Mums pieder pagātne - mums pieder nākotne

http://braludraudze.lndb.lv/lv/

Brāļu draudzes vēsture

Detaļas

 Magdalēna Elizabete fon Hallarte  (1683.04.07.-1750.18.01.) 

 Dr.hist. Gundars Ceipe

Brāļu draudzes vieta latviešu vēsturē un mūsdienās. Tradīcija.

      Latvijas Brāļu draudzes vēsture Latvijas historiogrāfijā un līdz ar to tautas vēsturiskajā pašizpratnē ieņem īpatnēju un nepelnīti savrupu vietu. Brāļu draudzes nozīmi Latvijas vēsturē protams nav iespējams neievērot. Hernhūtiešu kustību apskata  vairākas zinātniski augstvērtīgas monogrāfijas1 Tomēr proporcionāli salīdzinot ar Brāļu draudzes vēsturisko laikietilpību Latvijā, turpat 300 gadu garumā, publikāciju un zinātniskās publicistikas apjoms ir nepietiekams, lai veidotos bāze historiogrāfiskam un kultūrvēsturiskam vispārinājumam par Brāļu draudzes nozīmi un devumu Latvijas vēsturē.
      Līdzšinējo monogrāfiju galvenais uzdevums primāri ir bijis aprakstīt pašu Brāļu draudzes kustību, nevis to apskatīt un analizēt kontekstā ar Latvijas valstiskuma, latviešu inteliģences un nacionālās mentalitātes veidošanās procesiem.
      Šī raksta mērķis ir censties atspoguļot kustību jaunās dimensijās un piedāvāt jaunus skatu punktus, Latvijas Brāļu draudzi ievest jaunā vēsturiskā izvērtējuma laukā. Būtiski ir saskatīt Brāļu draudzes nozīmi tautas dzīvesziņas konceptuālo pamatshēmu, jeb paradigmu, nomaiņā  un tās ietekmi jaunu paradigmu veidošanā. Publikācijas apjomi nepieļauj šādam pētījumu mērķim svarīgo detalizēto iedzīļināšanos dažādās hernhūtiešu kustības jomās un izpausmēs un to plašā teoloģiskā un kultūrvēsturiskā  analīzē. Raksta galvenais uzdevums ir ieskicēt un  veidot principiāli jaunu, vai drīzāk, svaigu skatu punktu uz hernhūtiešu kustību, paturot vērā tās kontekstu ar Latvijas valstiskuma, latviešu inteliģences un nacionālās mentalitātes veidošanos. Šādas atskaites koordinātu sistēmas ir vērts paturēt vērā arī kontekstā ar, laiku pa laikam, latviešu sabiedrībā uzbangojošiem aktuāliem nacionālās identitātes meklējumiem. 
       Lai jaunā kvalitātē saredzētu Brāļu draudzes kustību un tās devumu ir  svarīgi izveidot nesaskaldītu Brāļu draudzes veidoto vēsturisko un garīgo laika telpu.

PROBLEMĀTIKA
      Mūsdienu „vidējais” latvietis par Brāļu draudzes nezin neko, vai labākajā gadījumā, gaužām maz. Kāpēc Brāļu draudzes vēsture varētu teikt „nedarbojas” kopējā Latvijas vēstures historiogrāfijas ēkā? Kāpēc tai nav sev pienācīgas vietas,  varētu pat teikt, ka tā nes neformālu otršķirīgas vērtības tēlu.
      Ir virkne objektīvu un subjektīvu iemeslu, kas Latvijas atmodas celmlaužus un pirmo nacionālo organizāciju izstumj latviešu vēsturiskās pašizpratnes perifērijā. Neizvēršot argumentāciju, minēšu Latvijas historiogrāfiju ietekmējošus spēkus, kas veicinājuši arī Brāļu draudzes vēsturiskās nozīmes neievērošanu, atļaušos pat  apgalvot – degradāciju;
1) un ļoti būtiskais iemesls — Latvijas vēstures historiogrāfiskos pamatus veidoja baltvācieši un noteica tās vēsturiskās telpas izpletumu un akcentus –  latvieši līdz pat šim nodarbojas ar interpretāciju vācu dotajās matricās un vēstures lielumu struktūrās,
2) Merķeļa „700 verdzības gadu” mīta fenomens, kas maģiski bloķē un paralizē dzīvas Latvijas vēstures izpratni līdz pat 19.gs otrai pusei,
3)  ilgstošā bāltvācu, krievu un padomju vēstures skolu dominante, kuras nebija ieinteresētas izteikti nacionālas un nacionāli reliģiskas kustības nozīmes aktualizācijā, bet tieši pretēji, tās lomas noniecināšanā
4) ļoti īsie latviešu tautas nacionālās neatkarības posmi, (manuprāt visbūtiskākais iemesls)
5)  ilgstošā un spēcīgā marksisma ideju ietekme 19. un 20.gadsimtā.

