegūt vienpersonisku varu Brāļu draudzē. Notikumi guva agresīvu, skandalozu raksturu, strīdos tika iesaistīta Valsts policija. Konflikts tika plaši atspoguļots laicīgajā presē, un Brāļu draudze ieguva ļoti negatīvu publicitāti, kura vismaz gadus piecus apgrūtināja tās darbību. Ar 1932.gada 23.augusta tiesas lēmumu Arvīda Perlbaha aktivitātes tika atzītas par nelikumīgām. Savukārt, viņš ar savu „Atmodas” nodaļu izstājās no Brāļu draudzes un nodibināja jaunu reliģisko organizāciju – Jauno Brāļu draudzi.

1932. gadā par otro Brāļu draudzes garīgo lietu vadītāju, virstētiņu tika ievēlēts 72. gadus vecais, tautā populārais dzejnieks Roberts Bērziņš. Šajā amatā viņš bija trīs gadus līdz savai nāvei 1935.gada 6.jūnijā. Šo laiku varētu raksturot kā „nomierināšanās un brūču salaizīšanas periodu”.

1935.gada nogalē par trešo un pēdējo 20.gadsimta Latvijas Brāļu draudzes garīgo lietu vadītāju kļuva luterāņu mācītājs Edgars Rumba. Tas bija ļoti liels ieguvums Brāļu draudzes darbībā, jo Rumba baudīja ļoti lielu autoritāti luteriskās baznīcas un Latvijas intelektuāļu vidē. 1938.gadā viņš ieguva teoloģijas doktora grādu Upsalas universitātē, Zviedrijā. Viņš joprojām tiek dēvēts par ievērojamāko latviešu teologu.

Edgara Rumbas virsvadībā Brāļu draudzē notika principiāli jauns un novatorisks attīstības pavērsiens. Pirmkārt, norima pēdējās kaislības un Brāļu draudzē sākās mērķtiecīga, uz ilgtermiņā paliekošu rezultātu vērsta darbība. Par Edgara Rumbas vietnieku un domubiedru Brāļu draudzes perspektīvu redzējumā kļuva Jānis Šmits.

Šajā periodā Brāļu draudzē ievērojami pastiprinājās jaunatnes darbība. Viens no jauniešu darba vadītājiem bija vēlākais Lietuvas luteriskās baznīcas izveidotājs un tās pirmais bīskaps Jānis Kalvāns. Brāļu draudzei izvērtās cieša sadarbība ar Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes studentiem un mācībspēkiem. Rīgas Brāļu draudzes saiešanas nams Kalēju ielā 8 bija kļuvis par dzīvības pilnu un kreatīvu garīgās jaunrades vietu. Pie labvēlīgas notikumu attīstības, iespējams, tas būtu kļuvis par redzamu intelektuālo centru. Dievārdus Rīgas saiešanas namā vadīja kā akadēmiski izglītoti luterāņu mācītāji, tā teoloģijas studenti un studentes. Tika meklētas jaunas kristīgās kalpošanas formas, noturēti priekšlasījumi par dažādām tēmām, rīkotas tikšanās ar misionāriem. Arī pati Rīgas Brāļu draudze meklēja veidus kā darboties misijas laukā. Tomēr tradicionāli kodols uz ko balstījās garīgā dzīve bija sacītāji no laju vides. Jau kopš divdesmitajiem gadiem Brāļu draudzē darbojās koris un svētdienas skola bērniem.

Par veselīgu Latvijas Brāļu draudzes teoloģisko attīstību, vēsturiski tradicionālajā virzienā, liecina tas, ka pēdējās Brāļu draudzes aktivitātes 1940.gada vasarā bija ekumeniska sadraudzības rakstura, kad Rīgas Brāļu draudze savā saiešanas namā organizēja tikšanās dažādu konfesiju garīdzniekiem un lajiem, ieskaitot pareizticīgos, bet izņemot katoļus.

Latvijas brīvvalsts pirmajā periodā Brāļu draudzes kustības attiecības ar Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu nemainīgi bija izcili labas, balstītas savstarpējā cieņā un respektā. Pirmais bīskaps Kārlis Irbe atbalstīja un iespēju robežās arī pats iesaistījās Brāļu draudzes dzīvē. Otrais bīskaps – arhibīskaps Teodors Grīnbergs 1932.gadā kļuva par Latvijas Brāļu draudzes goda priekšsēdētāju. Arī laukos Brāļu draudzes saiešanas harmoniski līdzpastāvēja un sadarbojās ar luteriskajām draudzēm un mācītājiem.

Ar Brāļu draudzes darbību saistās pārsteidzoši daudz Latvijas garīgās elites spožāko pārstāvju vārdi, tādi kā, Ludvigs Adamovičs, Voldemārs Maldonis, Kārlis Kundziņš, Kārlis Beldavs, trīs augšminētie luterāņu bīskapi, Roberts un Ludis Bērziņi, Leonīds Breikšs.

Raugoties uz Vidzemes Brāļu draudzes kustību kā vienotu vēsturisku veselumu, ir interesanti vērot kā šī vēsture turpinās un attīstās 20.gadsimtā, demokrātiskas Latvijas valsts apstākļos. Brāļu draudzei sava darbība bija jāadaptē modernā laikmetā, pilnīgi jaunā politiski sociālā situācijā. Kardināli jaunajos apstākļos Brāļu draudzei bija jāatrod sava vieta, jāintegrē savas tradīcijas, jādefinē sava identitāte.

Un patiesībā neraugoties uz ārkārtīgi īso darbībai atvēlēto laika posmu demokrātiskas sabiedrības apstākļos, jāsecina, ka principiāli galvenie jautājumi (pat neskatoties uz smagās krīzes periodu) tika atrisināti ļoti labi, un kustībā bija potenciāls veiksmīgam nākotnes darbam.

Kā veiksmīgus sasniegumus jāizceļ; 1)plašas, vienotas Latvijas Brāļu draudzes izveidošana, 2)Brāļu draudzi vienojošā motivācija bija brīvprātīgas sadraudzības princips, kas balstījās hernhūtiskajā identitātē, 3)Brāļu draudzes daudzpusīgā sadarbība ar Latvijas universitāti, tās mācībspēkiem un studentiem.

Varam secināt, ka 1)Latvijas Brāļu draudze bija seno Vidzemes Brāļu draudzes tradīciju turpinātāja jaunos apstākļos, 2) nepilnu divdesmit gadu laikā Brāļu draudzei izdevās atrast jaunas darbības formas un iekļauties sabiedrības garīgajā dzīvē, 3)Brāļu draudze sevī saturēja ilgtermiņa attīstības iespējas.

Manuprāt, Brāļu draudzes darbība kopumā, ar principiāli jaunajiem sasniegumiem tās vēsturiskajā attīstībā, ļauj starpkaru darbības periodu raksturot kā Vidzemes Brāļu draudzes trešos ziedu laikus.

Brāļu draudze Latvijā 20. gadsimta otrajā pusē

“Tā saka Tas Kungs; uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš sendienās bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei.”
Pravieša Jeremijas grāmata 6: 16.
Lai atainotu Latvijas Brāļu draudzes kustību 20. gadsimtā, jāieskicē norises pēc padomju okupācijas līdz mūsdienām, kas līdz šim rakstiski nav darīts.
Padomju okupācija un tās sekas ir pats traģiskākais, kas ar latviešu tautu kā vienotu garīgu substanci ir noticis. Galvenais zaudējums bija krietni un cienījami tautas garīgās un saimnieciskās dzīves vadītāji, kuru vietā nāca ar komunistisko ļaunuma garu apmāti un piesūcināti cilvēki, svešinieki latviešu dvēselei. Otrs ļaunums bija tā saucamais karojošais ateisms, kas praktiski bija agresīva elkdievības (elki – tā saucamie proletariāta vadoņi) uzspiešana. Šie procesi dezorientēja un garīgi degradēja latviešu tautu, radot rūgtas mieles, ar kurām sastopamies visā atjaunotā nacionālā valstiskuma periodā.
Brāļu draudzes kustība bija latviešu garīgās atmodas tradīcijas lieciniece un kopēja. Šī kustības esence balstījās tās idejas nesējos – konkrētos cilvēkos un tautas atmiņās par Dieva Svētā Gara darbu pie latviešiem. Skaidrs, ka šādai gara izpausmei nebija vietas jaunajā ideoloģiskajā vidē, un Latvijas Brāļu draudzes kustība izdzisa pavisam.
Kā tas notika? Pirmkārt, cilvēku iznīcināšana. 1941. gada deportācijā Brāļu draudze zaudēja savu garīgo vadītāju virstētiņu Edgaru Rumbu. Šī un vēlākās deportācijas īpaši sāpīgi skāra Brāļu draudzes aktīvos darbiniekus, jo tie bieži vien bija sabiedrībā cienīti un turīgi cilvēki. Daudzi latvieši devās bēgļu gaitās, tostarp arī hernhūtiešu kustībai piederīgie. Esmu daudz domājis par jautājumu, kāpēc Brāļu draudze uzreiz pēc kara gandrīz pilnībā izzuda, un esmu nonācis pie vienkārša un tāpēc jo baisāka secinājuma – latviešu Brāļu draudze savā kodolā tika iznīcināta fiziski. Šis ir pats būtiskākais iemesls, bet ir arī citi tradīcijas izsīkumu veicinoši apstākļi.
Latvijas brīvvalsts perioda Brāļu draudzes kustībai visbūtiskākajā saiešanas namā Rīgā, Kalēju ielā 8 padomju vara ierīkoja grāmatu bāzi. Kara darbības rezultātā cieta arī Vidzemes laukos esošie dievnami un saiešanas nami. Drīz pēc kara notika īpašumu nacionalizācija (atņemšana) un sākās kolhozu veidošana. Saiešanas nami bieži tika izmantoti saimnieciskiem mērķiem, nereti tajos ierīkojot lopu kūtis, piemēram, dzejnieka Jāņa Poruka dzimtajā Druvienas Tirziešu saiešanas namā.
Visu kara un pēckara juku rezultātā ievērojami nomainījās lokālo Vidzemes lauku novadu iedzīvotāju sastāvs. Iztukšotajos Vidzemes pagastos uz dzīvi pārcēlās daudzi katoliskās Latgales iedzīvotāji, kuriem evaņģēliskās kristietības tradīcijas bija svešas, un loģiski, ka viņi nevarēja zināt un saprast Brāļu draudzi. Daudzos Vidzemes pagastos nomainījās līdz pat 90% iedzīvotāju sastāva. Un, tā kā Brāļu draudzes kustība bija cieši saistīta ar konkrētā novada cilvēku kolektīvajām atmiņām un tradīcijām, milzīgā cilvēku migrācija būtiski dzēsa izpratni par latviešu Brāļu draudzi.
Interesanti, ka Dienvidigaunijas Brāļu draudzes saiešanās uzreiz pēc kara sākās atmodas vilnis, bet Brāļu draudzes aizliegums 1948. gadā (kā Latvijā, tā Igaunijā), represijas un 1949. gada deportācijas to iznīcināja.
Padomju okupācijas gados ārkārtīgus zaudējumus cieta Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Starpkaru periodā tā tika definēta kā tautas baznīca un, protams, tai piemita nepārprotami nacionāla ievirze. Vienlaikus luteriskā baznīca bija lielākā sabiedriskā institūcija padomju Latvijā, kura neatradās komunistiskās partijas tiešā kontrolē. Okupācijas varai tā bija ienaidnieks Nr. 1, kuru vajadzēja vājināt, degradēt un atsvešināt no tautas. Drīz pēc kara pilnībā nomainījās luteriskās baznīcas vadība, trūka mācītāju, nebija savas mācību iestādes. Jādomā, ka, gadu desmitiem atrodoties uz eksistenciālas izdzīvošanas robežas, visu uzmanību koncentrējot uz to, kā pasargāt baznīcu no likvidēšanas, tika deformēta latviešu evaņģēlisko kristiešu garīgās dzīves panorāma, krietni mazinot izpratni par Brāļu draudzes kustību.
Tomēr atsevišķos saiešanu namos dievkalpojumi vēl notika (visbiežāk mācītāju vadībā) līdz pat sešdesmito gadu baznīcas vajāšanām, kas norisinājās Hruščova vadībā. Arhibīskaps Gustavs Turss 1957. gadā vēlējās apmeklēt Brāļu draudzes 500 gades svinības Čehoslovākijā, tomēr padomju varas iestādes viņam to neļāva.
Šķiet, viens no kliedzošākajiem garīgas zaimošanas gadījumiem notika septiņdesmito gadu sākumā, kad brāļu Kaudzīšu un Kārļa Skalbes dzimtajā Cepļu saiešanas namā Cēsu rajona padomju funkcionāri ierīkoja dzertuvi, kuru nodēvēja par restorānu. Paši latvieši arī bija galvenie dzīru viesi. Nu šajā vietā valdīja pretējs gars tam Svētajam, ko savā daiļradē ar mīlestību aprakstīja augšminētie rakstnieki. Pēc dažu gadu darbības krogs – bijušais Cepļu saiešanas nams – nodega.
Patiesībā gadījums ar Cepļiem simboliski norāda uz padomju okupācijas perioda latviešu tautas (arī padomju nomenklatūras angažētās inteliģences) garīgo degradāciju un savu garīgo sakņu un vēstures pazaudēšanu. Tas arī bija galvenais iemesls Brāļu draudzes aizmiršanai.
***
Sākot stāstu par Brāļu draudzes sadraudzības kustības atdzimšanu atjaunotajā Latvijas Republikā, ir jāpastāsta kādas ļoti personiskas un grūti aprakstāmas lietas, kuras ar manu personu notika astoņdesmito gadu otrajā pusē, un par kurām līdz šim neesmu daudz runājis, kur nu vēl rakstījis. Taču tas ļaus labāk izprast garīgo pamatu un motivāciju atjaunotajai Latvijas Brāļu draudzes kustībai. Šis ir tikai notikumu konstatāciju un liecību par Svētā Gara darbību, necenšoties izcelt savu personu vai kādus tās nopelnus, kādu arī nav.
Pie kristīgās ticības un reizē pie Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus nonācu padomju laikos, kad baznīcas vēl bija valstiski aizliegtais auglis. Vairākus mēnešus pēc kristībām dvēseli piepildīja un pavadīja daudzas skaistas un neaprakstāmas norises, ko kopā varētu dēvēt par atjaunotas dvēseles pestīšanas prieku. Tikai pēc gadiem desmit šī pieredze nostiprinājās atziņā, ka tā nav ikdienišķa garīgās dzīves sastāvdaļa, bet ir noticis īpašs Svētā Gara pieskāriens. Šie notikumi pēc būtības veidoja garīgo pamatu un motivāciju darboties ar lietām kuras saistītas ar latviešu Brāļu draudzes vārdu.
Būdams jauns un garīgi atvērts cilvēks, 1989. gada novembrī strādāju Kultūras Fonda avīzē, tās pirmajam numuram, veidojot kultūrstudijas par man līdz tam nezināmo latviešu Brāļu draudzi Vidzemē. Strādājot ar materiāliem piedzīvoju, ka senajos notikumos cilvēkus izteikti pārņēmis un vadījis tieši tas pats dažus gadus iepriekš iepazītais Gars. Es to redzēju un zināju skaidrāk par skaidru. Vienlaikus, atrodoties sabiedrības bezgalīgajās politiskajās peripetijās, manī nostiprinājās pārliecība, atļaušos teikt, no augšienes dota, ka, ja latviešiem ir kāda gaišāka nākotne un svētības ceļš, tad tas ir senais, jau Dieva svētītais Brāļu darudzes tuvākmīlestības un evaņģēliskās sadraudzības ceļš. Noliegt atziņu un izlikties, ka tādas nav bijis, ir muļķīgi, turklāt Visuvarenā priekšā.
Kopš deviņdesmito gadu sākuma esmu luterāņu mācītājs, un Brāļu draudzes jautājums ik pa laikam atgriezās, līdz tapu par neformālu Brāļu draudzes kustības ekspertu. Vienlaikus bija iekšējā sajūta, ka nāktos Dievam pateikties par brīnišķīgo svētību, ko latvieši caur hernhūtiešu kustību reiz saņēmuši.
Tā 1997. gada vasarā Straupē tika sarīkota pirmā Brāļu draudzes diena, kura sākās ar pateicības dievkalpojumu baznīcā, referātus nolasīja mācītājs Roberts Feldmanis, vēsturnieki Gvido Straube, Jouko Talonens no Somijas un šo rindu autors. Dienas noslēgumā baznīcas dārzā tika atklāta hernhūtiešu atbalstītāja 18. gadsimtā prāvesta Tobiasa Šprekelsena atjaunotā kapu plāksne. Nākamajā gadā Brāļu draudzes diena notika Raunas draudzē, kur tika atklāta piemiņas plāksne hernhūtiešu kustībai. Līdz šim ir notikušas apmēram no 50 līdz 60 Brāļu draudzes dienas dažādās Latvijas vietās, galvenokārt Vidzemē. To dalībnieku skaits svārstās no padsmit cilvēkiem līdz dažkārt simtam.
1999. gadā izveidojās kontakti ar Hernhūtes Brāļu draudzi Vācijā. 2001. gada janvārī Latvijā ieradās Brāļu draudzes vadības pārstāvji no Hernhūtes. Viņi apceļoja Vidzemi un tikās ar hernhūtiski profilētu grupu pārstāvjiem, kā arī apmeklēja arhibīskapu Jāni Vanagu, ar kuru tikšanās noslēgumā vienojās kopīgā pateicībā un lūgšanā par Brāļu draudzes kalpošanu Latvijā.
2001. gada vasarā Latvijas Brāļu draudzes sadraudzības koordinēšanai un attīstīšanai tika dibināta biedrība – Brāļu draudzes misija, kura arī ir galvenā mūsdienu latviešu Brāļu draudzes kustības darbības reprezante un kā tāda 2006. gada 14. jūnijā kā diaspora uzņemta Brāļu draudzes kontinentālās Eiropas provinces sastāvā. Tas notika Brāļu draudzes sinodē Noivīdā (Neuwied) pie Reinas.
Kopš 2000. gada regulāri, ik nedēļu, norisinās vīru jeb brāļu vakari. Analogi tādi notiek arī sievām, taču retāk. Brāļu draudzes misija katru vasaru rīko bērnu un jauniešu sadraudzības nedēļu, tiek kopta arī sadraudzība skolotāju vidū. Kopš 2000. gada garīgā darbība atjaunojusies vēsturiskajā Riņģu saiešanas namā Blomes pagastā. Vienlaikus pats saiešanas nams tiek atjaunots atbilstoši vēsturiskajam izskatam. Kopš 2004. gada rosīgi darbojas jaunizbūvētais Cimzas saiešanas nams Raunas pagastā, kurš šobrīd izveidojies par Vidzemes mūsdienu Brāļu draudzes sadraudzības centrālo saiešanu. Jau ilgstoši Madonas rajonā darbojas Brāļu draudzes pamatskola ar internātu, kopš 2010. gada tā nes pirmā hernhūtiešu Vidzemes misionāra Kristiāna Dāvida vārdu. Līdzās skolai darbojas brāļu un māsu kopiena, nodrošinot skolu ar pārtiku un palīdzot saimniecībā. Sākot ar 2003. gadu, sadarbībā ar Latvijas baptistu baznīcas izdevniecību latviešu valodā iznāk Brāļu draudzes ikgadējās Dieva vārdu lozungu grāmatiņas.
Latvijas Brāļu draudzes kustībai gadu gaitā ir izveidojusies sadraudzība ar garīgi radnieciskām kustībām un organizācijām daudzās zemēs – no Latvijas raugoties, burtiski uz visām debesspusēm. Protams, tie nav tikai hernhūtieši.
Garīgi nozīmīgs notikums norisinājās 2006. gada pavasarī –Vidzemes lauku ļaužu, Brāļu draudzes sadraudzības dalībnieku ceļojums uz Vācijas un Čehijas Brāļu draudzēm. Atrodoties Hernhūtē, Hūtberga kalnā, radās nepārprotama pārliecība, ka latviešu dvēseles no jauna ir atsaukušās īpašajam Dieva mīlestības garam, un tas tiks pārvests dzimtenē.
Diemžēl ar sarūgtinājumu jāatzīst, ka daudzu mūsu garīgajās mājās – Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā – valda liela neziņa un tāpēc arī neizpratne un pat nievīga attieksme pret latviešu Brāļu draudzes kustību.
Savu vēsturisko sakņu nezināšanas rezultātā ir izveidojusies neveikla situācija ap Rīgas Brāļu draudzes vēsturisko saiešanas namu, kurš, būdams luterāņu bīskapu iesvētīts dievnams, kā gluži parasta ēka kopš 2007. gada ir izlikts pārdošanai.
Vēsturiski šis gandrīz 200 gadus senais īpašums luteriskajai baznīcai nekad nav piederējis. Īpašumu baznīca ieguva 20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās kā vēsturiskajai Brāļu draudzei tuvākstāvošā organizācija (līdzīgi kā vācu draudžu īpašumi) un līdz pat šim laikam tas tiek izmantots kā dzīvokļu un biroju īres nams.
Latvijas Brāļu draudzes misija, kura ir statūtos un starptautiski atzīta vēsturiskās Latvijas Brāļu draudzes kustības tiešā turpinātāja, tika dibināta tikai 2001. gadā. Attīstoties darbībai, ar laiku loģiski izrietēja jautājums par vēsturiskā dievnama izmantošanu atbilstoši tā mērķim, kas Brāļu draudzes darbību ļautu attīstīt kvalitatīvi jaunā līmenī. Šajā sakarā Latvijas Brāļu draudzes pārstāvji ir vairākkārtīgi tikušies baznīcas vadītājiem, lai rastu iespēju Kalēju ielas saiešanas namu izmantot atbilstoši tā mērķim – sludināt Dieva valstību.
Tā kā nekas neliecināja, ka baznīcas vadītāji no ieceres īpašumu pārdot būtu gatavi atteikties un pārrunāt jelkādu alternatīvu, ir skaidrs, ka darījuma rezultātā vēsturiskais nams latviešu Brāļu draudzes kustībai, un visticamāk, arī kristīgiem mērķiem būs zudis neatgriezeniski. Tajā pašā laikā, 2008. gadā, pati baznīca pieteica prasību tiesā par Rīgas Dzemdību namu. Tas arī Latvijas Brāļu draudzes pārstāvjus, nesaskatot citu iespēju, sava vēsturiskā īpašuma lietā mudināja darīt to pašu.
2009. gadā tiesa pieņēma lietu iztiesāšanai. Skaidrs, ka izredzes uzvarēt tiesā ir gaužām niecīgas, bet gan morāli, gan tiesiski Latvijas Brāļu draudzes misijas prasība ir pamatota. Un pastāv arī tāda lieta kā sirdsapziņa, kas, iespējams, neļaus vēlāk saldi gulēt, zinot, ka netika izdarīts viss iespējamais. Protams, tiesvedība ir dārgs un nepatīkams process, bet citas alternatīvas nav.
Lai apliecinātu savu lojalitāti baznīcai un labo gribu, to pamatojot ar vēsturisku pētījumu par Latvijas Brāļu draudzi, jau pēc tiesvedības sākuma šo rindu autors 2010. gada pavasarī tikās ar luterāņu bīskapu kolēģiju – četriem baznīcas vadītājiem, pierādot prasības pamatotību un meklējot eventuālu sadarbības modeli. Arī šoreiz kolēģija pakļāvās arhibīskapa viedoklim un lēmumu – vēsturisko Brāļu draudzes saiešanas namu pārdot – nemainīja.
Nesen ar lielu publicitāti un visaugstākā valstiskā līmeņa reprezentāciju Vecrīgā tika atklāta izremontētā ebreju sinagoga. Sinagoga tulkojumā no ebreju valodas nozīmē saiešana. Latviešu tautai arī saiešanas ir svētvietas. Pirms komunistu okupācijas centrālais saiešanas nams atradās Rīgā. Paši latvieši savus garīgos svētumus akli izmaina pret nejūtīgām naudas vienībām.
Bet lai nu kā būtu, tiesa ir paredzēta 2011. gadā. Varbūt tomēr vēl ir kāds risinājums…
***
Bet nu par nākotni.
Ne tik sen kāds jauns vēstures doktorantūras students, kopumā analizējot modernā laikmeta Latviju un tās mūsdienu bieži vien nožēlojamo attīstību, izteica vienkāršu domu. Savā vienkāršībā tā bija tik skaidra, ka lika aizdomāties.
Proti, Latvija ir pazaudējusi savu ceļu. Nevis vienkārši kļūdījusies vai paklupusi kādā situācijā, bet principiāli ir pazaudējusi garīgo orientāciju, nācijas veselīgas attīstības esenci. Savs patiesais ceļš ir zaudēts, un tas, pa kuru šobrīd mocīdamies ejam, nekādi nav dēvējams par laimes, svētības un labklājības ceļu. Diemžēl par to liecina 21. gadsimta sākuma rūgtie augļi un nācijas demogrāfiskā degradācija.
Vai Latvijā latviešu tautai nav cita ceļa?
Brāļu draudzes sadraudzības kopība latviešiem ilgstoši bija svētības avots un ceļš, kas nesis izcilus augļus. Latviešiem atkal ir jāatrod savas svētības spēka saknes. Tas iespējams vien ar Visuvarenā Dieva gādību un svētību, ka tautas sirdī atmirdz Dieva Gars.
Kā Dziesmu svētkos dziedam, ka “tautas dēliem ir jāuzmin senaizmirstais dārgums” (svētības un tuvākmīlestības kods katrā atsevišķā cilvēka dvēselē), lai augšāmceltos gaismas pils – Latvija – Dieva gaismas pils, Viņam par godu un pasaulei par liecību. Cilvēku dvēseles šajā pilī būs dzīvi un svēti akmeņi.
Latvija primāri ir garīga, garīgs lielums.
Dod, Dievs, garīgu atmošanos un jaunu dzīvības spēku mūsu nogurušajai zemei no šī laika un mūžīgi!

Brāļu draudzes gājums Latvijā

Brāļu draudzes gājums Latvijā

1729 rudens no Hernhūtes kopienas Saksijā (Vācija) Rīgā, Vidzemē ierodas trīs brāļi, Hernhūtes dibinātāja, luterāņa Kristiāna Dāvida vadībā

iesākas Brāļu draudzes (BD) evaņģeliskās sadraudzības idejas attīstība; vietējie atbalstītāji - ģenerāliene M.E.fon Hallarte, B.fon Kampezhauzens, T. Sprekelsens u.c.

1735 Hallarte vēstulē Cincendorfam aicina sūtīt Hernhūtes brāļus evaņģelija sludināšanai un pravieto „laiks nāks drīz”

1736 septembris Vidzemē ierodas Saksijas grāfs L.N. fon Cincendorfs(Zinzendorf) sprediķo Rīgā, Valmierā un Tallinā, gūst triumfālus panākumus un daudz draugus

- BD Marienbornas sinode spriež uz Vidzemi sūtīt tautas skolotājus

1737 Vidzemē ierodas skolu darbinieki. Hernhūtieši strādā kopā ar latviešiem un mācās latviešu valodu

1738 pirmie „atmodinātie”latvieši Valmiermuižā, kas pievienojas vācu saiešanām

Hallarte iepērk zemi un būvmateriālus skolotāju semināra celtniecībai

23.augusts skolotāju semināra dibināšana un darbības sākums, sākums „modināšanai” semināristu vidū, pirmais - Šķestera Pēteris

1739 8.janvāris sāk noturēt atsevišķas saiešanas latviešiem, pirmajā – 8 dvēseles

- pirms Lieldienām kopīgs latviešu un vācbrāļu mīlestības mielasts

- maijā pulcējas jau vairāk kā 200 latviešu18

18.maijs Vasarsvētki - saiešana notiek zem atklātas debess.”Uguns nokritusi no debesīm un sirdis sāk degt...Tā ir liela atmoda” /no laikabiedru liecībām

- uz Valmieru plūst daudz atmodināto no Trikātas, Smiltenes, Straupes, Cēsu, Liepas u.c.novadiem, sakot, ka latvieši svinot „saderināšanos ar Pestītāju”

- rodas latviešu sludinātāji, „visa zeme vaid par grēkiem”

- īsu brīdi parādās svešu garīgu spēku klātbūtne- ekstrēma harizmātisma izpausmes

- vācbrāļi izveido konferenci kustības vadīšanai

- Hallarte finansē un BD izdod otro latviešu Bībeles izdevumu (Igaunijā pirmo) un dziesmu grāmatu

1740 seminārā ap100 latviešu studentu

vasara – liela garīga atmoda bērnu vidū

- atmoda skar plašus Vidzemes latviešu novadus, 4-5 tk. latvieši ir BD dalībnieki

1741 Hallarte Gaujas krastā līdzās diakonātam uzbūvē BD kustības centru- Jērakalnu

1742 janvāris Jērakalnā pirmā latviešu draudzes diena

14. apr. ar lozi nosaka 40 latviešu BD vecākos

19.apr. dibina pirmo latviešu Brāļu draudzi Valmierā

28. aug dibina latviešu BD. Straupē (piedaloties grāfienei Cincendorfai)

12. sept. Mārsnēnos un Liepā // veidojas BD saiešanu struktūra un amati

- Hallarte finansē otru BD dziesmu grāmatu (234 dziesmas)

- Rīgā ap 50 atmodināto latviešu sanāk Jāņa Šteinhauera vadībā

vasara - Vidzemes landtāga rosināta konsistorija izveido izmeklēšanas komisiju hernhūtiešu lietā

1743 16.apr. cariene Elizabete aizliedz BD darbību Krievijas impērijā, slēdz un aizzīmogo Jērakalnu u.c. BD saiešanu vietas, atņem grāmatas, vajāšanu sākums

- sākas „klusais gājiens”- 74 gadu darbība nelegālos apstākļos

pavasaris - grāfiene Cincendorfa dodas uz Pēterburgu

dec.- lai dotos pie carienes Rīgā ierodas grāfs Cincendorfs, taču tiek ieslodzīts Citadelē

- Somijas ģenerālgubernators Kampenhauzens carienei;”...kein Bruder bin ich, aber ich wunsche als ein Herrnhuter zu leben und zu sterben”

1744 –slēdz skolotāju semināru, bet tā audzēkņi gadu desmitus darbojas visā Vidzemē

– stabilizējas latviešu BD struktūra un saiešanu darbība

1745 - vācu hernhūtiešus izraida no Vidzemes, tiem līdzi dodas arī kādi latvieši, veidojot pirmo latviešu emigrāciju Rietumeiropā, veidojas plaša latviešu sarakste ar Eiropas brāļiem, milzīga pašizglītības attīstība

1746 - BD Zeistas sinodē (Holandē) lemj, ka no latviešiem un igauņiem pašiem ir jārodas apustuliskiem ļaudīm un jāuzņemas savas darbības vadība

1747 – latviešu BD satversmi pārkārto „klusajam gājienam”

1749 – Vidzemē tiek minētas 55-57 hernhūtiešu darbības vietas

- vācbrāļi ar roku uzlikšanu amatā ieved kārtu kopējus, latvieši lieto lozungus

1750 30.jan.- mirst Magdalēna Elizabete fon Hallarte, tiek zaudēts Jērakalns

aug. pirmie puišu brāļu kārtas svētki

- katrai saiešanai izvēl saiešanas dienas grāmatas – /diāriju/ rakstītājus

1751 maijs - pirmie meitu māsu kārtas svētki

okt. amatā ieved četrus laulātus pārus par bērnu kustības kopējiem

1752 BD pastiprina interesi par Kurzemes hercogisti, kur ir BD atbalsta punkti

1753 14.marts BD ienaidnieki fiziski sāk izznīcināt BD bijušā centra Jērkalna ēkas

1756 Doles salas hernhūtieši saiešanas tur slepus mēžā, līdzīga situācija ir daudzviet

1755 regulāras bērnu saiešanas un konferences, mērķtiecīgs darbs ar bērnu vecākiem

1760 mirst Ludvigs Nikolaus fon Cincendorfs

1761 „caurrunas”- ar katru un visiem par sevi

1762 sept. pirmie laulāto kārtas svētki, bērnu svētki, dziedāšanas stundas

- latviešu BD saiešanas svin savu 20 gadu jubilejas svētkus!!!

1764 11.feb.carienes Katrīnas II ukazs ļauj hernhūtiešu darbību impērijā (Volgas lejtece, Sarepta), taču Vidzemē tas praktiski situāciju nemaina

1760 -70-tie – Dieva mierā dodas daudzi latviešu „pirmdzimtie” ~ BD vadītāju paaudžu maiņa, vājāki kontakti ar Hernhūti

1770 mirst J.A. Cimmermanis ilggadējs Vidzemes luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendants un BD vajātājs, stingrais spiediens pret latviešu BD mazinās

1776/77 BD novados zemnieku nemieri, kurus asiņaini apspiež

1779 BD ap 5000 brāļu un māsu, ap 2000 bērnu, taču gājēju skaits ir lielāks

- (lasītpratēju skaits Vidzemes BD novados - 1780~75%; 1800<90%)

1790-tie latviešos vairāk kā 40 saiešanu, sākas jauns Vidzemes atmodu vilnis

1802 Kauguru nemieri, to cēloni valdības izmeklēšanas komisija saskata hernhūtiešos

1811 BD atmodas liesma Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā

1817 27.okt.cara Aleksandra I „žēlastības manifests” legalizē BD darbību Baltijā – „klusā gājiena” beigas, otrie „ziedu laiki”

1819 vācbrāli J.Ēvaldu iekšlietu ministrs apstiprina par pirmo Baltijas BD diasporas vadītāju ar sēdekli Vaidavā, Rubenes draudzē, pēc Napoleona kara sākusies garīgā rosība, grupa rīdzinieku meklē kontaktu ar hernhūtiešiem

1820-tie(un vēlāk) ievērojami pieaug baznīcas un impērijas drošības dienestu un birokrātiskā aparāta BD apkarošana (vajāšana)

1830 5.jūn. iesvēta Rīgas BD namu Kalēju ielā 8, draudzē 38 dvēseles, nama būvniecībai ziedojuši arī lauku saiešanas, tātad latvieši

1834 milzīgi ierobežojumi BD - saiešanu ierīkošanai vajag iekšlietu ministra atļauju, saiešanas pakļauj baznīcai, daudzi nami jāslēdz, vārda brīvību atņem, utml.

1839 iekšlietu ministrs BD aizliedz uzņemt jaunus dalībniekus, tētiņi drīkst lasīt tikai mācītāju apstiprinātus tekstus, nosaka dziesmas u.t.t.

1840 Valkas sinodes ultimāts BD: atcelt 1)lozēšanu, 2)īpašu uzņemšanu BD, 3)slēgtās sapulces,4)dalīšanu kārtās,5)ļaut mācītājiem kontrolēt darbību un dalībniekus

- 1840-to g.sāk. BD ļoti veicina sātības biedrību darbību t.i. alkoholisma apkarošanu

- Vidzemē un Igaunijā BD piekritēju skaits ap 100 000; latviešiem ap 100 saiešanām un ap 30 000 dalībnieku

- sākot ar 1840-tajiem, Rīgā ieplūst laucenieki un pieaug Rīgas latviešu BD, bet samazinās vāciešu skaits, ar laiku Rīgā izveido tipisku saiešanas iekārtību

1845 cariskā valdība hernhūtiešus kvalificē kā politiski neuzticamu grupu

1852 sinode nolemj, ka ir hernhūtiešiem jāpakļaujas Vidzemes luteriskai baznīcai, vai jābeidz darbība

1857 Vidzemes konsistorija un guberņas valde atkārtoti izdod aizliegumu iestāties BD

1860 21.marts Hernhūtes vecāko padome piekāpjas Krievijas ev. lut. konsistorijas nemitīgam spiedienam un Baltijā atsauc BD satversmi, kas iznīcina Vidzemes BD attīstības perspektīvas - latviešu brāļi jūtās nodoti, BD dzīvības nervs pārgriezts

1863/64 Prūsijas BD sūta amatnieku Miķeli Bukāli misijai Lejaskurzemē

1864 pirmie latviešu dziesmu svētki Dikļos

1877 iznāk Matīsa Kaudzītes grāmata „Brāļu draudze Vidzemē”

1879 izceļotāji no Smiltenes novada dibina vēlāk ļoti spēcīgo Lapkovas saiešanu Lauros, Pleskavas guberņā, vēlāk Igaunija (tagad Krievija)

1888- 1905 vēlākais LELB bīskaps un BD goda priekšsēdis K.Irbe mācītājs Dzērbenē un Drustos, kur iepazina BD un to ļoti atbalstija

1891 pēc konflikta ar Liepājas Sv. Annas dr. mācītāju Liepājas brāļi izšķiras par patstāvīgu darbību, tā rodas Kurzemes Brāļu draudze

1896 Kurzemes BD uzceļ lūgšanas namu Cenkones ielā, aktīva misijas darbība

1903 Baltijas BD vadītāja (prezbitera) Šipauga sēdeklis Rīgā, kur rosmes pacēlums, iesaistās uzņēmējs Augusts Dombrovskis

1914 7.nov. par Baltijas BD vadītāju ievēl Jāni Malvesu, BD vadība pāriet latviešiem 1920to g.Ip. Rīgas BD tiesvedība par īpašumtiesībām uz BD namu Vecrīgā

- strukturējas Vidzemes BD ar centru Rīgā, vairāk kā 30 t.s. lauku nodaļas

1922 apstiprina Kurzemes BD statūtus Latvijas evaņģeliskā Brāļu draudze

Kurzemes BD centrs Liepāja, ietilpst 14 draudzes un virkne misijas staciju

1923 Kurzemes BD dziesmu grāmata ar 805 dziesmām; Vidzemes - 808 dziesmām

1924 27.apr. Vislatvijas BD priekšstāvju konference Rīgā, Kurzemes un Vidzemes BD apvienošanās mēģinājums (draudzīgs, bet nesekmīgs)

- Vidzemes BD reģistrē - Latvijas ev. brāļu sadraudzīga biedrība

- Rīgas BD sāk veidoties neveselīga iekšējā gaisotne

1926 17.jūn. mirst Malvesa tēvs

1927 Kurzemes BD viesojās bīskaps Marks no Hernhūtes, kontakti ar Zviedrijas BD

- oktobrī Rīgu apciemo Hernhūtes sūtnis māc.Padels lai atjaunotu sakarus Vācijas BD

1929 plaši BD 200 gades svētki Valmierā, bīsk. K.Irbe ordinē vēlāko BD garīgo lietu vadītāju E.Rumbu. Valsts prezidenta un citu prominenču apsveikumi

1920g.b.-30tie Kurzemes BD dodas svētceļojumos uz „atstātā mantojuma zemi”- Vidzemi. Kurzemnieki sevi uzskatija par Vidzemē sāktā Dieva darba mantiniekiem -

Kurzemes BD ārmisijas lauks ir Vidzemes misija, kam izveidots Vidzemes fonds

Kurzemes brāļi mācās BD Misijas seminārā Silēzijā

1931 Rīgas BD ļoti smaga iekšēja krīze, šķelšanās, skandāls

1933 BD goda priekšsēdis LELB arhibīskaps T.Grīnbergs

1935 BD garīgas vadītājs kļūst mācītājs Edgars Rumba

1941 14.jūn. E.Rumbu ar ģimeni arestē un izsūta uz Sibīriju, kur 1943.10.1. viņš mirst

1941 padomju vara nacionalizē BD Rīgas saiešanas namu un izmanto grāmatu noliktavai

1948 ar LPSR MP priekšsēdētāja Viļa Lāča parakstu Brāļu draudze Latvijā tiek likvidēta

Sastādijis G.Ceipe

Ieskats Latvijas Brāļu draudzes dzīvē

Latviešiem Brāļu draudze ir turama svētā un goda pilnā piemiņā. Īsos vārdos nevar pateikt visu nozīmīgo, ko tā ir nesusi un dāvājusi mūsu tautai. Tas ir grandiozs notikums, apvērsums, kad latviešu tauta pirmo reizi labprātīgi pieņem kristīgo ticību. Tā ir latviešu mošanās un sākums gaismas kustībai, kas nesusi daudz svētības latviešu tautai un vainagojusi ar savas valsts izveidošanu.

