Mums pieder pagātne - mums pieder nākotne

http://braludraudze.lndb.lv/lv/

Pa svētības ceļu

Detaļas

Advente – laiks pārdomām un gaismai. Laiks, kad gribas dzirdēt Dieva vārdu, vēl un vēlreiz ieklausīties Ziemassvētku dziesmās. Saruna par šo laiku, mums pašiem ar mācītāju, dr.hist. Gundaru Ceipi, kurš šobrīd kalpo Liepas metodistu draudzē.
***
- Jūs pazīst kā luterāņu mācītāju, tagad kalpojat Liepas metodistu draudzē.
- Man Apvienotā metodistu baznīca piedāvāja darbu, par ko esmu priecīgs. Tas ir jauns izaicinājums un brīnišķīgas iespējas un liecība, ka neatkarīgi no konfesionālas piederības visi esam vienādi mīļi Tēvam bērni, viena ģimene un savstarpēji māsas un brāļi.
- Cik dzirdams, luterāņu draudzēs mācītāju trūkstot.
- Šķiet, ka pilsētās netrūkst, bet laukos gan. Savukārt es jau ar gadiem esmu iesaistīts Latvijas Brāļu draudzes sadraudzībā. Tā ir latviskā garīgās atmodas kustība, svētības un spēka avots latviešiem un Latvijai. Šai kustībai līdzi nāk milzīga svētības potence. Šī ir vienkāršu (bet ne prastu) sirdsļaužu kustība, kurā nevar uztaisīt nekāda veida karjeru. Mēs esam pārliecībā, ka Svētais Gars pie cilvēkiem vienādi pilnvērtīgi darbojas – vai tas būtu gans vai pāvests, otršķirīgu cilvēku Dievam nav. Šis ir viens garīgiem iemesliem, kas ir izveidojis gana savdabīgas attiecības ar tagadējās luteriskās baznīcas vadību, bet par praktiskām izpausmēm varam aprunāties citreiz. Lai runājam par to, kas dvēseli ceļ.
- Par Brāļu draudzes kustību jeb hernhūtiešiem arī vidzemnieki tomēr zina maz. Kā pašam par tām radās interese?
Šī neziņa, un ar to saistītās svētību ārdošās konsekvences, ir tiešās padomju okupācijas sekas.
80.gadu vidū, nu jau raugoties caur laika pārbaudījumu, varu droši teikt, ka sastapu savu pestītāju – Jēzu Kristu. Vēlāk strādāju Kultūras fonda Avīzē un man vajadzēja sagatavot rakstu kopu par Latvijas Brāļu draudzi, redaktors Artūrs Snips, kura saknes ir Vecpiebalgā, pamudināja. Sāku pētīt avotus, un tur varēja ieraudzīt milzīgu Dieva žēlastību pret cilvēkiem, to, kā latvieši tiek pārveidoti no vergiem par brīviem un cēliem cilvēkiem. Caur šīm svētām zemnieku liecībām Svētais Gars atkal man pieskārās un radīja mani grūti aprakstāmu, bet fundamentālu pārliecību, kura balstās arī Bībeles atklāsmē, ka svētības ceļš uz dzīvību Latvijai un cilvēkiem tajā ir Brāļu draudzes sadraudzībā. Laika gaitā esam pārliecinājušies par Dieva svētības klātesamību Brāļu draudzes sadraudzībā.
-Baznīckungiem tā bieži nepatika.
Jā, latviešu Brāļu draudzes vēsture ir vajāšanu vēsture – gan savulaik vācu intereses reprezentējošā luteriskā baznīca, gan cariskā valdība to nemitīgi apkaroja. Tikai 20.gs. starpkaru laikā ar Latvijas luterisko baznīcu bija ļoti labas, praktiski ideālas attiecības. Par to rakstīts manā grāmatā “Latvijas Brāļu draudzes vēsture 1918. – 1940.”
Toreiz 18.gadsimtā Brāļu draudzes radās tukšā vietā, it kā no nekā, un tāpat atdzima mūsdienu Latvijā.
-Tomēr kā viss sākās?
18. gadsimta sākums bija traģisks laiks. Ziemeļu karš, mēris un bads bija  izkāvis divas trešdaļas vidzemnieku. Zemnieku izpratnē kristīgā ticība bija vāciešu ticība, vācu baznīca, un Kristus ir vācu Dievs — latviešiem ar Viņu un Viņam gar latviešiem bija tā kā maz daļas. Kristus bija svešinieks latviešu gara dzīvei. Viņu acīs viss vāciskais bija ļaunums. Un tad no Hernhūtes Saksijā atnāca misionāri, kuri iemācījās latviski , strādāja kopā ar zemniekiem un pateica, ka Dievs vienādi mīl visas tautas, ka Kristus nav tikai vāciešu, bet arī latviešu Dievs un Pestītājs. Šī vēsts aizgāja kā uguns sausā zālē. Viscaur cilvēki nožēloja savu nekrietno dzīvi, šķīstīja dvēseles. Un tā sākās viena no lielākajām garīgām atmodām Eiropā, (un līdz ar to pasaulē). Mainījās latviešu sapratne par vērtībām, lietām, domāšana. Šo procesus pavadīja milzīgas Svētā Gara spēka izpausmes.  