      Domāju, ka augšminētajiem iemesliem varētu pievienot arī to, ka Latvijas Brāļu draudzes vēsture aptver lielu laikaposmu un milzīgu un daudzpusīgu notikumu klāstu. Tieši milzīgais vēsturiskais apjoms tiecas Brāļu draudzes vēsturi fragmentēt un  apgrūtina hernhūtiešu kustībā saskatīt vienotu vēsturisku veselumu. Bet tikai no šādām pozīcijām iespējams pilnvērtīgi izvērtēt tās devumu un nozīmi Latvijas vēsturē.
      Vēl jāatgādina, ka sākoties Latvijas Brāļu draudzes kustībai, tās pirmās un otrās atmodas gadi noritēja, kad tagadējās Latvijas teritorija ietilpa dažādās valstīs un teritoriāli adninistratīvās vienībās, starp kurām to pamatiedzīvotāju, latviešu savstarpējie kontakti gandrīz nepastāvēja. Tagadējā Latgale, jeb poļu Vidzeme, jeb Inflantija līdz 1772 gada pievienošanas Krievijas impērijai bija katoliskās Polijas – Lietuvas valsts province. Līdz 1795. gadam pastāvēja samērā neatkarīgā Kurzemes – Zemgales hercogiste ar galvaspilsētu Jelgavā. Mūs interesējošajā periodā 18.gs., pēc Ziemeļu kara Vidzeme ar galvaspilsētu Rīgu, bija Krievijas impērijas Vidzemes guberņa (Lifļandskaja guberņija). Latgalē poļu rekatolizācija bija veikta pilnībā un tur nebija protestantisko draudžu. Vidzeme un Kurzeme bija luteriskas zemes. Tomēr šo novadu garīgās dzīves un baznīcas vēsturi ir  apgrūtinoši uzlūkot kā vienotu veselumu. Tās ir divas atsevišķas baznīcas, katra ar saviem baznīcas likumiem, konsistorijām, superintendentiem, dziesmu grāmatām, tradīcijām, teoloģiskām tendencēm. Kopš 1562. gada katra baznīca dzīvoja savu autonomu dzīvi, līdz  pēc 360 gadu posma, 1922. gadā tās galīgi apvienojās vienā - Latvijas evaņģeliski luteriskajā baznīcā. Gan runājot par Brāļu draudzi, gan apskatot citus šī laikmeta vēstures aspektus šo vienkāršo patiesību ir jāpatur vērā.  Lietojot vārdus latvieši un Latvija šajā rakstā  primāri tas nozīmē Vidzemi un vidzemes latviešus.    
      
      ***
                                                                                  
      Lai labāk izprastu Brāļu draudzes būtību un hernhūtiešu kustību Latvijā, ir jāatkāpjas vēsturē un jāapskata šīs neparastās kustības saknes. Ir svarīgi uztvert kustības vēsturisko pieredzi un teoloģisko izpratni, lai saprastu kas tas ir, ko Hernhūtes brāļi atnesa, izprast šīs kustības motivāciju. Jo bez šaubām, Brāļu draudzes vēsturiskā tradīcija un pieredze tieši atspoguļojās un veidoja  Brāļu draudzes darbību Vidzemē, un pieņemot hernhūtiešu ideālus, tā, attiecīgi, pastarpināti noteica un veidoja arī latviešu Brāļu draudzi un savā veidā arī latvisko kristietības izpratni2. Manuprāt, šī senās Brāļu draudzes tradīcijas klātesamība un ietekme ir daudz lielāka kā līdz šim ir pieņemts domāt. Tādēļ ieskicēsim tradīcijas fonu, kas ir veidojusi pašu Brāļu draudzes kustību.
     