1739.gada Brāļu draudzes atmoda un tās tālākais gājums ir Dieva Svētā Gara dzīvības pieskāriens mūsu tautai. Brāļu draudze bija Dieva labās vēsts, piedošanas, spēka un mīlestības ceļš, kurā no pasaules neievērotas un nicinātas kalpu tautas izveidojās skaista nācija un valsts. Tā ir mūsu apliecība dzīvajam Dievam un ir patiess brīnums pasules acīs.

Mūsdianu latvietis šo vēsturi zin maz. Kāpēc tā? Ir virkne iemeslu, bet galvenais - pašiem latviešiem, brīviem no svešu varu žņaugiem, savu vēsturi rakstīt ir bijis maz laika – tikai daži gadu desmiti.

Latviešiem Brāļu draudze nozīmē to pašu, ko Vecās derības tautai iziešana no Ēģiptes verdzības. Kā ebrejiem, tā latviešiem tā ir Dieva svētība un Viņa gara vadība, kas uzlūko vergu tautu, dāvā un vada uz apsolīto, brīvas tautas, zemi. Vergs top par brīvu cilvēku.

Tumsa

Kā tas notika?

18.gadsimta sākums. Ziemeļu karš, slimības un bads izkāvis turpat divas trešdaļas tautas. Uz palikušo latviešu pleciem gulstas zemes atjaunošana. Viņi ir vācu muižnieku īpašums, muižas manta.Viņus drīkst pirkt un pārdot, mainīt, nospēlēt kārtīs. Tā arī notiek. Valda reāla verdzība. Latvieši, kā cilvēki, kādu maz interesēja, darbaspēks, apkalpojošā tauta. Karjeras augstākai punts – muižas kučiera buka. Diemžēl vergā veidojas verga dvēsele. Latviešus raksturo zema tikumība – dzeršana, zagšana, izlaidība. Valda māņticība un garīga tumsība. Neskatoties uz kristīgās baznīcas 500 gadu ilgo klātbūtni, viņi joprojām kalpo savām senču neskaitāmām dievībām. Latviešu acīs kristīgā ticība ir vāciešu ticība, tā ir vācu baznīca, un Kristus ir vācu Dievs, un latviešiem ar Viņu, un Viņam gar latviešiem, ir maz daļas. Kristus ir svešinieks latviešu gara dzīvei. Gadusimtos nostiprinātās netaisnības dēļ, kalpu tautas acīs, viss vāciskais ir ļaunums. Kopīgais divām, līdzās dzīvojošām, kalpu un kungu tautām, ir tikai, savstarpēja nepatika un naids. Nepievilcīgs, lai neteiktu bezcerīgs, tautas dzīves tēlojums!

Taču Dievs neatstāj savu tautu! 1729. gadā uz Latvijā nonāk Kristus evaņģelijam dedzīgi un patiesi kalpi. Tie ir Hernhūtes (Saksijā) Brāļu draudzes sūtņi. Viņi iepazītās ar zemi, cilvēkiem un viņu ticības dzīvi. Atklājumi ir bēdīgi, proti, ka latvieši dzīvo neizprotot Dieva pestīšanas vēsti. Tiek nolemts, ka jāmeklē ceļš kā latviešus pievest pie Dieva Dēla - Jēzus Kristus. Hernhūtes brāļi ir vienkārši cilvēki, amatnieki, tātad latviešiem tuvāki, „pieņemamāki”. Viņi kopā ar latviešiem strādā smago muižas darbu, mācās latviešu valodu, lūdz Dievu atvērt ceļu pie latviešu dvēselēm. Pacietīgi un pazemīgi viņi stāsta par Pestītāja krusta ciešanām un mīlestību uz visiem cilvēkiem. Šī vēsts atrod ceļu arī uz dažu labu vietējā muižnieka sirdi, kas tad arī atbalsta Brāļu draudzes kalpošanu.

Vārds

Pēc desmit gadiem nāk arī augļi. Un, patiesībā, visa atslēga, spēka kodols bija vienā teikumā, vienā domā.

1739. gada Vasarassvētkos Valmierā sākās varena atmoda, kas īsā laikā izmainīja visu tautu. Laikabiedru liecībās lasām, ka, jo „daudzas dvēseles tiek modinātas”, ”visa zeme” raud par saviem grēkiem, cilvēki cits citam lūdz piedošanu, atdod nozagtās mantas, mitējās dzeršana un izlaidība, apmeklētāju trūkuma dēļ slēdz krogus. Ar laiku pat jāslēdz cietumus, jo tie stāv tukši. Arī bērnu vidū sākās atmoda. Latviešu zemnieki pulcējās saiešanās, vēlāk arī saiešanu namos, un teic Trīsvienīgo Dievu.

Kas gan bija šis hernhūtiešu paustais vārds, domas kodols, kurā bija tik milzīgs spēks! Mums šodien tas ir ļoti vienkāršs un pašsaprotams. Bet toreiz tas izskanēja pirmo reizi, kā jaunums, kā atklāsme – „ Jēzus Kristus ir arī latviešu Pestītājs”. Jēzus Kristus krusta nāvē gājis, cietis un miris un augšāmcēlies arī par latviešu grēkiem. Arī latvieši ir Dieva mīļota un izredzēta tauta. Jā, pasaule gan sadala izredzētajos un aizmirstajos, un latvieši ir viszemākā vietā. Bet Jēzus Kristus pats līdz mielēm un nāvei ir izbaudijis pasaules netaisnību un mīl pasaules atstumtos. Caur savu Dēlu Dievs atklāj, ka Viņš ļoti mīl latviešus, ka arī mēs esam Viņa bērni, Viņa izredzēta tauta. Dieva priekšā visi cilvēki, visas tautas ir vienādi!

Tā bija grandioza atklāsme, kas līdz ar to nesa atmodu, neapšaubāmi, viena no lielākajām Eiropas vēsturē.

Lielā Brāļu draudzes atmoda ir lūzuma punkts mūsu tautas likteņgaitā. 1742.gadā izveidojās pirmās četras Brāļu draudžu saiešanas - vēsturē pirmās pašu latviešu organizācijas. Tā ir dvēseles mošanās ceļam uz patstāvību, brīvību, sadraudzību, tuvākmīlestību, bet, galvenais, uz visas svētības avotu – caur Jēzu Kristu uz Visuvareno Dievu.

Svētība

Tā sākās Brāļu draudzes bagātā vēsture. Neskatoties uz nemitīgu pretdarbību un pat vajāšanām, vairāk kā simts gadus tā bija latviešu galvenā organizācija. Latviešiem Brāļu draudze kļuva ne vien ticības, bet visdažādāko dzīves jomu virzītāja un noteicēja. Brāļu draudze kļuva par to pamatu no kura ir audzis tas, ko saucam par latvisko mentalitāti, identitāti. Sacīsim Brāļu draudzei paldies par Dziesmu svētkiem, mūsu ziedu mīlestību, kapu svētkiem un, jo daudzām citām, tautas dvēselē skaistām lietām. Ar Brāļu draudzi saistās tādi vārdi kā Ķikulis, Cimze, brāļi Kaudzītes, Vītols, Poruks, Skalbe, un daudzi citi mums būtiski vārdi. Kā dziļas cieņas apliecinājums ir jāsprot fakts, ka līdz Brāļu draudzes likvidēšanai, drīz pēc 2 Pasaules kara, tās goda vadītājs bija Latvijas evaņģeliski luteriskās baznīcas arhibīskaps.

Kas bija Brāļu draudzes panākumu un uzvaras gājuma noslēpums?

Jā, protams spēks, kas raksturo katru atmodu – grēknožēlas un piedošanas piedzīvojums, atjaunota ticība un mīlestība, Dieva žēlastības un klātbūtnes pārliecība.

Tomēr vienu lietu, kur Brāļu draudze rada spēku, gribas uzsvērt īpaši, un tas ir kopības un sadraudzības gars. Kopība veidojās caur un ap Jēzu Kristu. Ar patiesu līdzpārdzīvojumu raugoties Pestītāja, vai kā torez mēdza teikt, lielā Sāpju Vīra, netaisnajām ciešanām, latvieši tajās saskatija līdzību ar saviem likteņiem. Tādā veidā Kristus kļuva par „savējo” it visā, priekos, bēdās. Pasaules izpratne un skaidrā bērna ticība atklājās latviešu Brāļu draudzes pirmo ziedu laiku iemīļotākjās dziesmās „Nāc, Tu, latvju Pestītājs”, „ Nāciet kopā bēdu ļaudis” u.c. Viņš kā brālis un draugs ienāca latviešu sirdīs, attiecībās vienam ar otru, un pasauli.

Noslēpums

Bībēlē ir sacīts,”kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” (Mat. ev. 18;20). Brāļu draudze piedzīvoja un atklāja šo Dieva noslēpumu.

Cilvēks Dievu sastop divējadi. Dievnamā, altāra svētuma gaismā – individuāli, ļoti personīgi - es un Viņš. Un Dievu cilvēks piedzīvo sadraudzībā ar citiem cilvēkiem. Bet ārēja svētulība un liekuļošana tur neder. Tam ir jānotiek patiesi. Jā, tad mēs atklājam, ka Dievs nāk caur otra cilvēka smaidu, sarunu, acu skatienu, mīļu vārdu, kopīgu dziesmu. Šādā saiešanā mēs mācamies, it kā ar Dieva acīm, sirsnīgā mīlestībā, iecietībā raudzīties vienam uz otru, apjaust, ka viņš patiesi ir mans tuvākais.

Tiešām lielu svētības noslēpumu mēs glabājam savās dvēselēs. Šis noslēpums atklājās sirdis savienojot skaistākajā, kas viņās atrodams. Dievs tās savieno ar mīlestības saitēm. Un, kad cilvēku dvēseles ir saistītas ar mīlestības vienotību, un visi kopā ar Dieva Dēlu, tad tā patiesi ir viena saime un draudze, Viņa bērni, ģimene. Dievs ir miers, patiesība, mīlestība, gaisma, spēks. Šo iepriecu Dievs dāvina un ļauj piedzīvot, kad vienkāršā ticībā un neliekuļotā mīlestībā Viņa vārdā sapulcējamies. Mēs mācamies vienkārši priecāties par to, ka Kristus ir kopā ar saviem bērniem, pirmais starp līdzīgiem. Tur apsolījums piepildās. Tur ir arī spēks. Dieva spēks, kas varenāks par visu un nāk pazemīgā cilvēka dvēselē. Tā bija un arī būs latviešu tautas slavas dziesma un apliecība savam Visuvarenajam Dievam!

21.gadsimts

Ko Brāļu draudzes vēsture nozīmē, un kāda tai ir vieta mūsdienu Latvijā.

Pirmkārt, Dievs nekad nekopē, Viņš visu dara no jauna. Tas nozīmē, ka mums nevajag krist valdzinājumā un kaut ko ārēji atdarināt. Tas jau iesākumā ir lemts neveiksmei. Vispirms mums ir jāmeklē veidu kā pašiem būt Kristus sadraudzībā, pēc tam - ceļš, kā tajā aicināt mūsu laikabiedrus.

Pravietis saka:”...izpētiet, kurš senlaikos ir bijis svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei.” (Jer.6;16). Pasaule mainās, attīstās, bet cilvēka dvēsele nemainās. Ko cilvēka sirds alka pirms tūkstoš un simts gadiem, to tā vēlas tagad – sirsnību, mīlestību un sadraudzību.

Jā, mums ir sava valsts, un tas ir brīnišķīgi. Bet šajā zemē ir daudz nelaimīgu, izmisušu un vientuļu dvēseļu, daudz izmisuma un asaru. Naudas vara dzīvi tā veido, ka tā paliek arvien „šaurāka”, pieaug cilvēku aizņemtība un vientulība. Kā atbildēt pasaules garam, kā pasargāt dvēseli? Cilvēku dvēseles ir izslāpušas pēc mīlestības un miera.

Ko darīt?

Sekot Svēto Rakstu aicinājumam un meklēt svētības ceļu, kādu mūsu senči ir gājuši. Tad pašiem pa to staigāt. Šis ceļš ir sirsnībā un mīlestībā ejams, no sirds uz sirdi. Dieva mīlestības vārdā nāciet kopā divi, trīs, vai kuplākā pulkā, un piedzīvojiet, ka Dieva dēls būs kopā ar jums. Nāciet droši, skaidrām sirdīm, nāciet, kad esiet noskumuši un bēdīgi – galvenais kopā ir būt. Kaut reizi pāris nedēļās kopā lasiet Bībeli, lūdziet Dievu, dziediet dziesmas, izrunājieties par savu garīgo pieredzi, baudiet sadraudzības mielastu un aprunājieties vienkārši par dzīvi. Galvenais, kopā! Kristus vārdā, kopā!

Paldies Dievam, ka Viņš Latvijas laukos, cilvēku sirdīs atkal ir vēris un atjauno svētības ceļu, kas, caur Kristus vārdu, ved vienu cilvēka sirdi pie otra cilvēka. Neatkarīgi no pasaulīga stāvokļa, vai draudzes piederības, cilvēki vienojas sadraudzībā, kurā visi ir līdzīgi. Tur valda labestības un izpalīdzības gars, ja kādam ir grūtības cenšas palīdzēt, gan ar stiprinājuma vārdu, un pie iespējas arī praktiski.Ir vairākas vietas, galvenokārt Vidzemes lauku novados, kur cilvēki pulcējās, lai kopā esot, būtu kopā ar Kristu. Pa laikam notiek lielākas saiešanas, kur brāļi un māsas pulcējās pār novadiem.

Lai vairotu savu pulku, šiem brāļiem un māsām nav vajadzīgs pasaulīgs troksnis vai aģitācija, un nav arī tādas rocības un iespējas. Toties viņiem ir pārliecība, ka, pirmkārt, tas ir Svētā Gara darbs, nevis kāds cilvēku projekts, kas aicina kopā, vieno un veido sadraudzību. Sadraudzībā viņi mācās savstarpēju cieņu, mīlestību uz tuvāko un Dievu. Vārdu sakot, veidot normālas atiecības, kurās būtu Kristus, un, kādas Dievs grib redzēt pie saviem bērniem, kristīgā draudzē.

Es ticu, ka tagad ir Dieva žēlastības laiks. Daudzas laikabiedru dvēseles ir tuvu Dievam. Cilvēki alkst pēc Viņa mūžīgās mīlestības vēsts, jo negrib sevi pavisam pazudēt pieaugošā pasules burzmā, nevērībā un ļaunumā.

Mums jātiek mīlētiem, un pašiem jāmīl. Lai šī svētība, mīļais lasītāj, pieaug tavā un tavas tautas dzīvē! Lai tā ir Dievam par godu, pašiem par prieku un pasulei par liecību!

Mūsu Kunga sadraudzība un žēlastība, lai ir ar jums visiem!

enciklopēdijas šķirklis

Brāļu draudze (Hernhūtes Brāļu draudze, hernhūtieši, vāciski – Brūdergemeine, angliski - Moravian Church). Evaņģeliska atmodas kustība, kura praktiski cenšās īstenot pirmkristiešu laikmeta apustuliskos ideālus. Hernhūtes Brāļu draudze izveidojās no, Bohēmijā un Morāvijā, Jana Husa (+1415) teoloģiskajām idejām izaugušās, senās Brāļu draudzes – Unitas Fratrum (1457) pēctečiem. Glābjoties no reliģiskās pārliecības vajāšanām tagadējā Čehijas teritorijā, viņi, Kristiāna Dāvida vadībā, apmetāts reihsgrāfa L.N.fon Cincendorfa (Zinzendorf), vēlākā Brāļu draudzes vadītāja, īpašumā Saksijā.Tur ātri izauga apmetne, ko veidoja dažādu protestantisko konfesiju pārstāvji. Brāļu draudzes apmetni nosauca par Hernhūti (Herrnhut) – Tā Kunga pasargājums. Brāļu draudze neveidoja atsevišķu konfesiju, tai nebija savas izvērstas teoloģiskās mācības, bet tās akcents bija praktiska evaņģeliskās tuvākmīlestības realizācija dzīvē. Brāļu draudze atzīst apustuliskās un galvenās protestantisko konfesiju Ticības apliecības. Brāļu draudzi raksturo ekumenisms, tolerance, misionāra darbība visā pasaulē (kopš 1729), ikdienas lozētu Dieva vārdu lasījumi – lozungi (kopš 1731), izvērstas liturģiskās un dziedāšanas tradīcijas. Mūsdienās Brāļu draudze ir vispasaules evaņģeliska sadraudzība, ko veido 19 patstāvīgas Brāļu draudzes provinces ar vairāk kā 850 000 locekļiem. Vēsturisku iemeslu dēļ, dažādās zemēs Brāļu draudzei ir atšķirīgi statusi, gan kā atsevišķai konfesijai, gan kā citā konfesijā inkorporētai sadraudzības kopībai.

Brāļu draudzes darbība Latvijas teritorijā sākās 1729.gadā, te ierodoties Hernhūtes misionāriem Kristiāna Dāvida vadībā. 1736.gadā Vidzemi apmeklēja grāfs L.N. fon Cincendorfs, kas būtiski veicināja kustības attīstību. Par Brāļu draudzes centru pateicoties Valmiermuižas īpašnieces, ģenerālienes M.E.fon Hallartes atbalstam kļuva Valmiera. 1738 gadā Valmierā darbību uzsāka latviešu skolotāju seminārs. 1739 gadā sākās nozīmīga garīgā atmoda, kas aptvēra arī apkārtnes draudzes. Hernhūtes brāļu centrālā vēsts bija, ka Jēzus Kristus ar savām ciešanām ir glābis arī latviešu dzimtcilvēkus un ir arī latviešu Kungs un Pestītājs. Atmodas rezultātā plašā latviešu zemnieku daļā veidojās personiskas attiecības ar Dievu un tuvākmīlestībā balstītas savstarpējās attiecības, būtiski uzlabojās morālā stāja, izzuda žūpība un noziedzība. 1742. gadā organizējās pirmās latviešu Brāļu draudzes. Vidzemē bija 4000 – 5000 latviešu hernhūtiešu. Dzimtcilvēku patstāvīgā organizēšanās un pašapziņas mošanās neapmierināja valdošo vācu muižniecības kārtu un to interešu pārstāvi – Vidzemes luterisko baznīcu. Intrigu rezultātā 1743.gadā tika panākts Brāļu draudzes darbības aizliegums Krievijas impērijas teritorijā. Brāļu draudzes izglītības iestādes un saiešanas tika slēgtas, literatūra konfiscēta, ārzemju hernhūtieši izraidīti. Kustības vadība un organizācija palika latviešu rokās, kuri to sekmīgi atīstīja konspiratīvos apstākļos. Latviešu brāļi atmodas gadus sauca „ziedu laiki”, sekojošo posmu „klusais gājiens”. Brāļu draudzes tikumiskie ideāli nostiprinājās zemnieku sabiedrībā, izraisot būtiskas izmaiņas dažādās jomās – pieauga zemnieku pašapziņa, nostiprinājās mājmācība, strauji palielinājās lasīt un rakstīt mācētāju skaits, radās pirmie latviešu daiļlieratūras darbi, attīstījās muzikālā kultūra, pieauga sociālā taisnīguma izpratne un cīņa par to, veidojās nacionālā inteliģence.

Kopdarbs Brāļu draudzes saiešanās veidoja sabiedriskās darbības pieredzi, kas attīstīja latviešu zemnieku iekšējo pašpārvaldi. Brāļu draudzes organizatoriskā struktūra bija salīdzinoši komplicēta, kas apgrūtina viennozīmīku statistisko rādītāju fiksēšanu. Saiešanu vadīja tētiņi, sacītāji bija brāļi ar īpašām runas dāvanām. Saiešanas dalījās kārtās – vīru un sievu, attiecīgi neprecēto, jauniešu, bērnu. Katrai kārtai bija savi vadītāji, dvēseles kopšana notika šaurās „caurrunu” kopās. Vairākas saiešanas veidoja pārnovadu kopību – konferenci, kur saiešanu vadītāji īstenoja kopīgu darbības attīstību jau reģionālā līmenī. Trejāds bija Brāļu draudzes dalībnieku statuss – izredzētie, gaidītāji un aicinātie. Katrs no tiem paredzēja atšķirīgu dalības un tiesību līmeni saiešanas darbībā. Neskaidrību un domstarpību gadījumos bieži praktizēja „loziņa” vilkšanu, atbildi noskaidrojot ar lozēšanas palīdzību. Brāļu draudzes vadītājiem bija ļoti liela ietekme latviešu zemnieku sabiedrībā. 1776 – 1777.gados, un arī vēlāk, Brāļu draudzes darbības novados notika zemnieku dumpji. Ievērojamākā zemnieku sacelšanās notika 1802.gadā t.s. Kauguru nemieri, kur valdības izmeklēšanas komisija par vainīgu atzina hernhūtiešu kustību.

Apgaimības laikmeta liberālo ideju ietekmē Brāļu draudzes vajāšanas mazinājās. Tas radīja apstākļus latviešu misionārām aktivitātēm. Rezultātā gadsimtu mijas gados Vidzemi aptvēra jauns garīgās atmodas vilnis, īpaši spēcīgi ziemeļu un austrumu teritorijās, kur radās desmitiem jaunu saiešanu. 1817.gadā iznāca cara Aleksandra I „žēlastības manifests”, kurš legalizēja Brāļu draudzes darbību Baltijas guberņās. Hernhūtieši šo periodu apzīmēja kā „otrie ziedu laiki”. Latviešu Brāļu draudze šajā laikā vienoja vairāk kā 31 000 locekļu, aptuveni 120 saiešanu namos. Brāļu draudze gadu desmitu garumā bija galvenā zemnieku interešu paudēja un cīnītāja par latviešu tiesībām pēc dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē, 1819.gadā. Sākot ar 19.gadsimta 20-to gadu beigām atsākās latviešu Brāļu draudzes vajāšanas. 1834.gadā tiek uzlikti milzīgi ierobežojumi Brāļu draudzes darbībai, piem., jauna saiešanas nama atklāšanai nepieciešams iekšlietu ministra saskaņojums. 1839.gadā Iekšlietu ministrijas likums aizliedz Brāļu draudzē uzņemt jaunus dalībniekus. Nemitīgi aktīvi, īpaši 1840 – 1860 gadiem, latviešu Brāļu draudzi apkaro Vidzemes muižniecības patronētā luteriskā baznīca, cenšoties izbeigt tās darbību.

1860.gadā Hernhūtes Brāļu draudze, piekāpjoties Krievijas valdības spiedienam, atsauc Vidzemes Brāļu draudzes satversmi, tā laupot patstāvīgas attīstības iespējas. Nemitīgās cīņās nogurdinātajā Brāļu draudzē sākās salīdzinoši straujšs garīgs apsīkums un krīzes pazīmes. Šo laikmetu labi ilustrē 1877.gadā iznākusī Matīsa Kaudzītes grāmata „Brāļu draudze Vidzemē”. Kapitālistiskās sabiedrības modeļa nostprināšanās, straujās pārmaiņas, kuras 19.gadsimta otrajā pusē skāra praktiski visas dzīves jomas, būtiski mazināja Brāļu draudzes aktivitāti un ietekmi uz latviešu sabiedrību kopumā. Kopumā Brāļu draudzes darbība saglabājās, izveidojās atsevišķas jaunas saiešanas.

Pirmā Pasaules kara rezultātā tika nopostīti apmēram 65% saiešanas namu, regulāra darbība turpinājās aptuveni 50 saiešanās, Brāļu draudzes dzīvē iesaistījās ap 3000 dalībnieku. Neskatoties uz garo vēsturi latviešu Brāļu draudzei nebija juridiski tiesiskā stāvokļa. Lai atrisinātu konfliktu ar Vācijas Brāļu draudzi par saiešanas nama īpašumtiesībām Vecrīgā, Kalēju ielā 8, 1923.gadā Rīgas Brāļu draudze ieguva juridiskas personas statusu. Uz šīs bāzes 1924.gadā Vidzemes Brāļu draudzes organizējās kā Latvijas Evaņģeliskā Sadraudzības biedrība. Brāļu draudzē darbojās aptuveni 50 saiešanas. 1929.gadā vērienīgi tika atzīmētas Brāļu draudzes 200-gades svinības. Trīsdesmito gadu sākumā darbību apgrūtināja virkne iekšējo konfliktu. Sākot ar 1935.gada nogali, kad par Brāļu draudzes garīgo vadītāju kļuva Dr.Theol., luterāņu mācītājs Edgars Rumba, darbība stabilizējās veiksmīgi atīstījās. Visu Latvijas valstiskuma pirmo periodu Brāļu draudzi raksturo cieša sadarbība un draudzīgas attiecības ar Latvijas evaņģeliski luterisko baznīcu. Līdz ar Latvijas okupāciju kā vienota organizācija Brāļu draudze beidza darbību. Tomēr atsevišķās saiešanau vietās darbība turpinājās līdz piecdesmito gadu beigām. Kara un deportāciju rezultātā Brāļu draudzes zaudēja visus vadošos darbiniekus, jo tie piederēja sabiedrības turīgajiem slāņiem, kuri pirmkārt, tika paķļauti padomju varas vajāšanām. Īpašumu nacionalizācijas rezultātā tika zaudēti gandrīz visi saiešanu nami. Ar 1948.gada LPSR Ministru padomes likumu Brāļu draudzes darbība juridiski tika izbeigta.

1957.gadā LELB arhibīskaps Gustavs Turs piedalījās Senās Brāļu draudzes 500 gadu svinībās Čehijā. Kopš septiņdesmito gadu sākuma LELB Baznīcas kalendārā ikdienas Dieva vārdu lasījumiem tiek lietoti Hernhūtes Brāļu draudzes lozungu teksti.

Brāļu draudzes kultūrvēsturiskā un garīgā mantojuma apzināšanai 1998.gadā tika izveidots „Hernhūtiešu fonds”. Rodoties iekšējiem konfliktiem 2000.gadā tā darbība izbeidzās. 2001.gadā analogu mērķu īstenošanai tika dibināta „Brāļu draudzes misija” ap kuru izauga domubiedru kustība. 2006.gadā Latvijas Brāļu draudzes kustība kā diaspora tika uzņemta Brāļu draudzes Eiropas kontinentālās provinces sastāvā. 2007.gadā, ar centru Madonas rajonā, darbību atjaunoja Brāļu draudze. Brāļu draudze mūsdienu Latvijā ir ekumeniska sadraudzības kustība. Tai nav savu sakramentu un tā neveic reliģiskā kulta kazuāldarbības. Brāļu draudzes kustības ietvaros notiek sadraudzības pasākumi, tie ir, konferences „Brāļu draudzes diena”, brāļu un māsu saiešanas, sadraudzības dienas bērniem un jauniešiem, talkas u.c. Brāļu draudzei ir divi saiešanas nami – vēsturiskais Riņģu saiešanas nams, Valkas rajonā un 2004.gadā iesvētītā Cimzas saiešana Cēsu rajonā. Madonas rajonā Brāļu draudzei pieder vispārizglītojoša pamatskola un veidojās pieaugušo izglītības centrs Grostonā. Kopš 2004 gada ikgadus, latviešu valodā iznāk Brāļu draudzes lozungu grāmatiņas.

Lit.: L. Adamovičs. Studijas brāļu draudzes vēsturē // Reliģiski-filozofiski raksti. Rīga, 1928, 34–91 lpp.; Latviešu brāļu draudze dzimtbūšanas laikos, Rīga 1931; Die erste Verfolgungszeit der lettischen Brudergemeinde 1743–1745 // Studia theologica I, Rīga 1935, 53–100. lpp (atsevišķs novilkums); Die lettische Brudergemeinde 1739–1860 Rīga 1938.

G. Philipp, Die Wirksamkeit der Herrnhuter Brüdergemeine unter den Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreiung (vom Ausgang d. 18. bis über d. Mitte d. 19. Jhs.). Köln–Wien: Böhlau 1974.

G. Straube. Latvijas brāļu draudzes diārijs. Hernhūtiešu brāļu draudzes vēsture Latvijā. Rīga: N.I.M.S., 2000.

G. Ceipe. Hernhūtiešu brāļu draudzes vieta latviešu vēsturē un mūsdienās. Tradīcija. // Mūsdienu latviešu teologu raksti, I. Rīga: Zvaigzne, 2007.

M.Kaudzīte. Brāļu draudzeVidzemē. Rīga: 1877.

Brāļu draudzes vieta latviešu vēsturē un mūsdienās. Tradīcija.

Gundars Ceipe

Brāļu draudzes vieta latviešu vēsturē un mūsdienās. Tradīcija.

Latvijas Brāļu draudzes vēsture Latvijas historiogrāfijā un līdz ar to tautas vēsturiskajā pašizpratnē ieņem īpatnēju un nepelnīti savrupu vietu. Brāļu draudzes nozīmi Latvijas vēsturē protams nav iespējams neievērot. Hernhūtiešu kustību apskata vairākas zinātniski augstvērtīgas monogrāfijas[1] Tomēr proporcionāli salīdzinot ar Brāļu draudzes vēsturisko laikietilpību Latvijā, turpat 300 gadu garumā, publikāciju un zinātniskās publicistikas apjoms ir nepietiekams, lai veidotos bāze historiogrāfiskam un kultūrvēsturiskam vispārinājumam par Brāļu draudzes nozīmi un devumu Latvijas vēsturē.

Līdzšinējo monogrāfiju galvenais uzdevums primāri ir bijis aprakstīt pašu Brāļu draudzes kustību, nevis to apskatīt un analizēt kontekstā ar Latvijas valstiskuma, latviešu inteliģences un nacionālās mentalitātes veidošanās procesiem.

Šī raksta mērķis ir censties atspoguļot kustību jaunās dimensijās un piedāvāt jaunus skatu punktus, Latvijas Brāļu draudzi ievest jaunā vēsturiskā izvērtējuma laukā. Būtiski ir saskatīt Brāļu draudzes nozīmi tautas dzīvesziņas konceptuālo pamatshēmu, jeb paradigmu, nomaiņā un tās ietekmi jaunu paradigmu veidošanā. Publikācijas apjomi nepieļauj šādam pētījumu mērķim svarīgo detalizēto iedzīļināšanos dažādās hernhūtiešu kustības jomās un izpausmēs un to plašā teoloģiskā un kultūrvēsturiskā analīzē. Raksta galvenais uzdevums ir ieskicēt un veidot principiāli jaunu, vai drīzāk, svaigu skatu punktu uz hernhūtiešu kustību, paturot vērā tās kontekstu ar Latvijas valstiskuma, latviešu inteliģences un nacionālās mentalitātes veidošanos. Šādas atskaites koordinātu sistēmas ir vērts paturēt vērā arī kontekstā ar, laiku pa laikam, latviešu sabiedrībā uzbangojošiem aktuāliem nacionālās identitātes meklējumiem.

Lai jaunā kvalitātē saredzētu Brāļu draudzes kustību un tās devumu ir svarīgi izveidot nesaskaldītu Brāļu draudzes veidoto vēsturisko un garīgo laika telpu.

PROBLEMĀTIKA

Mūsdienu „vidējais” latvietis par Brāļu draudzes nezin neko, vai labākajā gadījumā, gaužām maz. Kāpēc Brāļu draudzes vēsture varētu teikt „nedarbojas” kopējā Latvijas vēstures historiogrāfijas ēkā? Kāpēc tai nav sev pienācīgas vietas, varētu pat teikt, ka tā nes neformālu otršķirīgas vērtības tēlu.

Ir virkne objektīvu un subjektīvu iemeslu, kas Latvijas atmodas celmlaužus un pirmo nacionālo organizāciju izstumj latviešu vēsturiskās pašizpratnes perifērijā. Neizvēršot argumentāciju, minēšu Latvijas historiogrāfiju ietekmējošus spēkus, kas veicinājuši arī Brāļu draudzes vēsturiskās nozīmes neievērošanu, atļaušos pat apgalvot – degradāciju;

1) un ļoti būtiskais iemesls — Latvijas vēstures historiogrāfiskos pamatus veidoja baltvācieši un noteica tās vēsturiskās telpas izpletumu un akcentus – latvieši līdz pat šim nodarbojas ar interpretāciju vācu dotajās matricās un vēstures lielumu struktūrās,

2) Merķeļa „700 verdzības gadu” mīta fenomens, kas maģiski bloķē un paralizē dzīvas Latvijas vēstures izpratni līdz pat 19.gs otrai pusei,

3) ilgstošā bāltvācu, krievu un padomju vēstures skolu dominante, kuras nebija ieinteresētas izteikti nacionālas un nacionāli reliģiskas kustības nozīmes aktualizācijā, bet tieši pretēji, tās lomas noniecināšanā

4) ļoti īsie latviešu tautas nacionālās neatkarības posmi, (manuprāt visbūtiskākais iemesls)

5) ilgstošā un spēcīgā marksisma ideju ietekme 19. un 20.gadsimtā.

Domāju, ka augšminētajiem iemesliem varētu pievienot arī to, ka Latvijas Brāļu draudzes vēsture aptver lielu laikaposmu un milzīgu un daudzpusīgu notikumu klāstu. Tieši milzīgais vēsturiskais apjoms tiecas Brāļu draudzes vēsturi fragmentēt un apgrūtina hernhūtiešu kustībā saskatīt vienotu vēsturisku veselumu. Bet tikai no šādām pozīcijām iespējams pilnvērtīgi izvērtēt tās devumu un nozīmi Latvijas vēsturē.

Vēl jāatgādina, ka sākoties Latvijas Brāļu draudzes kustībai, tās pirmās un otrās atmodas gadi noritēja, kad tagadējās Latvijas teritorija ietilpa dažādās valstīs un teritoriāli adninistratīvās vienībās, starp kurām to pamatiedzīvotāju, latviešu savstarpējie kontakti gandrīz nepastāvēja. Tagadējā Latgale, jeb poļu Vidzeme, jeb Inflantija līdz 1772 gada pievienošanas Krievijas impērijai bija katoliskās Polijas – Lietuvas valsts province. Līdz 1795. gadam pastāvēja samērā neatkarīgā Kurzemes – Zemgales hercogiste ar galvaspilsētu Jelgavā. Mūs interesējošajā periodā 18.gs., pēc Ziemeļu kara Vidzeme ar galvaspilsētu Rīgu, bija Krievijas impērijas Vidzemes guberņa (Lifļandskaja guberņija). Latgalē poļu rekatolizācija bija veikta pilnībā un tur nebija protestantisko draudžu. Vidzeme un Kurzeme bija luteriskas zemes. Tomēr šo novadu garīgās dzīves un baznīcas vēsturi ir apgrūtinoši uzlūkot kā vienotu veselumu. Tās ir divas atsevišķas baznīcas, katra ar saviem baznīcas likumiem, konsistorijām, superintendentiem, dziesmu grāmatām, tradīcijām, teoloģiskām tendencēm. Kopš 1562. gada katra baznīca dzīvoja savu autonomu dzīvi, līdz pēc 360 gadu posma, 1922. gadā tās galīgi apvienojās vienā - Latvijas evaņģeliski luteriskajā baznīcā. Gan runājot par Brāļu draudzi, gan apskatot citus šī laikmeta vēstures aspektus šo vienkāršo patiesību ir jāpatur vērā. Lietojot vārdus latvieši un Latvija šajā rakstā primāri tas nozīmē Vidzemi un vidzemes latviešus.

***

Lai labāk izprastu Brāļu draudzes būtību un hernhūtiešu kustību Latvijā, ir jāatkāpjas vēsturē un jāapskata šīs neparastās kustības saknes. Ir svarīgi uztvert kustības vēsturisko pieredzi un teoloģisko izpratni, lai saprastu kas tas ir, ko Hernhūtes brāļi atnesa, izprast šīs kustības motivāciju. Jo bez šaubām, Brāļu draudzes vēsturiskā tradīcija un pieredze tieši atspoguļojās un veidoja Brāļu draudzes darbību Vidzemē, un pieņemot hernhūtiešu ideālus, tā, attiecīgi, pastarpināti noteica un veidoja arī latviešu Brāļu draudzi un savā veidā arī latvisko kristietības izpratni[2]. Manuprāt, šī senās Brāļu draudzes tradīcijas klātesamība un ietekme ir daudz lielāka kā līdz šim ir pieņemts domāt. Tādēļ ieskicēsim tradīcijas fonu, kas ir veidojusi pašu Brāļu draudzes kustību.

1457 - UNITAS FRATRUM

Visbiežāk Brāļu draudzes pimsākumus attiecina uz 15.gadsimta notikumiem Bohēmijā. Tomēr samērā populāra ir arī tās garīgas pēctecības saistīšana ar pirmkristiešu apustuļu laikmetu, valdensiešu kustību un tikai tad ar lielo Bohēmijas reformatoru Prāgas universitātes profesoru, priesteri Janu Husu (Jan Hus, ap1369 – 1415)[3]. Viņa teoloģiskās Sola Scriptura pamatnostādnes pamatos atkārto gadsimtu vēlāk darbojošais Mārtiņš Luters, kura darbību saskņā ar leģendu Huss pravietoja īsi pirms savas martīra nāves, ko kā ķecerim viņam piesprieda Konstances koncils. Atšķirībā no Lutera Husa gadījumā koncila lēmumu īstenoja dzīvē un 1415. gada 6.jūlijā viņš dzīvs tika sadedzināts. No Husa sārta aizdegās visa Eiropa[4]. Līdztekus reliģiskai kustībai, ko veidoja kaliktieši, utrakvisti un taborīti, Husa darbība izraisija arī čehu tautas nacionālo kustību un t.s.husītu karu, ar mērķi atbrīvoties no vācu feodālās virskundzības. Politiski un teoloģiski piesātinātā laikmeta peripetijas dažādu virzienus pārstāvošos „Bohēmijas brāļus”, bet galvenokārt taborītus un no rietumiem nākušos valdensiešus noveda pie neatkarīgas, evaņģeliskas baznīcas dibināšanas.

Senā Brāļu draudze tika dibināta 1457. gada 1.martā Bohēmijas austrumu daļā, nelielajā Kunvaldes (Kunwald) ciematā[5]. Jau 26.martā tika ievēlēti garīgās dzīves vadītāji, un vēlāk tika ieviests bīskapa amats. Jauno reliģisko organizāciju vispirms nosauca „Frates Legis Christi” (lat. Kristus likuma brāļi), vēlāk pārdēvējot par „Unitas Fratrum” - apvienotā brālība, čehiski Jedotna bratrska[6]. Runājot par Brāļu draudzi lieto arī Bohēmijas brāļu vai morāviešu (Moravians) apzīmējumus. Visā savas darbības garumā tā tika Romas katoļu baznīcas nežēlīgi un asiņaini vajāta. Pastāvot arī politiskiem aspektiem, tomēr galvenais vajāšanu iemesls bija kristietības evaņģeliskā izpratne. Brāļu draudzes dzīves centrā bija visiem dāvātais Dieva vārds dzimtajā valodā. Brāļu draudzes teoloģiskais centrs bija Kristus kalna sprediķis, kas ietekmēja tās tradīciju, dievbijības izpausmi tuvākmīlestībā un gatavību upurēties dēļ ticības. Nepieciešamība lasīt Bībeli noteica Brāļu draudzes augsto izglītības līmeni, kas veidoja mājmācības tradīciju. Mācību procesā liela nozīme bija sievietēm, kas bez šaubām izcēla sievietes lomu viduslaiku sabiedrībā. Nemitīgo vajāšanu apstākļi neļāva būvēt lielas baznīcas, tādēļ brāļi un māsas dievkalpojumiem pulcējās nelielās kapellās, kas pēc būtības ļoti atgādina Vidzemes saiešanu namus. Kā redzam, senās Brāļu draudzes pieredzē ir daudz paralelisma ar Vidzemes Brāļu draudzi – vajāšanas, augstais izglītības līmenis un sievietes prestižais stāvoklis sabiedrībā.