Kustībā nav vertikālās shēmas un tāpēc tā grūti izprotama. Vēsturiski tā radās kā Atmodas kustība , tas ir pēkšņi un negaidīti. Tā neiekļaujas pasaules loģikā. Arī pētot, ļoti daudz saskāros, ka Brāļu draudzes kustība juridiski ir ļoti grūti definējama.
Starpkaru laikā luteriskās baznīcas vadība, arī pazīstamie teologi Maldonis, Irbe, Kundziņš, Adamovičs, Beldavs u.c. atzina un godāja Brāļu draudzi. 1948.gadā Vilis Lācis kustību aizliedza. Tika sacirsta dzīvā tradīcija. Brāļu draudzei piederēja daudzi turīgi saimnieki, kuri izvedamo un likvidējamo sarakstos bija pirmie. Kustībai nebija varenu tempļu, vien koka nami, kuros tad varēja ierīkot kūtis vai dzīvojamās mājas, vai pat krogu kā Vecpiebalgā Cepļu saiešanas namā. Cilvēki ārkārtīgi migrēja no dzimtām vietām, vēsturiskā atmiņa tika izdzēsta. 
Doktora disertāciju uzrakstīju un aizstāvēju, lai pierādītu, ka Latvijas  Brāļu draudze nav kāda jokaina sekta. Manās rokās nonāca Brāļu draudzes arhīvs, kas 80.gadu vidū bija izglābts no makulatūras. Mācītājs Roberts Feldmanis pēdējā brīdī bija savācis kādas 20 mapes.
- Kāda mūsdienu Brāļu draudzes misijai, darbībai ir jēga?
Brāļu draudzes garīgais devums Latvijas vēsturē, arī valstiskuma idejas ģenēzē, nav novērtēts. Viņi bija vairāk kā gadsimtu pirms jaunlatviešiem.
Latvijas cerība ir Brāļu draudze kā garīga kustība, bet nekādā gadījumā kā struktūra vai projekts.  Brāļu draudzes misijai nav vēlēšanās izveidot vēl vienu baznīcu. Tā ir gaismas cilvēku pulcēšanās. Tai katrs var pievienoties. Dieva vārds mudina skatīties sendienās, kur redzams svētības ceļš, pa kuru Viņš garīgi aicina iet. Nav, protams, mērķis veidot kaut kādas vēsturiskās rekonstrukcijas, svarīgākais – lai cilvēki siltām sirdīm it visur Latvijā var sanākt kopā ap svētumu.
Kopā ar Cēsu un Valmieras muzeju, Vidzemes kultūras biedrību gatavojam konferenci par Brāļu draudzi, kas pavasarī notiks Cēsīs. Gatavoju izdošanai Matīsa Kaudzītes “Brāļu draudzes Vidzemē”, jāraksta daudzi komentāri, lai šodienas cilvēks saprastu. Jāatrod vienlaidus četras nedēļas, lai pabeigtu. Aizlūdziet, lai izdodas!
- Arī Liepa bijusi saistīta ar Brāļu draudzi.
-  Liepā 1842.gada rudenī tika nodibināta trešā latviešu Brāļu draudze, sievu vadītāja bija Anna Ceipe. Man meitu sauc Anna. Tā šķiet tāda mistiska sakarība. Liepa vēsturiski ir gaiša vieta Atmodas centrs līdzās Valmiermuižai, pat lielāka, aizsākums igauņu Bībeles tulkojumam. Un te parādās mans uzvārds. Ir arī Ceipu iezis, Ceipu mājas, tai līdzās Annas avots, Ceipu ala. Paldies Dievam, kas manu ceļu uz Liepu veda.
Man Vidzeme mīļa, te man ir ļoti labas sajūtas, te ir daudz svētu vietu. Metodistu baznīca atrodas pagasta augstākajā vietā. Liepa ir gaismas vieta Latvijas vēsturē, no kuras izplūduši zeltaini staru pulku pulki.
Svarīgi, ka Liepā ir kristiešu draudzes – metodistu, Pestīšanas armija. Kristietības nākotne ir vietējās draudzēs nevis, megadraudzēs un katedrālēs. Mēs ikdienā meklējam autoritātes ārpus sevis, gribas ticēt mesijām. Bet, tu pats esi tas mesija, tevī ir Dieva gars, tu esi īpašs cilvēks Dieva priekšā. Tikpat līdzvērtīgs kā kaut vai kādas valsts prezidents.  Latvieši hernhūtiešus kādreiz  sauca  par zemnieku aristokrātiju., kas nozīmē cilvēki ar stāju, pašvērtību citu ļaužu un Dieva priekšā.