1457 - UNITAS FRATRUM

      Visbiežāk Brāļu draudzes pimsākumus attiecina uz 15.gadsimta notikumiem  Bohēmijā. Tomēr samērā populāra ir arī tās garīgas pēctecības saistīšana ar pirmkristiešu apustuļu laikmetu, valdensiešu kustību un tikai tad ar lielo Bohēmijas reformatoru Prāgas universitātes profesoru, priesteri Janu Husu (Jan Hus, ap1369 – 1415)3. Viņa teoloģiskās Sola Scriptura pamatnostādnes pamatos atkārto gadsimtu vēlāk darbojošais Mārtiņš Luters, kura darbību saskņā ar leģendu Huss pravietoja īsi pirms savas martīra nāves, ko kā ķecerim viņam piesprieda Konstances koncils. Atšķirībā no Lutera Husa gadījumā koncila lēmumu īstenoja dzīvē un 1415. gada 6.jūlijā viņš dzīvs tika sadedzināts. No Husa sārta aizdegās visa Eiropa4. Līdztekus reliģiskai kustībai, ko veidoja kaliktieši, utrakvisti un taborīti, Husa darbība izraisija arī čehu tautas nacionālo kustību un t.s.husītu karu, ar mērķi atbrīvoties no vācu feodālās virskundzības. Politiski un teoloģiski piesātinātā laikmeta peripetijas dažādu virzienus pārstāvošos „Bohēmijas brāļus”, bet galvenokārt taborītus un no rietumiem nākušos valdensiešus noveda pie neatkarīgas, evaņģeliskas baznīcas dibināšanas.
      Senā Brāļu draudze tika dibināta 1457. gada 1.martā Bohēmijas austrumu daļā, nelielajā Kunvaldes (Kunwald) ciematā5. Jau 26.martā tika ievēlēti garīgās dzīves vadītāji, un vēlāk tika ieviests bīskapa amats. Jauno reliģisko organizāciju vispirms nosauca „Frates Legis Christi” (lat. Kristus likuma brāļi), vēlāk pārdēvējot par „Unitas Fratrum” - apvienotā brālība, čehiski Jedotna bratrska6. Runājot par  Brāļu draudzi lieto arī Bohēmijas brāļu vai morāviešu (Moravians) apzīmējumus.  Visā savas darbības garumā tā tika Romas katoļu baznīcas nežēlīgi un asiņaini vajāta. Pastāvot arī politiskiem aspektiem, tomēr galvenais vajāšanu iemesls bija kristietības evaņģeliskā izpratne. Brāļu draudzes dzīves centrā bija visiem dāvātais  Dieva vārds dzimtajā valodā. Brāļu draudzes teoloģiskais centrs bija Kristus kalna sprediķis, kas ietekmēja tās tradīciju, dievbijības izpausmi tuvākmīlestībā un gatavību upurēties dēļ ticības. Nepieciešamība lasīt Bībeli noteica Brāļu draudzes augsto izglītības līmeni, kas veidoja mājmācības tradīciju. Mācību procesā liela nozīme bija sievietēm, kas bez šaubām izcēla sievietes lomu viduslaiku sabiedrībā. Nemitīgo vajāšanu apstākļi neļāva būvēt lielas baznīcas, tādēļ brāļi un māsas dievkalpojumiem pulcējās nelielās kapellās, kas pēc būtības ļoti atgādina Vidzemes saiešanu namus. Kā redzam, senās Brāļu draudzes pieredzē ir daudz paralelisma ar Vidzemes Brāļu draudzi – vajāšanas, augstais izglītības līmenis un sievietes prestižais stāvoklis sabiedrībā.
       1620.gadā līdzās Prāgai pie Baltā kalna čehu „Unitas Fratrum” militārie spēki  tika sakauti. Tam sekoja asiņaina izrēķināšanās un tikpat asiņaina ilgstoša kontrreformācija7. Pēdējais Bohēmijas un Morāvijas Brāļu draudzes bīskaps bija Jans Komenskis, jeb latīniski - Johans Amos Komenius (Johann Amos Comenius, 1592- 1670), kurš, kā daudzi citi, vajāšanu dēļ 1628. gadā bija spiests doties trimdā. Tas savukārt nozīmēja senās Brāļu draudzes beigas Čehijā. Neraugoties uz Komeniusa ārkārtīgi spožo un neordināro domātāja un teologa ģēniju, vēsturē viņa vārds pirmām kārtām tiek godāts saistībā ar pedagoģiju, jo, bez šaubām, viņš ir mums tik labi pazīstamās Eiropas modernās pedogoģiskās izglītības sistēmas pamatlicējs8.
     