1620.gadā līdzās Prāgai pie Baltā kalna čehu „Unitas Fratrum” militārie spēki tika sakauti. Tam sekoja asiņaina izrēķināšanās un tikpat asiņaina ilgstoša kontrreformācija[7]. Pēdējais Bohēmijas un Morāvijas Brāļu draudzes bīskaps bija Jans Komenskis, jeb latīniski - Johans Amos Komenius (Johann Amos Comenius, 1592- 1670), kurš, kā daudzi citi, vajāšanu dēļ 1628. gadā bija spiests doties trimdā. Tas savukārt nozīmēja senās Brāļu draudzes beigas Čehijā. Neraugoties uz Komeniusa ārkārtīgi spožo un neordināro domātāja un teologa ģēniju, vēsturē viņa vārds pirmām kārtām tiek godāts saistībā ar pedagoģiju, jo, bez šaubām, viņš ir mums tik labi pazīstamās Eiropas modernās pedogoģiskās izglītības sistēmas pamatlicējs[8].

1722 - HERNHŪTE

Par spīti gadu desmitiem ilgstošajām totālās rekatolizācijas politikas represijām, tomēr tautā atmiņas par seno Brāļu draudzi un dzīvas evaņģeliskās kristīetības idejas saglabājās. Tas gan varēja notikt tikai visaugstākās slepenības apstākļos. 1722. gadā neliela grupa brāļu un māsu no katoliskajām Morāvijas un Bohēmiju devās meklāt ticības dzīves brīvību uz kaimiņos esošo vācu zemi Saksiju (Saksen). Kristiana Dāvida (Christian David 1690 - 1751) vadītā grupa, slepeni pārejot kalnus, nonāca Oberlauzicā, reihsgrāfa Ludviga Nikolaja fon Cincendorfa (Ludwig Nicolaus Graf von Zinzendorf 1700 – 1760) īpašumos, kurš pašam klāt neesot, žēlīgi deva atļauju bēgļiem celt apmetnes vietu līdzās Hūtberga kalnam. 1722. gada 17. jūnijā Kristians Dāvids cirta pirmo koku jaunbūvējamai apmetnei, ko nosauca par Hernhūti (Herrnhut – Tā Kunga pasargājums). Tā iesākās Atjaunotās jeb Hernhūtes Brāļu draudzes vēsture[9].Tās dibinātājs ir Kristians Dāvids, bet kopš 1727. gada tās vadītājs ir grāfs Cincendorfs. Īsā laikā Hernhūtē sanāca vairāki simti dažādu, visbiežāk vajātu, evaņģelisku skolu un konfesiju pārstāvji. Tas izraisīja pirmajos gados lielas jukas un savstarpējus strīdus par Hernhūtes kristiešu kopienā, arī strīdos par tās konfesionālo piederību (Cincendorfs un Dāvids visu mūžu palika luterāņi). 1727.gada 13. augustā, draudzes dievkalpojumā, baudot svēto vakarēdienu, līdzās Hernhūtei esošajā Bertelsdorfas luterāņu baznīcā, brāļi un māsas piedzīvoja pārdabisku Dieva pieskārienu un vienprātības gara nākšanu pār draudzi un Hernhūtes pilsētiņu. Šis reliģiskais piedzīvojums saliedēja un kardināli pārvērta kopienas dzīvi. Tas drīz nesa varenus augļus hernhūtiešiem kļūstot par protestiskās baznīcas misijas pionieriem. Teoloģiski Brāļu draudzes statūtos šis piedzīvojums fiksējās kā atziņa, ka Dieva atklāsme ir augstāka par jebkādām cilvēku prāta veidotām(arī teoloģiskām) konstrukcijām. Galvenā ideja ir, ka konfesiju robežas nevar būt šķērslis Dieva mīļotu bērnu sadraudzībai. Tomēr vienlaikus ikviens tiek aicināts palikt savā baznīcā, kas ir drošākais ceļa rādītājs mājup Dieva valstībā[10].

Piētisma ietekmes vektorus redzam apskatot vidi, kas veidoja neparasto Cincendorfa personību. Jaunais grāfs ātri palikdams bez vecākiem dzīvoja pie savas vecmāmiņas Henriete Katharina von Gersdorf, dziļas kristīgas pārliecības sievietes. Viņa bija piētisma pioniera Filipa Jakoba Spenera (Philipp Jacob Spener, 1635 - 1705) cienītāja. Neilgi pirms savas nāves Špēners bērnu ir svētījis. No desmit gadu vecuma, sešus gadus, grāfs mācījās Augusta Hermaņa Frankes (August Hermann Franke, 1663 – 1727) vadībā piētisma centrā Hallē (Halle), zēnu skolā –Padagogium. Tomēr pašu Hernhūtes Brāļu draudzes darbību pirmsākumos, manuprāt, vairāk ir ietekmējusi senās Unitas Fratrum garīgā pieredze un tradīcija. 18. gadsimtā modernās piētisma idejas veidoja garīgi auglīgu un labvēlīgu darbības fonu. Cincendorfa un Halles attiecības distancējās drīz pēc Frankes nāves, kad Halles teologi galveno teoloģisko un praktiskās kristietības fokusu vērsa uz „grēksūdzes cīņu” un atgriešanās piedzīvojuma nozīmīgumu.

Hernhūtes laju kristietība, bija mazāk ieinteresēta teoloģijas zinātnes jautājumos, vairāk praktiskā Kristus norādījumu īstenošanā un sirsnīgā tuvākmīlestības sadraudzībā. Vienlaikus Brāļu draudzes „skaidrās sirds” teoloģiskā tradīcija veidoja dziļu, inteliģentu tolerances telpu cilvēku savstarpējās attiecībās un arī attieksmē arīuz visu Dieva radību, sabiedrību, dabu. Šādas dievbijības tradīcijas iezīmes mēs atradīsim arī Latvijas hernhūtiešu kustībā. Lielais Hernhūtes Brāļu draudzes kalpošanas motīvs bija visus atšķirtos Dieva bērnus sapulcēt Kristus krusta mīlestības un savstarpējas sadraudzības gaismā. Pēc iespējas uzmanīgi un pazemīgi dvēseles vest pie Pestītāja Jēzus Kristus, lai ikviens pats var piedzīvot Dieva žēlastību, kas plūst no Kristus krusta[11].

VIDZEME PIRMS BRĀĻU DRAUDZES

18. gadsimta sākuma Ziemeļu karš un tā sekas neapšaubāmi jāpieskaita starp pašiem postošākajiem un drūmākajiem laikiem, ko savā vēsturē piedzīvojusi Latvijas zeme un tās iedzīvotāji. Ja arī zviedru laiku pašā noslēgumā varēja samanīt likumdošanas tendences latviešu dzimtbūšanas stāvokļa atvieglināšanās virzienā un tautas izglītības attīstības virzienā, tad tomēr šīs reformas nepaspēja realizēties dzīvē. Katrā ziņā „labie zviedru laiki” ir kārtējais mitoloģiskais lielums Latvijas vēsturē[12]. Reformu iedīgļus visā pilnībā iznīcnāja Ziemeļu karš (1700 -1721) un tā sekas ar Krievijas cara Pētera I īstenoto zemes un tautas izpostīšanas taktiku kam sekoja pēdējā lielā mēra epidēmija Vidzemē. Karš, slimības un bads izkāva turpat divas trešdaļas tautas. Bez šaubām, visvairāk cieta zemnieki, bet arī muižniecības rindas bija kļuvušas krietni retākas. Smagi cieta luteriskā baznīca, 30 baznīcas bija pilnībā iznīcinātas un pārējās gandrīz visas smagi cietušas[13]. Vēl ap 1740. gadu trešā daļa baznīcu nebija pienācīgi atjaunotas. Luteriskā baznīca zaudēja aptuveni 80% mācītāju, daudzas draudzes stāvēja vakantas vairāk kā 10 gadus[14]. Šādā situācijā, zinot Vidzemes draudžu plašās teritorijas, kara izpostīto zemes infrastruktūru un mācītāju trūkumu, protams, par nekādu pastorālo darbu nevaram pat domāt. Tūkstošiem mājas ir nodedzinātas, saimniecības izpostītas, zemnieki gadiem mitinās zemnīcās. Uz dzīvi palikušo latviešu pleciem gulstas zemes saimniecības atjaunošana.

Latviešu stāvoklis ir nožēlojams. Jau ilgi pēc kara un mēra gadiem, 1736.gadā, Vidzemē tikai piecās skolās skolnieku skaits pārsniedza 20 bērnus. Valda analfabētisms. Par nekādu zemnieku izglītotību šajā laikā runāt nevaram. Juridiski un praktiski latvieši ir dzimtcilvēki, jeb vergi (šādu terminu atticībā uz latviešiem mēdza lietot muižniecība) piesaistīti vācu muižnieku īpašumam, muižas manta.Viņus drīkst pirkt un pārdot, mainīt, nospēlēt kārtīs. Juridiski un praktiski valda verdzība. Latvieši, kā individuālas personības maz kādu interesēja, bet viņu pievienotā vērtība - tikai darbaspēks, apkalpojošā tauta. Latvieša karjeras augstākai punts – muižas kučiera buka.

Diemžēl vergā veidojas verga dvēsele. Latviešus tolaik raksturo zema tikumība – dzeršana, zagšana, izlaidība. Reliģiskos priekšstatus un praksi veido senlatviešu reliģijas sajaukums ar katoļu svēto kulta elementiem plus luteriskais baznīciskums, kuru apmeklēt un rituālus ievērot stingri noteica likumi. Tas kopā veidoja pagānisku pasaulskatījumu - māņticības piesātinātu, reliģisku sinkretismu[15].

Neraugoties uz kristīgās baznīcas vairāk kā 500 gadu ilgo klātbūtni, zemes pamatiedzīvotāji joprojām respetēja un upurēja neskaitāmām senču dievībām. Savukārt kristīgā ticība latviešu acīs bija specifiski vāciešu ticība. Attiecīgi, baznīca ir vācu baznīca, un Kristus ir primāri vāciešu Dievs. Latviešiem ar Viņu, un Viņam gar latviešiem, ir maz daļas. Kristus palika svešinieks latviešu gara dzīvei. Gadusimtos izveidotās un nostiprinātās latviešiem netaisnās sociāli politiskās iekārtas dēļ, kalpu tautas acīs, viss vāciskais un ar vācisko saistītais bija viennozīmīgs ļaunums. Vidzemē bija ļoti skaidri (pat ideāli) definēta divkopienu sabiedrība. Vienojošais elements divām, līdzās dzīvojošām, kungu un kalpu tautām bija vien kopīgs laiks, telpa, savstarpēja nepatika un naids.

1729 -1739 ATMODAS GATAVOŠANA

Kā Brāļu draudzes veicinošu faktoru noteikti varam uzlūkot tam laikam moderno piētisma ideju ienākšanu Vidzemē. Krievijas impērija valdība slēdza zviedru karaļa Gustava II Ādolfa dibināto Tērbatas universitāti ar tās mācītāju kalvi, ortodoksālo luterismu pārstāvošo, teoloģijas fakultāti,. 18 gadsimta pirmajā pusē 2/3 trešdaļas Vidzemes mācītāju bija ārzemnieki, kas nāca no Vācijas austrumu zemēm, pārsvarā piētiski virzītām teoloģijas fakultātēm. Pati par sevi piētisma teoloģijas ienākšana gandrīz nekādi nemainija latviešu stāvokli. Tomēr veidojās ideoloģijas placdarms, kas ļāva ienākt Brāļu draudzei. Piētisma teoloģiskā ievirze uzsvēra cilvēka personīgas atiecības ar Dievu, akcentēja kristieša individuālu garīgo praksi un garīgi atmodināta persona bija kā kristietības ideāls. Tāpat piētisms mudināja uz filantropiju un aktīvu misijas darbību [16].

Vidzemes muižniecības vidū jāizceļ divas krietnas un apgarotas personības bez kuru pašaizliedzīgas darbības nebūtu iespējama Brāļu draudzes nostiprināšanās Latvijā. Ungurmuižas īpašnieks, Vidzemes bruņniecības landrāts, luteriskās baznīcas laju vadītājs, Somijas ģenerālgubernators Baltazars fon Kampenhauzens (Balthazar von Campenhausen,1689 -1758). Un galvenā, „atslēgas” persona visai Brāļu draudzes darbībai Vidzemē un Igaunijā, Valmiermuižas īpašniece, ģenerāliene Magdalēna Elizabete fon Hallarte (Magdalene Elisabeth von Hallart, 1683 – 1750). Kampenhauzena un Hallartes īpašumi Valmieras un Straupes draudzēs kļuva par pirmajiem hernhūtiešu atbalsta punktiem Baltijā.

Hallartes aicināti, 1729. gada rudenī Vidzemē, Rīgā ieradās, Kristus evaņģelijam dedzīgi, Hernhūtes Brāļu draudzes sūtņi. Tie bija trīs amatnieki, Hernhūtes dibinātāja Kristiāna Dāvida (Christian David, 1690 – 1751) vadībā. 1730. gada sākumā brāļi nonācā Valmiermuižā, lai, kā paši teicās „izlūkotu” kādu uzdevumu Dievs šeit ir sagatavojis. Iepazīstoties ar vietējiem apstākļiem viņi ziņoja draudzei uz Hernhūti, ka Dievs pie latviešiem ir sagatavojis plašu pļaujas lauku. Brāļu draudzē tiek nolemts, ka jāmeklē ceļš kā latviešus pievest pie Dieva Dēla - Pestītāja Jēzus Kristus[17].

Hallarte jau kopš divdemito gadu vidus ir pazīstama ar grāfu Cincendorfu un viņa sievu Erdmūti Doroteju. Viņi iepazinās un draudzīgas attiecības izveidoja uzturoties Drēzdenes galmā, kopš tā laika arī sarakstījās. Kādā 1735. gada vēstulē Hallarte, mudinot grāfu drīzāk rīkoties, pārsteidzoši, kā praviete runā par Vidzemē drīz gaidāmo garīgo satricinājumu. [18] Pamatojoties ģenerālienes Hallartes uzstājīgiem aicinājumiem un uz savu „izlūku” ziņojumiem Brāļu draudzes 1736. gadā Marienbornas sinode nolemj uz Vidzemi sūtīt tautas skolotājus.[19] Šajā pašā gadā Baltiju no 8. septembra līdz 8. oktobrim ar triumfāliem panākumiem pirmo reizi apmeklē pats grāfs Cincendorfs. (Otrajā apmeklējumā, kad Brāļu draudze Krievijas impērijā jau bija aizliegta, Cincendorfs tika arestēts un 1744.gadu sagaidīja ieslodzīts Rīgas citadelē). Viņš Vidzemes luterāņu ģenerālsuperintendenta Fišera aicināts vairākkārt sprediķoja zemes centrālajā dievnamā – Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Tallinā viņam piedāvāja pat Igaunijas baznīcas superintendenta amatu.

1736. gadā Cincendorfam klātesot, apspriedē pie ģenerālienes Hallartes, Valmiermuižā tika izstrādāts plāns hernhūtiešu tālākai darbībai, lai evaņģelija vēsts aizsniegtu latviešu zemnieku dvēseles. Darbības stratēģijā centrālā vieta tika ierādīta izglītības jautājumiem. Sanākušie nolēma dibināt speciālu latviešu skolotāju semināru, kursagatavotu kvalificētus skolotājus, kas, līdztekus citām kvalifikācijām, spētu”sludināt Jēzu Kristu ar siltu sirdi”.[20]

Jau 1737. gadā Vidzemē sāka ierasties no Hernhūtes sūtītie gan skolu darbinieki, gan amatnieki, starp tiem arī diezgan daudz čehu tautības pārstāvju no Morāvijas un Bohēmijas.[21] (Starptautiskā valoda tolaik bija vācu). Lai izprastu pasaules atstumto Dieva bērnu raksturu un spētu atvērt latviešu sirdis Dieva žēlastības iegūšanai Jēzū KristūHernhūtes brāļu pirmais stratēgiskais uzdevums bija mācīties latviešu valodu. To viņi darīja strādājot kopā ar zemniekiem. Hernhūtes brāļi, kaut „vācvalodīgi”, tomēr bija vienkārši darba cilvēki, amatnieki, līdz ar to latviešiem psiholoģiski tuvāki, pieņemamāki. Kopā ar latviešiem viņi devās muižas darbos, mācījās valodu un lūdza Dievu atvērt ceļu pie latviešu dvēselēm. Kaut iesākumā zemnieki viņus uzņēma neticīgi un izturējās nicīgi ( kā jau pret vācisko), tomēr brāļi pazemīgi pacieta nievas un pie izdevības stāstīja par Pestītāja krusta ciešanām un mīlestību uz visiem pasaules cilvēkiem.

1738. gadā Hallarte iepirka zemi, Gaujas labajā krastā, tagadējā Valmieras pilsētas teritorijā, kādu puskilometru lejup pa Gauju no Sīmaņa baznīcas. Ģenerāliene dāsni sponsorēja Brāļu draudzes centra - diakonāta un latviešu skolotāju semināra ēku kompleksa celtniecību. Brāļu draudzes centrs tiek nosaukts un tautas valodā ieietās kā Jērakalns (vāciski Lammberg). Krietnā vidzemniece nodrošina arī inventāra iegādi un apmaksā arī citus mācību izdevumus (grāmatas, pārtika u.tml.) 1738. gada 23. augustā skolotāju seminārs tiek iesvētīts un sāk darbību. Pirmais latviešu skolotāju seminārs metodoloģiski balstās modernajos Komeniusa pedagoģijas un izglītības principos. (Stundu sarakstā ir pat fizkultūra!) Līdztekus semināra darbībai Valmierā sāka noturēt atsevišķas Brāļu draudzes saiešanas. 1739. gada 8.janvārī organizēja pirmo saiešanu specifiski latviešu cilvēkiem. Prmajā reizē atnāca astoņi latvieši. Bet ar katru nākamo nedēļu latviešu saiešanas apmeklētāju skaits arvien pieaug, nācēji ir jau arī no citām draudzēm. Ap Lieldienām tiek lemts latviešu saiešanu sadalīt pa dzimumiem, atsevišķi vīriem un sievām.

1739 - ATMODA

Desmit gadus pēc pirmo Hernhūtes sūtņu atnākšanas un pacietīga darba Tā Kunga druvā nāk arī pļaujas svētība un latviešu dvēseles iepazīst Dieva Dēla mīlestību. 1739. gadā Valmierā sākās varena atmoda, kas īsā laikā izmainīja ievērojamas tautas daļas pasausapratni un dzīves jēgu. Manā vērtējumā šajā notikumā atrodās pagrieziena un atslēgas punkts visai turpmākajai Latvijas vēsturei, tā teikt „nācijas ieņemšana”. Tā kā šie notikumi ir pietiekami bagatīgi dokumentēti, tad tos varam diezgan precīzi izsekot.

Atmodas degpunkts ir 1739. gada Vasarassvētku saiešana Jērkalnā zem klajas debess. Bet atmodai bija divi dzirksteles punkti - Jērakalna skolotāju seminārs un Valmiermuižas zemnieki. Par latviešu saiešanu Jērakalnā lasām šādas aculiecinieku liecības. „Šā gada Vasarasvētki bija īpašas žēlastības dienas, un daudzi atmodinātie skaitīja no šā laika savas patiesās apžēlošanas brīdi. Telpas istabā pietrūka un mūsu brāļiem vajadzēja sludināt zem klajas debess /.../ pārvēršot pagalmu par baznīcu”. „...Pestītājs iepriecinās jūsu sirdis par mūsu mīļajiem latviešiem. Uguns ir nokritusi no debesīm un sirdis deg, kad tām sludina par krustu. Tā ir liela atmoda.” Tā liecina mācītājs Zīlmanis (Sielmann) paužot kopējo šī īpašā un sekojošo notikumu aprakstu galveno domu un noskaņu[22]. Īsā brīdī viss Valmieras novads ir „apgriezts apkārt un pārvērsts”. Citās notikumu laikabiedru liecībās lasām, ka, jo daudzas dvēseles tiek modinātas un ”visa zeme” raud par saviem grēkiem, cilvēki cits citam lūdz piedošanu, atdod nozagtās mantas, mitējās dzeršana un izlaidība, apmeklētāju trūkuma dēļ slēdz krogus. Tiesas paliek bez darba, pat jāslēdz cietumus, jo tie stāv tukši[23].

Arī bērnu vidū sākās atmoda. Tie pulcējās mājās, mežos, ganībās, bieži spontāni, paši lūdza Dievu, dziedāja brāļu dziesmas. Bieži no bērniem atmodas gars skāra arī viņu vecākus un pieaugušos. Šo procesu ilustrē vēstures liecība par Mūrmuižas vagara meita. Pusaugu meitene esot bieži kritusi ceļos un lūgusi Dievu, pārējo laiku daudz dziedājusi vai runājusi par Pestītāju. Tad viņas tēvs par šādām fanātisma izpausmēm apskaitās piedraudot, ja nepārstās Dievu lūgt, dabūs kārtīgu pērienu. Uz to meita savam tēvam atbildēja, „Mīļais tēvs, mana miesa ir jūsu varā, to varat sakapāt, bet mana sirds pieder kungam Jēzum, to viņš ir atpircis ar asinīm, un tur jums nav ko prasīt.”[24]

Šajā gadījums labi ilustrē arī kopējo atmodināto latviešu garīgās attieksmes maiņu pret pasaulīgo varu kā tādu. Dažāda veida, bieži nepamatoti, miesas sodi, bija ikdienā izplatīts un neatņemams laicīgās varas izpausmes veids. Jaunā attieksme pret miesas sodiem bija, ka miesa pieder pasaulei un tā to var sist, bet dvēsele pasaulei nepieder un tai pasaule neko nevar padarīt. Turklāt tur ir arī sava svētība, jo šāds netaisnu ciešanu liktenis piemeklēja arī lielo Sāpju vīru, kā tolaik mēdza saukt Jēzu Kristu.

Ārkārtīgi nozīmīga un gudra ir turpmākā hernhūtiešu darbība. Līdz ar varenajiem atmodas notikumiem, paralēli hernhūtieši iesāka pastorālo darbību. Individuālās dvēseļu kopšanas caurrunās latvieši esot izsāpējuši savas mūža sāpes un izraudājuši savus grēkus. Ar miesas prātu tie nav sapratuši, kas tos visu mūžu nospiedis, un nu, tas atklājās dažādu grēku veidā. Izplatīta un pašsaprotama tolaik bija meižas apzagšana. Tad brāļi latviešus mudināja nožēlot un iet pie kungiem un lūgt piedošanu. Tā latvieši arī darīja, bieži atpakaļ atdodami pirms daudziem gadiem zagtas mantas. Tas, savukārt, deva spēcīgu liecību par Svētā Gara darbību un mainīja ne viena vien muižnieka nostāju.[25]

Šis bija latviešu grēkatziņas un grēknožēlas laiks. Laikabiedri liecina, ka visā zemē pļavās, laukos, uz ceļiem cilvēki raudāja un vaimanāja par saviem grēkiem, „par žēlastības laiku, kas pavadīts grēkos bez Jēzus”[26]. Mācītājs Brīninks (Bruiningk) to apraksta šādi, „Ļaužu sirdis bija aizkustinātas, tie žēlojās par savu grēku postu ar visšausmīgākajiem izvirdumiem, atrada sevi par vainīgiem nelietīgā sakramenta lietošanā, Dieva vārdu nicināšanā un Dieva lūgšanā bez sirds. Atzinās, ka nepazīstot Pestītāju, ka neesot ne ticības, ne mīlestības uz Viņu. Vienlaikus izpaudās neaprakstāma tiekšanās uz dievavārdiem, un tiko kaut kas no evaņģelija tika izteikts, tas gāja viņiem cauri sirdīm un viņi izplūda asarās”.[27] No šejienes lielā mērā nāk arī latviešu pārdzīvojuma emocionālais smalkums, dvēseliskā jūtība un siltums. Tas ko mēdz apzīmēt kā „asaru teoloģija” (Tranentheologie), kas kādreiz tiešām raksturoja Vidzemes luterisko baznīcu. Vēl pirms gadiem piecpadsmit, gandrīz ikvienā dievkalpojumā varēja redzēt kādus baznīcēnus Dieva mīlestības dēļ traušam asaras. (Tagad tā vairs nav, varbūt cilvēku sirdis palikušas cietākas, varbūt Dievs ir tālāk?)

No Valmieras atmodas vilnis strauji aptvēra arī kaimiņu Smiltenes, Raunas, Trikātas, Cēsu, Straupes, Burtnieku, Āraišu draudzes. No šiem novadiem ļaudis svētvakaros devās ceļā, lai svētdienās būtu Jērakalnā. Tie gāja dziedādami pulciņos un bieži vairākus desmitus kilometru cauru nakti. Kaut arī rezultātā tie divas naktis nebija gulējuši, pirmdienās viņi pirmie ķērušies pie smagā muižas darba. Turklāt tik mundri, ka nekadu noguruma pēdu nevarēja redzēt. Arī tas izraisija neizpratni un apbrīnu gan muižniekos, gan citos zemniekos, gan šo rindu autorā. Jādomā, ka šie tā saucamie nakts gājieni ir notikuši vairākus gadus, līdz sāka veidoties lokālās latviešu saiešanas.

Ir svarīgi nepalaist garām un saprast to, kas bija hernhūtiešu atnestās domas esence, vēsts kodols. Centrālā bija vēsts par Dieva dēlu Jēzu Kristu. Vēsts un atziņa par to, ka Dievs mīl latviešus un ir arī latviešu Pestītājs. Dieva Jaunā derība un pestīšanas notikumi pie Golgātas krusta un tur lietās asinis attiecas arī uz „nabaga kalpu” latviešu tautu. Kristus nav tikai vāciešu, bet ir arī patiess latviešu Dievs un pestītājs. Mūsdienu modernajam latvietim tas ir neapšaubāmi, ļoti vienkārši un pašsaprotami. Bet toreiz šāda informācija izskanēja pirmo reizi, kā jaunums, kā atklāsme – „ Jēzus Kristus ir arī latviešu tautas Pestītājs”. Arī latvieši ir Dieva mīļota un izredzēta tauta.

Jā, var pat apgalvot, ka toreiz latvieši iemīlēja Jēzu Kristu. Pārsteidzošais ir tas, ka pašiem aktuāli esot „iekšā” notikumā, viņi garīgi ļoti precīzi saprata notiekošās grandiozās pārmaiņas. Latviešu dzimtcilvēki sacīja, ka šis ir viņu „saderināšanās” laiks. Proti, debesu līgavainis (brūtgāns) saderinās ar savu līgavu – draudzi, Dieva bērniem latviešu tautā. Citkārt, atmodas notikumus dēvēja arī par latviešu kāzām ar Jēzu Kristu.[28]

1739.gada Vasarassvētku garīgais satricinājums Vidzemes dzīvi vērsa pilnīgi savādāku. Bija sākusies viena no lielākajām atmodām Eiropas vēsturē, kas ar savu spēku no vēstures mijkrēšļa nācijas gaismā izveda divas tautas latviešus un igauņus. Zemnieku sabiedrībā ienāca jauna paradigma - jauni sabiedrības vērtību un tiecienu ideāli, jauna izpratne par pasauli un dzīvi un jēgu tajā.

HARIZMĀTIJA

Diemžēl, kā nelāga piedeva atmodām bieži līdzi nāk garīga nesaturība un dažādas vulgāri harizmātiskas izpausmes. Tas, protams, arī savā veidā raksturo notikumu garīgo intensitāti un spriedzi, uz ko ne visi spēja adekvāti reaģēt. Daudzi clvēki sāka savaldzināties ar garīgu emocionalitāti. Saiešanās sāka krist vispirms ekstāzē, tad bezsamaņā, gulēja kā pilnīgi miruši, atmostoties trīcēdami stāstīja par citām debesīm, par satiktajiem enģeļiem un citām debesu būtnēm, ka, piemēram, Tas Kungs veselus 300 enģeļus nosūtījis uz Vidzemi. Daži sāka uzdoties par praviešiem, citi par apustuļiem u.tml.[29] Hernhūtieši no sākuma bija apmulsuši, bet tad to traktēja kā svešu (demonisku) spēku iejaukšanos. Matīss Kaudzīte savā Brāļu draudzes vēsturē šādus cilvēkus konsekventi dēvē par „gara vājiniekiem”.[30]

Gan vācu, un nu jau,arī latviešu hernhūtieši ar pacietību un Dieva vārdu centās cīnīties pret šo garīgo ļembastu. Tomēr prātīgie padomi netika saklausīti. Bet harizmātisms beidzās ļoti strauji un neparastā veidā. Kāda jauna sieviete no Mūrmuižas reliģiskas ekstāzes brīdī iekrita dīķi un noslīka. Traģēdija atvēra acis realitātei un harizmātiskās bezjēdzības beidzās pašas par sevi. Vienlaikus tas vairoja vācbrāļu autoritāti par viņu skaidro saprātu latviešu acīs.[31]

1742 - ORGANIZĀCIJA

Apmēram pusgadu pēc lielās atmodas aizsākuma tā saukto „modināto” skaits jau bija 4 – 5 tūkstoši. 1740. gada 1. janvāri sākās vispārēja kustības strukturizācija. Atmodinātos latviešus vācbrāļi dalīja pulciņos, katrā ap 10 personām. Pulciņi tika veidoti pēc vecuma, dzimuma, dzīves vietas un savstarpējas uzticības principa. Katrai grupiņai bija savs priekšnieks, kas to sapulcēja reizi nedēļas vidū. Sanākšanas reizēs liela uzmanība tika veltīta individuālām pārrunām par dvēseles stāvokli un dvēseles dzīves izkopšanu[32], kas bez šaubām ir nozīmīgi iekšējās kultūras un dvēseles inteliģences veidošanai. Šajā gadījumā ir svarīgi saskatīt faktu, ka sabiedrības organizācijas forma iziet ārpus tās primārās sociālās grupas – ģimenes – un veido kvalitatīvi jaunu sabiedrības stukturēšanās modeli.

Šie ir latviešu sabiedrības pašorganizēšanās sākumi. Pirmās latviešu organizācijas nodibinājās 1742.gadā. Tās bija četras latviešu brāļu draudzes, kas tika izveidotas saskaņā ar Hernhūtes statūtiem un iekšējo uzbūvi. Strukturāli šīs organizācijas bija samērā sarežģītas un veidoja komplicētu iekšējo sadalījumu, ar daudziem vadītājiem un priekšniekiem, bet kā redzam turpmākajos gadsimtos sarežģītā Vidzemes Brāļu draudzes struktūra vajāšanu apstākļos bija ļoti efektīga un dzīvotspējīga. 1743.gadā Brāļu draudzē bija ap 2700 pilntiesīgiem dalībniekiem, protams, kustībā iesaistīto personu loks bija daudz plašāks. Iestāties Brāļu draudzē bija liels gods, un to vienkārši nemaz nevarēja īstenot.

Brāļu draudzes pirmā atmodu aptvēra Valmieras, Burtnieku, Trikātas, Smiltenes, Raunas, Cēsu, Āraišu, Rubenes draudzes. Rietumos sniedzās līdz jūrmalai ar Ipaši spēcīgu centru Skultē, arī Lielupē. Aktīvi bija Rīgas, īpaši Pārdaugavas latvieši, turīgā mastu šķirotāja Jāņa Šteinhauera (1705 -1779) vadībā. Viņi sadarbojās ar Doles salas latviešiem, kurus spēcīgi skāra atmodas vilnis.[33] Viņi veidoja tā saucamo Daugavas hernhūtiešu zaru.

Ap šo laiku Vidzemē darbojās 15 – 20 Hernhūtes brāļu un māsu[34], vienkārši amatnieki, kas ar savu sirsnību, vienkāršību un mīlestību nu bija iekarojuši latviešu sirdis un uzticēšanos.

1743 – VAJĀŠANAS – KLUSAIS GĀJIENS

Nemitīgas, lielākas vai mazākas, vajāšanas gandrīz visas darbības garumā ir Brāļu draudzei nepārtraukts un neatņemams vēsturiskais fons. Šādā veidā raugoties, Latvijas Brāļu draudzes vēsture veidojās nevis pateicoties notikumu attīstības loģikai, bet gan tai par spīti pasaulīgai loģikai.

Līdz ar latviešu Brāļu draudzes dibināšanos Vidzemes gan laicīgā, gan garīgā vadība – muižniecības landtāgs un konsistorija izveidoja vairākas komisijas, lai hernhūtiešu darbību izmeklētu un to aizliegtu. Tas arī veikli tika panākts, vēl pirms izmeklēšanas komisiju darbības beigām, jau 1743.gada 16.aprīlī baltvācu politiķi panāca Krievijas ķeizerienes Elizabetes ukazu par Brāļu draudzes aizliegumu Krievijas impērijā.[35]

Ķeizerienes dokuments Brāļu draudzi definēja kā valstij bīstamu sektu. Ar ķeizerienes pavēli, Vidzemes konsistorijas priekšlikumi, Brāļu draudzes apkarošanai, ieguva likuma spēku. 1743. gada likums noteica sekojošās represijas:

1) no valsts izraidīt ārvalstu hernhūtiešus,

2) izbeigt jebkura veida saraksti un kontaktus ar Hernhūtes Brāļu draudzi,

3) saiešanu namus iznīcināt,

4) iznīcināt visu hernhūtiešu literatūru, ( pat igauņu Bībeles tulkojumu! ),

5) Brāļu draudžu saiešanu finansu līdzekļus konfiscēt un izdalīt trūcīgajiem,

6) luterāņu mācītājus, kas pievienojušies vai atbalsta hernhūtiešu kustību – tiesāt.[36]

Vācbrāļi bija ierobežoti aktivitātē un vēlāk aizbrauca. Brāļu draudze pārorientējās darbībai nelāgos apstākļos. Hernhūtieši paši šo laikmetu līdz pat 18.gadsimta izskaņai apzīmēja par „kluso gājienu”. Latviešu sabiedrības pašorganizēšanās pieredzē šis bija ārkārtīgi svarīgs pavērsiens. Nu arī Brāļu draudzes vadības groži pārgāja latviešu rokās. Paši zemnieki bija spiesti plānot un organizēt Brāļu draudzes darbību, turklāt reālas konspirācijas apstākļos. Saiešanas notika mežu biezokņos, rijās sargiem stāvot uz vakts, u.tml. Īpašos slepenības apstākļos noturēja kustības reģionālās vadības sanāksmes, pašu sauktās par „komparencēm”. Līdz 1747.gadam Brāļu draudze savu darbību un iekšējo kārtību pilnībā pārkārtoja darbībai „klusā gājiena” apstākļios.[37] Tikai vajāšanu pirmajā perioda pašā sākumā piedzīvojot niecīgu skaitlisko samazinājumu, tā latviešu hernhūtieši veiksmīgi pārorientējās un adaptējās darbībai nelegālos apstākļos. Jau četrdesmito gadu nogalē atsākās kustības un teritoriāla izaugsme. 1749.gadā jau zināmas līdz 60 hernhūtiešu darbības vietas.

Piecdesmitajos gados turpinājās Brāļu draudzes organizatoriska un strukturāla pilnveidošanās. Tika svinēti dažādu kārtu svētki. 1751.gadā svin pirmos meitu kārtas svētkus. Tā paša gada rudenī sakārto arī darbu ar bērniem, par bērnu kustībau kopējiem amatā ievedot četrus laulātus pārus. Jau kopš 1755.gada notika regulāras bērnu saiešanas un bērnu kustības konferences. Tāpat Brāļu draudze organizēja arī mērķtiecīgu darbu ar bērnu vecākiem. 1762.gadā ieviesa atsevišķas dziedāšanas stundas, laulāto kārtas svētkus. Īpaša uzmanība tika vērsta mērķtiecīgam dvēseļu kopšanas darbam. Un ļoti interesanti un svarīgi, ka šajā 1762. gadā tiek svinēti pirmie specifiski latviešu sabiedrības svētki. Dzimtcilvēki – hernhūtieši svinēja savu draudžu 20-tās gadskārtas jubileju![38] Šī ir pirmā zināmā liecība par latviešu savu, konkrētu vēsturiskās laiktelpas izpratni un organizāciju. Vai citiem vārdiem, latvieši sevi sāka saprast kā vēstures aktuālu sastāvdaļu. Bez šādas pašizpratnes ir neiespējami kādai tautai sasniegt nācijas līmeni.

Šajā laikmetā izauga pirmā latviešu dzimtcilvēku – inteliģentu paaudze. Latvieši masveidā sāka mācīties lasīt, lai varētu Svētos rakstus un dziesmu grāmatu saprast. Pirmo reizi viņi paši sāka rakstīt, lai savās autobiogrāfijās varētu liecināt par Dieva darbu viņu dzīvēs. Hernhūtiešu diāriji (dzīvesstāsti) ir pirmie daiļdarbi un nacionālās literatūras žanrs latviešu literatūrā. Vaidojās latviešu vēsturiskā pašapzināšanās (varbūt, pat vēsturiskās izredzētības fenomens). Brāļu draudze organizēja sistemātisku izglītības darbu, kas balstījās mājmācībā. 18.gadsimta noslēgumā hernhūtiešu darbības rezultāti padarīja Vidzemes latviešus un igauņus par visizglītotākajiem zemniekiem tā laika Eiropā. Atsevišķos hernhūtiešu novados lasīt un rakstīt pratēju skaits pārsniedza 90%.[39]

Latviešu Brāļu draudzei izveidojās un nostiprinājās starptautiskie sakari un sarakste ar hernhūtiešiem un pašu tautiešiem Eiropā. Saistībā ar Brāļu draudzi varam runāt par latviešu pirmo emigrāciju. Vismaz 1745 – 1746 gadā Marienbornā, Vācijā notiek atsevišķas latviešu saiešanas un „latviešu svētki”. Jāņa Šteinhauera dēls, arī Jānis Šteinhauers (1732 – 1804), kļust par ilggadēju un ļoti cienītu Brāļu draudzes mācītāju Anglijā un Īrijā. Mūrmuižas Skangaļu Jēkabs (1722 – 1801) nodarbojas ar uzņēmējdarbību vairākās Eiropas valstīs, līdz izveido ziepju fabriku Nīderlandē[40] un ir viens no redzamākajiem hernhūtiešu 18. gadsimta uzņēmējdarbības pārstāvjiem Eiropā.[41] Viņa dzīvesstāsts „Nabaga latviešu zemnieka gājuma dienas caur šīs pasaules bēdu leju”[42] bija viens no populārākajiem darbiem latviešu hernhūtiešu rokrakstu literatūrā. Bez šaubām emigranti saglabāja kontaktus ar savām ģimenēm un brāļiem dzimtenē. Šis ir gandrīz neskarts pētījumu lauks, taču jau šie piemēri parāda, latviešu spēju iekļaties apgaismības gadsimta modernajā Eiropas sabiedrībā. Tautas apziņā, kura pati atradās dzimtbūšanā, šie ir ļoti augsti un būtiski precendenti. Varam to uzlūkot kā latviešu integrācijas sākumu modernās Eiropas sabiedrībā. Latviešu sabiedrības ideju pasaule ir pāraugsi lokālo vidi, fizisko piesaisti vienas muižas (novada) robežām. Pārmaiņas ideju pasaulē notikušas nevien pa vertikāli - reliģiskās dzīves dimensijās, bet arī ģeogrāfiskā horizontālē latvieši arvien skaidrāk sevi apzinās kā patstāvīgu vēsturisku lielumu un vērtību.