- Savulaik, kalpojot Raunā, iedibinājāt vīru vakarus, kad bijāt mācītājs Straupē, tur notika pirmā Brāļu draudzes diena. Viss turpinās?
- Pie Raunas, Cimzā ir viens no mūsdienu Brāļu draudzes kustības centriem, otrs Smiltenē. Vīru saiešanas notiek arī citviet. Ja šī lieta pastāv, tātad to cilvēku dvēselei to vajag. Notiek arī sievu vakari, ir bērnu un jauniešu un skolotāju sadraudzība. Madonas novadā aiz Aiviekstes upes mums ir sava Vidzemes apustuļa Kristiāna Dāvida vārdā nosauktā skola, pie Gaiziņkalna kopiena. Sadraudzība ir plaša, arī ārzemēs uz visām debess pusēm. Mums viss notiek bez jebkāda mārketinga vai menedžmenta. Ticam Svētā Gara klātbūtnei un vadībai.
- Kristieši bieži pārmet, ka Ziemassvētkos, lūk, ir pilna baznīca, cilvēki nāk tikai izrādīties.
- Muļķīgi pārmest tiem, kuri atnākuši. Attieksme, protams, ir atkarīga no katra cilvēka. Vai tad nav jāpriecājas, ka Ziemassvētkos baznīca ir pilna, ka cilvēku sirdīs ielīst prieks. Nāk ģimenes ar bērniem. Mazajiem Ziemassvētki paliek īpašā atmiņā. No draudzes un mācītāja atkarīgs vai viņi atnāks vēl kādu svētdienu.
- Ziemassvētku gaidīšana ir laiks labdarībai. Katra organizācija cenšas to izmantot un dara dažādi, arī ar iežēlināšanu cenšoties izvilināt ziedojumu.
- Cilvēkam ir jābūt gatavam palīdzēt tuvākajam visu laiku. Sabiedrībai, kas pieradināta pie šoviem, arī ziedošana tiek tā pārvērsta. Draudzei cauru gadu jāgādā par trūkumcietējiem, noskumušajiem. Piemēram, 19.gadsimta vidū Brāļu draudze Jaunpiebalgā vāca kolektes badacietējiem Somijā. Citviet vāca palīdzību bada cietējiem Pievolgā. Palīdzēt otram – tas ir normāli un cilvēkam raksturīgi.
- Cilvēki meklē ne tikai materiālo bagātību, aizvien vairāk arī garīgo.
- Ja politiķi un priesteri ir vienoti, tad ir liels spēks. Vācijā prezidents ir mācītājs, kanclere ir mācītāja meita. Norvēģijā premjers bija mācītājs. Tās tādas zīmes, kas liek aizdomāties. Priesterībai ir nozīme, tā veido saikni ar neredzamo, pārlaicīgo. Diemžēl modernos politiķus praktiski interesē tikai materiālais aspekts, bet ne jau tas cilvēkiem ir svarīgākais. Valda uzskats – būs vairāk naudas, labāk dzīvosim. Nu naudas un mantu tiešām ir vairāk, bet vai tāpēc labāk dzīvojam. Vai labāka mašīna nozīmē labāku dzīvi? Pamatos kaut kas ir nepareizi. Ticu un ceru, ka nāks jauna izpratne, kurā garīgajam būs skaidra vieta, un nevis kā kaut kam amorfam, izplūdušam, bet konkrēti apliecinātam Pestītājam. Spēka avots ir tikai viens, kas stiprāks par nāvi, bailēm, par visu. Jābūt personīgām attiecībām ar Kristu. Un tas bija Brāļu draudzes spēks ziedu laikos, tur apvienojās priesterība un laicīgā valdība. Sacītāji un tētiņi bija latviešu sabiedrības laicīgās dzīves lēmēji (pirmie politiķi) un pārstāvēja draudzi (tautu) Dieva priekšā. Tas zināmā Latvijas vēsturē ir vienīgais precedents, kad šīs abas līnijas apvienojās – un kāds fantastisks spēks radās šai salikumā.
- Vai ir kādi Ziemassvētki, kas palikuši atmiņā?
- 1992.gadā Lodes – Apšu baznīca bija cilvēku pilna. Iegāju altārī, pagriezos uz cilvēkiem un sapratu, kā jūtas aktieris. To redzēju cilvēku acīs, totālu neizpratni par notiekošo,– kas būs, vai kāds brīnums. Daudzi tad baznīcā bija pirmoreiz. Nākamajos gados pieauga sapratne, kas ir dievkalpojums. Mācītāji Ziemassvētkos ir gana noskrējušies, tāpēc īpašā vēlēšanās ir būt kopā ar ģimeni. Manam mazajam Ādamam ir tikai 11 mēneši, viņam būs pirmie Ziemassvētki. Lai Dievs viņu svētī un visus mazus un lielus Dieva bērniņus!
Intervija publicēta laikrakstā Vidzemes novadiem  "Druva", piektdien, 2012.gada 7.decembrī, 5.lpp.
?Intervēja Sarmīte Feldmane

   
© Brāļu draudzes misija