1722 - HERNHŪTE
      
      Par spīti gadu desmitiem ilgstošajām totālās rekatolizācijas politikas represijām, tomēr tautā atmiņas par seno Brāļu draudzi un dzīvas evaņģeliskās kristīetības idejas saglabājās. Tas gan varēja notikt tikai visaugstākās slepenības apstākļos. 1722. gadā neliela grupa brāļu un māsu no katoliskajām Morāvijas un Bohēmiju devās meklāt ticības dzīves brīvību uz kaimiņos esošo vācu zemi Saksiju (Saksen). Kristiana Dāvida (Christian David 1690 - 1751) vadītā grupa, slepeni pārejot kalnus,  nonāca Oberlauzicā, reihsgrāfa Ludviga Nikolaja fon Cincendorfa (Ludwig Nicolaus Graf von Zinzendorf 1700 – 1760) īpašumos, kurš pašam klāt neesot, žēlīgi deva atļauju bēgļiem celt apmetnes vietu līdzās Hūtberga kalnam. 1722. gada 17. jūnijā Kristians Dāvids cirta pirmo koku jaunbūvējamai apmetnei, ko nosauca par Hernhūti (Herrnhut – Tā Kunga pasargājums). Tā iesākās Atjaunotās jeb Hernhūtes Brāļu draudzes vēsture9.Tās dibinātājs ir Kristians Dāvids, bet kopš 1727. gada tās vadītājs ir grāfs Cincendorfs. Īsā laikā Hernhūtē sanāca vairāki simti dažādu, visbiežāk vajātu, evaņģelisku skolu un konfesiju pārstāvji. Tas izraisīja pirmajos gados lielas jukas un savstarpējus strīdus par Hernhūtes kristiešu kopienā, arī strīdos par tās  konfesionālo piederību (Cincendorfs un Dāvids visu mūžu palika luterāņi). 1727.gada 13. augustā, draudzes dievkalpojumā, baudot svēto vakarēdienu, līdzās Hernhūtei esošajā Bertelsdorfas luterāņu baznīcā, brāļi un māsas piedzīvoja pārdabisku Dieva pieskārienu un vienprātības gara nākšanu pār draudzi un Hernhūtes pilsētiņu. Šis reliģiskais piedzīvojums saliedēja un kardināli pārvērta kopienas dzīvi. Tas drīz nesa varenus augļus hernhūtiešiem kļūstot par protestiskās baznīcas misijas pionieriem. Teoloģiski Brāļu draudzes statūtos šis piedzīvojums fiksējās kā atziņa, ka Dieva atklāsme ir augstāka par jebkādām cilvēku prāta veidotām(arī teoloģiskām) konstrukcijām. Galvenā ideja ir, ka konfesiju robežas nevar būt šķērslis Dieva mīļotu bērnu sadraudzībai. Tomēr vienlaikus ikviens tiek aicināts palikt savā baznīcā, kas ir drošākais ceļa rādītājs mājup Dieva valstībā10. 
      Piētisma ietekmes vektorus redzam apskatot vidi, kas veidoja neparasto Cincendorfa personību. Jaunais grāfs ātri palikdams bez vecākiem dzīvoja pie savas vecmāmiņas Henriete Katharina von Gersdorf, dziļas kristīgas pārliecības sievietes. Viņa bija piētisma pioniera Filipa Jakoba Spenera (Philipp Jacob Spener, 1635 - 1705) cienītāja. Neilgi pirms savas nāves Špēners bērnu ir svētījis. No desmit gadu vecuma, sešus gadus, grāfs mācījās Augusta Hermaņa Frankes (August Hermann Franke, 1663 – 1727) vadībā piētisma centrā Hallē (Halle), zēnu skolā –Padagogium. Tomēr pašu Hernhūtes Brāļu draudzes darbību pirmsākumos, manuprāt,  vairāk ir ietekmējusi senās Unitas Fratrum garīgā pieredze un tradīcija. 18. gadsimtā modernās piētisma idejas veidoja garīgi auglīgu un labvēlīgu darbības fonu. Cincendorfa un Halles attiecības distancējās drīz pēc Frankes nāves, kad Halles teologi galveno teoloģisko un praktiskās kristietības fokusu vērsa uz „grēksūdzes cīņu” un atgriešanās piedzīvojuma nozīmīgumu.   
      Hernhūtes laju kristietība, bija mazāk ieinteresēta teoloģijas zinātnes jautājumos, vairāk praktiskā Kristus norādījumu īstenošanā un sirsnīgā tuvākmīlestības sadraudzībā. Vienlaikus Brāļu draudzes „skaidrās sirds” teoloģiskā tradīcija veidoja dziļu, inteliģentu tolerances telpu cilvēku savstarpējās attiecībās un arī  attieksmē arī uz visu Dieva radību, sabiedrību, dabu.  Šādas dievbijības tradīcijas  iezīmes mēs atradīsim arī Latvijas hernhūtiešu kustībā. Lielais Hernhūtes Brāļu draudzes kalpošanas motīvs bija visus atšķirtos Dieva bērnus sapulcēt Kristus krusta mīlestības un savstarpējas sadraudzības gaismā. Pēc iespējas uzmanīgi un pazemīgi dvēseles vest pie Pestītāja Jēzus Kristus, lai ikviens pats var piedzīvot Dieva žēlastību, kas plūst no Kristus krusta11.