60-tajos – 70-tajos gados mainās paaudzes. Nu jau Brāļu draudzes vadību pārņem paaudze, kas pati nav piedzīvojusi lielās atmodas notikumus. Tomēr tas nekādi neietekmē kustības darbību. Brāļu draudze jau ir izveidojusies par stabilu, neformālu latviešu pašpārvaldes institūciju, un organizē visdažādākās dzīves jomas, arī sociālās. Brāļu draudzes aktīvu pievēršanos latviešu cilvēktiesību un sociālā taisnīguma jautājumu risinājumam iezīmē 1776 – 1777. gados hernhūtiešu novados (īpaši Smiltenē un Raunā) notikušie plašie zemnieku nemieri. Nemierus asiņaini apspiež un izmeklēšanas komisija Brāļu draudzi norāda kā dumpju vainenieci, kas arī atbilda īstenībai.[43]

Mainoties politiskjiem vējiem, 18. gadsimta noslēgumā, gan joprojām atrodoties formālā aizlieguma stāvoklī, Brāļu draudze tomēr varēja samērā netraucēti attīstīt savu darbību. Tā gadsimta beigās parādījās jauns atmodas vilnis, kas 19.gadsimta sākumā īpaši spēcīgi skāra Vidzemes austrumu un ziemeļu apgabalus. Iedomātas līnijas Alūksne – Vecpiebalga novados izauga virkne jaunu un ļoti spēcīgu saiešanu.

19. GADSIMTS

19.gs Baltijas politiskajā, sociālajā un reliģiskajā laukā dominanēja divi lieli pretspēki, kas nonāca arvien lielākās savstarpējās pretrunās - cariskā valdība un baltvācu muižniecība. Baltijas vāciešu stingrais bastions un politiskais instruments bija luteriskā baznīca, krievu impērijas ideoloģijas mērķu sasniegšanai arvien vairāk izmantoja pareizticīgo baznīcu. Par trešo politisko spēku, kas pārstāvēja zemes pamatiedzīvotāju intereses un tiecienus arvien pārliecinošāk sevi pieteica hernhūtiešu Brāļu draudze.

Latviešu tautai kopumā ļoti svētīgo, sociālo pārmaiņu un reformu 19.gadsimtu simboliski „atklāj” 1802. gada hernhūtiešu organizētie Kauguru nemieri, kur pirmo reizi pret latviešu zemniekiem tiek raidītas regulārās karaspēka vienības ar lielgabaliem.

Nestabilitāte Eiropā pēc Franču revolūcijas un postošajiem Napoleona kariem mudināja arī Krievijas impērijā veikt plašas sabiedriskās iekārtas modernizācijas reformas. Tā rezultātā 1817. gadā ķeizrs Aleksandrs I izdeva „Žēlastības vēstuli”, kurā Brāļu draudzes darbība Krievijas impērijā ieguva legālu statusu.[44] 1819. gadā ar iekšlietu ministra pavēli Vācijas hernhūtieti Johanu Ēvaldu ( Johannes Ewald, 1766 -1844) apstiprina par pirmo Hernhūtes Brāļu draudzes Baltijas diasporas vadītāju ar sēdekli Vaidavā, Rubenes draudzē.[45]

Uz salīdzinoši īsu laika sprīdi sākās Brāļu draudzes t.s. „otrie ziedu laiki”. 1819. gadā Vidzemē formāli atceļ no viduslaikiem mantoto agrāro dzimtbūšanu. Iegūstot pārvietošanās brīvību, kā identifikācijas zīmi, muižkungi zemniekiem deva uzvārdus. Pārsteidzoši straujos tempos latvieši spēja adaptēties modernajos sabiedriskās iekārtas apstākļos[46]. To noteica zemnieku augstais izglītības līmenis un hernhūtiešu sabiedriskās darbības pieredze. Brāļu draudze joprojām bija vienīgā latviešu nacionālā organizācija. Izglītotākā, turīgākā un tikumiski krietnākā latviskās sabiedrības daļa koncentrējās Brāļu draudzēs.

Dzimtbūšanas atcelšana jaunā attīstības līmenī aktualizēja latviešu cīņu par savām nacionālajām un cilvēktiesībām, kas bez mitas gan notika līdz pat Latvijas valsts izveidošanai. Ekonomiski un politiski valdošie baltvācieši ārkārtīgi sīksti turējās un cīnijās par savām kungu kārtas dažādām privilēģijām. Pirmais latvietis, kas tiesas ceļā uzvarējia vācu baronu, Dzērbenes fon Veisenšteinu, ir leģendārais hernhūtietis Aumanis Anžs (1783 -1852) no Dzērbenes Kurmju mājām. (Brāļi sameta naudu un noalgoja divus labus Rīgas advokātus.) Aumanim Matīss Kaudzīte (1848 – 1926) savā drāmatā „Brāļu draudze Vidzemē” atvēl vairākas lappuses.[47]

Brāļu draudze ar jaunu sparu pieauga par arvien ietekmīgāku, arīdzan politisku spēku. Nu jau 100 gadus tā saglabājās kā vienīgā latviešu organizācija, kas vienoja latviešu sabiedrību un bija tās augstākā garīgā autoritāte. Kustības vadību veidoja latviskās sabiedrības elite - čaklākie, krietnākie un gudrākie, turīgākie tautas dēli un meitas. Tas arī hernhūtiešus krasi atšķīra no citiem zemniekiem un viņi veidoja, pat baltvācu dažkārt nicīgi apzīmēto, tā saucamo „zemnieku arsitokrātiju”. 1830/40-tajos gados notika valsts pašpārvaldes sistēmas reformas, kas zemniekiem ļāva ieņemt pērminderu, skolotāju, skrīveru, pagasta tiesnešu u.c. amatus. Visbiežāk šiem amatiem izvēlēja hernhūtiešus.

1830 – 40.gados Brāļu draudze Vidzemē un Igaunijā sasniedza savus iespaidīgākos apmērus 100.000 (simts tūkstošus!)[48] organizācijas locekļu. Hernhūtieši dominēja un praktiski noteica latviešu un igauņu dzīvi.

VAJĀSANAS UN NORIETS

Jau sākot ar divdesmitajiem gadiem cīņai pret Brāļu draudzi arvien ciešāk vienojās baltvācu muižniecība, luteriskā baznīca un impērijas birokrātiskais aparāts. Katrai bija savi iemesli. Taču skaidrs, ka ne krievi, ne vāci nevarēja nerēķināties ar masveida, labi organizētu un neatkarīgu nacionālu organizāciju. Jau 1834.gadā cariskās valdības likumdošanā ieviesa normu, ka jaunu saiešanu iekārtošanai nepieciešama iekšlietu ministra personiski parakstīta atļauja.[49] Saiešanas pakļāva vāciskajai baznīcai, kas bija vācisko politisko interešu lobētāja. Sacītāju tētiņiem atņēma vārda brīvību, ik vārds un dziesma bija jāsaskaņo ar mācītāju. Bija arī citas birokrātiskas dabas represijas, kas tomēr nekādi nedeva cerēto rezultātu – salauzt lepnu un neatkarīgu zemnieku stāju. 1839.gadā likumdošana gāja vēl tālāk – vienkārši aizliedza uzņemt jaunus dalībniekus Brāļu draudzē! Luteriskās baznīcas konsistorijas lēmumi mācītājiem uzdeva no kanceles nosodīt un nomelnot šo latviešu kustību, pat iesvētes mācībās hernhūtiešu „sektas” nosodījumam bija jāatvēlēl vairākas nodarbības. Par šādiem cīņas amorāliem paņēmieniem skumst arī M.Kaudzīte. Jauniešu vecvecāku mīļotā un sirdslolotā Brāļu draudze tiek mācītāju zākāta,kamēr pašas baznīcas stāv kā vāciskās kundzības un sociālā netaisnīguma simbols.[50] Un beigās jaunietis vairs nekur neiet pie Dieva. Vai te nav sēta nezāles sēkla vēlākām ateistiskām sociāldemokrātu idejām, kas vēlāk tik ļoti ir postījušas latviešu gara dzīvi.

Brāļu draudze ar tās savdabīgo iekārtu, saiešanu namiem, organizāciju, tradīcijām, liturģisko praksi, pat savu kultūru un stilu bija izveidojusies par specifiski latvisko kristietības izpausmes veidu. Patiesībā ienaidnieki to uzlūkoja kā nacionālo „baznīcu”. Tā visējādi bija bīstama smptomātika un noteica gan cariskās valdības, gan baltvāciešu cīņas motivāciju. Brāļu draudze tās pirmkārt bija bīstams, patstāvīgs, neatkarīgs un pašpietiekams nacionālais spēks. Šajā gadījumā reliģiskie aspekti ne tuvu nebija tik nozīmīgi. Vairāk kā 30 gadus turpinājās kāpināti intensīva cīņa pret hernhūtiešiem, kurā tika izmantots viss, gan baznīcas autoritāte un administratīvās metodes, gan valsts likumdošana, birokrātiskais un represīvais aparāts. Šajās cīņās Brāļu draudze parādās kā luteriskās baznīcas līdzvērtīgs un cienījams sarunu partners, jo kā zināms, dzimtbūšanas vairs nebija un visi pilsoņi juridiski skaitījās brīvi un līdztiesīgi. Tādēļ vairs primitīvi aizliegumi gluži nederēja un cīņas metodes kļuva aizvien viltīgākas un rafinētākas.

Kā baznīcu, tā valsti visvairāk kaitināja Brāļu draudzes pašpietiekamība, neatkarība un nespēja iejaukties un ietekmēt latviešu organizācijas iekšējo dzīvi. To labi parāda 1840.gada Valkas sinodes lēmumi, kas tika deklarēti ultimāta formā, kur luteriskā baznīca noteica Brāļu draudzei sekojošas prasības:

1) atcelt lozēšanu;

2) atcelt īpašu rituālu uzņemot Brāļu draudzē;

3) izbeigt kustības iekšējo strukturēšanos kārtās;

4) izbeigt slēgtās sapulces;

5) īstenot mācītāju kontroli pār kustības darbību un tās kontroli.[51]

Katrs nākamais gads nesa jaunus aizliegumus, provokācijas.

Cīņas karstumā pret latviešu Brāļu draudzi, luteriskā baznīca palaida garām brīdi, kad notika izmaiņas Krievijas impērijas ikšpolitiskajā stratēģijā un sākās ļoti sekmīga luterāņu pārvilšanas kampaņa pareizticībā. 1845.gadā Vidzemes luteriskā baznīca jau bija zaudējusi 120 tūkstošu dvēseļu. Tad konsistorija vairs neatlika nekas cits kā griezties pēc palīdzības pie nupat vēl apkarotās latviešu Brāļu draudzes. Tā nolēma, ja kāds tikai pierakstījies pāriešanai pareizticībā, tas no Brāļu draudzes ir izslēdzams. Savā ziņā šis lēmums ir teoloģisks un norāda uz labvēlīgo attieksmi pret luterisko baznīcu kā tādu. Latviešu Brāļu draudžu novados ortodoksās baznīcas praktiski nav sastopamas par spīti tam, ka pravoslavizācija un rusifikācija bija gadu desmitiem ilgstoši īstenota Krievijas impērijas iekšpolitika.

1850.gada otrajā pusē cīņa pret latviešu Brāļu draudzi iegāja izšķirošā fāzē, kā mēdz teikt – „uz dzīvību vai nāvi”. Latvieši izmisīgi centās izveidot Brāļu draudzi par savu nacionālo reliģisko institūciju. Tomēr Hernhūtes vecāko padome, pakļaujoties Krievijas politiskajam spiedienam, gan iekšējās krīzes dēļ, tieši otrādi, 1860.gadā atsauca īpašo Brāļu draudzes satversmi Vidzemē[52]. Tas salauza un iznīcināja jebkuras turpmākās attīstības iespējas. Pēc Kaudzītes domām kustības dzīvības nervs tika pārgriezts, atceļot Brāļu draudzes savpatnīgo iekārtojums. Vienlaikus latviešu brāļi to uztvēra kā vācu hernhūtiešu smagu nodevību, ko nevarēja piedod, un pieminēja vēl pēc 1.pasaules kara.

Pa šo laiku lielas pārmaiņas bija notikušas sabiedrībā, pavērās arvien vairāk iespēju. Sākot ar 19.gs. otro pusi latviešu sabiedrība jau bija iekarojusi plašākas tiesības un attīstības perspektīvas arvien uzlabojās. Iesākās ārkārtīgi strauja kapitālisma un jaunu ražošanas tehnoloģiju attīstība. Paaugstinājās dzīves līmenis, izglītības iespējas. Strauji auga lielas pilsētas un fabrikas. Plašām tautas masām pavērās daudz jaunu iespēju.

Savukārt, Brāļu draudze, kura bija fiziski un morāli novājināta nepārtraukto vajāšanu dēļ, līdz ar straujo kapitālistiskās sabiedrības attīstību zaudēja savu sociāli politisko nišu un tās aktīvitāte pēc 1860. gada Hernhūtes pievīluma strauji zaudēja savu sociāli politisko ietekmi un nišu. Jādomā, ka pastāvēja arī kādas garīgās krīzes pazīmes, vadītāju pārlieka aizraušanās ar sociālo cīņu. Šie vēstures literatūrā ir gandrīz neapskatīti jautājumi. Bez šaubām, Brāļu draudzes darbība turpinājās, joprojām vairāk vai mazāk rosīgi kalpoja ap 120 saiešanas namos[53]. Dažviet pat veidojās jaunas saiešanas, tomēr to vairs nevar salīdzināt ar organizācijas sabiedrisko ietekmīgumu pirms 1860 gada lūzuma. Labu ieskatu un garīgo noskaņu Brāļu draudzes dzīvē pēc sāpīgā sniedz Matīss Kaudzīte savā grāmatā „Brāļu draudz Vidzemē”.

Un galu galā, Brāļu draudze savu vēsturisko misiju arī bija veikusi!

Turpat 130 gadus Brāļu draudze bija latviešu galvenā organizācija. Vairāku paaudžu garumā Brāļu draudze savos saietos un saiešanas namos veidoja savdabīgo latviskās kristietības izpausmi, uz stipriem pamatiem lika latviešu garīgo dzīvi, izkopa tautas dvēseli, briedināja nacionālo pašapziņu, veidoja tradīcijas, izpleta latviskās kultūras telpu. Brāļu draudzes vadībā latvieši veiksmīgi atbrīvojās (arī psiholoģiski) no feodālisma iekārtas un adaptējās dzīvei modernajā kapitālismā.

PĒC PASAULES KARA

Jauns pavārsiens Latvijas Brāļu draudzes darbībā notiek sākoties Pirmajam pasaules karam. 1914.gada 7.novembrī Baltijas Brāļu draudzes vadību pārņēma latvietis Jānis Malvess[54]. Postošā kara darbības rezultātā tika zaudēti apmēram 2/3 saiešanas namu.[55]

Situācija Latvijas Republikā Brāļu draudzi ieved pilnīgi atšķirīgā problēmu un uzdevumu lokā. Pirmie pēckara gadi paiet organizējot un atjaunojot Brāļu draudzes darbību jaunajā valstī. Vēl šajā laikā krietnu artavu enerģijas un finanču pāņem tiesvedības process par īpašumtiesībām uz Brāļu draudzes namu Rīgā, Kalēju ielā 8. Uz namu pretendēja arī finansiālā krīzē pēc kara nonākusī Hernhūtes Brāļu draudze. Šis pietiekami sarežģītais un dažkārt pat neglītais process beidzās tikai 1927. gadā ar pilnīgu Latvijas Brāļu draudzes tiesisko uzvaru.

Par latviešu zemnieku ziedojumiem būvētais un jau 1830 gadā iesvētītais Brāļu draudzes saiešanas nams Vecrīgā, Kalēju ielā, kļuva par Vidzemes hernhūtiešu kustības vadības sēdekli Latvijas valstī. Tāpat tika meklēta juridiskā forma, kādā jaunajā Latvijas valstī darboties Vidzemes Brāļu draudzei. Vispirms to nosauca par Latvijas evanģēlisko brāļu sadraudzīga biedrība, vēlāk juridiskā forma mainījās uz reliģisku apvienību[56]. (Par atsevišķu baznīcu pat nebija domas). Brāļu draudzes dedzīgs atbalstītājs bija hernhūtiešiem ļoti simpatizējošais, pirmais latviešu luterāņu bīskaps Kārlis Irbe, arhibīskaps Teodors Grīnbergs ieņēma Brāļu draudzes goda priekšsēža amatu.[57] Attiecības ar Latvijas evaņģeliski luterisko baznīcu varētu definēt apmēram tā, ka Brāļu draudze bija ar baznīcu, baznīcā un baznīcai, bet ne „zem” baznīcas. Šajās attiecībās nekādi konflikti vai pat domstarpības neparādījās, neskatoties uz vēsturiskajām kontraversijām Brāļu draudze pilnībā bija integrējusies luteriskajā baznīcā un tur ieņēma savu specifisko vietu. Tradīcija bija dzīva. Un ikviens normāls sabiedrības loceklis bez jebkādiem paskaidrojumiem labi zināja kas ir Brāļu draudze un kāpēc tā latviešiem ir dziļi godājama un augstā cieņā turama.

Latvijas pirmā neatkarības posmā lielākais aktivitātes pacēlums saistījās ar plašām Latvijas Brāļu draudzes 200 gades svinībām 1929. un 1930. gados. Centrālajā svētku dievkalpojumā 1929.gada septembrī, Valmierā, bīskaps Kārlis Irbe mācītāja amatā ordinēja Edgaru Rumbu, kurš vēlāk, 1935.gadā kļuva arī par Brāļu draudzes Garīgo lietu vadītāju.[58] Šajā amatā viņš palika līdz pat savai nāvei 1942.gadā.

Brāļu draudzei Latvijas brīvalsts demokrātijas un reliģiskās tolerances apstāķļos nācās risināt un atbildēt kardināli jaunus jautājumus. Šis starpkaru posms Brāļu draudzes darbībā iezīmē pilnīgi jaunu attīstības posmu.

Kā visas atmodas kustības, arī Brāļu draudze radās spontāni. Tā izveidojās konkrētā vēsturiskā sociāli - politiskā situācijā, un savā ziņā kā atbilde tai. Lielā mērā varam arī apgalvot arī, ka hernhūtiešu kustība bija latviešu atbilde dzimtbūtnieciskajai verdzībai un vācu neierobežotai varai. Taču laiki iet un mainās, un mainās laikmeta jautājumu uzstādījums.

Situācija 20.gadsimtā bija dimetrāli pretēja kā 18. un 19. gadsimtos. Nu latvieši paši pārvaldīja savu zemi un baznīcu. Latviešiem nu bija savi mācītāji un pat latviešu bīskapi. No Latvijas valsts un sabiedrības attieksmē pret Brālu draudzi valdīja visaugstākā atzīšana. Tātad bija jādod atbilde, kas tad ir Latvijas Brāļu draudze Latvijas Republikā? Vai tā ir pagātnē vērsta latvisko gara mantu kopēja, dzīvs muzejs? Vai tā joprojām ir dedzīga misionāre un cīnītāja pret netaisnību?

Domāju, ka nekļūdīšos apgalvodams, ka lielāko daļu no Latvijas neatkarības divdesmit gadiem varam uzlūkot arī kā Brāļu draudzes identitātes meklējumu laikmetu. Protams, cilvēki ir dažādi, un arī šajā jautājumā sadūrās atšķirīgi identitātes izpratnes modeļi. Tomēr, galvenokārt dominēja divi augšminētie viedokļu uzstādījumi. Diemžēl, diskusijas pārauga strīdos un parādija, ka ne visur vairs valda senais hernhūtiešu tuvākmīlestības un sadraudzības gars. Strīdi par Brāļu draudzes tālāko darbību un pašizpratni 30.gadu pirmajā pusē pārauga destruktīvos skandālos un apkaunojošās provokācijās, kas ievērojami mazināja pozitīvas darbības aktivitāti. Jāsaka, ka lauku saiešanu darbību kaislības Rīgā ietekmēja maz. Tomēr jau 30-to gadu vidū, kustības garīgā vadītāja amatā nomainot, skandālista slavu iemantojušo jauno mācītāju Arvīdu Perlbahu, ar mācītāju Edgaru Rumbu, kaislības pakāpeniski norima un atjaunojās pozitīvas darbības aktivitāte. Brāļu draudzes darbību praktiski organizēja un vadīja laji.

Pēdējos gados pirms padomju okupācijas, šķiet, varam saskatīt latviešu Brāļu draudzes identitātes „sataustīšanu”. Proti, ka Brāļu draudze joprojām ir dzīva Dieva svētības lieciniece latviešu tautā. Šāda pozīcija ietver arī intelektuālas (akadēmiskas) darbības priekšnosacījumu, ko arī apliecina ar Brāļu draudzi saistītie salīdzinoši daudzie teoloģijas un vēstures zinātņu doktoru vārdi. Vienlaikus reliģiskajā darbība Rīgā un laukos dzīvja savu dzīvi un koncentrējās ap saiešanu namiem, sauktiem arī par kambariem. Reliģiskās dzīves vadītāji joprojām bija laji, kurus sauca par tētiņiem, (citur – sacītājiem). Tie bieži nāca no senām hernhūtiešu dzimtām, saglabājot dzīvu pēctecību ar pirmās atmodas laikmetu. Šķiet, ka plašajā Smiltenes draudzē visizteiktāt saskatāma nepārtraukta garīga pēctecība ar pirmās atmodas laikmetu 18. gadsimtā. Lauku saiešanas pašas organizēja savu darbību. Ļoti bieži saiešanās dievkalpojumus vadīja draudzes mācītāji un viesmācītāji. Piemēram, Štrāla tēva koptajā Riņģu kambarī, Smiltenes draudzē, kalpojuši virkne mācītāju, ieskaitot Rumbu, Maldoni, Kundziņu senioru u.c. Šāds aicinājums tika uztverts kā pagodinājums mācītājam, jo pret hernhūtiešu tradīciju joprojām pastāvēja dziļa garīga godbijība.

Arī latviešu sabiedrībā kopumā Brāļu draudzes vārds saglabāja augstu respektu un autoritāti. Tās nozīmīgo ietekmi garīgajā telpā parāda daudzie Brāļu draudzes 200-gades svētku apsveicēji, kuru vidū bija daudz prominenču un valsts visaugstākās amatpersonas ar Latvijas valsts prezidentu Gustavu Zemgalu galvgalā. Patiesībā prezidenta, kurš pats bija zemgalietis apsveikuma novēlējums, labi ilustrē tālaika sabiedrības kopējo izpratni un attieksmi pret Brāļu draudzi. „Lai tikumiskie spēki un apziņas brīvība, kas piemita kā stipri ieroči senajiem hernhūtiešiem un pirmajai Brāļu draudzei Vidzemē, kas nospiestajos laikos ierosināja mūsu tautiešus uz pašdarbību un neatlaidību reliģiski tikumiskā dzīvē, ar to iezvanot, lai arī vēl paklusi, tautiskās atmodas pirmās ieskaņas, - tie lai atzeļ un atrod savu piepildījumu tagad brīvajā tautā mūsu brīvajā Latvijā”.[59] Brāļu draudzes arhīvā atrodama arī Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa apsveikuma telegramma.

II Pasaules karš izbeidza organizētu Brāļu draudzes darbību Latvijā. Jau 1941.gada 14.jūnijā tika arestēts kustības garīgais vadītājs Edgars Rumba. Līdzīgs liktenis piemeklēja lielāko daļu hernhūtiešu, jo tie, īpaši laukos, parasti bija turīgi vacsaimniecību īpašnieki, tātad pirmie „padomju tautas ienaidnieku” sarakstos. Šo rindu autors ilgi nespēja rast izskaidrojumu tam, ka pēc kara ir ļoti grūti atrast kādas Brāļu draudzes kustības izpausmes. Salīdzinot ar visām ie[riekšējām vajāšanām, atbilde izrādījās truli vienkārša, un tāpēc, jo vairāk traģiska, īsti Staļina garā. II pasaules kara un tā seku rezultātā, Latvijas Brāļu draudze - lielākā daļa tās dalībnieku - tika iznīcināta fiziski. Tradīcija tika iznīcināta vardarbīgi, fiziski iznīcinot tās nesējus, atņemot dzimtas mājas.

Formāls punkts darbībai tika pielikts 1948.gadā ar LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča parakstu par Brāļu draudzes likvidēšanu.[60]

Vēl noslēgumā, lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, ir jāpiemin arī Kurzemes Brāļu draudze. Tās vēsture ir pavisam citādāka un neattiecas uz šā raksta jautājumu uzstādījumu. Kurzemes brāļi darbību sāka pēc tam, kad lielais lūzums apslāpēja Vidzemes Brāļu draudzes aktīvo darbību. 1863./4.gadā Liepājas apkārtnē misijas darbību iesāka no Prūsijas nācis hernhūtietis vārdā Miķelis Bukālis. 1891.gadā, ar centru Liepājā, izveidojās Kurzemes Brāļu draudze. Lai arī ciešā sadarbībā ar luterisko baznīcu, tā tomēr Kurzemē tā izauga par atsevišķu denomināciiju. (Vidzemē visi hernhūtieši bija luterāņi). Kurzemes Brāļu draudzi kopumā raksturo augsta misionāra aktivitāte. Kurzemnieki uzskatīja, ka Dieva darbs Vidzemes Brāļu draudzē ir apdzisis un, attiecīgi, sevi redzēja kā Vidzemē iesāktā Dieva darba turpinātājiem. Vidzemi viņi uzskatīja par savas ārmisijas lauku. Šim mērķim bija dibināts speciāls Vidzemes fonds. Uz Vidzemi viņi pat veica svētceļojumus kā uz „atstātā mantojuma” zemi.[61]

BRĀĻU DRAUDZES PARADIGMA

1739.gada Brāļu draudzes atmoda un tās tālākais gājums ir Dieva Svētā Gara dzīvības pieskāriens tautai. Nemitīgās vajāšanās un apspiešanā izauga latviešu Brāļu draudzes slavenā vēsture. No pasaules neievērotas kalpu tautas latvoeši spēja sakārtoties skaistā nācijā un valstī. Garīgā izpratnē latviešiem Brāļu draudze nozīmē to pašu, ko Vecās derības tautai iziešana no Ēģiptes verdzības. Kā ebrejiem, tā latviešiem šajos notikumos ir Dieva svētība un Viņa gara vadība. Brāļu drudzes gājums ir Dieva ceļš pa kuru Ēģiptes vergu tauta tiek aizvesta pie apsolītās zemes un brīvības.

Latviešiem Brāļu draudze kļuva ne vien ticības, bet par visdažādāko dzīves jomu virzītāju un noteicēju. Tā veidoja pamatu no kura ir audzis tas, ko saucam par savu, specifiski latvisko - mentalitāti, identitāti, kultūru, pat dzīvesziņu.

Lai vieglāk saskatītu principiālu tautas garīgās dzīves lūzumu, un jaunas, pasionāri kreatīvas paradigmas veidošanās procesu, Latvijas Brāļu draudzes vēstures aprakstu varam iedalīt piecos nosacītos posmos;

1) laika posms līdz atmodai, vecās reliģiskā sinkrētisma, jeb semipagānisma paradigmas dominantes stāvoklis,

2) atmoda, garīgās udensšķirtnes laiks, sabiedrības reliģisko un morālo vērtību lūzums, jaunās paradigmas (vērtību sistēmas) ienākšana sabiedrībā,

3) atmodas kustības organizatoriska strukturēšanās,

4) plaša pārnovadu kultūrvēsturisko procesu ietekme, sociālo, sadzīves, jaunu savstarpējo attiecību formu un stila veidošanās, tautas „ieaugšana” kristietībā,

5) ikdienas un sadzīves kultūra, ko nosaka hernhūtiešu tradīcijas kultūrvēsturiskās formas

Līdz ar kristīgās ticības atmodu un hernhūtiešu darbību latviešu tauta iesakņojās un ieauga kristīgā dzīvesziņā, ko profesors Ludvigs Adamovičs apzīmē par mūsu reformāciju un nosauc par „latvisko kristietību”.[62]

PIRMDZIMTĪBA

Noslēgumā ieskatīsimies, dažos ar Brāļu draudzi saistāmos garīgos jēdzienos, kas tautai ir vitāli būtiski un ir tās garīgos pamatus veidojošās un nesošās vērtībās.

Neapšaubāmi Brāļu draudze nes lūzumu mūsu tautas vēsturē. Saistībā ar šo kustību, vairāk kā ar jebkuru citu latviešu vēstures notikumu, ir jālieto fundamentālais un kreatīvi piesātinātais vārds - pirmais. Te ir vietā atgādināt šī jēdziena biblisko slodzi un vilkt paralelismu ar garīgi būtisko pirmdzimtības jēdzienu Bībelē (Rom.8;29, Kol.1;15 u.d.c.). Šis jēdziens ir tāds, kas ļauj mainīt iepriekšējo notikumu gaitu, pat iepriekšējo garīgo loģiku, ienes un atklāj kardināli jaunu garīgu kvalitāti. Līdz ar to arī cerības jēdziens iegūst kvalitatīvi citu jēgpilnu nozīmi.

Primāri pārmaiņas attiecas uz garīgo pasauli. Mainās tas, kas notiek individuālās cilvēku dvēselēs. Dieva žēlastības un pestīšanas personiska iepazīšana, ir un paliek centrālais un svarīgākais atmodas notikums.

Pēc dvēseles norisēm, nākošā pārmaiņa tad attiecās uz ideju pasauli. Mainās tās lietas, par ko cilvēki mēdz vispār domāt. Mainās vērtību kategorijas kādās cilvēki domā. Mainās veids kā cilvēki domā. Tas viss norāda uz jaunu iekšējā cilvēka kvalitāti, jaunu cilvēku. Arī cilvēka prāts top gaišs, prāts kļūst apgaismots. Pie kam tas nebūt neatiecas tikai uz cilvēka dzīves reliģisko aspektu, bet uz arī uz visām citām ar cilvēku darbību saistītām dzīves jomām.

Spēja un pēkšņa vērtību pārvērtēšana un maiņa notiek kādā daļā tautas. Viņus vieno līdzīga reliģiskā piedzīvojuma pieredze. Šai tautas grupai ir visaugstākā motivācija un vienotība, tādējādi tā ietekmē visas tautas vērtību sistēmu. Bībelē šādu Svētā Gara apgaismotu kopību sauc par ieraugu, gaismu kalna galā, zemes sāli.(Mt.5,13. u.c.).

Cilvēki, kuri katrs individuāli ir piedzīvojuši jauno vērtību ienākšanu savā dzīvē, savstarpēji, bez šaubām, jūtas vienoti. Tādēļ tie pulcējās veidojot kristīgā sadraudzībā. Starp šiem cilvēkiem (atmodinātajiem) veidojas jaunas kvalitātes garīgās saskares telpa. Šajā vidē vienojošie lielumi ir sirsnība, tuvākā mīlestība, labestība, laipnība, izpalīdzība, savstarpēja piedošana un cieņa u.tml. Ar laiku tāda veida atiecības kļūst par ikdienas normu un ietekmē visas tautas saskares kultūru. Tā veidojas tas, ko sauc par tautas mentalitāti, kur cita starpā latviešus raksturo brīnišķīga sirsnība un eleganta stila izjūta.

Nosaukšu tikai dažas ar Brāļu draudzes kustību saistītas izpausmes, kur latvieši var teikt pirmais. Latviešu organizācijas, tautas vidū izauguši vadītāji, paš- un mājizglītības attīstība, latviešu skolotāju seminārs, latviešu kulta celtnes, nacionāla reliģiskā tradīcija, reliģiskie un sabiedriskie darbinieki. Pirmais vēsturnieks, dramaturgs, rakstnieks, dzejnieks. Milzīga ietekme mentalitātē (ziedu mīlestībā, gaumes izjūtā, izglītības augstajā prestižā u.tml.), mūzikas dzīvē (koru tradīcijas, dziesmu svētki), tradīcijās (kapu svētki, svētku tradīcija vispār), valodā (deminutīvu izplatība), savas tautas apzināšanās pasaules vēstures kontekstā, cīņā par latviešu cilvēktiesībām (zemnieku nemieri, tiesvedības). Uzskaitījumu varētu turpināt un, ja tam pievieno daudzo izcilo tautiešu vārdus, kas nāk no hernhūtiešu tradīciju vides, tad redzam, ka Brāļu draudze neapšaubāmi ir šūpulis, kurā latviešu tauta ir izlolota par nāciju.

ATMODA

Vēl latviešu tautas vēsturiskajā pieredzē un mentalitātē ļoti nozīmīgu un īpašu vietu ieņem jēdziens – atmoda. Te nozīmīgs ieguldījums ir Brāļu draudzei kā pirmās latviešu atmodas precendetam. Līdztekus pašam atmodas fakta nozīmīgumam būtiski ir paša atmodas atmodas jēdziena un atmodas pieredzes ienākšana latviešu tautas pasaulskatījumā. Pirms Brāļu draudzes latviešu tautai šādu tūlītēju un milzīgu pārmaiņu iespēju pieredzes nebija. Tā nepazina pat sabiedrības atmodas iespēju un jēdzienu kā tādu. Varam droši apgalvot, ka latvieši ir atmodas nācija, jo izšķirošo sākuma grūdienu, impulsu, radošo enerģiju, lai virzītos uz nācijas un tās, laikam jau augstāko izpausmi, valstiskumu, latvieši ir guvuši atmodas un atmodas kustības rezultātā.

Savā ziņā atmoda sasaucās ar jēdzienu „brīnums”, kas abi mudina domāt par kādām pēkšņām un būtiskām pārmaiņām. Brīnuma apzīmējumu pamatoti mēdz piesaukt runājot par Latvijas valsts izveidošanos un arī tās atjaunošanos. Šie divi, atmodas un brīnuma jēdzieni, ir ieņēmuši noturīgu vietu tajā garīgajā telpā ko sauc par tautas dvēseli. (Gaismu sauca, gaisma ausa, augšām ceļas gaismas pils). Pie kam atmodas jēdziens dod norādījumu, ka brīnums ir saistāms ar paša cilvēka aktīvu darbību. Atmodas un brīnuma noslēpumu mēs nesam katrs sevī. Šāda izpratne dod augstu motivāciju un atvērtību pasaulei. Ar Brāļu draudzes kalpošanu latviešu tautā šie gaišie spēki ir iekustināti un dāvājuši brīnišķīgu atmodas brīnuma pieredzi.

Arī šodien Brāļu draudzes paradigma daudz augstākā mērā kā nojaušam ietekmē un nosaka mūsu dzīves garīgo satvaru, tradīcijas, sakares un sadzīves kultūru, skaistuma un gaumes izjūtu u.tml. Arī mūsdienās Brāļu draudzes tradīcijai ir sava stabila vieta Latvijas garīgās dzīves spektrā.

VISBEIDZOT

Šīs publikācijas mērķis ir rosināt svaigu skatu ieskatīties Latvijas vēsturē, izvērtēt un censties to saprast no jauniem izejas un vērtību atskaites punktiem. Patiesībā šis ir Latvijas vēstures kristocentriska skatījuma piedāvājums.

Latviešu garīgās dzīves paradigmu maiņa un to kvalitatīvi jauna attīstība notika sākot ar 18.gadsimta pirmo pusi hernhūtiešu kustības rezultātā. 19. gadsimta otrās puses jaunlatviešu kustība (ar ko mācību grāmatās sākās modernā latvieša vēsture) tikai atspoguļoja un iekļāvās jau esošajā Brāļu draudzes paradigmā. Lai veidotos loģisks, viendabīgs, pašizprotams Latvijas vēstures un nacionālā fenomena skaidrojums, tad tradicionālās hrestomātijas historiogrāfiskās atskaites bāzes punkts ir jāpārvieto uz vairāk kā 100 gadu senāku pagātni. Skolas grāmatās latviešu tautas atmoda un nācijas aizsākums ir jāpārceļ no 19.gadsimta uz 18. gadsimtu.

Domājot par hernhūtiešu vietu 21. gadsimta latviešu sabiedrībā, varam apgalvot, ka kamēr vien latviešiem būs Dziesmu svētki Brāļu draudze ir aktualitāte latviešu dzīves garīgajā telpā.

SOLI DEO GLORIA

[1] Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 659 lpp

Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.470

Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 317 lpp

[2] Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 659 lpp.

[3] Theile M. Taglich mit Jesus in Kontakt/Offen und verbindlich, Basel, 2000, s.32 -36.

[4] Michel B. Between Hus and Herrnhut/Christian History, Volume VI, No.1, (USA: Christian History Institute,1987).

[5] Augustin S. Die erste Generation – Herrnhuter Missionare aus dem Kublandchen, Munchen, 2002.

[6] Unitas Fratrum, Rijksarchief in Utrecht, 1975, 21 -30.

[7] Chybova Bock E. Seeking a better way/Christian History, Volume VI, No.1, (USA: Christian History Institute,1987).

[8] Hanisch H. Johann Amos Comenius, Stuttgart, 1991, s.67.

[9] Meyer D. Zinzendorf und die Herrnhuter Brudergemeine 1700 – 2000, Gottingen, 2000.

[10] Kirchenordnung der Europaisch – Festlandischen Bruder – Unitat, Teil 2., Herrnhut und Bad Boll, 2.Auflage, 1992,

[11] Kirchenordnung der Europaisch – Festlandischen Bruder – Unitat, Teil 1., Herrnhut und Bad Boll, 2.Auflage, 1992.

[12] Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 32. lpp.

[13] Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 55. lpp.

[14] Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 44.lpp.

[15] Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 466 - 500. lpp.

[16] Beyreuther E. Geschichte des Pietismus, Stuttgart, s.448.

[17] Unitas Fratrum, Rijksarchief in Utrecht, 1975, 23-26.

[18] Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 301.lpp.

[19] Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.29-30.

[20] Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 74.lpp.

[21] Augustin S. Von Herrnhut in die Welt – Missionstatigkeit/Die erste Generation – Herrnhuter Missionare aus dem Kublandchen, Munchen, 2002, s.19-22.

[22] Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 74.lpp.

[23] Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 520-529. lpp.

[24] Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 76.lpp.

[25] Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 76.lpp.

[26] Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 525-526. lpp.

[27] Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 75.lpp.

[28] . Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963, 553. lpp.

[29] Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 527. lpp.

[30] Kaudzītes M. Brāļu draudze Vidzemē, Rīga, 1877, 32.lpp

[31] Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 528. lpp.

[32] Adamovičs L. Latviešu brāļu draudze dzimtbūšanas laikos, Rīga, 1932, 61-63.lpp.

[33] Svarāne M. Brāļu draudze Dolē un Ķekavā/Daugavas raksti, Rīga,1991, 114-125.lpp.

[34] Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 78.lpp.

[35] Straube G. Izmeklēšana un aizliegums/ Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 92 - 95. lpp.

[36] Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 80.lpp.

[37] Straube G. Izmeklēšana un aizliegums/Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 97 - 99. lpp.

[38] Adamovičs L. Raksti par Latvijas vēsturi, Latviešu ev.lu. baznīca Amerikā, 1978, 82.lpp.

[39] Adamovičs L. Latviešu brāļu draudze dzimtbūšanas laikos/ 7.Klusais gājiens 1747.-1770.//Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi, Latviešu ev.lut. baznīca Amerikā, 1978, 78 – 83.lpp.

[40] Apinis A. Neparasts gājums/Soļi, R.: Preses nams, 2000, 69 – 73.lpp.

[41] Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.230-236.

[42] Apinis A.Atraisīšanās/Grāmata, R.:A/S Grāmata, 1992, 79 – 85.lpp.

[43] Straube G. Vidzemes brāļu draudze un Kauguru nemieri//Zinātniski pētnieciskā konference „Kauguru zemnieku nemieri – 200”, Valmieras novadpētniecības muzejs, 2002.gada 12.septembris.

[44] Straube G. Reliģiskās institūcijas/Latvija 19.gadsimtā, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000, 378 – 380.lpp.

[45] Straube G. Vidzemes hernhūtiskie laiki/Brāļu draudzes diārijs, N.I.M.S., 2000, 168 – 169.lpp.

[46] Kļaviņš K. Mīti, konjuktūra un aktuālās vērtības Latvijas vēsturē/Latvijas Vēsture/Jaunie un Jaunākie laiki, LU žurnāls „Latvijas vēsture” fonds, 2000, 51.lpp.

[47] Kaudzītes M. Brāļu draudze Vidzemē, Rīga, 1877, 71 - 75.lpp.

[48] Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.409.

[49] Straube G. Reliģiskās institūcijas/Latvija 19.gadsimtā, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000, 382 – 384.lpp.

[50] Kaudzītes M. Brāļu draudze Vidzemē, Rīga, 1877, 52.lpp

[51] Turpat, 51.lpp.

[52] Meyer D. Zinzendorf und die Herrnhuter Brudergemeine. Gottingen, 2000,s 103 -105.

[53] Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 84.lpp.

[54] Kundziņš P. Brāļu draudzes saiešanas nami Latvijā, - Ilustrēts žurnāls, 1/1927, 8-10.lpp.

[55] Veinbergs A. Brāļu draudze Rīgā/Brāļu draudzes vēstnesis, R.: Biedrība „Latvijas Ev. Brāļu Draudze”, 1930, Nr.5, 63-66.lpp.

[56] Noteikumi par Latvijas evanģēliskām brāļu draudzēm/ A. Bļodnieks, G.Mīlbergs. – R.: Valdības Vēstnesis 232.n.,14.okt, 1933, 368.lpp.

Noteikumi par Latvijas evanģēliskām brāļu draudzēm atcelšanas likums/K.Ulmanis, V.Gulbis. – R.: Valdības Vēstnesis 232.n.,14.okt, 1933, 423.lpp.

[57] Brāļu draudzes goda proekšniekam prof.Dr.Teodoram Grīnbergam/ Brāļu draudzes vēstnesis, - R.: Reliģiskā apvienība „Latvijas Ev.brāļu draudze”, 1940.

[58]Brahlu draudses Garigo leetu waditaja un Apveenibas valdes wehstijums, 1936.g. Vasasvētkos, R, 1936,1-4.lpp.

[59] Brāļu draudzes vēstnesis: Valsts prezidenta apsveikuma raksts. – Nr.2/3, 1929, 40.lpp.

[60] Bergmanis A. Brāļu draudze Latvijā pēc II pasaules kara/MLB Ziņotājs, 1996.gada marts, 2-5.lpp.

[61] Cilnis J. Brāļu draudze Kurzemē: 100 gadu atceres izdevums, Portlandē, Oregonā, ASV, 1991.gadā, lpp.60.

[62] Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Otrais izdevums; Sējējs, 1963, 576.lpp.

Brāļu draudze Straupē

Straupē, tāpat kā Latvijā kopumā, ir nepelnīti aizmirsta slavenā Brāļu draudzes vēsture un tās svētais matojums. Brāļu draudze jab hernhūtiešu kustība ir Latviešu tautas pirmā atmoda, kas gadu simtu gaitā latviešus vedusi pie tautas lielākās bagātības –nacionālas valsts. Šo apgalvojumu savās monogrāfijās zinātniski pierādījuši - profesori Ludvigs Adamovičs (1884 – 1943) un Gvido Straube (dz.1959). 1 Tātad latviešu tautas izaugsmes par nāciju pirmsākums ir rodams Brāļu draudzes atmodā. un pamatoti latvieši ir saucami par atmodas nāciju.
Savs īpašs pienesums šajā „gaismas kustībā” ir Straupes novadam. Jau paši pirmie 1739.gada atmodas viļņi spēcīgi satricināja straupiešus. Tā rezultātā Straupē 1742.gada 28.augustā tika izveidota vēsturē otrā mums zināmā latviešu sabiedriskā organizācija - Brāļu draudze Straupē. (Pirmā latviešu Brāļu draudze izveidojās Valmierā). Vīru vecākais bija Vīboņu (Vīboda?) Jānis, sievu vecākā – Vīboņu Anna, vietniece Brizgaļu Baba, puišu vecākais – Brizgļu Ansis, vietnieks Brizgaļu Pēteris, meitu vecākā Apiņu Maija, vietniece Apiņu Līze – visi lielstraupieši2. Par spēcīgo garīgo lūzumu straupiešu dzīvē liecina tas, ka 1743. gadā Straupes Brāļu draudzei pieder 800 brāļu un māsu, kas ir par 100 vairāk kā atmodas centrā – Valmierā. Straubes grāmatas pielikumos ir 1743. gada Straupes draudzes hernhūtiešu vārdi, un seno straupiešu dzimtas tur noteikti atradīs savu senču vārdus3.
Līdz pat 19.gs. otrai pusei Brāļu draudzes bija bija tas organizatoriskais un garīgais ietvars, kas veidoja un noteica latviešu sabiedrības iekšējo pašpārvaldi un organizāciju. Daudzu paaudžu gaitā dažādās Strupes mājās darbojās virkne saiešanas namu. Piemēram, 1839.gada uzskaitījums min saiešanas: Straupes draudzes Stalbes muižas Vecstārastu un Lielnekena saiešanas namus, Lielstraupes Mežokas, Vīņaudas, Janitēnus, Līņus, Kurmjus, Daibes Jānīšu.4 Taču to kopējais skaits ir krietni lielāks. Matīss Kaudzīte savā grāmatā „Brāļu draudze Vidzemē” 19.gs otrā pusē min 6 saiešanas5. Šos senatnīgos sirdskaidrības un svētuma apdvestos saiešanas namus izcilais latviešu arhitekts Pauls Kundziņš klasificē kā tautas arhitektūras augstāko sasniegumu un, kas ir mums vienīgās zināmās seno latviešu būvētās sakrālās celtnes6.
Brāļu draudzes kustība Straupē ir saistīta ar ievērojamu, arī pasaulslavenu, cilvēku vārdiem. 1736.gadā Straupes mācītājmuižā un Ungurmuižā pa ceļam uz Valmieru viesojās reihsgrāfs Ludvigs Nikolajs fon Cincendorfs, vispasaules Brāļu draudzes misijas vadītājs. Šī ir viena no pašām ievērojamākajām personībām kristietības vēsturē, kas apmeklējusi Latviju un, kā redzam arī Straupi.
Dedzīgi kustības atbalstītāji bija leģindārais 18.gadsimta prāvests Tobias Šprekelsens (Straupes draudzes mācītājs 1727 - 1765) un Ungurmuižas īpašnieks, Vidzemes muižniecības landrāts, Somijas ģenerālgubernators Batazars fon Kampenhauzens. Šie vīri nesavtīgi cīnījās un stāvēja par Brāļu draudzi sākoties tās vajāšanām un konspiratīvās darbības - „klusā gājiena” periodā.
Arī Straupes mācītājmuižas ansamblī savulaik bija vieta saiešanas namam. Pēc Valmieras Jērkalna skolotāju semināra slēgšanas tā darbība tika pārcelta uz Straupes draudzes Kūdumu. Tā bija Kampenhauzena iniciatīva. Arī tas nāca no Kampenhauzena, lai Ungurmuižas apkārtnē uzceltu Vidzemes kristīgo pilsētu pēc Hernhūtes parauga. Šim projektam jau bija finansējums, tomēr daudzajām iecerēm svītru pāri pārvilka Krievija ķeizerienes Elizabetes I 1743 gada aizliegums Brāļu draudzei darboties Krievias impērijas teritorijā.
Saiešanas nama Straupes draudzē darbojās vēl Latvijas Republikas pirmās brīvvalsts laikā, kura darbību atcerās vēl vecākie straupieši
Īsos vārdos neaptvert bagātīgo gaismu un svētību, kas caur šo kustību ir nākusi mūsu tautas dvēselēs. Profesors Adamovičs to sauc par „latvisko kristietību” , jeb kristīgās ticības specifiski nacionālo izpausmi, kur īpašā tuvākmīlestības, sadraudzības un sirsnības veidā cilvēka dvēsele piedzīvo un mācās Dieva mīlestību.
Dieva vārds saka, „Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus, izpētiet tos, kurš senlaikos ir bijis tas labais svētības un laimes ceļš; tad staigājiet pa to, un j;us atradīsiet mieru savai dvēselei!” (Jer.6;16). Atliek vien vēlēt straupiešiem un visai mūsu tautai būt gudriem un pa jaunam atrast ceļu uz savu „senaizmirsto dārgumu”. Tad saskatīt daudz mīļuma un gaismas savā un sava tuvākā dvēselē un saprast, kur augšāmceļamā Gaismas pils ir meklējama un atrodama. Tā slēpjās tavā, tava tuvākā un tavas tautas dvēselē.
Lai Dievs uz to mūs svētī un palīdz!

1Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks. Sējējs, 1963, 659 lpp.
Straube G. Brāļu draudzes diārijs. R.: NIMS, 2000, 317 lpp.,
2 Adamovičs Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks. Sējējs, 1963, 566 lpp.
3 Straube G. Brāļu draudzes diārijs. R.: NIMS, 2000, 239 -287 lpp.,
4 Ibid. 300.-301.lpp, 313.lpp
5 Kaudzīte M. Brāļu draudze Vidzemē. R.,1877., 110.-111.lpp
6 Kundziņš P.Latvju sēta. 1974, 259 -269.

Jūrmalas Andrejs

No tā svētīga puišu brāļa Jūrmalas Andreja

Es tapu piedzimis tai 29tā november mēnesī 1752rā gadā. Mani mīļi Vecākie gana bija pēc dabas dzīvodami, bet tak Dieva vārdus mīlēja un pēc baušļiem un likumiem mūsus, bērnus, pie Dieva vārdiem cieši turēja, un par ļauniem grēku darbiem aši norāja. Tas man pārlieku grūta mocība bija. 1763šā gadā aizgāje mans tēvs no pasaules un palike man vaļība visus grēku darbus un ceļus ar priekiem skriet. Un, no citiem cilvēkiem lielu godu un pasaules priekus meklēdams, paliku es pilnīgs grēku kalps un iekš pasaules bērnu ganības tad pār visām biju priecādamies. Mēs bijām divi brāļi un 5cas māsas. Trīs gadus mana mīļa māte pate māju savaldīja un pēc tam vecākai meitai vīru ieņēme. Bet šis bija laiskis un turklātu liels dzērējs un palaidnieks. Par mazu laiku visas mana tēva lietas iznīcināja un ar kungiem lielus parādus uztaisīja. Tad tike viss noņemts un mēs no mājas izmesti. Un man tik palika kā vieni svārki mugurā. Bet ar iekš tiem gadiem man bija daudz jaizcieš apakš šā palaidnieka rokām. Nu gan daudzreiz klusas asaras uz dažām vietām noraudāju par saviem miesas grūtumiem. Bet savu sirds nemieru un lielu grēku vājību nemaz vēl nesajutu. Man māte, no mīļa Svēta Gara jau modināta, viņa gan daudzreiz savu mātes sirdi uz manim like, bet tas pie man' neko nepalīdzēja. Tas grēka nemiers jo arvienu sirdī dziļāki ieauga. Manā 17tā gadā tiku es mācības skolā [iesvētāmo mācībā pie mācītāja] aicināts. Tad es gāju pasaules likuma dēļ tā kā vērsis, pie ragiem vedams. Šinī laikā tas mācītājs gana daudzreiz pie mūsu sirdīm strādāja, kas mēs vairāk kā simts cilvēki bijām. Viņš mums to dzīvības ceļu uz mūžīgu dzīvošanu par lielu prieku un to pazušanas ceļu uz mūžīgu bojā iešanu un par nebeidzamām bēdām it skaidri priekšā like. Mums tā mācīja viņš un no svētiem rakstiem it skaidri parādīja, ka tie vien laimīgi esot, kas jau šinī pasaulē ar miesu un dvēseli vienīgi Jēzum Kristum, savam mīļam Pestītājam, pakaļ staigājot. Nu mana zināma sirds [sirdsapziņa] mani ļoti iztrūcināja un spiede grēku priekiem atsacīt. Tad arī apņēmos, savam mīļam mācītājam roku dodams, kā Dieva bērns dzīvot. Bet par melkuli atrados, jo tanī pašā reizē, kad to svētu miesu un asini īsteni biju baudījis, tādēļ manā sirdī skanēja, ka sev par sodu to esot ieņēmis. Nu manas sirds nemiers jo lielāks palike. Bet tās šķēdes [ķēdes], kas mani pie pasaules priekiem un lustēm, un to pašmīlestību, un to no grēku ganības saistītu sirdi vadīja, un mocīja mani ilgu laiku. Tā nikna un ļauna, un samaitāta, un ar grēkiem spēlēdama sirds mani nelaide vaļā, un tad arī sasaistītu. Kā gluži sātana valdīšanas varā stāvēju, bet nekad nevarēju palīdzēties, tadēļ ka ar savu paštaisnības gudrības spēku darbojos.

1772ā gada november mēnesī nakts laikā mēs bijām 12mit puišu vienā tukšā ēkā pēc savas sirds sarunāšanas. Bet es tiku vilkts ka viens vērsis, pie valga uz nāvi vests. Un pulksten 11mit atpakaļ nākdams, vienu birzumu [apm. 35 metri] tālumā no mājas ieraudzīju uguni pie viena veca koka zemē degot. Tad tūdaļ manim prātā nāce, ka še veca nauda būšot un es to dabūšot. Tad ar visu spēku devos es turpu. Kad nu jau kādus soļus biju uz to pusi nogājis, tad kā viena bulta, kas cauri šaujas, caur sirdi un visiem locekļiem cauri gāja. Tad viss spēks tapa paņemts, un nokritu tanī vietā zemē, un balss uznāce: "Nu tu tīši ellē skreji!" No šās pašas stundas es paliku trīs daļas [trīs ceturtdaļas] no gada vājš uz gultas daktera kopšanā. To es nespēju izsacīt, kas še notika, bet to varu apliecināt, ka sirsnīgi mans sāpju draugs līdzcietīgi tanī laikā ar mani, grēku kalpu, darbojās.

Tad iekš tiem trakības un nelietības gadiem bija man trīs reizes jūrā jānoslīkst trakošanas dēļ. Vienreiz caur grūtiem darbiem iekš lielas vētras, neatskārzdams un domādams laivu glābt, ielēcu jūrā. Tad otris biedris ierāve pie matiem laivā. Vienreizi, zirga mugurā stāvēdams un ātri skriedams, kritu zemē uz koka zariem un briesmīgi muguru sasitu. Tā kā paģībis paliku, ilgu laiku zemē gulēju. Citu reizi, ar laivu no Rīgas braucot, sacēlās liela vētra, un bija rudens tumša nakts. Tad tikām iedzīti lielā jūrā. Mēs bijām divi cilvēki ar mazu laiviņu. Un rīa dienā atkal tik liela migla bija, ka tikko ūdeni varēja redzēt. Un vēl saulei noeijot, dabūjām manīt, uz kuru pusi griezties būs. Tad no lielas airēšanas asinis tecēja pa pirkstu galiem. Divi dienas un divi naktis ne kumosu maizes nebijām baudījuši.

1776tā gadā notike man tā liela žēlastība draudzes likumus un viņu svētību baudīt [no "gaidītājiem" uzņemts "draudzē"]. Zeptember mēnesī še Svētais Gars manas sirds dziļumu atdarīja. Tad dabūju redzēt savu lielu nevērtību un samaitāšanu, redzēt, ka nekas pāri atlika, kā vien paliku kails un pliks, un nabags, un liels grēcinieks. Tūdaļ bija piedošanas jālūdzās no tā mīļa Pestītāja, jo pret viņu biju briesmīgi un grūti grēkojis ar savu bezdievīgu un negantu sirdi un neticīgu samaitāšanu. Jo daudzreiz kā zaglis pa draudzes durvīm gribēju iekšā lauzties un, kad tas nenotika, tad tos kopēju brāļus ar dusmām uzskatīju, ka viņi vien to nevēlējot, jo es tur gan derot iet.

Tā pasaulīga valdīšana mani gan gribēja tvarstīt, bet mans galvinieks mani arvienu aizstāvēja. No mana maizestēva drusciņ gribu pieminēt, kā pie viņa klājās. Viņš bija bargs cilvēks un mūsu ceļa [brāļu draudzes] ienaidnieks. Ik reizes, kad gribēju kur iziet, tad pa priekšu vaijedzēja ziemas laikā drēbes pie pakša āra pusē nolikt un tur apģērbties, un tad klusiņām aiziet. Un, kad vakaros mājā nācu, tad visas iekšā ieejamas durvis visās vietās bija cieti aiztaisītas, un tad ārā aukstumā bija jāguļ, un vēl tad rītā vai nu labāki kūlienus bija saņemt, vai divi dienas neēdušam palikt.

Tā tas daudz reizes manim gadījās. 1778tā gadā mūsu draudzes sanākšanas nams no ienaidniekiem tika izpostīts, merc mēnesim ienākot, tas bija, bet tad ļoti grūtas bēdas bija jāredz. Un tad visām kārtām būdas bija mežā, kur kopā sēdējām. Ak, par visām šis bija viens bagāts un auglīgs ziedu laiciņš, no marc līdz november beigumam šīs dienas tā gāje projām.
August mēnesī draudzes uzņemšana ar notika šepat. Par visām kārtām 46šas dvēseles tika uzņemtas. Ak, kā še tās dzīvības avots ar žēlestības plūdiem pārplūde! Un šinī vietā ar to mīļu Pestītāju, ar kuru pie Krīpēna [Krīpēna saiešanas nams Lenčos] uz maniem pirmiem puišu brāļu svētkiem ar mīļu Pestītāju to miera darbu uzcēlu, še vēl dziļāku pazemību un ar apkampdamu mīlestību no viņa dabūju baudīt. Nu atkal valdīšana.uzvēlēja mūsu saiešanas namu uztaisīt un baļķus, cik vien vaijadzēja, neaizliedze arī.

Tad tas mīļais Pestītājs bija tas palīgs, klātu steidzās. Tad par trim mēnešiem viss bija uztaisīts gatavs. Un es arī biju sakrājis trīs ortes un piecas mārkas naudas un to no mīlestības devu turpu. 1779tā gadā tas mīļais Pestītājs deve man to žēlestību pie lūgšanas stundām nākt [uzņemts par darbinieku jeb kopēju]. Tas manu sirdi dziļi pīšļos nolocīja. Tanī pašā ziemā pie brenkūža [degvīna dedzinātava muižā] darba no ienaidnieka tik tāli tiku strādināts, ka nespēju vairs pumpi atvilkt, un vaijedzība bija. Tad tas meisteris mani bez žēlestības tā kā par bluķi kūle, tādēļ vien, ka es viens no tiem nakts skrējējiem esot. Tad tūliņ kungi dabūja zināt, tad arī tas briesmīgais brandaviņa meisteris stipru kūlienu gan dabūja. Bet man bija pusgadu uz gultu iekš lielas vājības jaguļ. No tā laika tiku es atlaists no kalpošanas, un kungi sacīja, lai gādājot, kur tik savu maizīti varot dabūt. Ar miesas būdu es caur to pašu mocīšanas darbu kā puslīķi vien varēju staigāt. Gan mīļi kungi daudz zāles deve, bet nekas nepalīdzēja. Kur vien staigāju, visuvairāk uz mūsu saiešanām, tad uz ceļa daudz, manim acīs spļaudīdami, nomēdīja, ko es tāds tur skrejot, kas tur esot. Un tā tas viss man bija par atzīšanu, kas mani kā tādu lielu grēcinieku, apakš sava krusta nolocītu, iepriecināja. Un tas mans līdztiesīgs draugs mani saņēme savā žēlīgā vadīšanā.

1769tā gadā moku laikā [klusajā nedēļā] trīs jūdzes [jūdze- vairāk nekā 7 kilometri] tāli iesācēs viena jauna modināšana. Kad es nu tāds vaļinieks biju, tad vajedzēja manim tur iet. Tur bija lieli un mūklaini purvji un lielas gāršas. Tad aukstos laikos ir viss slapš un ar ledu visapkārt nosalis. Un arī dažu reizi daudz ienaidnieku priekšā un no pakaļas glūnēja uz mani, gribēdami mani tvarstīt. Nu vienu reizi, kur pār vienu tiltu ir jāiet, tur katrā pusē viens avotiņš. Un tad tur divi vīri uz to tiltu stāvēja, viens uz vienu pusi un otris uz otru pusi, gribēdami mani iekš to ledainu ūdeni nomocīt. Un, kad es nekur nevarēju grozīties, tad gāju es droši un paņēmos savu cepurīti, un devu Dieva palīgu, tad viņi viens uz vienu pusi un otris uz otru pusi palike pasmiedamies tur stāvoši. Bet par divi nedēļām nāce šie divi vīri pie saiešanas un tad lūdzās piedošanu par to, ko viņi ar mani tanī reizē esot gribējuši darīt. Kad nu par naktīm vien bija jāstaigā, tādēļ ka daudz ienaidnieku bija, dažu reizi tumšā rudens naktī, caur to gāršu ejot, gadījās, ka divi soļi vien tāluma lielam lācim tuvu piegāju. Tad viņš uzlēce, un es pie zemes nokritu. Un tad viņš aizskrēje, kokus vien lauzīdams un lielu troksni taisīdams. Par diviem gadiem atkal tālāki iesācēs tad atkal jauna modināšana citā vietā. Un arī uz turienu man vajedzēja iet, kad tads mīļais Pestītājs uz tām abām vietām draudzītes ietaisīja. Gan tās staigāšanas vairāk negribu pieminēt, bet tas Kungs mūžībā pats manus notikumus un manu iešanu, un, cik viņš ar mani ir darbojies, visskaidrāki parādīs.

Kad jau divi gadi tai jaunā vietā biju pavadījis, bet pie svēta vakariņa nekur nevarēju kļūt, kā vien, ka tas moku vīrs [Kristus] garīgi pamieloja. Tad neilgi pēc to laiku atnācis Lmbaižos jauns mācītājs. Tad gāju es un stāstīju viņam savu vajedzību. Tas pieticīgs mācītājs, mani apkamdams un mīlīgi svētīdams, mieloja. No tās reizes mīļais Pestītājs ar tik stipru mīlestības saiti savienojās, ka ik reizes pār tādu lielu žēlastību ir pīšļos jālokās.

1803šā gadā august mēnesī, kad bijām kopā uz puišu svētkiem pie Krīpēna, tad dabūju ziņu, ka kungi cieti pēc manis meklējot un nu nelaimīgs būšot. Nu paliku tā noskumis kā bēdu balodītis, ka manas prieku asaras, ko baudīju, palike par bēdu asarām. Pusjūdzi biju no savas muižas, tad nokritu uz vaigu zemē un noliku tam sāpju vīram rokā visu, kas mani spaidīja. Un tad arī viss sirds nemiers beidzās. Kad nogāju pie kungiem, tad viņi brīnījās, sacīdami- tā kā vienreiz esot atlaists, lai ejot iekš Dieva vārda, un iedeva man vienu maizes kukulīti, ardievu sacīdami. Kad veci kungi vairs nebija, tad tos jaunus tas ienaidnieks uzskubināja, tad tie mani sasietu muižā novest un spiede man 4tri rubļi sudraba naudas [nabaga kroplam vaļiniekam nepieejama summa] ik gadus nomaksāt. Es pateikdams pateicu maniem mīļiem puišu brāļiem, kad viņi tik sirsnīgi gādāja pār manu caurtikšanu, kur vien vajedzība bija. Ak, kaunēdamies kaunos, ka nebiju vērtes tās lielas žēlestības un mīlestības, kas mani apgādāja katrā laikā. 1814mitā gadā es dabūju it dziļas caurgrauzdamas sirdssāpes, un caur to pazude visa tā dzīva mīlestība uz visiem brāļiem un arī uz mīļo Pestītāju gluži pagalam. No tā tas bija, kad no viena puišu brāļa, kas pie palīgiem bija, es biju sliktas lietas dzirdējis. Bet kad es ar viņu runāju, ik reizes aizbildinājās. Kad nu tie tumsības darbi gaismā nāce, tad mācītājs un arī kungi man acīs mete, sacīdami: "Redzi, kādi bezdievīgi cilvēki no jūsu pulka izaug."

No aprīl līdz 16mitu jūliju es, no visiem brāļiem slēpdamies, paliku no viņiem nost. Uz tad bija tāda izsaukšana: "Ak, kaut zeme atvērtos un mani apklātu!" Un kas to visu var izsacīt, ko tas ienaidnieks šinī kārdināšanas laikā ar manim darbojās, gribēdams ar varu no tā krusta mērķa nogriezt.

Jūlij mēnesī tai 16tā tas mīļais Pestītājs savu eņģeli bija atsūtījis. Tad tētīts Limbaižos bija atbraucis. Viņš atrakstīja man vienu zīmīti, lai turp tiekot. Tad tās sātana šķēdes, kas kā jau ap kaklu bija sasietas, pušu trūke. Tā caurirunāšana, kas tur notike, līdz pēdīgai elpas vilkšanai nevēlēju aizmirst; tur pie tām caururbtām kājām vēl pateikšanu upurēšu.

1825tā gadā jūniju mēnesī 23šā dienā es ļoti briesmīgu sitienu pret krūtīm dabūju, tā ka pusstundu zemē gulēju, un tas notike ķēķī tā nelaime.

Vēl pieminu no mana pirma atdzimšanas laika, kas pie Krīpēna priedes notike un kur tas žēlīgais Pestītājs ar mani derību uzcēle viņa pēdām pakaļ iet. Tas bija un arī palike tas zizlis, uz kuru allažiņ tās deviņas jūdzes staigāju. Daudz reizes pastalas bija noplīsušas. Tad ar zeķēm vien, un, kad zeķes bija noplīsušas, tad ar kailām kājām gāju, un, kur vien kāju minu, tur asinis palike uz katru soli. Pa kruvešiem tā rudeņos un pavasaros bij jāiet. Kad tās jaunās sanākšanas iesācēs, daudz reižu tāda note [vajadzība] uznāca, kad par stundu vai pusotras stundas pusotru jūdzi tajā saiešanā bija vajedzība. Tad, kur cilvēki redzēja, gāju soļiem un, kur neredzēja, tur arī teciņus skrēju, svērkus par pleciem un cepurīti padusē.

Kas bija tas dzinējs? Nekas cits, kā tas moku vīrs, un viss spēks izplūde no viņa svētām vātīm. Bet tagad raudu sāpju asaras par savu lētprātību un savu cietu un negantu sirdi. Redzēdams pie daudziem, ka ar galvu vien turās pie žēlastības bērniem, bet vēl sirds ir sevi pašu vien mīlēdama, ir par to "Vai, vai!" jāizsauc un jāsaka.

Grāmata, 1992, Nr.1

91.-94.lpp.

Ķīša Pēteris

Ķīša Pēteris

Kad es iegāju savā desmtā gadā, es lūdzu savu tēvu ņemt arī mani sev līdz uz baznīcu. Bet viņš man albildēja: "Liec mani mierā, tev nav priekš tam vajadzīgo drānu." Tad es raudādams griezos pie savas mātes, lai tā man palīdzētu, un viņa arī gadāja tūliņ, ka es varaēju ar tēvu baznīcā iet un pirmo reiz pēc manas kristīšanas atkal viņā būt. Bija tad Marijas piemeklēšanas diena, un ceļu es ievēroju tik labi, ka turpmāk es viens pats baznīcā gāju, nenokavējot nevienu sprediķi. Mācītājs bija centīgs un stingrs vīrs. Savā divdesmitajā gadā es kļuvu pamodināts un vairs neturēju sevi par cienīgu, ka mani joprojām saule apspīd, mani pārņēma tāds nemiers, ka pats nezināju, ko darīt, ko iesākt. Par savu stāvokli es izstāstīju savam mātesbrālim, kas man ieteica griezties pie mūsu mācītāja Valmierā. Kad es ar viņu runāju, viņš man atbildēja: "lūdz Dievu, kas tevī to nemieru cēlis, Iai viņš tev atkal to atņemtu." Savu nemieru es tomēr paturēju, un tā mana dzīve turpinājās. Mani vecāki mani nodeva pie kāda kalēja, lai es pie tā izmācītos kalēja amatā, bet te man atgadījās tā nelaime, ka gabals nokarsētas dzelzs uzkrita uz kājas, tā radot man nedziedināmu vāti. Pēc tam kad es sešus gadus biju pavadījis pie sava meistara un savu nemieru puslīdz piemirsis, ģenerālis Hallarts mani paņēma uz muižu. Pēc viņa nāves viņa laulātā draudzene sev turēja labus mājas mācītājus, kas arī ko zināja no tā mīļā Pestītāja. Ap šo laiku arī atgadījās, ka brālis Dāvids ar vēl kādu citu brāli Valmierasmuižā ieradās, un es dzirdēju, ka atnākuši divi svēti vīri. Tad es atkal domāju par savu pamodināšanu, un, kad man Valmierā, baznīcā esot, kāds rādīja Kristjāni Dāvidu, teikdams: "Redzi, tas ir viens no tiem svētajiem," - tad es viņam neko neatbildēju, bet tikai vēlējos, kaut es ar šo vīru šoreiz varētu runāt.Tas tomēr nenotika. Pee kāda pusgada Valmierasmuižā ieradās braļi Grasmanis un Štahs. Es iepazinos ar viņiem, mācījos viņus cienīt, bet es nepratu viņu valodu. Kādreiz, kad zemnieku meitas uzsāka dziedāt, brālis Grasmanis man prasīja, ko tās dziedot. Es viņam atbildēju: "Savas palaidņu dziesmas." Tad brālis Grasmanis man uzšķīra 2. korintiešu grāmatas 6. nodaļas 17. pantu: "Izejat no viņiem un atšķiraties no tiem, saka tas Kungs, neaiztieciet to, kas netīrs, tad es jūs pieņemšu." Šie vārdi mani aizgrāba, gāja caur manu sirdi, un manas sāpes atjaunojās par to, ka es nesaprotu viņa valodu. Drīz šie brāļi atkal aizgāja, un es paliku viens savā nemierā. 1736. gadā šis pats māceklis (Grasmanis) atkal atnāca šinī zemē un ieradās arī Valmierasmuižā. Man bija tik labi, kad es viņu redzēju, it kā es redzētu pašu Pestītāju. Es viņu sastapu uz lielceļa, viņš mani laipni sveicināja, sniedzot man arī savu roku. Raudādams es aizgāju mājās un nespēju izprast, kā gan šis Dieva vīrs mani, grēcinieku un samaitātu cilvēku, vēl varēja mīļot. Pēc tam nu es daudzreiz raudāju savas dvēseles pestīšanas labad. Drīz mani fon Hallarte aizņēma pavisam projām uz Vaimierasmuižu. Tur es dzirdēju, ka Urbsā (lgaunijā) caur mācītāju Kvantu notikusi pamodināšana. Uz turieni nu Ģenerāļa kundze sūtīja arī savu mājas diakonu Barlahu un līdz ar viņu arī mani. Tur es skatīju Dieva lielos brīnumus pie igauņu tautas. Es slīku pīšļos un domaju: "Tie ir visi Dieva bērni, bet es tikai samaitāts un pazudis grēcinieks,"- un atgriezos savā lielā neizprašanā atkal atpakaļ. 1737.g. Valmierasmuižā ieradās brālis Buntebārts ar dažiem citiem brāļiem. Es tūdaļ gāju pie viņiem, redzēju viņu mīlestību un sajutu kaut ko sevišķu, kad dzirdēju viņus dziedot, bet nevarēju ar viņiem sarunāties, kamēr pēc deviņiem mēnešiem brālis, Buntebārts bija tikdaudz latviešu valodu iemācījies, ka viņš jau spēja ar mani sarunāties. Tad nu 1738.g. martā notikās, kad es savā kaltuvē stāvēju un lūdzu: "Ak, mīļais Pestītāj, kaut tu nu man parādītos!"- tad tanī acumirklī manā kaltuvē ieradās brālis Buntebārts, sveicināja mani laipni un prasīja man: "Kā nu tev klājas, kā tu jūties?" Viņš redzēja manu apjukumu un sacīja: "Mīļais Pestītājs ir nācis grēciniekus saukt atgriezties, bet ne dievbijīgos. Ar grēciniekiem viņš ir pie galda sēdies un ar viņiem ēdis, un aicinājis tos pie sevis nākt." Šinī brīdī manas bailes un mans apjukums pazuda it kā uguns aprīti. Nokrita manas važas, un akmens, man nekustināms, pats no sevis nu novēlās no manas sirds. Šis brīdis mūžam paliks man neaizmirstams, tie bija; augsti svētki, kad nu caur manu sirdi ritēja moku jēriņa asinis.

Drīz vien tomēr šis svētlaimīgais stāvoklis no manis novērsās, jo manu sirdi nospieda dažs smags grēks, manis darīts, bet vēl neatzīts un neizsūdzēts. Tamdēļ es nu ar brāli Buntebārtu par visu to pārrunāju un mācījos atzīt to lielo svētību no tam, izkratot visu to, kas uz sirds, kādai citai patiesai un uzticamai sirdij. Viņš man norādīja uz Pestītāju un sacīja: "Ej tik pats tieši pie sava Pestītāja, kā tu pie manis nāci, kā nabaga grēcinieks!" Mana sirds kļuva atkal gaiša, un Pestītājs skūpstīja mani, nabaga grēcinieku, un viņa moku pilnais skats atspoguļojās manā sirdī.

Tad es nokļuvu sakaros ar vācu brāļiem diakonātā un domaju pie sevis: "Es nepelnu, ka zeme mani nes, un tomēr baudu to lielo žēlastību būt svēto sabiedrībā." Tā tas gāja līdz Ziemassvētkiem, kad brālis Buntebārts pulcēja ap sevi tos, ar kuriem kopā viņš vēlējās svinēt augstos Kristus svētkus, un arī mani viņš uzaicināja piedalīties. Mēs pielūdzām Jēzus bērniņu silītē. Dieva asins radniecība ar viņa ļaudīm bija man tik ļoti sajūjtama, ka man izlikās, it kā mana grēcīgā asins savienotos ar Dieva dārgām asinīm, un es baudīju savā sirdī tā Dieva miera svaidīšanu. Pēc tam man uzticēja darbu pie neprecētiem brāļiem, kas sākumā mani nospieda, bet drīz vien tas,grozījās. Es cildinājos sevi ar to, ka nu man citi jāmāca, mana vecā augstprātība pamodās. Es aizmirsu pats savu postu, aizmirsu to moku vīru, un mani pārņēma tāda tumsa, ka es pats jutos vairāk mocīts kā pirms tam. Neprecēto brāļu kopšana man tamdēļ bija jāatņem. Bet pats es izbaudīju tādas bailes un mokas, it kā es sēdētu ellē. Dienā man negāja maizes kumoss pie sirds, un naktīs man nenāca miegs. Tad es domāju: "Kur tad nu ir tā spožā gaisma, kas atspīdēja manā sirdī? Kur nu ir palicis tas saldais Dieva miers, kuru sajuta mana nabaga sirds, kad mani mans asiņainais Pestītājs garā skūpstīja?" Tad es ar tūkstoš karstām un rūgtām asarām lūdzu mīļo Pestītāju, lai viņš par mani apžēlotos un man piedotu. Viņš arī bija tik žēlīgs un uzlika man caur saviem sulaiņiem savu caururbto roku, un piedeva man visu. Es jutu, ka mans tagadējais pēdējais stāvoklis ir daudz ļaunāks, kā viņš bija pirms manas atmodināšanas, kad es vēI grēkos dzīvoju un mana sirds bija it kā mirusi.

Manā 45. dzīvības gadā man pienācās apprecēties. Pirmajos gados mūsu laulības dzīve bija svētīga un svētīta ar 2 meitām un 3 dēliem, no kuriem viena meita jau bērna gados pie Pestītāja aizgāja. Bet pēc mana sieva padevās dzeršanai, kas man bija rūgti sajūtams, mans gars pagura un kļuva nespēcīgs. Es uzcītīgi apmeklēju mūsu mīļo brāli, un tas man norādīja uz Pestītāju un ieteica man ciesties un paciest.

Sarakstīts Valmiermuižā starp 1750. un 1770.g. Vāciskais tulkojums pirms Otrā pasaules kara atradies Brāļu unitātes arhīvā Hernhūtē, ierakstīts 1771. gada ziņu grāmatā "Nachrichten aus der Brüdergemeine". Dzīvesstāstu latviski attulkojis Hermanis Enzeliņš. Šeit publicēts pēc viņa grāmatas "Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē" (Valmiera, 1932., 152.-156.lpp.)

Grāmata, 1992, Nr.1

76.-78.lpp.

priekšvārds kādam interneta projektam

Brāļu draudzes lozungi.

Sākot ar 1. martu atverot tīmekļa (interneta) avīzi jūs uzrunās ikdienas Dieva vārds. Šo vārdu kopā ar jums jau 273.gadagājumu lasīs miljoniem brāļu un māsu Kristū, visā plašā pasaulē. Ikvienu šis vārds uzrunās nedaudz savādāk un ļoti personiski. Un vienalga vai to lasa eskimosu jurtā Aļaskā, Tanzānijā, Tobago, Šveicē vai Nepālā, šis vārds mūs pulcē un vieno vienā ģimenē, jo tas ir mūsu, tik dažādo, debesu Tēva svētais vārds.

Kas gan šī ir par neparasto tradīciju?

1722.gadā katoļu vajāti kristieši paglābās Saksijā, Vācijā, grāfa Zinzendorfa īpašumos, un izveidoja tur kristiešu pilsētiņu, kuru nosauca par Hernhūti. Lai cits citu iepriecinātu ar Dieva vārdu viņi sāka uz papīra lapiņas uzrakstīt kādu Bībeles pantu, un, dienai sākoties to dāvāt brāļiem un māsām, kā ceļa vārdu priekšā stāvošajai dienai, vēlāk visai draudzei bija viens pants, ko izraudzījās pats grāfs Zinzendorfs. Ar laiku, pēc apustuliskā parauga, vārds tika noteikts ar lozēšanas palīdzību (loziņu).

1731. gadā katras dienas lozungi tika izdoti atsevišķā grāmatiņā. Tā tas notiek līdz pat šodienai.

Lozungi tiek izdoti ap 50 tautu valodās lasīti dažādās konfesijās. Miljoniem kristīgo tas ir bijis un ir Dieva vadvārds, pamudinājums un dienas garīgā atslēga. Ar to garīgi dzīvojuši arī dadzi pasaulē ievērojami politiķi, zinātnieki, mākslinieki. Zinu, ka cītīgs lozungu lasītājs ir Vācijas prezidents Joahims Rau. Interesanti arī pieminēt, ka lozungu aizsākums un ideja ir pamats mūsdienu neskaitāmajiem dažādu profilu kalendāriem ar ko pārpildītas grāmatnīcas.

Arī daudzi latvieši kopš 70-to gadu sākuma ir draugos ar lozunga vārdu.

Proti, pēc Latvijas Ev. lut baznīcas arhibīskapa Jāņa Matuļa iniciatīvas baznīcas kalendāros sāka publicēt Hernhūtes Brāļu draudzes lozungus un luterāņu baznīcas gadagrāmatā tos joprojām varam lasīt. Tie daudziem Latvijas ticīgajiem ir kļuvuši par dienas garīgo sākumu, pat nenojaušot kā un, ka šie Bībeles panti ir sastādīti lozējot.

Lozunga vārda ikdienas lasīsana patiesi ir svētīgs un labus augļus nesošs pieradums. To pierāda šīs neparastās tradīcijas gadsimtiem garais mūžs, kas mūs ar Dieva vārda pantiem, kā pērļu krellītēm vieno ar sen aizgājušiem brāļiem un māsām, kam tas arī bija dvēseles ikdienas uzmundrinājums un stiprinājums.