VIDZEME PIRMS BRĀĻU DRAUDZES
      18. gadsimta sākuma Ziemeļu karš un tā sekas neapšaubāmi jāpieskaita starp  pašiem postošākajiem  un drūmākajiem laikiem, ko savā vēsturē piedzīvojusi Latvijas zeme un tās iedzīvotāji. Ja arī zviedru laiku pašā noslēgumā varēja samanīt likumdošanas tendences latviešu dzimtbūšanas stāvokļa atvieglināšanās virzienā un tautas izglītības attīstības virzienā, tad tomēr šīs reformas nepaspēja realizēties dzīvē. Katrā ziņā „labie zviedru laiki” ir kārtējais mitoloģiskais lielums Latvijas vēsturē12. Reformu iedīgļus visā pilnībā iznīcnāja Ziemeļu karš (1700 -1721) un tā sekas ar Krievijas cara Pētera I īstenoto zemes un tautas izpostīšanas taktiku kam sekoja pēdējā lielā mēra epidēmija Vidzemē.  Karš, slimības un bads izkāva turpat divas trešdaļas tautas. Bez šaubām, visvairāk cieta zemnieki, bet arī muižniecības rindas bija kļuvušas krietni retākas. Smagi cieta luteriskā baznīca, 30 baznīcas bija pilnībā iznīcinātas un pārējās gandrīz visas smagi cietušas13. Vēl ap 1740. gadu trešā daļa baznīcu nebija pienācīgi atjaunotas. Luteriskā baznīca zaudēja aptuveni 80%  mācītāju, daudzas draudzes stāvēja vakantas vairāk kā 10 gadus14. Šādā situācijā, zinot  Vidzemes draudžu plašās teritorijas, kara izpostīto zemes infrastruktūru un mācītāju trūkumu, protams, par nekādu pastorālo darbu nevaram pat domāt. Tūkstošiem mājas ir nodedzinātas, saimniecības izpostītas, zemnieki gadiem mitinās zemnīcās. Uz dzīvi palikušo latviešu pleciem gulstas zemes saimniecības atjaunošana.
      Latviešu stāvoklis ir nožēlojams. Jau ilgi pēc kara un mēra gadiem, 1736.gadā, Vidzemē tikai piecās skolās skolnieku skaits pārsniedza 20 bērnus. Valda analfabētisms. Par nekādu zemnieku izglītotību šajā laikā runāt nevaram. Juridiski un praktiski latvieši ir dzimtcilvēki, jeb vergi (šādu terminu atticībā uz latviešiem mēdza lietot muižniecība) piesaistīti vācu muižnieku īpašumam, muižas manta.Viņus drīkst pirkt un pārdot, mainīt, nospēlēt kārtīs. Juridiski un praktiski valda verdzība. Latvieši, kā individuālas personības maz kādu interesēja, bet viņu pievienotā vērtība - tikai darbaspēks, apkalpojošā tauta. Latvieša karjeras augstākai punts – muižas kučiera buka.
      Diemžēl vergā veidojas verga dvēsele. Latviešus tolaik raksturo zema tikumība – dzeršana, zagšana, izlaidība. Reliģiskos priekšstatus un praksi veido senlatviešu reliģijas sajaukums ar katoļu svēto kulta elementiem plus luteriskais baznīciskums, kuru apmeklēt un rituālus ievērot stingri noteica likumi. Tas kopā veidoja pagānisku pasaulskatījumu - māņticības piesātinātu, reliģisku  sinkretismu15.
       Neraugoties uz kristīgās baznīcas vairāk kā 500 gadu ilgo klātbūtni, zemes pamatiedzīvotāji joprojām respetēja un upurēja neskaitāmām senču dievībām. Savukārt kristīgā ticība latviešu acīs bija specifiski vāciešu ticība. Attiecīgi, baznīca  ir vācu baznīca, un Kristus ir primāri vāciešu Dievs. Latviešiem ar Viņu, un Viņam gar latviešiem, ir maz daļas. Kristus palika svešinieks latviešu gara dzīvei. Gadusimtos izveidotās un nostiprinātās latviešiem netaisnās sociāli politiskās iekārtas dēļ, kalpu tautas acīs, viss vāciskais un ar vācisko saistītais bija viennozīmīgs ļaunums. Vidzemē bija ļoti skaidri (pat ideāli) definēta divkopienu sabiedrība. Vienojošais elements divām, līdzās dzīvojošām, kungu un kalpu tautām bija vien kopīgs laiks, telpa, savstarpēja nepatika un naids.