Lozunga lasījums ir kā ielūgums, durvis, lai cilvēks dotos tālāk un dziļāk Svēto Rakstu lasīšanas priekā.

Vienlaikus lozungs ir ekumenisks, kas īsajos Bībeles teikumos neredzamām saitēm ikdienas vieno kristīgos no dažādām konfesijām un denuminācijām.

Lozungs cilvēka dvēseli pieradina ik dienas saskarties ar Dieva vārdu. Pieradums patiesi ir spēcīgs instinkts, arī dvēselei. Un ir labi, ja Tava dvēsele, mīļais lasītāj, ir pieradusi būt ikdienas kopā ar Bībeles gaismu.

Un visbeidzot, ikdienas lasot lozunga vārdu, laika gaitā, jūs atklāsiet to īpato veidu, kā tas ļoti personiski jums pieskarās un uzrunā, ievada jaunā dienā, vakarā, varbūt izskaidro kādus dienas notikumus, ved pie citiem cilvēkiem.

Sarunās ar brāļiem un māsām, kas gadiem ir kopā ar lozungu, tie saka, ka nemaz nevar iedomāties savādāku dienas sākumu, kā ar Dieva vadvārdu. Ne jau vienmēr tas ir kā sevšķi uzrunājošs, bet tomēr katrs gan liecina, ka ir kādas īpašas reizes dzīvē, kad lozunga Dieva vārdu piedzīvo kā garīgu atklāsmi, piedzīvojumu.

Lozunga vārdam, iesākot gaitu šajā mūsdienu gudro tehnoloģiju veidā, portālā Baznica.lv, ikvienam lasītājam no sirds novēlu Dieva vārda prieka un gaismas svētību!

Lai Dievs jūs visus svētī un pasargā!

Gundars Ceipe

2003. 24. februāris

2011. gada lozungs

2011. gada lozungs

„Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu.”

Apustuļa Pāvila vēstule romiešiem 12; 21

Nu jau kuru gadu dzīvojam apstākļos, kad šķiet ļaunums gūst nemitīgu uzvaru. Mēs to saucam par krīzi. Tik daudz nelaimīgu cilvēku, katram savs stāsts un sāpe. Vairāk vai mazāk šie stāsti saistīti ar norisēm sabiedrībā – bezdarbs, parādsaistības, emigrācija, dvēseles pārdzīvojumi grauj arī veselību.

Veidojās paradokss. Šis ir ļoti pārticis laikmets, nav nedz karu, nedz kādu citu postījumu, baudām plašas demokrātiskas brīvības, ieskaitot ticības brīvību. Mūsu senču dzīves ārējās norisēs bijušas nesalīdzināmi grūtākas. Un tomēr šķiet viņi bija, pat uzdrošināšos teikt, laimīgāki.

Kas gan ir noticis? Daudzās individuālās dvēselēs, kas kopā liktas veido sabiedrību ir apdzisis prieks, cerība, miers. Tas ir sarucis, gājis mazumā. Un tukšs jau nekas nepaliek, kaut kas ir nācis vietā. Un tas „kaut kas” arī ir vainīgs pie tā saucamās krīzes. Krīze ir cilvēkos. Ļaunums mūs uzvar. Tas ir ciets nejūtīgs, bez žēlastības. Citu viņš pieviļ un pārņem, daudzus salauž, noslāpē prieka un cerības gaismu.

Kā melna mēma siena ļaunums pārņem sirdi, lai garīgām saitēm cilvēku adoptētu par savu - ļaunuma bērnu. Šī traģiskā saite atsevišķos cilvēkos un visā tautā ieved netaisnību, bezcerību, nevarības un paša liekuma sajūtu, depresiju, asaras. Turklāt, šāda gara saistīti cilvēki var ieņemt arī pasaulīgi spožus amatus, bet tomēr viņi ir nelaimīgi, jo viņos mīt ļaunums, kas nozīmē, ka viņos nav patiesības.

Mīļie evaņģēliskās ticības un Kristus pestīšanas prieka brāļi un māsas, tā nav mūsu daļa. Mūsu daļa ir uzvarētāju pusē. Tur, kur Jēzus Kristus mūs ar savām nevainīgām asinīm mūs ir atpircis no jebkādas ļaunuma varas mūsu dvēselēs.

Mēs jau esam atpirkti! Mūsu glābšana, pestīšana jau ir notikusi. Un tava dvēsele, tu pats, piederēsi tam, kam sevi atdosi.

Ja daudzi cilvēki uzvarēs ļaunumu savās dvēselēs, tautā arvien spilgtāk atmirdzēs Dieva mīlestības un taisnīguma likumi.

Iededzini Kristus gaismu savā sirdī! Neļauj to apdzēst. Tas ir Dieva Svētā Gara darbs, ka tu esi patiess, labs, harmonisks un krietns cilvēks depresīvā sabiedrībā. Tavai dvēselei jābūt kā dzīvības ūdens gultnei, kur veldzē tuksnesī izkaltušos un novārgušos.

Nāk atkal jauna diena un gaisma tik viegli, maigi un ar labu uzvar tumsu.

„Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar manu Garu”, saka Tas Kungs”” . (Caharijas 4;6)

Katram atsevišķi un visiem kopā, vētīgu un uzvarām bagātu garīgo cīņu vēlot,

Brāļu draudzes sadraudzības vārdā

Gundars Ceipe

2010. gada lozungs

2010.gada lozungs.

Jēzus Kristus saka: „Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet man!”

Jāņa evaņģelijs 14;1.

Bailes. Visiem zemes radījumiem gauži pazīstama emocija. Arī enciklopēdijā1 šim šim šķirklim atvēlēts vairāk vietas kā daudziem citiem. Cita starpā par bailēm tur sacīts, ka tās ir „psihisks stāvoklis, raksturīgs satraukums, nemiers un nospiestība sakarā ar iespējamām vai paredzamām briesmām, nelaimi”.

Bailēm ir tendence pie mums nemitīgi nākt, un, ja iespējams - pielipt, tad apņemt un pārņemt. Tās cenšās rast dzīves vietu mūsu prātos, un būt lielām noteicējām mūsu sirdīs. Bailes ir kā garīgs audzējs, tās iznīcina Dieva atspulgu cilvēkā. Nemiers, stress, depresija, citreiz agresija, nojauc Dieva miera, mīlestības un gaismas „programmu” mūsos, un cilvēks „klājas nost”, nīkst laukā.

Tā zūd cilvēka personība. Mēs zūdam paši. Paliek vien baiļu piepildīta cilvēka čaula. Bet tie neesam mēs. Mans patiesais „es” ir palicis kaut kur aizvakardienā.

Kur ir pretpote, kur ir zāles pret bailēm? Kā lai mūsu sirdis neiztrūkstas?

Atbilde ir vienkārša un īsa – ticībā. To kā ceļamaizi 2010.gadam mums novēl Brāļu draudzes Dieva vārda lozungs.

Sasien savu dvēseli tērauda cietām ticības tauvām ar savu debesu Tēvu, ar savu Pestītāju Jēzu Kristu un ar tavai dvēselei atklāto un doto Jauno derību. Tad bailes tevī atslābs, jo tām nebūs vietas kur plesties. Tām priekšā būs tava ticība, tās atdursies pret to.

Jā, ļoti iespējams tava ārējā situācija neko daudz nebūs mainījusies. Bet tā neizmainīs tevi, bailes nedzēsīs tavu personību. Velna piespēlēto baiļu vietā, tevī mājos Dieva liktais miera, drošības un paļāvības gars. Jā, pats Svētais Gars ticībā ir ar tevi. Un, ja tiešām pasaule tev uzliks, ka vairs nejaudāsi nest2, tad Dievs tevi pacels, tu būsi ar Viņu pašā drošākajā vietā universā – Dieva gaismas un drošības valstībā.

Tāds ir mūsu apsolījums. Un Dievā nav kripatas melu.

Pagaidām tev, māsa, un tev, brāli, pasaules gaitās un labirintos dota Kristus ticības saite. Drošības un miera saite. Neatlaid viņu – ticību, ka neviens nenolaupa tevi pašu. Īpaši jau muļķīgas bailes.

Tu tiešām nonāksi pie sava mērķa, un tur pat nojausmas nebūs, kas tās bailes tādas ir, jo tās vienkārši nav saistāmas ar mūsu Tēvu.

Jā, tas tiesa; „pasaulē jums ir bēdas”, taču pats galvenais, ko Pestītājs cilvēkiem jau ir dāvājis, „turiet drošu prātu, ES pasauli ESMU UZVARĒJIS”. (Jņ. 16;33).

Draugi, lai jums 2010. gads ir lielas ticības gads! Nebīstieties, ticiet Dievam un Jēzum Kristum!

Visu pašu labāko vēlot

Latvijas Brāļu draudzes misijas vārdā

jūsu Gundars Ceipe

1 Latviešu valodas enciklopēdija, Rīga, 1987.

2 Tā visticamāk nenotiks, ja pats papildus neapkrausies ar savām vaimanām un gaušanos. Tad gan nasta top stipri smagāka.

---------------

2012. gada lozungs

2012.gada lozungs „Mans spēks nespēkā varens parādās” (2.kor.12;9)

Mēs visi – visa pasaule, visi cilvēki nesam sevī nespēku. Šis nespēks apliecinās universālos, nemitīgos sairšanas procesos, slimībās, un galu galā tas manifestējās neizbēgamā vājuma triumfā – nāvē. Visa radītā pasaule apliecina nāvi.
Skan baisi, bet tas ir tikai, pie kam viegli, konstatējams fakts. Tomēr mums nav nemitīgās nāves elpas sajūtas šajā pasaulē un savās dzīvēs. Tas tāpēc, ka mēs nesam Dieva dzīvību sevī. Dzīvības spēks un gaisma mums dod sparu un prieku būt un dzīvot, neraugoties uz neizbēgamo izskaņu miesas nespēkā.
Kā zinām, nespēks un nāve visas pasaules dzīvībā ir ienācis un apliecinājies kā konkrēta cilvēka, konkrēta grēka rezultāts. Visa pasaule, īpaši cilvēce, esam vienots veselums un grēka seku realitāte vienādi attiecās uz visiem. Te atpakaļ neko nevar pagriezt, gluži kā upē aiztecējušu ūdeni.
Un paliek vien jautājums par galveno – par tavu būtību, unikālo dvēseli, jeb kā trāpīgi mēdzam teikt, - par iekšējo (miesīgi neredzamo) cilvēku. Grēka ārdošie spēki neapmierinās vien ar redzamās pasaules sapostīšanu, bet tiecās pārņemt pašu dzīļāko, dārgāko – tava paša „es”. Lai tā svētā vieta, kas esi tu pats, būtu nevis prieka, spēka, mīlestības un cerības vieta, bet gan tumsas un vājuma vieta. Lai tāds būtu tu pats, un savā dzīvē apliecinātu tumsu un bezcerību.
Sliktā ziņa ir tā, ka, kamēr elpojam šī garīgā cīņa par mūsu dvēselēm notiek nemitīgi. Grēka parazītiskajai eksistencei burtiski vajag mūsu dvēselēs Dieva dotās dzīvības spēku. Tāpēc ir tik grūti, tāpēc tik dažādi tiekam sisti un ievainoti, tāpēc lūztam un arī salūztam, ka dažkārt paliekam pavisam nespēcīgi.
Labā un mūžīgā ziņa ir mūsu Kungā un Pestītājā, Dieva un arī cilvēka Dēlā Jēzū Kristū. Jo „ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” un „Viņa asinīs ir grēku piedošana”. (1.Pēt.2;24, Ef.1;7). Šādā veidā mēs, mūsu iekšējais cilvēks, esam atpirkti un atbrīvoti no pasaules grēka bezcerīgās varas.
Vēl Jēzus Kristus skaidri saka un stiprina: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!" (Jņ.16;33).
Mūsu ceļš un liktenis ir salūzt savā no Ādama mantotajā spēkā un pasaules iekrāsotajā gudrībā. Agrāk vai vēlāk tas notiks, bet noteikti notiks. Lai viss mans spēks salūzt nespēkā Kristus svētā krusta priekšā.
Kopīgās ticības un cerības brāļi un māsas, nožēlosim grēkus un vienkārši ielaidīsim dzīvību – caur Svēto Garu pašu Jēzu Kristu - savās dvēselēs. Dosimies uz Golgātu – tur ir dzīvība mūsu dvēselēm, tur ir spēks mūsu nespēkam, tur ir miers un mīlestība, tur ir viss.
Dosimies paši personīgi pie Kristus pēc jaunas dzīvības spēka. Savās dvēselēs turp nesīsim savu atbildību Dieva un bērnu priekšā, - mūsu dzimteni Latviju. Lai tur Pestītāja vaiga gaismā svētā sadraudzībā satikušies lūdzam: „Dievs, svētī Latviju!”.

Gundars Ceipe, Latvijas Brāļu draudzes sadraudzības vārdā

Iluta Kunce par lozungiem

BRĀĻU DRAUDZES LOZUNGI

* Hernhūtes rašanās pirmajos gados katru rītu un vakaru visi sanāca uz kopīgām rīta un vakara lūgšanām. 1728.g. 3.maijā vakara pēc dziesmu stundas Cincendorfs deva līdzi lozungu nākamajai dienai, tā teikt, biblisku paroli pēc kuras draudzei nākamajā dienā vadīties. Pirmais lozungs bija dziesmas pantā izteikts jautājums: “Liebe hat ihn hergetrieben, Liebe riss ihn von dem Thron. Und ich sollte ihn nicht lieben?” (Zinzendorf) Katru dienu viens vai vairāki brāļi un māsas apstaigāja 32 Herhūtes mājas, nogādājot turp dienas paroli un rodot iespēju aprunāties ar ģimenēm. Gan dvēseļu kopšanai, gan, lai iekšēji un ārēji vadītos pēc Dieva Vārda, lozungi bija īpaši piemēroti. Lozungi nav radušies pēc kāda Cincendorfa iepriekš stingri izstrādāta plāna, bet, kā katra patiesa kristīgās dzīves forma, izauguši no draudzes iekšējās nepieciešamības.
* Cincendorfam svarīgi bija, un tā tas ir arī šodien, lai draudze caur katras dienas lozungiem arvien labāk iepazītu Bībeli un tādējādi pati kļūtu par “dzīvo Bībeli”.
* Jēdziens “Lozungs”: 1) no militārās sfēras nācis, jāsaprot kā “parole” un turpina Cincendorfa “Cīnītāju” ideju: Brāļiem un māsām ir jābūt cīnītājiem par Dieva valstību, tādēļ tiem katru dienu ir nepieciešama parole; 2) tas, protams, saistīts ar vārdu “loze”, “loziņš”; izlozētais lozungs ir vārds, ko Dievs pats noteiktā dienā saka. Tādēļ jau gadu vēlāk piemēroti Bībeles un dziesmu panti tiek uzrakstīti uz atsevišķām lapiņām, savākti kastītē no kuras viens no vecajiem katru vakaru izvelk lozungu nākamajai dienai.
* Pirmie drukātie lozungi – 1731.gadam.
* 1741.g. līdzās Lozungu grāmatai pirmoreiz tiek izdota otra grāmatiņa ar tekstiem katrai dienai, tā saukties, “Jēra teksti”. 1744.g. klāt nāk trešā tekstu grāmatiņa – “Pestītāja vārdi”. Tiek sagatavotas arī citas mācību tekstu grāmatiņas, kuras ir sava veida katehisms, kas izteikts Bībeles teicienos, lai draudze tos varētu labi ielāgot. Priekš bērniem Cincendorfs sagatavo drukāšanai “Bērnu lozungus”, kuros viņš īpaši raugās, lai teksti būtu bērniem saprotami. Studentiem ir domāti lozungi ebreju (hebraeisch) un grieķu valodās.
* Cincendorfa nāve 1760.g. 9.maijā.
* Pēdējie Cincendorfa sastādītie lozungi – 1761.gadam.
* Kopš 1763.gadam lozungu vārdi tiek izlozēti no atsevišķām Cincendorfa sastādītajām Lozungu un Mācību tekstu grāmatiņām.
* 1764.g. Ģenerālsinodē tiek noteikts, ka lozungi ir jāizlozē un tādējādi jāsaņem no Pestītāja rokām. Mācību teksti arī turpmāk tiek nevis izlozēti, bet izvēlēti pēc dažādiem redzējumiem, gan ievērojot Baznīcas gadu un īpašās Brāļu draudzes piemiņas dienas. Atsevišķos gados mācību tekstiem tika izmantoti arī teicieni no Vecās Derības.
* 1812.g. 4.augustā tika stingri noteikts, ka lozungi tiek izlozēti no Vecās Derības teicienu krājuma, bet mācību tekstus izvēlās no Jaunās Derības.
* Līdz 1880.g. iznāca divas atsevišķas grāmatiņas: lozungi un mācību teksti (gabali); viena aiz otras kopā iesietas vienā kabatas grāmatiņā, bet kā divas atsevišķas nodaļas. Lozungus un mācību tekstus pirmām kārtām izmantoja kā tekstu grāmatu draudzes sapulcēm, tādēļ vēlējās lai tās pašas dienas pasākumiem būtu dažāds saturs.
* Jo vairāk Lozungu grāmatiņa kļuva par personisku lūgšanu grāmatu un jo vairāk cilvēku to iepazina ārpus Brāļu draudzes, jo ciešāka saikne veidojās starp lozungiem un mācību tekstiem. Taču tas notiek tikai 19. un 20.gs. mijā. To, ka mācību gabals apzināti sasaucas ar lozungu, var saskatīt visā 1909.g. izdevumā, bet tikai 1916.g. tas kļūst pat noteikumu. Vēl pamanāmāks tas, kā kopā sader un sasaucās Vecās un Jaunās Derības vārdi, kļūst 1970.g., kad atsakās no dziesmas panta, kas iepriekš ir bijis starp abiem Bībeles tekstiem.
* Kopš 1788.g. lozungi tiek izlozēti no apm. 2000 Bībeles teicienu krājuma.
* No Lozungu vilkšanas līdz drukāšanai paiet apmēram 2 gadi. Tie tiek izlozēti no 1829 vecās Derības pantu krājuma. N.L.Cincendorfam ideja par lozungiem radās 1728.g. 3.maija priekšvakarā, tādēļ arī šodien lozungu izlozēšana ir pietuvināta 3.maijam. Lozungu krājuma pamatā ir paša Cincendorfa izmantotie Bībeles panti. Krājums tiek pārskatīts apmēram 10 gados, gan pievienojot, gan izņemot kādus pantus. Katram Bībeles vārdam ir numurs no 1 – 1829, un to secība ir saskaņā ar Vecās Derības saturu. Teicienu grāmatā ir visi numuri un tiem piesaistītie teksti. Katram numuram ir arī atbilstoša maza kartīte uz kuras uzrakstīts atbilstošais cipars. Šīs vēl ar rakstāmspalvu rakstītās kartiņas tiek izmantotas lozēšanā.
* Lozēšana notiek Fogta namā, kas ir arī Hernhūtes brāļu draudzes vadības rezidence. Diena sākas ar kopīgu rīta lūgšanu, kurā piedalās visi lozēšanā iesaistītie, kā arī visi direkcijas darbinieki. Protams, saturiski runa ir lozungiem un, protams, tiek lūgta Dieva svētība priekšā stāvošajam pasākumam. Noslēgumā sanāksmju zālē paliek 4 personas, no kurām 2 – velk lozungus, bet 2 – protokolē. Ik divas personas izlozē lozungus četriem mēnešiem, tātad vienam gadam šo procedūru veic seši cilvēki. Kamēr viens velk numurus, otrs nolasa atbilstoši tekstu no apkopotās teicienu grāmatas. Lai ar daudzajiem cipariem nerastos kļūdas, tiek rakstīts dubultais protokols. Noslēgumā izviltās kartiņas uz 2 gadiem tiek izņemtas no aprites un novietotas atsevišķi. Lozungu uzdevums ir parādīt Svēto Rakstu pilnību, tādēļ zināma maiņa te ir vēlama. Tādējādi visi izlozētie teksti par jaunu izvilkti var tapt tikai trešajā gadā. Tas nozīmē, ka lozungi tiek lozēti no apmēram 1100 teicienu krājuma.
* Pirmie drukātie Lozungi 1731.g. Vēl nedaudzi gadi un rodas ideja padarīt lozungus pieejamus arī citās valodās. 1741.g. – pirmais Lozungu izdevums franču valodā, kas 18.g. bija izglītoto ļaužu sarunvaloda. Kopš 1760.g. šis izdevums franču valodā tiek izdots regulāri. Šodien “Paroles et textes” tiek izplatīts franču Šveicē, Francijā un frankofonajā Āfrikā.
* Ar apzīmējumu “The Watchwords” Lozungi 1743.g. kļuva pazīstami arī angļu valodā. Ņemot vērā dažādo kulturālo situāciju vēl joprojām ir viens britu un viens amerikāņu izdevums, kas atšķiras ar trešajiem tekstiem un izkārtojumu.
* Jau 1737.g. Lozungi kalpoja kā sakarnieks ar Hernhūtes misionāriem, kas tolaik darbojās trīs pasaules daļās. Izdevumu togad sauca “Vecais evaņģēlists Jesaja, 1737.gadā Krusta draudzei un Jēzus kalpotājiem Hernhūtē, Grenlandē, St. Cruz, Fogtlandē, Laplandē, Džordžijā (Amerika), Jenā, Pensilvānijā, impērijā (valstī, Reich), Holandē, Veteravā, Gvinejā (Āfrikā), Kaffern krastā (Dienvidāfrika), pie latviešiem un igauņiem, svētceļojumos uz zemes un jūrā, cietumos utt. Katras dienas lietošanai izdalīts.” Vēl pēc 2 gadiem tikai uzskaitītas jau 40 vietas, kurām Lozungi bija paredzēti – klāt nāca Vestindijas salas, Krievija, Norvēģija, Šveice, Man sala (Menas?), Palestīna, Etiopija, Persija. Ideja bija skaidra: Lozungiem ir jā būt par garīgo saikni ar “strādniekiem” misijas laukā, lai ik dienu, pamatojoties uz Lozungiem varētu viens par otru domāt, viens par otru lūgt. Protams, daudzkārt Lozungi kalpoja arī par ikdienišķo Dieva Vārda stiprinājumu bieži vien vientuļajiem misijas vīriem un sievām, kā arī tika izmantoti sludinot Dzīvības Vārdu, tādēļ drīz vien Lozungi tika tulkoti attiecīgajā valodā.
* No šodienas skatu punkta raugoties, ir notikušas arī dažas dīvainības. Tā, piemēram, pirmie Lozungi dāņu valodā iznāca nevis Dānijā, bet gan kopš 1888.g. dažus gadus Savienoto Valstu Vidējos Rietumos, un, proti, priekš dāniski runājošajiem Brāļu draudzes locekļiem ASV Viskonsinas pavalstī.
* Apzīmējumi Lozungu grāmatai ir gadījušies dažādi. Skandināvu valodās vārds “Lozungi” ticis burtiski pārtulkots. Angļu valodā ir divi nosaukumi: amerikāņu izdevumu sauc “Moravian Daily Texts”, tātad vienkārši – Brāļu Unitātes teksti katrai dienai, bet britu izdevu sauc “Daily Watchwords”, kas pietuvināts vārdam “Lozungs”. “Lasījumi katrai dienai” – tā tiek apzīmēti lozungi spāņu valodā, bet franču nosaukumā “Paroles et textes” ietverts apzīmējums “Lozungs”, bet vienlaicīgi arī norāde uz Bībeles pantu. Itāļu izdevēji izvēlējušies piesaistošu nosaukumu Un giorno, una parola”, proti, “Viena diena, viens vārds”.
* Vācu valodā vien tiek pārdots apmēram 1.000.000 eksemplāru. Somijā izdevuma metiens ir 70.000. Bulgārijā – 40.000. Taču Lozungu lasītāju skaits ir ievēroja i lielāks, jo daudzas lozungu grāmatiņas lasa vairāk nekā viena persona. Citi regulārie Lozungu lietotāji tos nelasa paši, bet noklausās rīta lūgšanās veco ļaužu mītnēs vai citur. Citi lozungu ik rītu lasa uz sava datora ekrāna saudzētāja.

* Cincendorfs un Luters. “No žēlastības” – šie Luteram izšķirošie vārdi kļūst viņam īpaši nozīmīgi 30-to gadu sākumā, lai arī zināmi jau sen. Savās pārdomās viņš dalās arī ar draudzi. Kādā vakarā 1734.g. sākumā pie Cincendorfa pulcējušies brāļi un māsas. Sarunas gaitā grāfs lūdz krāsnī iemest kādu paciņu viņam vairs nevajadzīgu aprakstītu lapiņu. Kad laiciņu vēlāk kāds pārlūko uguni, tiek pamanīts, ka visi papīri ir sadeguši, izņemot kādu mazu zīmīti, kura nebojāta guļ starp oglēm. Uz tās ir 14.februāra lozungs un dziesmas rindiņas:
Lass uns in deiner Naegel Mal erblicken unsre Gnadenwahl!
Ļauj mums Tavās naglu rētās (zīmēs) skatīt (redzēt) mūsu pestīšanu.
Visi klātesošie tajā acumirklīgi saskata īpašu zīmi, jo šie visiem zināmās dziesmas vārdi trāpa tieši pārrunātajā tēmā. Kristus nes dievišķo žēlastību, tā nav panākama ar mūsu pūliņiem, šo atziņu, kas jau Luteram sniedz iekšējo brīvību, pēkšņi ir sajūtama visā telpā un pilda klātesošos ar pāriplūstošu prieku.
Kristus un viņa pestīšanas veikums arvien vairāk nostājas draudzes dzīves centrā. Ja līdz šim “pēc baušļiem un bailībā” katrs centies pēc savas dzīves svētdarīšanas, tad tagad zin, ka no Kristus ticības pārņemts cilvēks pats centīsies kļūt līdzīgāks savam Kungam, dzīvot viņa prātā.

* 1Moz 37:14 “Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem labi klājas.”
("Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man." Un viņš to aizsūtīja no Hebronas ielejas, un tas gāja uz Sihemu.)
Lubāna – dievkalpojums, Kalna skola – Brāļu draudzes diena, Rauna – Vīru, sievu vakars

Iluta Kunce

Brāļu draudzes vēsture

Magdalēna Elizabete fon Hallarte (1683.04.07.-1750.18.01.)

Dr.hist. Gundars Ceipe

Brāļu draudzes vieta latviešu vēsturē un mūsdienās. Tradīcija.

Latvijas Brāļu draudzes vēsture Latvijas historiogrāfijā un līdz ar to tautas vēsturiskajā pašizpratnē ieņem īpatnēju un nepelnīti savrupu vietu. Brāļu draudzes nozīmi Latvijas vēsturē protams nav iespējams neievērot. Hernhūtiešu kustību apskata vairākas zinātniski augstvērtīgas monogrāfijas1 Tomēr proporcionāli salīdzinot ar Brāļu draudzes vēsturisko laikietilpību Latvijā, turpat 300 gadu garumā, publikāciju un zinātniskās publicistikas apjoms ir nepietiekams, lai veidotos bāze historiogrāfiskam un kultūrvēsturiskam vispārinājumam par Brāļu draudzes nozīmi un devumu Latvijas vēsturē.
Līdzšinējo monogrāfiju galvenais uzdevums primāri ir bijis aprakstīt pašu Brāļu draudzes kustību, nevis to apskatīt un analizēt kontekstā ar Latvijas valstiskuma, latviešu inteliģences un nacionālās mentalitātes veidošanās procesiem.
Šī raksta mērķis ir censties atspoguļot kustību jaunās dimensijās un piedāvāt jaunus skatu punktus, Latvijas Brāļu draudzi ievest jaunā vēsturiskā izvērtējuma laukā. Būtiski ir saskatīt Brāļu draudzes nozīmi tautas dzīvesziņas konceptuālo pamatshēmu, jeb paradigmu, nomaiņā un tās ietekmi jaunu paradigmu veidošanā. Publikācijas apjomi nepieļauj šādam pētījumu mērķim svarīgo detalizēto iedzīļināšanos dažādās hernhūtiešu kustības jomās un izpausmēs un to plašā teoloģiskā un kultūrvēsturiskā analīzē. Raksta galvenais uzdevums ir ieskicēt un veidot principiāli jaunu, vai drīzāk, svaigu skatu punktu uz hernhūtiešu kustību, paturot vērā tās kontekstu ar Latvijas valstiskuma, latviešu inteliģences un nacionālās mentalitātes veidošanos. Šādas atskaites koordinātu sistēmas ir vērts paturēt vērā arī kontekstā ar, laiku pa laikam, latviešu sabiedrībā uzbangojošiem aktuāliem nacionālās identitātes meklējumiem.
Lai jaunā kvalitātē saredzētu Brāļu draudzes kustību un tās devumu ir svarīgi izveidot nesaskaldītu Brāļu draudzes veidoto vēsturisko un garīgo laika telpu.

PROBLEMĀTIKA

Mūsdienu „vidējais” latvietis par Brāļu draudzes nezin neko, vai labākajā gadījumā, gaužām maz. Kāpēc Brāļu draudzes vēsture varētu teikt „nedarbojas” kopējā Latvijas vēstures historiogrāfijas ēkā? Kāpēc tai nav sev pienācīgas vietas, varētu pat teikt, ka tā nes neformālu otršķirīgas vērtības tēlu.
Ir virkne objektīvu un subjektīvu iemeslu, kas Latvijas atmodas celmlaužus un pirmo nacionālo organizāciju izstumj latviešu vēsturiskās pašizpratnes perifērijā. Neizvēršot argumentāciju, minēšu Latvijas historiogrāfiju ietekmējošus spēkus, kas veicinājuši arī Brāļu draudzes vēsturiskās nozīmes neievērošanu, atļaušos pat apgalvot – degradāciju;
1) un ļoti būtiskais iemesls — Latvijas vēstures historiogrāfiskos pamatus veidoja baltvācieši un noteica tās vēsturiskās telpas izpletumu un akcentus – latvieši līdz pat šim nodarbojas ar interpretāciju vācu dotajās matricās un vēstures lielumu struktūrās,
2) Merķeļa „700 verdzības gadu” mīta fenomens, kas maģiski bloķē un paralizē dzīvas Latvijas vēstures izpratni līdz pat 19.gs otrai pusei,
3) ilgstošā bāltvācu, krievu un padomju vēstures skolu dominante, kuras nebija ieinteresētas izteikti nacionālas un nacionāli reliģiskas kustības nozīmes aktualizācijā, bet tieši pretēji, tās lomas noniecināšanā
4) ļoti īsie latviešu tautas nacionālās neatkarības posmi, (manuprāt visbūtiskākais iemesls)
5) ilgstošā un spēcīgā marksisma ideju ietekme 19. un 20.gadsimtā.

Domāju, ka augšminētajiem iemesliem varētu pievienot arī to, ka Latvijas Brāļu draudzes vēsture aptver lielu laikaposmu un milzīgu un daudzpusīgu notikumu klāstu. Tieši milzīgais vēsturiskais apjoms tiecas Brāļu draudzes vēsturi fragmentēt un apgrūtina hernhūtiešu kustībā saskatīt vienotu vēsturisku veselumu. Bet tikai no šādām pozīcijām iespējams pilnvērtīgi izvērtēt tās devumu un nozīmi Latvijas vēsturē.
Vēl jāatgādina, ka sākoties Latvijas Brāļu draudzes kustībai, tās pirmās un otrās atmodas gadi noritēja, kad tagadējās Latvijas teritorija ietilpa dažādās valstīs un teritoriāli adninistratīvās vienībās, starp kurām to pamatiedzīvotāju, latviešu savstarpējie kontakti gandrīz nepastāvēja. Tagadējā Latgale, jeb poļu Vidzeme, jeb Inflantija līdz 1772 gada pievienošanas Krievijas impērijai bija katoliskās Polijas – Lietuvas valsts province. Līdz 1795. gadam pastāvēja samērā neatkarīgā Kurzemes – Zemgales hercogiste ar galvaspilsētu Jelgavā. Mūs interesējošajā periodā 18.gs., pēc Ziemeļu kara Vidzeme ar galvaspilsētu Rīgu, bija Krievijas impērijas Vidzemes guberņa (Lifļandskaja guberņija). Latgalē poļu rekatolizācija bija veikta pilnībā un tur nebija protestantisko draudžu. Vidzeme un Kurzeme bija luteriskas zemes. Tomēr šo novadu garīgās dzīves un baznīcas vēsturi ir apgrūtinoši uzlūkot kā vienotu veselumu. Tās ir divas atsevišķas baznīcas, katra ar saviem baznīcas likumiem, konsistorijām, superintendentiem, dziesmu grāmatām, tradīcijām, teoloģiskām tendencēm. Kopš 1562. gada katra baznīca dzīvoja savu autonomu dzīvi, līdz pēc 360 gadu posma, 1922. gadā tās galīgi apvienojās vienā - Latvijas evaņģeliski luteriskajā baznīcā. Gan runājot par Brāļu draudzi, gan apskatot citus šī laikmeta vēstures aspektus šo vienkāršo patiesību ir jāpatur vērā. Lietojot vārdus latvieši un Latvija šajā rakstā primāri tas nozīmē Vidzemi un vidzemes latviešus.

***

Lai labāk izprastu Brāļu draudzes būtību un hernhūtiešu kustību Latvijā, ir jāatkāpjas vēsturē un jāapskata šīs neparastās kustības saknes. Ir svarīgi uztvert kustības vēsturisko pieredzi un teoloģisko izpratni, lai saprastu kas tas ir, ko Hernhūtes brāļi atnesa, izprast šīs kustības motivāciju. Jo bez šaubām, Brāļu draudzes vēsturiskā tradīcija un pieredze tieši atspoguļojās un veidoja Brāļu draudzes darbību Vidzemē, un pieņemot hernhūtiešu ideālus, tā, attiecīgi, pastarpināti noteica un veidoja arī latviešu Brāļu draudzi un savā veidā arī latvisko kristietības izpratni2. Manuprāt, šī senās Brāļu draudzes tradīcijas klātesamība un ietekme ir daudz lielāka kā līdz šim ir pieņemts domāt. Tādēļ ieskicēsim tradīcijas fonu, kas ir veidojusi pašu Brāļu draudzes kustību.

1457 - UNITAS FRATRUM

Visbiežāk Brāļu draudzes pimsākumus attiecina uz 15.gadsimta notikumiem Bohēmijā. Tomēr samērā populāra ir arī tās garīgas pēctecības saistīšana ar pirmkristiešu apustuļu laikmetu, valdensiešu kustību un tikai tad ar lielo Bohēmijas reformatoru Prāgas universitātes profesoru, priesteri Janu Husu (Jan Hus, ap1369 – 1415)3. Viņa teoloģiskās Sola Scriptura pamatnostādnes pamatos atkārto gadsimtu vēlāk darbojošais Mārtiņš Luters, kura darbību saskņā ar leģendu Huss pravietoja īsi pirms savas martīra nāves, ko kā ķecerim viņam piesprieda Konstances koncils. Atšķirībā no Lutera Husa gadījumā koncila lēmumu īstenoja dzīvē un 1415. gada 6.jūlijā viņš dzīvs tika sadedzināts. No Husa sārta aizdegās visa Eiropa4. Līdztekus reliģiskai kustībai, ko veidoja kaliktieši, utrakvisti un taborīti, Husa darbība izraisija arī čehu tautas nacionālo kustību un t.s.husītu karu, ar mērķi atbrīvoties no vācu feodālās virskundzības. Politiski un teoloģiski piesātinātā laikmeta peripetijas dažādu virzienus pārstāvošos „Bohēmijas brāļus”, bet galvenokārt taborītus un no rietumiem nākušos valdensiešus noveda pie neatkarīgas, evaņģeliskas baznīcas dibināšanas.
Senā Brāļu draudze tika dibināta 1457. gada 1.martā Bohēmijas austrumu daļā, nelielajā Kunvaldes (Kunwald) ciematā5. Jau 26.martā tika ievēlēti garīgās dzīves vadītāji, un vēlāk tika ieviests bīskapa amats. Jauno reliģisko organizāciju vispirms nosauca „Frates Legis Christi” (lat. Kristus likuma brāļi), vēlāk pārdēvējot par „Unitas Fratrum” - apvienotā brālība, čehiski Jedotna bratrska6. Runājot par Brāļu draudzi lieto arī Bohēmijas brāļu vai morāviešu (Moravians) apzīmējumus. Visā savas darbības garumā tā tika Romas katoļu baznīcas nežēlīgi un asiņaini vajāta. Pastāvot arī politiskiem aspektiem, tomēr galvenais vajāšanu iemesls bija kristietības evaņģeliskā izpratne. Brāļu draudzes dzīves centrā bija visiem dāvātais Dieva vārds dzimtajā valodā. Brāļu draudzes teoloģiskais centrs bija Kristus kalna sprediķis, kas ietekmēja tās tradīciju, dievbijības izpausmi tuvākmīlestībā un gatavību upurēties dēļ ticības. Nepieciešamība lasīt Bībeli noteica Brāļu draudzes augsto izglītības līmeni, kas veidoja mājmācības tradīciju. Mācību procesā liela nozīme bija sievietēm, kas bez šaubām izcēla sievietes lomu viduslaiku sabiedrībā. Nemitīgo vajāšanu apstākļi neļāva būvēt lielas baznīcas, tādēļ brāļi un māsas dievkalpojumiem pulcējās nelielās kapellās, kas pēc būtības ļoti atgādina Vidzemes saiešanu namus. Kā redzam, senās Brāļu draudzes pieredzē ir daudz paralelisma ar Vidzemes Brāļu draudzi – vajāšanas, augstais izglītības līmenis un sievietes prestižais stāvoklis sabiedrībā.
1620.gadā līdzās Prāgai pie Baltā kalna čehu „Unitas Fratrum” militārie spēki tika sakauti. Tam sekoja asiņaina izrēķināšanās un tikpat asiņaina ilgstoša kontrreformācija7. Pēdējais Bohēmijas un Morāvijas Brāļu draudzes bīskaps bija Jans Komenskis, jeb latīniski - Johans Amos Komenius (Johann Amos Comenius, 1592- 1670), kurš, kā daudzi citi, vajāšanu dēļ 1628. gadā bija spiests doties trimdā. Tas savukārt nozīmēja senās Brāļu draudzes beigas Čehijā. Neraugoties uz Komeniusa ārkārtīgi spožo un neordināro domātāja un teologa ģēniju, vēsturē viņa vārds pirmām kārtām tiek godāts saistībā ar pedagoģiju, jo, bez šaubām, viņš ir mums tik labi pazīstamās Eiropas modernās pedogoģiskās izglītības sistēmas pamatlicējs8.

1722 - HERNHŪTE

Par spīti gadu desmitiem ilgstošajām totālās rekatolizācijas politikas represijām, tomēr tautā atmiņas par seno Brāļu draudzi un dzīvas evaņģeliskās kristīetības idejas saglabājās. Tas gan varēja notikt tikai visaugstākās slepenības apstākļos. 1722. gadā neliela grupa brāļu un māsu no katoliskajām Morāvijas un Bohēmiju devās meklāt ticības dzīves brīvību uz kaimiņos esošo vācu zemi Saksiju (Saksen). Kristiana Dāvida (Christian David 1690 - 1751) vadītā grupa, slepeni pārejot kalnus, nonāca Oberlauzicā, reihsgrāfa Ludviga Nikolaja fon Cincendorfa (Ludwig Nicolaus Graf von Zinzendorf 1700 – 1760) īpašumos, kurš pašam klāt neesot, žēlīgi deva atļauju bēgļiem celt apmetnes vietu līdzās Hūtberga kalnam. 1722. gada 17. jūnijā Kristians Dāvids cirta pirmo koku jaunbūvējamai apmetnei, ko nosauca par Hernhūti (Herrnhut – Tā Kunga pasargājums). Tā iesākās Atjaunotās jeb Hernhūtes Brāļu draudzes vēsture9.Tās dibinātājs ir Kristians Dāvids, bet kopš 1727. gada tās vadītājs ir grāfs Cincendorfs. Īsā laikā Hernhūtē sanāca vairāki simti dažādu, visbiežāk vajātu, evaņģelisku skolu un konfesiju pārstāvji. Tas izraisīja pirmajos gados lielas jukas un savstarpējus strīdus par Hernhūtes kristiešu kopienā, arī strīdos par tās konfesionālo piederību (Cincendorfs un Dāvids visu mūžu palika luterāņi). 1727.gada 13. augustā, draudzes dievkalpojumā, baudot svēto vakarēdienu, līdzās Hernhūtei esošajā Bertelsdorfas luterāņu baznīcā, brāļi un māsas piedzīvoja pārdabisku Dieva pieskārienu un vienprātības gara nākšanu pār draudzi un Hernhūtes pilsētiņu. Šis reliģiskais piedzīvojums saliedēja un kardināli pārvērta kopienas dzīvi. Tas drīz nesa varenus augļus hernhūtiešiem kļūstot par protestiskās baznīcas misijas pionieriem. Teoloģiski Brāļu draudzes statūtos šis piedzīvojums fiksējās kā atziņa, ka Dieva atklāsme ir augstāka par jebkādām cilvēku prāta veidotām(arī teoloģiskām) konstrukcijām. Galvenā ideja ir, ka konfesiju robežas nevar būt šķērslis Dieva mīļotu bērnu sadraudzībai. Tomēr vienlaikus ikviens tiek aicināts palikt savā baznīcā, kas ir drošākais ceļa rādītājs mājup Dieva valstībā10.
Piētisma ietekmes vektorus redzam apskatot vidi, kas veidoja neparasto Cincendorfa personību. Jaunais grāfs ātri palikdams bez vecākiem dzīvoja pie savas vecmāmiņas Henriete Katharina von Gersdorf, dziļas kristīgas pārliecības sievietes. Viņa bija piētisma pioniera Filipa Jakoba Spenera (Philipp Jacob Spener, 1635 - 1705) cienītāja. Neilgi pirms savas nāves Špēners bērnu ir svētījis. No desmit gadu vecuma, sešus gadus, grāfs mācījās Augusta Hermaņa Frankes (August Hermann Franke, 1663 – 1727) vadībā piētisma centrā Hallē (Halle), zēnu skolā –Padagogium. Tomēr pašu Hernhūtes Brāļu draudzes darbību pirmsākumos, manuprāt, vairāk ir ietekmējusi senās Unitas Fratrum garīgā pieredze un tradīcija. 18. gadsimtā modernās piētisma idejas veidoja garīgi auglīgu un labvēlīgu darbības fonu. Cincendorfa un Halles attiecības distancējās drīz pēc Frankes nāves, kad Halles teologi galveno teoloģisko un praktiskās kristietības fokusu vērsa uz „grēksūdzes cīņu” un atgriešanās piedzīvojuma nozīmīgumu.
Hernhūtes laju kristietība, bija mazāk ieinteresēta teoloģijas zinātnes jautājumos, vairāk praktiskā Kristus norādījumu īstenošanā un sirsnīgā tuvākmīlestības sadraudzībā. Vienlaikus Brāļu draudzes „skaidrās sirds” teoloģiskā tradīcija veidoja dziļu, inteliģentu tolerances telpu cilvēku savstarpējās attiecībās un arī attieksmē arī uz visu Dieva radību, sabiedrību, dabu. Šādas dievbijības tradīcijas iezīmes mēs atradīsim arī Latvijas hernhūtiešu kustībā. Lielais Hernhūtes Brāļu draudzes kalpošanas motīvs bija visus atšķirtos Dieva bērnus sapulcēt Kristus krusta mīlestības un savstarpējas sadraudzības gaismā. Pēc iespējas uzmanīgi un pazemīgi dvēseles vest pie Pestītāja Jēzus Kristus, lai ikviens pats var piedzīvot Dieva žēlastību, kas plūst no Kristus krusta11.

VIDZEME PIRMS BRĀĻU DRAUDZES

18. gadsimta sākuma Ziemeļu karš un tā sekas neapšaubāmi jāpieskaita starp pašiem postošākajiem un drūmākajiem laikiem, ko savā vēsturē piedzīvojusi Latvijas zeme un tās iedzīvotāji. Ja arī zviedru laiku pašā noslēgumā varēja samanīt likumdošanas tendences latviešu dzimtbūšanas stāvokļa atvieglināšanās virzienā un tautas izglītības attīstības virzienā, tad tomēr šīs reformas nepaspēja realizēties dzīvē. Katrā ziņā „labie zviedru laiki” ir kārtējais mitoloģiskais lielums Latvijas vēsturē12. Reformu iedīgļus visā pilnībā iznīcnāja Ziemeļu karš (1700 -1721) un tā sekas ar Krievijas cara Pētera I īstenoto zemes un tautas izpostīšanas taktiku kam sekoja pēdējā lielā mēra epidēmija Vidzemē. Karš, slimības un bads izkāva turpat divas trešdaļas tautas. Bez šaubām, visvairāk cieta zemnieki, bet arī muižniecības rindas bija kļuvušas krietni retākas. Smagi cieta luteriskā baznīca, 30 baznīcas bija pilnībā iznīcinātas un pārējās gandrīz visas smagi cietušas13. Vēl ap 1740. gadu trešā daļa baznīcu nebija pienācīgi atjaunotas. Luteriskā baznīca zaudēja aptuveni 80% mācītāju, daudzas draudzes stāvēja vakantas vairāk kā 10 gadus14. Šādā situācijā, zinot Vidzemes draudžu plašās teritorijas, kara izpostīto zemes infrastruktūru un mācītāju trūkumu, protams, par nekādu pastorālo darbu nevaram pat domāt. Tūkstošiem mājas ir nodedzinātas, saimniecības izpostītas, zemnieki gadiem mitinās zemnīcās. Uz dzīvi palikušo latviešu pleciem gulstas zemes saimniecības atjaunošana.
Latviešu stāvoklis ir nožēlojams. Jau ilgi pēc kara un mēra gadiem, 1736.gadā, Vidzemē tikai piecās skolās skolnieku skaits pārsniedza 20 bērnus. Valda analfabētisms. Par nekādu zemnieku izglītotību šajā laikā runāt nevaram. Juridiski un praktiski latvieši ir dzimtcilvēki, jeb vergi (šādu terminu atticībā uz latviešiem mēdza lietot muižniecība) piesaistīti vācu muižnieku īpašumam, muižas manta.Viņus drīkst pirkt un pārdot, mainīt, nospēlēt kārtīs. Juridiski un praktiski valda verdzība. Latvieši, kā individuālas personības maz kādu interesēja, bet viņu pievienotā vērtība - tikai darbaspēks, apkalpojošā tauta. Latvieša karjeras augstākai punts – muižas kučiera buka.
Diemžēl vergā veidojas verga dvēsele. Latviešus tolaik raksturo zema tikumība – dzeršana, zagšana, izlaidība. Reliģiskos priekšstatus un praksi veido senlatviešu reliģijas sajaukums ar katoļu svēto kulta elementiem plus luteriskais baznīciskums, kuru apmeklēt un rituālus ievērot stingri noteica likumi. Tas kopā veidoja pagānisku pasaulskatījumu - māņticības piesātinātu, reliģisku sinkretismu15.
Neraugoties uz kristīgās baznīcas vairāk kā 500 gadu ilgo klātbūtni, zemes pamatiedzīvotāji joprojām respetēja un upurēja neskaitāmām senču dievībām. Savukārt kristīgā ticība latviešu acīs bija specifiski vāciešu ticība. Attiecīgi, baznīca ir vācu baznīca, un Kristus ir primāri vāciešu Dievs. Latviešiem ar Viņu, un Viņam gar latviešiem, ir maz daļas. Kristus palika svešinieks latviešu gara dzīvei. Gadusimtos izveidotās un nostiprinātās latviešiem netaisnās sociāli politiskās iekārtas dēļ, kalpu tautas acīs, viss vāciskais un ar vācisko saistītais bija viennozīmīgs ļaunums. Vidzemē bija ļoti skaidri (pat ideāli) definēta divkopienu sabiedrība. Vienojošais elements divām, līdzās dzīvojošām, kungu un kalpu tautām bija vien kopīgs laiks, telpa, savstarpēja nepatika un naids.

1729 -1739 ATMODAS GATAVOŠANA

Kā Brāļu draudzes veicinošu faktoru noteikti varam uzlūkot tam laikam moderno piētisma ideju ienākšanu Vidzemē. Krievijas impērija valdība slēdza zviedru karaļa Gustava II Ādolfa dibināto Tērbatas universitāti ar tās mācītāju kalvi, ortodoksālo luterismu pārstāvošo, teoloģijas fakultāti,. 18 gadsimta pirmajā pusē 2/3 trešdaļas Vidzemes mācītāju bija ārzemnieki, kas nāca no Vācijas austrumu zemēm, pārsvarā piētiski virzītām teoloģijas fakultātēm. Pati par sevi piētisma teoloģijas ienākšana gandrīz nekādi nemainija latviešu stāvokli. Tomēr veidojās ideoloģijas placdarms, kas ļāva ienākt Brāļu draudzei. Piētisma teoloģiskā ievirze uzsvēra cilvēka personīgas atiecības ar Dievu, akcentēja kristieša individuālu garīgo praksi un garīgi atmodināta persona bija kā kristietības ideāls. Tāpat piētisms mudināja uz filantropiju un aktīvu misijas darbību 16.
Vidzemes muižniecības vidū jāizceļ divas krietnas un apgarotas personības bez kuru pašaizliedzīgas darbības nebūtu iespējama Brāļu draudzes nostiprināšanās Latvijā. Ungurmuižas īpašnieks, Vidzemes bruņniecības landrāts, luteriskās baznīcas laju vadītājs, Somijas ģenerālgubernators Baltazars fon Kampenhauzens (Balthazar von Campenhausen,1689 -1758). Un galvenā, „atslēgas” persona visai Brāļu draudzes darbībai Vidzemē un Igaunijā, Valmiermuižas īpašniece, ģenerāliene Magdalēna Elizabete fon Hallarte (Magdalene Elisabeth von Hallart, 1683 – 1750). Kampenhauzena un Hallartes īpašumi Valmieras un Straupes draudzēs kļuva par pirmajiem hernhūtiešu atbalsta punktiem Baltijā.
Hallartes aicināti, 1729. gada rudenī Vidzemē, Rīgā ieradās, Kristus evaņģelijam dedzīgi, Hernhūtes Brāļu draudzes sūtņi. Tie bija trīs amatnieki, Hernhūtes dibinātāja Kristiāna Dāvida (Christian David, 1690 – 1751) vadībā. 1730. gada sākumā brāļi nonācā Valmiermuižā, lai, kā paši teicās „izlūkotu” kādu uzdevumu Dievs šeit ir sagatavojis. Iepazīstoties ar vietējiem apstākļiem viņi ziņoja draudzei uz Hernhūti, ka Dievs pie latviešiem ir sagatavojis plašu pļaujas lauku. Brāļu draudzē tiek nolemts, ka jāmeklē ceļš kā latviešus pievest pie Dieva Dēla - Pestītāja Jēzus Kristus17.
Hallarte jau kopš divdemito gadu vidus ir pazīstama ar grāfu Cincendorfu un viņa sievu Erdmūti Doroteju. Viņi iepazinās un draudzīgas attiecības izveidoja uzturoties Drēzdenes galmā, kopš tā laika arī sarakstījās. Kādā 1735. gada vēstulē Hallarte, mudinot grāfu drīzāk rīkoties, pārsteidzoši, kā praviete runā par Vidzemē drīz gaidāmo garīgo satricinājumu. 18 Pamatojoties ģenerālienes Hallartes uzstājīgiem aicinājumiem un uz savu „izlūku” ziņojumiem Brāļu draudzes 1736. gadā Marienbornas sinode nolemj uz Vidzemi sūtīt tautas skolotājus.19 Šajā pašā gadā Baltiju no 8. septembra līdz 8. oktobrim ar triumfāliem panākumiem pirmo reizi apmeklē pats grāfs Cincendorfs. (Otrajā apmeklējumā, kad Brāļu draudze Krievijas impērijā jau bija aizliegta, Cincendorfs tika arestēts un 1744.gadu sagaidīja ieslodzīts Rīgas citadelē). Viņš Vidzemes luterāņu ģenerālsuperintendenta Fišera aicināts vairākkārt sprediķoja zemes centrālajā dievnamā – Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Tallinā viņam piedāvāja pat Igaunijas baznīcas superintendenta amatu.
1736. gadā Cincendorfam klātesot, apspriedē pie ģenerālienes Hallartes, Valmiermuižā tika izstrādāts plāns hernhūtiešu tālākai darbībai, lai evaņģelija vēsts aizsniegtu latviešu zemnieku dvēseles. Darbības stratēģijā centrālā vieta tika ierādīta izglītības jautājumiem. Sanākušie nolēma dibināt speciālu latviešu skolotāju semināru, kur sagatavotu kvalificētus skolotājus, kas, līdztekus citām kvalifikācijām, spētu”sludināt Jēzu Kristu ar siltu sirdi”.20
Jau 1737. gadā Vidzemē sāka ierasties no Hernhūtes sūtītie gan skolu darbinieki, gan amatnieki, starp tiem arī diezgan daudz čehu tautības pārstāvju no Morāvijas un Bohēmijas.21 (Starptautiskā valoda tolaik bija vācu). Lai izprastu pasaules atstumto Dieva bērnu raksturu un spētu atvērt latviešu sirdis Dieva žēlastības iegūšanai Jēzū Kristū Hernhūtes brāļu pirmais stratēgiskais uzdevums bija mācīties latviešu valodu. To viņi darīja strādājot kopā ar zemniekiem. Hernhūtes brāļi, kaut „vācvalodīgi”, tomēr bija vienkārši darba cilvēki, amatnieki, līdz ar to latviešiem psiholoģiski tuvāki, pieņemamāki. Kopā ar latviešiem viņi devās muižas darbos, mācījās valodu un lūdza Dievu atvērt ceļu pie latviešu dvēselēm. Kaut iesākumā zemnieki viņus uzņēma neticīgi un izturējās nicīgi ( kā jau pret vācisko), tomēr brāļi pazemīgi pacieta nievas un pie izdevības stāstīja par Pestītāja krusta ciešanām un mīlestību uz visiem pasaules cilvēkiem.
1738. gadā Hallarte iepirka zemi, Gaujas labajā krastā, tagadējā Valmieras pilsētas teritorijā, kādu puskilometru lejup pa Gauju no Sīmaņa baznīcas. Ģenerāliene dāsni sponsorēja Brāļu draudzes centra - diakonāta un latviešu skolotāju semināra ēku kompleksa celtniecību. Brāļu draudzes centrs tiek nosaukts un tautas valodā ieietās kā Jērakalns (vāciski Lammberg). Krietnā vidzemniece nodrošina arī inventāra iegādi un apmaksā arī citus mācību izdevumus (grāmatas, pārtika u.tml.) 1738. gada 23. augustā skolotāju seminārs tiek iesvētīts un sāk darbību. Pirmais latviešu skolotāju seminārs metodoloģiski balstās modernajos Komeniusa pedagoģijas un izglītības principos. (Stundu sarakstā ir pat fizkultūra!) Līdztekus semināra darbībai Valmierā sāka noturēt atsevišķas Brāļu draudzes saiešanas. 1739. gada 8.janvārī organizēja pirmo saiešanu specifiski latviešu cilvēkiem. Prmajā reizē atnāca astoņi latvieši. Bet ar katru nākamo nedēļu latviešu saiešanas apmeklētāju skaits arvien pieaug, nācēji ir jau arī no citām draudzēm. Ap Lieldienām tiek lemts latviešu saiešanu sadalīt pa dzimumiem, atsevišķi vīriem un sievām.

1739 - ATMODA

Desmit gadus pēc pirmo Hernhūtes sūtņu atnākšanas un pacietīga darba Tā Kunga druvā nāk arī pļaujas svētība un latviešu dvēseles iepazīst Dieva Dēla mīlestību. 1739. gadā Valmierā sākās varena atmoda, kas īsā laikā izmainīja ievērojamas tautas daļas pasausapratni un dzīves jēgu. Manā vērtējumā šajā notikumā atrodās pagrieziena un atslēgas punkts visai turpmākajai Latvijas vēsturei, tā teikt „nācijas ieņemšana”. Tā kā šie notikumi ir pietiekami bagatīgi dokumentēti, tad tos varam diezgan precīzi izsekot.
Atmodas degpunkts ir 1739. gada Vasarassvētku saiešana Jērkalnā zem klajas debess. Bet atmodai bija divi dzirksteles punkti - Jērakalna skolotāju seminārs un Valmiermuižas zemnieki. Par latviešu saiešanu Jērakalnā lasām šādas aculiecinieku liecības. „Šā gada Vasarasvētki bija īpašas žēlastības dienas, un daudzi atmodinātie skaitīja no šā laika savas patiesās apžēlošanas brīdi. Telpas istabā pietrūka un mūsu brāļiem vajadzēja sludināt zem klajas debess /.../ pārvēršot pagalmu par baznīcu”. „...Pestītājs iepriecinās jūsu sirdis par mūsu mīļajiem latviešiem. Uguns ir nokritusi no debesīm un sirdis deg, kad tām sludina par krustu. Tā ir liela atmoda.” Tā liecina mācītājs Zīlmanis (Sielmann) paužot kopējo šī īpašā un sekojošo notikumu aprakstu galveno domu un noskaņu22. Īsā brīdī viss Valmieras novads ir „apgriezts apkārt un pārvērsts”. Citās notikumu laikabiedru liecībās lasām, ka, jo daudzas dvēseles tiek modinātas un ”visa zeme” raud par saviem grēkiem, cilvēki cits citam lūdz piedošanu, atdod nozagtās mantas, mitējās dzeršana un izlaidība, apmeklētāju trūkuma dēļ slēdz krogus. Tiesas paliek bez darba, pat jāslēdz cietumus, jo tie stāv tukši23.
Arī bērnu vidū sākās atmoda. Tie pulcējās mājās, mežos, ganībās, bieži spontāni, paši lūdza Dievu, dziedāja brāļu dziesmas. Bieži no bērniem atmodas gars skāra arī viņu vecākus un pieaugušos. Šo procesu ilustrē vēstures liecība par Mūrmuižas vagara meita. Pusaugu meitene esot bieži kritusi ceļos un lūgusi Dievu, pārējo laiku daudz dziedājusi vai runājusi par Pestītāju. Tad viņas tēvs par šādām fanātisma izpausmēm apskaitās piedraudot, ja nepārstās Dievu lūgt, dabūs kārtīgu pērienu. Uz to meita savam tēvam atbildēja, „Mīļais tēvs, mana miesa ir jūsu varā, to varat sakapāt, bet mana sirds pieder kungam Jēzum, to viņš ir atpircis ar asinīm, un tur jums nav ko prasīt.”24
Šajā gadījums labi ilustrē arī kopējo atmodināto latviešu garīgās attieksmes maiņu pret pasaulīgo varu kā tādu. Dažāda veida, bieži nepamatoti, miesas sodi, bija ikdienā izplatīts un neatņemams laicīgās varas izpausmes veids. Jaunā attieksme pret miesas sodiem bija, ka miesa pieder pasaulei un tā to var sist, bet dvēsele pasaulei nepieder un tai pasaule neko nevar padarīt. Turklāt tur ir arī sava svētība, jo šāds netaisnu ciešanu liktenis piemeklēja arī lielo Sāpju vīru, kā tolaik mēdza saukt Jēzu Kristu.
Ārkārtīgi nozīmīga un gudra ir turpmākā hernhūtiešu darbība. Līdz ar varenajiem atmodas notikumiem, paralēli hernhūtieši iesāka pastorālo darbību. Individuālās dvēseļu kopšanas caurrunās latvieši esot izsāpējuši savas mūža sāpes un izraudājuši savus grēkus. Ar miesas prātu tie nav sapratuši, kas tos visu mūžu nospiedis, un nu, tas atklājās dažādu grēku veidā. Izplatīta un pašsaprotama tolaik bija meižas apzagšana. Tad brāļi latviešus mudināja nožēlot un iet pie kungiem un lūgt piedošanu. Tā latvieši arī darīja, bieži atpakaļ atdodami pirms daudziem gadiem zagtas mantas. Tas, savukārt, deva spēcīgu liecību par Svētā Gara darbību un mainīja ne viena vien muižnieka nostāju.25
Šis bija latviešu grēkatziņas un grēknožēlas laiks. Laikabiedri liecina, ka visā zemē pļavās, laukos, uz ceļiem cilvēki raudāja un vaimanāja par saviem grēkiem, „par žēlastības laiku, kas pavadīts grēkos bez Jēzus”26. Mācītājs Brīninks (Bruiningk) to apraksta šādi, „Ļaužu sirdis bija aizkustinātas, tie žēlojās par savu grēku postu ar visšausmīgākajiem izvirdumiem, atrada sevi par vainīgiem nelietīgā sakramenta lietošanā, Dieva vārdu nicināšanā un Dieva lūgšanā bez sirds. Atzinās, ka nepazīstot Pestītāju, ka neesot ne ticības, ne mīlestības uz Viņu. Vienlaikus izpaudās neaprakstāma tiekšanās uz dievavārdiem, un tiko kaut kas no evaņģelija tika izteikts, tas gāja viņiem cauri sirdīm un viņi izplūda asarās”.27 No šejienes lielā mērā nāk arī latviešu pārdzīvojuma emocionālais smalkums, dvēseliskā jūtība un siltums. Tas ko mēdz apzīmēt kā „asaru teoloģija” (Tranentheologie), kas kādreiz tiešām raksturoja Vidzemes luterisko baznīcu. Vēl pirms gadiem piecpadsmit, gandrīz ikvienā dievkalpojumā varēja redzēt kādus baznīcēnus Dieva mīlestības dēļ traušam asaras. (Tagad tā vairs nav, varbūt cilvēku sirdis palikušas cietākas, varbūt Dievs ir tālāk?)
No Valmieras atmodas vilnis strauji aptvēra arī kaimiņu Smiltenes, Raunas, Trikātas, Cēsu, Straupes, Burtnieku, Āraišu draudzes. No šiem novadiem ļaudis svētvakaros devās ceļā, lai svētdienās būtu Jērakalnā. Tie gāja dziedādami pulciņos un bieži vairākus desmitus kilometru cauru nakti. Kaut arī rezultātā tie divas naktis nebija gulējuši, pirmdienās viņi pirmie ķērušies pie smagā muižas darba. Turklāt tik mundri, ka nekadu noguruma pēdu nevarēja redzēt. Arī tas izraisija neizpratni un apbrīnu gan muižniekos, gan citos zemniekos, gan šo rindu autorā. Jādomā, ka šie tā saucamie nakts gājieni ir notikuši vairākus gadus, līdz sāka veidoties lokālās latviešu saiešanas.
Ir svarīgi nepalaist garām un saprast to, kas bija hernhūtiešu atnestās domas esence, vēsts kodols. Centrālā bija vēsts par Dieva dēlu Jēzu Kristu. Vēsts un atziņa par to, ka Dievs mīl latviešus un ir arī latviešu Pestītājs. Dieva Jaunā derība un pestīšanas notikumi pie Golgātas krusta un tur lietās asinis attiecas arī uz „nabaga kalpu” latviešu tautu. Kristus nav tikai vāciešu, bet ir arī patiess latviešu Dievs un pestītājs. Mūsdienu modernajam latvietim tas ir neapšaubāmi, ļoti vienkārši un pašsaprotami. Bet toreiz šāda informācija izskanēja pirmo reizi, kā jaunums, kā atklāsme – „ Jēzus Kristus ir arī latviešu tautas Pestītājs”. Arī latvieši ir Dieva mīļota un izredzēta tauta.
Jā, var pat apgalvot, ka toreiz latvieši iemīlēja Jēzu Kristu. Pārsteidzošais ir tas, ka pašiem aktuāli esot „iekšā” notikumā, viņi garīgi ļoti precīzi saprata notiekošās grandiozās pārmaiņas. Latviešu dzimtcilvēki sacīja, ka šis ir viņu „saderināšanās” laiks. Proti, debesu līgavainis (brūtgāns) saderinās ar savu līgavu – draudzi, Dieva bērniem latviešu tautā. Citkārt, atmodas notikumus dēvēja arī par latviešu kāzām ar Jēzu Kristu.28
1739.gada Vasarassvētku garīgais satricinājums Vidzemes dzīvi vērsa pilnīgi savādāku. Bija sākusies viena no lielākajām atmodām Eiropas vēsturē, kas ar savu spēku no vēstures mijkrēšļa nācijas gaismā izveda divas tautas latviešus un igauņus. Zemnieku sabiedrībā ienāca jauna paradigma - jauni sabiedrības vērtību un tiecienu ideāli, jauna izpratne par pasauli un dzīvi un jēgu tajā.

HARIZMĀTIJA

Diemžēl, kā nelāga piedeva atmodām bieži līdzi nāk garīga nesaturība un dažādas vulgāri harizmātiskas izpausmes. Tas, protams, arī savā veidā raksturo notikumu garīgo intensitāti un spriedzi, uz ko ne visi spēja adekvāti reaģēt. Daudzi clvēki sāka savaldzināties ar garīgu emocionalitāti. Saiešanās sāka krist vispirms ekstāzē, tad bezsamaņā, gulēja kā pilnīgi miruši, atmostoties trīcēdami stāstīja par citām debesīm, par satiktajiem enģeļiem un citām debesu būtnēm, ka, piemēram, Tas Kungs veselus 300 enģeļus nosūtījis uz Vidzemi. Daži sāka uzdoties par praviešiem, citi par apustuļiem u.tml.29 Hernhūtieši no sākuma bija apmulsuši, bet tad to traktēja kā svešu (demonisku) spēku iejaukšanos. Matīss Kaudzīte savā Brāļu draudzes vēsturē šādus cilvēkus konsekventi dēvē par „gara vājiniekiem”.30
Gan vācu, un nu jau,arī latviešu hernhūtieši ar pacietību un Dieva vārdu centās cīnīties pret šo garīgo ļembastu. Tomēr prātīgie padomi netika saklausīti. Bet harizmātisms beidzās ļoti strauji un neparastā veidā. Kāda jauna sieviete no Mūrmuižas reliģiskas ekstāzes brīdī iekrita dīķi un noslīka. Traģēdija atvēra acis realitātei un harizmātiskās bezjēdzības beidzās pašas par sevi. Vienlaikus tas vairoja vācbrāļu autoritāti par viņu skaidro saprātu latviešu acīs.31

1742 - ORGANIZĀCIJA

Apmēram pusgadu pēc lielās atmodas aizsākuma tā saukto „modināto” skaits jau bija 4 – 5 tūkstoši. 1740. gada 1. janvāri sākās vispārēja kustības strukturizācija. Atmodinātos latviešus vācbrāļi dalīja pulciņos, katrā ap 10 personām. Pulciņi tika veidoti pēc vecuma, dzimuma, dzīves vietas un savstarpējas uzticības principa. Katrai grupiņai bija savs priekšnieks, kas to sapulcēja reizi nedēļas vidū. Sanākšanas reizēs liela uzmanība tika veltīta individuālām pārrunām par dvēseles stāvokli un dvēseles dzīves izkopšanu32, kas bez šaubām ir nozīmīgi iekšējās kultūras un dvēseles inteliģences veidošanai. Šajā gadījumā ir svarīgi saskatīt faktu, ka sabiedrības organizācijas forma iziet ārpus tās primārās sociālās grupas – ģimenes – un veido kvalitatīvi jaunu sabiedrības stukturēšanās modeli.
Šie ir latviešu sabiedrības pašorganizēšanās sākumi. Pirmās latviešu organizācijas nodibinājās 1742.gadā. Tās bija četras latviešu brāļu draudzes, kas tika izveidotas saskaņā ar Hernhūtes statūtiem un iekšējo uzbūvi. Strukturāli šīs organizācijas bija samērā sarežģītas un veidoja komplicētu iekšējo sadalījumu, ar daudziem vadītājiem un priekšniekiem, bet kā redzam turpmākajos gadsimtos sarežģītā Vidzemes Brāļu draudzes struktūra vajāšanu apstākļos bija ļoti efektīga un dzīvotspējīga. 1743.gadā Brāļu draudzē bija ap 2700 pilntiesīgiem dalībniekiem, protams, kustībā iesaistīto personu loks bija daudz plašāks. Iestāties Brāļu draudzē bija liels gods, un to vienkārši nemaz nevarēja īstenot.
Brāļu draudzes pirmā atmodu aptvēra Valmieras, Burtnieku, Trikātas, Smiltenes, Raunas, Cēsu, Āraišu, Rubenes draudzes. Rietumos sniedzās līdz jūrmalai ar Ipaši spēcīgu centru Skultē, arī Lielupē. Aktīvi bija Rīgas, īpaši Pārdaugavas latvieši, turīgā mastu šķirotāja Jāņa Šteinhauera (1705 -1779) vadībā. Viņi sadarbojās ar Doles salas latviešiem, kurus spēcīgi skāra atmodas vilnis.33 Viņi veidoja tā saucamo Daugavas hernhūtiešu zaru.
Ap šo laiku Vidzemē darbojās 15 – 20 Hernhūtes brāļu un māsu34, vienkārši amatnieki, kas ar savu sirsnību, vienkāršību un mīlestību nu bija iekarojuši latviešu sirdis un uzticēšanos.

1743 – VAJĀŠANAS – KLUSAIS GĀJIENS

Nemitīgas, lielākas vai mazākas, vajāšanas gandrīz visas darbības garumā ir Brāļu draudzei nepārtraukts un neatņemams vēsturiskais fons. Šādā veidā raugoties, Latvijas Brāļu draudzes vēsture veidojās nevis pateicoties notikumu attīstības loģikai, bet gan tai par spīti pasaulīgai loģikai.
Līdz ar latviešu Brāļu draudzes dibināšanos Vidzemes gan laicīgā, gan garīgā vadība – muižniecības landtāgs un konsistorija izveidoja vairākas komisijas, lai hernhūtiešu darbību izmeklētu un to aizliegtu. Tas arī veikli tika panākts, vēl pirms izmeklēšanas komisiju darbības beigām, jau 1743.gada 16.aprīlī baltvācu politiķi panāca Krievijas ķeizerienes Elizabetes ukazu par Brāļu draudzes aizliegumu Krievijas impērijā.35
Ķeizerienes dokuments Brāļu draudzi definēja kā valstij bīstamu sektu. Ar ķeizerienes pavēli, Vidzemes konsistorijas priekšlikumi, Brāļu draudzes apkarošanai, ieguva likuma spēku. 1743. gada likums noteica sekojošās represijas:
1) no valsts izraidīt ārvalstu hernhūtiešus,
2) izbeigt jebkura veida saraksti un kontaktus ar Hernhūtes Brāļu draudzi,
3) saiešanu namus iznīcināt,
4) iznīcināt visu hernhūtiešu literatūru, ( pat igauņu Bībeles tulkojumu! ),
5) Brāļu draudžu saiešanu finansu līdzekļus konfiscēt un izdalīt trūcīgajiem,
6) luterāņu mācītājus, kas pievienojušies vai atbalsta hernhūtiešu kustību – tiesāt.36

Vācbrāļi bija ierobežoti aktivitātē un vēlāk aizbrauca. Brāļu draudze pārorientējās darbībai nelāgos apstākļos. Hernhūtieši paši šo laikmetu līdz pat 18.gadsimta izskaņai apzīmēja par „kluso gājienu”. Latviešu sabiedrības pašorganizēšanās pieredzē šis bija ārkārtīgi svarīgs pavērsiens. Nu arī Brāļu draudzes vadības groži pārgāja latviešu rokās. Paši zemnieki bija spiesti plānot un organizēt Brāļu draudzes darbību, turklāt reālas konspirācijas apstākļos. Saiešanas notika mežu biezokņos, rijās sargiem stāvot uz vakts, u.tml. Īpašos slepenības apstākļos noturēja kustības reģionālās vadības sanāksmes, pašu sauktās par „komparencēm”. Līdz 1747.gadam Brāļu draudze savu darbību un iekšējo kārtību pilnībā pārkārtoja darbībai „klusā gājiena” apstākļios.37 Tikai vajāšanu pirmajā perioda pašā sākumā piedzīvojot niecīgu skaitlisko samazinājumu, tā latviešu hernhūtieši veiksmīgi pārorientējās un adaptējās darbībai nelegālos apstākļos. Jau četrdesmito gadu nogalē atsākās kustības un teritoriāla izaugsme. 1749.gadā jau zināmas līdz 60 hernhūtiešu darbības vietas.
Piecdesmitajos gados turpinājās Brāļu draudzes organizatoriska un strukturāla pilnveidošanās. Tika svinēti dažādu kārtu svētki. 1751.gadā svin pirmos meitu kārtas svētkus. Tā paša gada rudenī sakārto arī darbu ar bērniem, par bērnu kustībau kopējiem amatā ievedot četrus laulātus pārus. Jau kopš 1755.gada notika regulāras bērnu saiešanas un bērnu kustības konferences. Tāpat Brāļu draudze organizēja arī mērķtiecīgu darbu ar bērnu vecākiem. 1762.gadā ieviesa atsevišķas dziedāšanas stundas, laulāto kārtas svētkus. Īpaša uzmanība tika vērsta mērķtiecīgam dvēseļu kopšanas darbam. Un ļoti interesanti un svarīgi, ka šajā 1762. gadā tiek svinēti pirmie specifiski latviešu sabiedrības svētki. Dzimtcilvēki – hernhūtieši svinēja savu draudžu 20-tās gadskārtas jubileju!38 Šī ir pirmā zināmā liecība par latviešu savu, konkrētu vēsturiskās laiktelpas izpratni un organizāciju. Vai citiem vārdiem, latvieši sevi sāka saprast kā vēstures aktuālu sastāvdaļu. Bez šādas pašizpratnes ir neiespējami kādai tautai sasniegt nācijas līmeni.
Šajā laikmetā izauga pirmā latviešu dzimtcilvēku – inteliģentu paaudze. Latvieši masveidā sāka mācīties lasīt, lai varētu Svētos rakstus un dziesmu grāmatu saprast. Pirmo reizi viņi paši sāka rakstīt, lai savās autobiogrāfijās varētu liecināt par Dieva darbu viņu dzīvēs. Hernhūtiešu diāriji (dzīvesstāsti) ir pirmie daiļdarbi un nacionālās literatūras žanrs latviešu literatūrā. Vaidojās latviešu vēsturiskā pašapzināšanās (varbūt, pat vēsturiskās izredzētības fenomens). Brāļu draudze organizēja sistemātisku izglītības darbu, kas balstījās mājmācībā. 18.gadsimta noslēgumā hernhūtiešu darbības rezultāti padarīja Vidzemes latviešus un igauņus par visizglītotākajiem zemniekiem tā laika Eiropā. Atsevišķos hernhūtiešu novados lasīt un rakstīt pratēju skaits pārsniedza 90%.39
Latviešu Brāļu draudzei izveidojās un nostiprinājās starptautiskie sakari un sarakste ar hernhūtiešiem un pašu tautiešiem Eiropā. Saistībā ar Brāļu draudzi varam runāt par latviešu pirmo emigrāciju. Vismaz 1745 – 1746 gadā Marienbornā, Vācijā notiek atsevišķas latviešu saiešanas un „latviešu svētki”. Jāņa Šteinhauera dēls, arī Jānis Šteinhauers (1732 – 1804), kļust par ilggadēju un ļoti cienītu Brāļu draudzes mācītāju Anglijā un Īrijā. Mūrmuižas Skangaļu Jēkabs (1722 – 1801) nodarbojas ar uzņēmējdarbību vairākās Eiropas valstīs, līdz izveido ziepju fabriku Nīderlandē40 un ir viens no redzamākajiem hernhūtiešu 18. gadsimta uzņēmējdarbības pārstāvjiem Eiropā.41 Viņa dzīvesstāsts „Nabaga latviešu zemnieka gājuma dienas caur šīs pasaules bēdu leju”42 bija viens no populārākajiem darbiem latviešu hernhūtiešu rokrakstu literatūrā. Bez šaubām emigranti saglabāja kontaktus ar savām ģimenēm un brāļiem dzimtenē. Šis ir gandrīz neskarts pētījumu lauks, taču jau šie piemēri parāda, latviešu spēju iekļaties apgaismības gadsimta modernajā Eiropas sabiedrībā. Tautas apziņā, kura pati atradās dzimtbūšanā, šie ir ļoti augsti un būtiski precendenti. Varam to uzlūkot kā latviešu integrācijas sākumu modernās Eiropas sabiedrībā. Latviešu sabiedrības ideju pasaule ir pāraugsi lokālo vidi, fizisko piesaisti vienas muižas (novada) robežām. Pārmaiņas ideju pasaulē notikušas nevien pa vertikāli - reliģiskās dzīves dimensijās, bet arī ģeogrāfiskā horizontālē latvieši arvien skaidrāk sevi apzinās kā patstāvīgu vēsturisku lielumu un vērtību.
60-tajos – 70-tajos gados mainās paaudzes. Nu jau Brāļu draudzes vadību pārņem paaudze, kas pati nav piedzīvojusi lielās atmodas notikumus. Tomēr tas nekādi neietekmē kustības darbību. Brāļu draudze jau ir izveidojusies par stabilu, neformālu latviešu pašpārvaldes institūciju, un organizē visdažādākās dzīves jomas, arī sociālās. Brāļu draudzes aktīvu pievēršanos latviešu cilvēktiesību un sociālā taisnīguma jautājumu risinājumam iezīmē 1776 – 1777. gados hernhūtiešu novados (īpaši Smiltenē un Raunā) notikušie plašie zemnieku nemieri. Nemierus asiņaini apspiež un izmeklēšanas komisija Brāļu draudzi norāda kā dumpju vainenieci, kas arī atbilda īstenībai.43
Mainoties politiskjiem vējiem, 18. gadsimta noslēgumā, gan joprojām atrodoties formālā aizlieguma stāvoklī, Brāļu draudze tomēr varēja samērā netraucēti attīstīt savu darbību. Tā gadsimta beigās parādījās jauns atmodas vilnis, kas 19.gadsimta sākumā īpaši spēcīgi skāra Vidzemes austrumu un ziemeļu apgabalus. Iedomātas līnijas Alūksne – Vecpiebalga novados izauga virkne jaunu un ļoti spēcīgu saiešanu.