1729 -1739 ATMODAS GATAVOŠANA
      Kā Brāļu draudzes veicinošu faktoru noteikti varam uzlūkot tam laikam moderno piētisma ideju ienākšanu Vidzemē. Krievijas impērija valdība slēdza zviedru karaļa Gustava II Ādolfa dibināto Tērbatas universitāti ar tās mācītāju kalvi, ortodoksālo luterismu pārstāvošo, teoloģijas fakultāti,. 18 gadsimta pirmajā pusē 2/3 trešdaļas Vidzemes mācītāju bija ārzemnieki, kas nāca no Vācijas austrumu zemēm, pārsvarā piētiski virzītām teoloģijas fakultātēm. Pati par sevi piētisma teoloģijas ienākšana gandrīz nekādi nemainija latviešu stāvokli. Tomēr veidojās ideoloģijas placdarms, kas ļāva ienākt Brāļu draudzei. Piētisma teoloģiskā ievirze uzsvēra cilvēka  personīgas atiecības ar Dievu, akcentēja kristieša individuālu garīgo praksi un garīgi atmodināta persona bija kā kristietības ideāls. Tāpat piētisms mudināja uz filantropiju un aktīvu misijas darbību 16.
      Vidzemes muižniecības vidū jāizceļ divas krietnas un apgarotas personības bez kuru pašaizliedzīgas darbības nebūtu iespējama Brāļu draudzes nostiprināšanās Latvijā. Ungurmuižas īpašnieks, Vidzemes bruņniecības landrāts, luteriskās baznīcas laju vadītājs, Somijas ģenerālgubernators Baltazars fon Kampenhauzens (Balthazar von Campenhausen,1689 -1758). Un galvenā, „atslēgas” persona visai Brāļu draudzes darbībai Vidzemē un Igaunijā, Valmiermuižas īpašniece, ģenerāliene Magdalēna Elizabete fon Hallarte (Magdalene Elisabeth von Hallart, 1683 – 1750).  Kampenhauzena un Hallartes īpašumi Valmieras un Straupes draudzēs kļuva par pirmajiem hernhūtiešu atbalsta punktiem Baltijā.
      Hallartes aicināti, 1729. gada rudenī Vidzemē, Rīgā ieradās, Kristus evaņģelijam  dedzīgi, Hernhūtes Brāļu draudzes sūtņi. Tie bija trīs amatnieki, Hernhūtes dibinātāja Kristiāna Dāvida (Christian David, 1690 – 1751) vadībā. 1730. gada sākumā brāļi nonācā Valmiermuižā, lai, kā paši teicās „izlūkotu” kādu uzdevumu  Dievs šeit ir sagatavojis. Iepazīstoties ar vietējiem apstākļiem viņi ziņoja draudzei uz Hernhūti, ka Dievs pie latviešiem ir sagatavojis plašu pļaujas lauku. Brāļu draudzē tiek nolemts, ka jāmeklē ceļš kā  latviešus pievest pie Dieva Dēla - Pestītāja Jēzus Kristus17. 