19. GADSIMTS

19.gs Baltijas politiskajā, sociālajā un reliģiskajā laukā dominanēja divi lieli pretspēki, kas nonāca arvien lielākās savstarpējās pretrunās - cariskā valdība un baltvācu muižniecība. Baltijas vāciešu stingrais bastions un politiskais instruments bija luteriskā baznīca, krievu impērijas ideoloģijas mērķu sasniegšanai arvien vairāk izmantoja pareizticīgo baznīcu. Par trešo politisko spēku, kas pārstāvēja zemes pamatiedzīvotāju intereses un tiecienus arvien pārliecinošāk sevi pieteica hernhūtiešu Brāļu draudze.
Latviešu tautai kopumā ļoti svētīgo, sociālo pārmaiņu un reformu 19.gadsimtu simboliski „atklāj” 1802. gada hernhūtiešu organizētie Kauguru nemieri, kur pirmo reizi pret latviešu zemniekiem tiek raidītas regulārās karaspēka vienības ar lielgabaliem.
Nestabilitāte Eiropā pēc Franču revolūcijas un postošajiem Napoleona kariem mudināja arī Krievijas impērijā veikt plašas sabiedriskās iekārtas modernizācijas reformas. Tā rezultātā 1817. gadā ķeizrs Aleksandrs I izdeva „Žēlastības vēstuli”, kurā Brāļu draudzes darbība Krievijas impērijā ieguva legālu statusu.44 1819. gadā ar iekšlietu ministra pavēli Vācijas hernhūtieti Johanu Ēvaldu ( Johannes Ewald, 1766 -1844) apstiprina par pirmo Hernhūtes Brāļu draudzes Baltijas diasporas vadītāju ar sēdekli Vaidavā, Rubenes draudzē.45
Uz salīdzinoši īsu laika sprīdi sākās Brāļu draudzes t.s. „otrie ziedu laiki”. 1819. gadā Vidzemē formāli atceļ no viduslaikiem mantoto agrāro dzimtbūšanu. Iegūstot pārvietošanās brīvību, kā identifikācijas zīmi, muižkungi zemniekiem deva uzvārdus. Pārsteidzoši straujos tempos latvieši spēja adaptēties modernajos sabiedriskās iekārtas apstākļos46. To noteica zemnieku augstais izglītības līmenis un hernhūtiešu sabiedriskās darbības pieredze. Brāļu draudze joprojām bija vienīgā latviešu nacionālā organizācija. Izglītotākā, turīgākā un tikumiski krietnākā latviskās sabiedrības daļa koncentrējās Brāļu draudzēs.
Dzimtbūšanas atcelšana jaunā attīstības līmenī aktualizēja latviešu cīņu par savām nacionālajām un cilvēktiesībām, kas bez mitas gan notika līdz pat Latvijas valsts izveidošanai. Ekonomiski un politiski valdošie baltvācieši ārkārtīgi sīksti turējās un cīnijās par savām kungu kārtas dažādām privilēģijām. Pirmais latvietis, kas tiesas ceļā uzvarējia vācu baronu, Dzērbenes fon Veisenšteinu, ir leģendārais hernhūtietis Aumanis Anžs (1783 -1852) no Dzērbenes Kurmju mājām. (Brāļi sameta naudu un noalgoja divus labus Rīgas advokātus.) Aumanim Matīss Kaudzīte (1848 – 1926) savā drāmatā „Brāļu draudze Vidzemē” atvēl vairākas lappuses.47
Brāļu draudze ar jaunu sparu pieauga par arvien ietekmīgāku, arīdzan politisku spēku. Nu jau 100 gadus tā saglabājās kā vienīgā latviešu organizācija, kas vienoja latviešu sabiedrību un bija tās augstākā garīgā autoritāte. Kustības vadību veidoja latviskās sabiedrības elite - čaklākie, krietnākie un gudrākie, turīgākie tautas dēli un meitas. Tas arī hernhūtiešus krasi atšķīra no citiem zemniekiem un viņi veidoja, pat baltvācu dažkārt nicīgi apzīmēto, tā saucamo „zemnieku arsitokrātiju”. 1830/40-tajos gados notika valsts pašpārvaldes sistēmas reformas, kas zemniekiem ļāva ieņemt pērminderu, skolotāju, skrīveru, pagasta tiesnešu u.c. amatus. Visbiežāk šiem amatiem izvēlēja hernhūtiešus.
1830 – 40.gados Brāļu draudze Vidzemē un Igaunijā sasniedza savus iespaidīgākos apmērus 100.000 (simts tūkstošus!)48 organizācijas locekļu. Hernhūtieši dominēja un praktiski noteica latviešu un igauņu dzīvi.

VAJĀSANAS UN NORIETS

Jau sākot ar divdesmitajiem gadiem cīņai pret Brāļu draudzi arvien ciešāk vienojās baltvācu muižniecība, luteriskā baznīca un impērijas birokrātiskais aparāts. Katrai bija savi iemesli. Taču skaidrs, ka ne krievi, ne vāci nevarēja nerēķināties ar masveida, labi organizētu un neatkarīgu nacionālu organizāciju. Jau 1834.gadā cariskās valdības likumdošanā ieviesa normu, ka jaunu saiešanu iekārtošanai nepieciešama iekšlietu ministra personiski parakstīta atļauja.49 Saiešanas pakļāva vāciskajai baznīcai, kas bija vācisko politisko interešu lobētāja. Sacītāju tētiņiem atņēma vārda brīvību, ik vārds un dziesma bija jāsaskaņo ar mācītāju. Bija arī citas birokrātiskas dabas represijas, kas tomēr nekādi nedeva cerēto rezultātu – salauzt lepnu un neatkarīgu zemnieku stāju. 1839.gadā likumdošana gāja vēl tālāk – vienkārši aizliedza uzņemt jaunus dalībniekus Brāļu draudzē! Luteriskās baznīcas konsistorijas lēmumi mācītājiem uzdeva no kanceles nosodīt un nomelnot šo latviešu kustību, pat iesvētes mācībās hernhūtiešu „sektas” nosodījumam bija jāatvēlēl vairākas nodarbības. Par šādiem cīņas amorāliem paņēmieniem skumst arī M.Kaudzīte. Jauniešu vecvecāku mīļotā un sirdslolotā Brāļu draudze tiek mācītāju zākāta,kamēr pašas baznīcas stāv kā vāciskās kundzības un sociālā netaisnīguma simbols.50 Un beigās jaunietis vairs nekur neiet pie Dieva. Vai te nav sēta nezāles sēkla vēlākām ateistiskām sociāldemokrātu idejām, kas vēlāk tik ļoti ir postījušas latviešu gara dzīvi.
Brāļu draudze ar tās savdabīgo iekārtu, saiešanu namiem, organizāciju, tradīcijām, liturģisko praksi, pat savu kultūru un stilu bija izveidojusies par specifiski latvisko kristietības izpausmes veidu. Patiesībā ienaidnieki to uzlūkoja kā nacionālo „baznīcu”. Tā visējādi bija bīstama smptomātika un noteica gan cariskās valdības, gan baltvāciešu cīņas motivāciju. Brāļu draudze tās pirmkārt bija bīstams, patstāvīgs, neatkarīgs un pašpietiekams nacionālais spēks. Šajā gadījumā reliģiskie aspekti ne tuvu nebija tik nozīmīgi. Vairāk kā 30 gadus turpinājās kāpināti intensīva cīņa pret hernhūtiešiem, kurā tika izmantots viss, gan baznīcas autoritāte un administratīvās metodes, gan valsts likumdošana, birokrātiskais un represīvais aparāts. Šajās cīņās Brāļu draudze parādās kā luteriskās baznīcas līdzvērtīgs un cienījams sarunu partners, jo kā zināms, dzimtbūšanas vairs nebija un visi pilsoņi juridiski skaitījās brīvi un līdztiesīgi. Tādēļ vairs primitīvi aizliegumi gluži nederēja un cīņas metodes kļuva aizvien viltīgākas un rafinētākas.
Kā baznīcu, tā valsti visvairāk kaitināja Brāļu draudzes pašpietiekamība, neatkarība un nespēja iejaukties un ietekmēt latviešu organizācijas iekšējo dzīvi. To labi parāda 1840.gada Valkas sinodes lēmumi, kas tika deklarēti ultimāta formā, kur luteriskā baznīca noteica Brāļu draudzei sekojošas prasības:
1) atcelt lozēšanu;
2) atcelt īpašu rituālu uzņemot Brāļu draudzē;
3) izbeigt kustības iekšējo strukturēšanos kārtās;
4) izbeigt slēgtās sapulces;
5) īstenot mācītāju kontroli pār kustības darbību un tās kontroli.51
Katrs nākamais gads nesa jaunus aizliegumus, provokācijas.
Cīņas karstumā pret latviešu Brāļu draudzi, luteriskā baznīca palaida garām brīdi, kad notika izmaiņas Krievijas impērijas ikšpolitiskajā stratēģijā un sākās ļoti sekmīga luterāņu pārvilšanas kampaņa pareizticībā. 1845.gadā Vidzemes luteriskā baznīca jau bija zaudējusi 120 tūkstošu dvēseļu. Tad konsistorija vairs neatlika nekas cits kā griezties pēc palīdzības pie nupat vēl apkarotās latviešu Brāļu draudzes. Tā nolēma, ja kāds tikai pierakstījies pāriešanai pareizticībā, tas no Brāļu draudzes ir izslēdzams. Savā ziņā šis lēmums ir teoloģisks un norāda uz labvēlīgo attieksmi pret luterisko baznīcu kā tādu. Latviešu Brāļu draudžu novados ortodoksās baznīcas praktiski nav sastopamas par spīti tam, ka pravoslavizācija un rusifikācija bija gadu desmitiem ilgstoši īstenota Krievijas impērijas iekšpolitika.
1850.gada otrajā pusē cīņa pret latviešu Brāļu draudzi iegāja izšķirošā fāzē, kā mēdz teikt – „uz dzīvību vai nāvi”. Latvieši izmisīgi centās izveidot Brāļu draudzi par savu nacionālo reliģisko institūciju. Tomēr Hernhūtes vecāko padome, pakļaujoties Krievijas politiskajam spiedienam, gan iekšējās krīzes dēļ, tieši otrādi, 1860.gadā atsauca īpašo Brāļu draudzes satversmi Vidzemē52. Tas salauza un iznīcināja jebkuras turpmākās attīstības iespējas. Pēc Kaudzītes domām kustības dzīvības nervs tika pārgriezts, atceļot Brāļu draudzes savpatnīgo iekārtojums. Vienlaikus latviešu brāļi to uztvēra kā vācu hernhūtiešu smagu nodevību, ko nevarēja piedod, un pieminēja vēl pēc 1.pasaules kara.
Pa šo laiku lielas pārmaiņas bija notikušas sabiedrībā, pavērās arvien vairāk iespēju. Sākot ar 19.gs. otro pusi latviešu sabiedrība jau bija iekarojusi plašākas tiesības un attīstības perspektīvas arvien uzlabojās. Iesākās ārkārtīgi strauja kapitālisma un jaunu ražošanas tehnoloģiju attīstība. Paaugstinājās dzīves līmenis, izglītības iespējas. Strauji auga lielas pilsētas un fabrikas. Plašām tautas masām pavērās daudz jaunu iespēju.
Savukārt, Brāļu draudze, kura bija fiziski un morāli novājināta nepārtraukto vajāšanu dēļ, līdz ar straujo kapitālistiskās sabiedrības attīstību zaudēja savu sociāli politisko nišu un tās aktīvitāte pēc 1860. gada Hernhūtes pievīluma strauji zaudēja savu sociāli politisko ietekmi un nišu. Jādomā, ka pastāvēja arī kādas garīgās krīzes pazīmes, vadītāju pārlieka aizraušanās ar sociālo cīņu. Šie vēstures literatūrā ir gandrīz neapskatīti jautājumi. Bez šaubām, Brāļu draudzes darbība turpinājās, joprojām vairāk vai mazāk rosīgi kalpoja ap 120 saiešanas namos53. Dažviet pat veidojās jaunas saiešanas, tomēr to vairs nevar salīdzināt ar organizācijas sabiedrisko ietekmīgumu pirms 1860 gada lūzuma. Labu ieskatu un garīgo noskaņu Brāļu draudzes dzīvē pēc sāpīgā sniedz Matīss Kaudzīte savā grāmatā „Brāļu draudz Vidzemē”.
Un galu galā, Brāļu draudze savu vēsturisko misiju arī bija veikusi!
Turpat 130 gadus Brāļu draudze bija latviešu galvenā organizācija. Vairāku paaudžu garumā Brāļu draudze savos saietos un saiešanas namos veidoja savdabīgo latviskās kristietības izpausmi, uz stipriem pamatiem lika latviešu garīgo dzīvi, izkopa tautas dvēseli, briedināja nacionālo pašapziņu, veidoja tradīcijas, izpleta latviskās kultūras telpu. Brāļu draudzes vadībā latvieši veiksmīgi atbrīvojās (arī psiholoģiski) no feodālisma iekārtas un adaptējās dzīvei modernajā kapitālismā.

PĒC PASAULES KARA

Jauns pavārsiens Latvijas Brāļu draudzes darbībā notiek sākoties Pirmajam pasaules karam. 1914.gada 7.novembrī Baltijas Brāļu draudzes vadību pārņēma latvietis Jānis Malvess54. Postošā kara darbības rezultātā tika zaudēti apmēram 2/3 saiešanas namu.55
Situācija Latvijas Republikā Brāļu draudzi ieved pilnīgi atšķirīgā problēmu un uzdevumu lokā. Pirmie pēckara gadi paiet organizējot un atjaunojot Brāļu draudzes darbību jaunajā valstī. Vēl šajā laikā krietnu artavu enerģijas un finanču pāņem tiesvedības process par īpašumtiesībām uz Brāļu draudzes namu Rīgā, Kalēju ielā 8. Uz namu pretendēja arī finansiālā krīzē pēc kara nonākusī Hernhūtes Brāļu draudze. Šis pietiekami sarežģītais un dažkārt pat neglītais process beidzās tikai 1927. gadā ar pilnīgu Latvijas Brāļu draudzes tiesisko uzvaru.
Par latviešu zemnieku ziedojumiem būvētais un jau 1830 gadā iesvētītais Brāļu draudzes saiešanas nams Vecrīgā, Kalēju ielā, kļuva par Vidzemes hernhūtiešu kustības vadības sēdekli Latvijas valstī. Tāpat tika meklēta juridiskā forma, kādā jaunajā Latvijas valstī darboties Vidzemes Brāļu draudzei. Vispirms to nosauca par Latvijas evanģēlisko brāļu sadraudzīga biedrība, vēlāk juridiskā forma mainījās uz reliģisku apvienību56. (Par atsevišķu baznīcu pat nebija domas). Brāļu draudzes dedzīgs atbalstītājs bija hernhūtiešiem ļoti simpatizējošais, pirmais latviešu luterāņu bīskaps Kārlis Irbe, arhibīskaps Teodors Grīnbergs ieņēma Brāļu draudzes goda priekšsēža amatu.57 Attiecības ar Latvijas evaņģeliski luterisko baznīcu varētu definēt apmēram tā, ka Brāļu draudze bija ar baznīcu, baznīcā un baznīcai, bet ne „zem” baznīcas. Šajās attiecībās nekādi konflikti vai pat domstarpības neparādījās, neskatoties uz vēsturiskajām kontraversijām Brāļu draudze pilnībā bija integrējusies luteriskajā baznīcā un tur ieņēma savu specifisko vietu. Tradīcija bija dzīva. Un ikviens normāls sabiedrības loceklis bez jebkādiem paskaidrojumiem labi zināja kas ir Brāļu draudze un kāpēc tā latviešiem ir dziļi godājama un augstā cieņā turama.
Latvijas pirmā neatkarības posmā lielākais aktivitātes pacēlums saistījās ar plašām Latvijas Brāļu draudzes 200 gades svinībām 1929. un 1930. gados. Centrālajā svētku dievkalpojumā 1929.gada septembrī, Valmierā, bīskaps Kārlis Irbe mācītāja amatā ordinēja Edgaru Rumbu, kurš vēlāk, 1935.gadā kļuva arī par Brāļu draudzes Garīgo lietu vadītāju.58 Šajā amatā viņš palika līdz pat savai nāvei 1942.gadā.
Brāļu draudzei Latvijas brīvalsts demokrātijas un reliģiskās tolerances apstāķļos nācās risināt un atbildēt kardināli jaunus jautājumus. Šis starpkaru posms Brāļu draudzes darbībā iezīmē pilnīgi jaunu attīstības posmu.
Kā visas atmodas kustības, arī Brāļu draudze radās spontāni. Tā izveidojās konkrētā vēsturiskā sociāli - politiskā situācijā, un savā ziņā kā atbilde tai. Lielā mērā varam arī apgalvot arī, ka hernhūtiešu kustība bija latviešu atbilde dzimtbūtnieciskajai verdzībai un vācu neierobežotai varai. Taču laiki iet un mainās, un mainās laikmeta jautājumu uzstādījums.
Situācija 20.gadsimtā bija dimetrāli pretēja kā 18. un 19. gadsimtos. Nu latvieši paši pārvaldīja savu zemi un baznīcu. Latviešiem nu bija savi mācītāji un pat latviešu bīskapi. No Latvijas valsts un sabiedrības attieksmē pret Brālu draudzi valdīja visaugstākā atzīšana. Tātad bija jādod atbilde, kas tad ir Latvijas Brāļu draudze Latvijas Republikā? Vai tā ir pagātnē vērsta latvisko gara mantu kopēja, dzīvs muzejs? Vai tā joprojām ir dedzīga misionāre un cīnītāja pret netaisnību?
Domāju, ka nekļūdīšos apgalvodams, ka lielāko daļu no Latvijas neatkarības divdesmit gadiem varam uzlūkot arī kā Brāļu draudzes identitātes meklējumu laikmetu. Protams, cilvēki ir dažādi, un arī šajā jautājumā sadūrās atšķirīgi identitātes izpratnes modeļi. Tomēr, galvenokārt dominēja divi augšminētie viedokļu uzstādījumi. Diemžēl, diskusijas pārauga strīdos un parādija, ka ne visur vairs valda senais hernhūtiešu tuvākmīlestības un sadraudzības gars. Strīdi par Brāļu draudzes tālāko darbību un pašizpratni 30.gadu pirmajā pusē pārauga destruktīvos skandālos un apkaunojošās provokācijās, kas ievērojami mazināja pozitīvas darbības aktivitāti. Jāsaka, ka lauku saiešanu darbību kaislības Rīgā ietekmēja maz. Tomēr jau 30-to gadu vidū, kustības garīgā vadītāja amatā nomainot, skandālista slavu iemantojušo jauno mācītāju Arvīdu Perlbahu, ar mācītāju Edgaru Rumbu, kaislības pakāpeniski norima un atjaunojās pozitīvas darbības aktivitāte. Brāļu draudzes darbību praktiski organizēja un vadīja laji.
Pēdējos gados pirms padomju okupācijas, šķiet, varam saskatīt latviešu Brāļu draudzes identitātes „sataustīšanu”. Proti, ka Brāļu draudze joprojām ir dzīva Dieva svētības lieciniece latviešu tautā. Šāda pozīcija ietver arī intelektuālas (akadēmiskas) darbības priekšnosacījumu, ko arī apliecina ar Brāļu draudzi saistītie salīdzinoši daudzie teoloģijas un vēstures zinātņu doktoru vārdi. Vienlaikus reliģiskajā darbība Rīgā un laukos dzīvja savu dzīvi un koncentrējās ap saiešanu namiem, sauktiem arī par kambariem. Reliģiskās dzīves vadītāji joprojām bija laji, kurus sauca par tētiņiem, (citur – sacītājiem). Tie bieži nāca no senām hernhūtiešu dzimtām, saglabājot dzīvu pēctecību ar pirmās atmodas laikmetu. Šķiet, ka plašajā Smiltenes draudzē visizteiktāt saskatāma nepārtraukta garīga pēctecība ar pirmās atmodas laikmetu 18. gadsimtā. Lauku saiešanas pašas organizēja savu darbību. Ļoti bieži saiešanās dievkalpojumus vadīja draudzes mācītāji un viesmācītāji. Piemēram, Štrāla tēva koptajā Riņģu kambarī, Smiltenes draudzē, kalpojuši virkne mācītāju, ieskaitot Rumbu, Maldoni, Kundziņu senioru u.c. Šāds aicinājums tika uztverts kā pagodinājums mācītājam, jo pret hernhūtiešu tradīciju joprojām pastāvēja dziļa garīga godbijība.
Arī latviešu sabiedrībā kopumā Brāļu draudzes vārds saglabāja augstu respektu un autoritāti. Tās nozīmīgo ietekmi garīgajā telpā parāda daudzie Brāļu draudzes 200-gades svētku apsveicēji, kuru vidū bija daudz prominenču un valsts visaugstākās amatpersonas ar Latvijas valsts prezidentu Gustavu Zemgalu galvgalā. Patiesībā prezidenta, kurš pats bija zemgalietis apsveikuma novēlējums, labi ilustrē tālaika sabiedrības kopējo izpratni un attieksmi pret Brāļu draudzi. „Lai tikumiskie spēki un apziņas brīvība, kas piemita kā stipri ieroči senajiem hernhūtiešiem un pirmajai Brāļu draudzei Vidzemē, kas nospiestajos laikos ierosināja mūsu tautiešus uz pašdarbību un neatlaidību reliģiski tikumiskā dzīvē, ar to iezvanot, lai arī vēl paklusi, tautiskās atmodas pirmās ieskaņas, - tie lai atzeļ un atrod savu piepildījumu tagad brīvajā tautā mūsu brīvajā Latvijā”.59 Brāļu draudzes arhīvā atrodama arī Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa apsveikuma telegramma.
II Pasaules karš izbeidza organizētu Brāļu draudzes darbību Latvijā. Jau 1941.gada 14.jūnijā tika arestēts kustības garīgais vadītājs Edgars Rumba. Līdzīgs liktenis piemeklēja lielāko daļu hernhūtiešu, jo tie, īpaši laukos, parasti bija turīgi vacsaimniecību īpašnieki, tātad pirmie „padomju tautas ienaidnieku” sarakstos. Šo rindu autors ilgi nespēja rast izskaidrojumu tam, ka pēc kara ir ļoti grūti atrast kādas Brāļu draudzes kustības izpausmes. Salīdzinot ar visām ie[riekšējām vajāšanām, atbilde izrādījās truli vienkārša, un tāpēc, jo vairāk traģiska, īsti Staļina garā. II pasaules kara un tā seku rezultātā, Latvijas Brāļu draudze - lielākā daļa tās dalībnieku - tika iznīcināta fiziski. Tradīcija tika iznīcināta vardarbīgi, fiziski iznīcinot tās nesējus, atņemot dzimtas mājas.
Formāls punkts darbībai tika pielikts 1948.gadā ar LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča parakstu par Brāļu draudzes likvidēšanu.60

Vēl noslēgumā, lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, ir jāpiemin arī Kurzemes Brāļu draudze. Tās vēsture ir pavisam citādāka un neattiecas uz šā raksta jautājumu uzstādījumu. Kurzemes brāļi darbību sāka pēc tam, kad lielais lūzums apslāpēja Vidzemes Brāļu draudzes aktīvo darbību. 1863./4.gadā Liepājas apkārtnē misijas darbību iesāka no Prūsijas nācis hernhūtietis vārdā Miķelis Bukālis. 1891.gadā, ar centru Liepājā, izveidojās Kurzemes Brāļu draudze. Lai arī ciešā sadarbībā ar luterisko baznīcu, tā tomēr Kurzemē tā izauga par atsevišķu denomināciiju. (Vidzemē visi hernhūtieši bija luterāņi). Kurzemes Brāļu draudzi kopumā raksturo augsta misionāra aktivitāte. Kurzemnieki uzskatīja, ka Dieva darbs Vidzemes Brāļu draudzē ir apdzisis un, attiecīgi, sevi redzēja kā Vidzemē iesāktā Dieva darba turpinātājiem. Vidzemi viņi uzskatīja par savas ārmisijas lauku. Šim mērķim bija dibināts speciāls Vidzemes fonds. Uz Vidzemi viņi pat veica svētceļojumus kā uz „atstātā mantojuma” zemi.61

BRĀĻU DRAUDZES PARADIGMA

1739.gada Brāļu draudzes atmoda un tās tālākais gājums ir Dieva Svētā Gara dzīvības pieskāriens tautai. Nemitīgās vajāšanās un apspiešanā izauga latviešu Brāļu draudzes slavenā vēsture. No pasaules neievērotas kalpu tautas latvoeši spēja sakārtoties skaistā nācijā un valstī. Garīgā izpratnē latviešiem Brāļu draudze nozīmē to pašu, ko Vecās derības tautai iziešana no Ēģiptes verdzības. Kā ebrejiem, tā latviešiem šajos notikumos ir Dieva svētība un Viņa gara vadība. Brāļu drudzes gājums ir Dieva ceļš pa kuru Ēģiptes vergu tauta tiek aizvesta pie apsolītās zemes un brīvības.
Latviešiem Brāļu draudze kļuva ne vien ticības, bet par visdažādāko dzīves jomu virzītāju un noteicēju. Tā veidoja pamatu no kura ir audzis tas, ko saucam par savu, specifiski latvisko - mentalitāti, identitāti, kultūru, pat dzīvesziņu.
Lai vieglāk saskatītu principiālu tautas garīgās dzīves lūzumu, un jaunas, pasionāri kreatīvas paradigmas veidošanās procesu, Latvijas Brāļu draudzes vēstures aprakstu varam iedalīt piecos nosacītos posmos;
1) laika posms līdz atmodai, vecās reliģiskā sinkrētisma, jeb semipagānisma paradigmas dominantes stāvoklis,
2) atmoda, garīgās udensšķirtnes laiks, sabiedrības reliģisko un morālo vērtību lūzums, jaunās paradigmas (vērtību sistēmas) ienākšana sabiedrībā,
3) atmodas kustības organizatoriska strukturēšanās,
4) plaša pārnovadu kultūrvēsturisko procesu ietekme, sociālo, sadzīves, jaunu savstarpējo attiecību formu un stila veidošanās, tautas „ieaugšana” kristietībā,
5) ikdienas un sadzīves kultūra, ko nosaka hernhūtiešu tradīcijas kultūrvēsturiskās formas

Līdz ar kristīgās ticības atmodu un hernhūtiešu darbību latviešu tauta iesakņojās un ieauga kristīgā dzīvesziņā, ko profesors Ludvigs Adamovičs apzīmē par mūsu reformāciju un nosauc par „latvisko kristietību”.62

PIRMDZIMTĪBA

Noslēgumā ieskatīsimies, dažos ar Brāļu draudzi saistāmos garīgos jēdzienos, kas tautai ir vitāli būtiski un ir tās garīgos pamatus veidojošās un nesošās vērtībās.
Neapšaubāmi Brāļu draudze nes lūzumu mūsu tautas vēsturē. Saistībā ar šo kustību, vairāk kā ar jebkuru citu latviešu vēstures notikumu, ir jālieto fundamentālais un kreatīvi piesātinātais vārds - pirmais. Te ir vietā atgādināt šī jēdziena biblisko slodzi un vilkt paralelismu ar garīgi būtisko pirmdzimtības jēdzienu Bībelē (Rom.8;29, Kol.1;15 u.d.c.). Šis jēdziens ir tāds, kas ļauj mainīt iepriekšējo notikumu gaitu, pat iepriekšējo garīgo loģiku, ienes un atklāj kardināli jaunu garīgu kvalitāti. Līdz ar to arī cerības jēdziens iegūst kvalitatīvi citu jēgpilnu nozīmi.
Primāri pārmaiņas attiecas uz garīgo pasauli. Mainās tas, kas notiek individuālās cilvēku dvēselēs. Dieva žēlastības un pestīšanas personiska iepazīšana, ir un paliek centrālais un svarīgākais atmodas notikums.
Pēc dvēseles norisēm, nākošā pārmaiņa tad attiecās uz ideju pasauli. Mainās tās lietas, par ko cilvēki mēdz vispār domāt. Mainās vērtību kategorijas kādās cilvēki domā. Mainās veids kā cilvēki domā. Tas viss norāda uz jaunu iekšējā cilvēka kvalitāti, jaunu cilvēku. Arī cilvēka prāts top gaišs, prāts kļūst apgaismots. Pie kam tas nebūt neatiecas tikai uz cilvēka dzīves reliģisko aspektu, bet uz arī uz visām citām ar cilvēku darbību saistītām dzīves jomām.
Spēja un pēkšņa vērtību pārvērtēšana un maiņa notiek kādā daļā tautas. Viņus vieno līdzīga reliģiskā piedzīvojuma pieredze. Šai tautas grupai ir visaugstākā motivācija un vienotība, tādējādi tā ietekmē visas tautas vērtību sistēmu. Bībelē šādu Svētā Gara apgaismotu kopību sauc par ieraugu, gaismu kalna galā, zemes sāli.(Mt.5,13. u.c.).
Cilvēki, kuri katrs individuāli ir piedzīvojuši jauno vērtību ienākšanu savā dzīvē, savstarpēji, bez šaubām, jūtas vienoti. Tādēļ tie pulcējās veidojot kristīgā sadraudzībā. Starp šiem cilvēkiem (atmodinātajiem) veidojas jaunas kvalitātes garīgās saskares telpa. Šajā vidē vienojošie lielumi ir sirsnība, tuvākā mīlestība, labestība, laipnība, izpalīdzība, savstarpēja piedošana un cieņa u.tml. Ar laiku tāda veida atiecības kļūst par ikdienas normu un ietekmē visas tautas saskares kultūru. Tā veidojas tas, ko sauc par tautas mentalitāti, kur cita starpā latviešus raksturo brīnišķīga sirsnība un eleganta stila izjūta.
Nosaukšu tikai dažas ar Brāļu draudzes kustību saistītas izpausmes, kur latvieši var teikt pirmais. Latviešu organizācijas, tautas vidū izauguši vadītāji, paš- un mājizglītības attīstība, latviešu skolotāju seminārs, latviešu kulta celtnes, nacionāla reliģiskā tradīcija, reliģiskie un sabiedriskie darbinieki. Pirmais vēsturnieks, dramaturgs, rakstnieks, dzejnieks. Milzīga ietekme mentalitātē (ziedu mīlestībā, gaumes izjūtā, izglītības augstajā prestižā u.tml.), mūzikas dzīvē (koru tradīcijas, dziesmu svētki), tradīcijās (kapu svētki, svētku tradīcija vispār), valodā (deminutīvu izplatība), savas tautas apzināšanās pasaules vēstures kontekstā, cīņā par latviešu cilvēktiesībām (zemnieku nemieri, tiesvedības). Uzskaitījumu varētu turpināt un, ja tam pievieno daudzo izcilo tautiešu vārdus, kas nāk no hernhūtiešu tradīciju vides, tad redzam, ka Brāļu draudze neapšaubāmi ir šūpulis, kurā latviešu tauta ir izlolota par nāciju.

ATMODA

Vēl latviešu tautas vēsturiskajā pieredzē un mentalitātē ļoti nozīmīgu un īpašu vietu ieņem jēdziens – atmoda. Te nozīmīgs ieguldījums ir Brāļu draudzei kā pirmās latviešu atmodas precendetam. Līdztekus pašam atmodas fakta nozīmīgumam būtiski ir paša atmodas atmodas jēdziena un atmodas pieredzes ienākšana latviešu tautas pasaulskatījumā. Pirms Brāļu draudzes latviešu tautai šādu tūlītēju un milzīgu pārmaiņu iespēju pieredzes nebija. Tā nepazina pat sabiedrības atmodas iespēju un jēdzienu kā tādu. Varam droši apgalvot, ka latvieši ir atmodas nācija, jo izšķirošo sākuma grūdienu, impulsu, radošo enerģiju, lai virzītos uz nācijas un tās, laikam jau augstāko izpausmi, valstiskumu, latvieši ir guvuši atmodas un atmodas kustības rezultātā.
Savā ziņā atmoda sasaucās ar jēdzienu „brīnums”, kas abi mudina domāt par kādām pēkšņām un būtiskām pārmaiņām. Brīnuma apzīmējumu pamatoti mēdz piesaukt runājot par Latvijas valsts izveidošanos un arī tās atjaunošanos. Šie divi, atmodas un brīnuma jēdzieni, ir ieņēmuši noturīgu vietu tajā garīgajā telpā ko sauc par tautas dvēseli. (Gaismu sauca, gaisma ausa, augšām ceļas gaismas pils). Pie kam atmodas jēdziens dod norādījumu, ka brīnums ir saistāms ar paša cilvēka aktīvu darbību. Atmodas un brīnuma noslēpumu mēs nesam katrs sevī. Šāda izpratne dod augstu motivāciju un atvērtību pasaulei. Ar Brāļu draudzes kalpošanu latviešu tautā šie gaišie spēki ir iekustināti un dāvājuši brīnišķīgu atmodas brīnuma pieredzi.
Arī šodien Brāļu draudzes paradigma daudz augstākā mērā kā nojaušam ietekmē un nosaka mūsu dzīves garīgo satvaru, tradīcijas, sakares un sadzīves kultūru, skaistuma un gaumes izjūtu u.tml. Arī mūsdienās Brāļu draudzes tradīcijai ir sava stabila vieta Latvijas garīgās dzīves spektrā.

VISBEIDZOT

Šīs publikācijas mērķis ir rosināt svaigu skatu ieskatīties Latvijas vēsturē, izvērtēt un censties to saprast no jauniem izejas un vērtību atskaites punktiem. Patiesībā šis ir Latvijas vēstures kristocentriska skatījuma piedāvājums.
Latviešu garīgās dzīves paradigmu maiņa un to kvalitatīvi jauna attīstība notika sākot ar 18.gadsimta pirmo pusi hernhūtiešu kustības rezultātā. 19. gadsimta otrās puses jaunlatviešu kustība (ar ko mācību grāmatās sākās modernā latvieša vēsture) tikai atspoguļoja un iekļāvās jau esošajā Brāļu draudzes paradigmā. Lai veidotos loģisks, viendabīgs, pašizprotams Latvijas vēstures un nacionālā fenomena skaidrojums, tad tradicionālās hrestomātijas historiogrāfiskās atskaites bāzes punkts ir jāpārvieto uz vairāk kā 100 gadu senāku pagātni. Skolas grāmatās latviešu tautas atmoda un nācijas aizsākums ir jāpārceļ no 19.gadsimta uz 18. gadsimtu.
Domājot par hernhūtiešu vietu 21. gadsimta latviešu sabiedrībā, varam apgalvot, ka kamēr vien latviešiem būs Dziesmu svētki Brāļu draudze ir aktualitāte latviešu dzīves garīgajā telpā.

SOLI DEO GLORIA

1 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 659 lpp
Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.470
Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 317 lpp
2 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 659 lpp.

3 Theile M. Taglich mit Jesus in Kontakt/Offen und verbindlich, Basel, 2000, s.32 -36.
4 Michel B. Between Hus and Herrnhut/Christian History, Volume VI, No.1, (USA: Christian History Institute,1987).
5 Augustin S. Die erste Generation – Herrnhuter Missionare aus dem Kublandchen, Munchen, 2002.
6 Unitas Fratrum, Rijksarchief in Utrecht, 1975, 21 -30.
7 Chybova Bock E. Seeking a better way/Christian History, Volume VI, No.1, (USA: Christian History Institute,1987).

8 Hanisch H. Johann Amos Comenius, Stuttgart, 1991, s.67.
9 Meyer D. Zinzendorf und die Herrnhuter Brudergemeine 1700 – 2000, Gottingen, 2000.
10 Kirchenordnung der Europaisch – Festlandischen Bruder – Unitat, Teil 2., Herrnhut und Bad Boll, 2.Auflage, 1992,
11 Kirchenordnung der Europaisch – Festlandischen Bruder – Unitat, Teil 1., Herrnhut und Bad Boll, 2.Auflage, 1992.
12 Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 32. lpp.
13 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 55. lpp.
14 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 44.lpp.
15 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 466 - 500. lpp.
16 Beyreuther E. Geschichte des Pietismus, Stuttgart, s.448.
17 Unitas Fratrum, Rijksarchief in Utrecht, 1975, 23-26.
18 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 301.lpp.
19 Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.29-30.
20 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 74.lpp.
21 Augustin S. Von Herrnhut in die Welt – Missionstatigkeit/Die erste Generation – Herrnhuter Missionare aus dem Kublandchen, Munchen, 2002, s.19-22.
22 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 74.lpp.
23 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 520-529. lpp.

24 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 76.lpp.
25 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 76.lpp.
26 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 525-526. lpp.
27 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 75.lpp.

28 . Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963, 553. lpp.
29 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 527. lpp.
30 Kaudzītes M. Brāļu draudze Vidzemē, Rīga, 1877, 32.lpp
31 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 528. lpp.
32 Adamovičs L. Latviešu brāļu draudze dzimtbūšanas laikos, Rīga, 1932, 61-63.lpp.
33 Svarāne M. Brāļu draudze Dolē un Ķekavā/Daugavas raksti, Rīga,1991, 114-125.lpp.
34 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 78.lpp.
35 Straube G. Izmeklēšana un aizliegums/ Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 92 - 95. lpp.
36 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 80.lpp.
37 Straube G. Izmeklēšana un aizliegums/Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 97 - 99. lpp.
38 Adamovičs L. Raksti par Latvijas vēsturi, Latviešu ev.lu. baznīca Amerikā, 1978, 82.lpp.
39 Adamovičs L. Latviešu brāļu draudze dzimtbūšanas laikos/ 7.Klusais gājiens 1747.-1770.//Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi, Latviešu ev.lut. baznīca Amerikā, 1978, 78 – 83.lpp.
40 Apinis A. Neparasts gājums/Soļi, R.: Preses nams, 2000, 69 – 73.lpp.
41 Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.230-236.
42 Apinis A.Atraisīšanās/Grāmata, R.:A/S Grāmata, 1992, 79 – 85.lpp.
43 Straube G. Vidzemes brāļu draudze un Kauguru nemieri//Zinātniski pētnieciskā konference „Kauguru zemnieku nemieri – 200”, Valmieras novadpētniecības muzejs, 2002.gada 12.septembris.
44 Straube G. Reliģiskās institūcijas/Latvija 19.gadsimtā, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000, 378 – 380.lpp.
45 Straube G. Vidzemes hernhūtiskie laiki/Brāļu draudzes diārijs, N.I.M.S., 2000, 168 – 169.lpp.
46 Kļaviņš K. Mīti, konjuktūra un aktuālās vērtības Latvijas vēsturē/Latvijas Vēsture/Jaunie un Jaunākie laiki, LU žurnāls „Latvijas vēsture” fonds, 2000, 51.lpp.
47 Kaudzītes M. Brāļu draudze Vidzemē, Rīga, 1877, 71 - 75.lpp.
48 Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.409.
49 Straube G. Reliģiskās institūcijas/Latvija 19.gadsimtā, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000, 382 – 384.lpp.
50 Kaudzītes M. Brāļu draudze Vidzemē, Rīga, 1877, 52.lpp
51 Turpat, 51.lpp.

52 Meyer D. Zinzendorf und die Herrnhuter Brudergemeine. Gottingen, 2000,s 103 -105.
53 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 84.lpp.
54 Kundziņš P. Brāļu draudzes saiešanas nami Latvijā, - Ilustrēts žurnāls, 1/1927, 8-10.lpp.
55 Veinbergs A. Brāļu draudze Rīgā/Brāļu draudzes vēstnesis, R.: Biedrība „Latvijas Ev. Brāļu Draudze”, 1930, Nr.5, 63-66.lpp.
56 Noteikumi par Latvijas evanģēliskām brāļu draudzēm/ A. Bļodnieks, G.Mīlbergs. – R.: Valdības Vēstnesis 232.n.,14.okt, 1933, 368.lpp.
Noteikumi par Latvijas evanģēliskām brāļu draudzēm atcelšanas likums/K.Ulmanis, V.Gulbis. – R.: Valdības Vēstnesis 232.n.,14.okt, 1933, 423.lpp.
57 Brāļu draudzes goda proekšniekam prof.Dr.Teodoram Grīnbergam/ Brāļu draudzes vēstnesis, - R.: Reliģiskā apvienība „Latvijas Ev.brāļu draudze”, 1940.
58Brahlu draudses Garigo leetu waditaja un Apveenibas valdes wehstijums, 1936.g. Vasasvētkos, R, 1936,1-4.lpp.
59 Brāļu draudzes vēstnesis: Valsts prezidenta apsveikuma raksts. – Nr.2/3, 1929, 40.lpp.
60 Bergmanis A. Brāļu draudze Latvijā pēc II pasaules kara/MLB Ziņotājs, 1996.gada marts, 2-5.lpp.
61 Cilnis J. Brāļu draudze Kurzemē: 100 gadu atceres izdevums, Portlandē, Oregonā, ASV, 1991.gadā, lpp.60.
62 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Otrais izdevums; Sējējs, 1963, 576.lpp.