      Hallarte jau kopš divdemito gadu vidus ir pazīstama ar grāfu Cincendorfu un viņa sievu Erdmūti Doroteju. Viņi iepazinās un draudzīgas attiecības izveidoja uzturoties Drēzdenes galmā, kopš tā laika arī sarakstījās. Kādā 1735. gada vēstulē Hallarte, mudinot grāfu drīzāk rīkoties, pārsteidzoši, kā praviete runā par Vidzemē drīz gaidāmo garīgo satricinājumu. 18 Pamatojoties ģenerālienes Hallartes uzstājīgiem aicinājumiem un uz savu „izlūku” ziņojumiem Brāļu draudzes 1736. gadā Marienbornas sinode nolemj uz Vidzemi sūtīt tautas skolotājus.19 Šajā pašā gadā Baltiju no 8. septembra līdz 8. oktobrim ar triumfāliem panākumiem pirmo reizi apmeklē pats grāfs Cincendorfs. (Otrajā apmeklējumā, kad Brāļu draudze Krievijas impērijā jau bija aizliegta, Cincendorfs tika arestēts un 1744.gadu sagaidīja ieslodzīts Rīgas citadelē). Viņš Vidzemes luterāņu ģenerālsuperintendenta Fišera aicināts vairākkārt sprediķoja zemes centrālajā dievnamā – Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Tallinā viņam piedāvāja pat Igaunijas baznīcas  superintendenta amatu.
      1736. gadā Cincendorfam klātesot, apspriedē pie ģenerālienes Hallartes, Valmiermuižā tika izstrādāts plāns hernhūtiešu tālākai darbībai, lai evaņģelija vēsts aizsniegtu latviešu zemnieku dvēseles. Darbības stratēģijā centrālā vieta tika ierādīta izglītības jautājumiem. Sanākušie nolēma dibināt speciālu latviešu skolotāju semināru, kur sagatavotu kvalificētus skolotājus, kas, līdztekus citām kvalifikācijām, spētu”sludināt Jēzu Kristu ar siltu sirdi”.20
      Jau 1737. gadā Vidzemē sāka ierasties no Hernhūtes sūtītie gan skolu darbinieki, gan amatnieki, starp tiem arī diezgan daudz čehu tautības pārstāvju no Morāvijas un Bohēmijas.21  (Starptautiskā valoda tolaik bija vācu). Lai izprastu pasaules atstumto Dieva bērnu raksturu un spētu atvērt latviešu sirdis Dieva žēlastības iegūšanai Jēzū Kristū Hernhūtes brāļu pirmais stratēgiskais uzdevums bija mācīties latviešu valodu. To viņi darīja strādājot kopā ar zemniekiem. Hernhūtes brāļi, kaut „vācvalodīgi”, tomēr bija  vienkārši darba cilvēki, amatnieki, līdz ar to latviešiem psiholoģiski tuvāki, pieņemamāki. Kopā ar latviešiem viņi devās muižas darbos, mācījās valodu un lūdza Dievu atvērt ceļu pie latviešu dvēselēm.  Kaut iesākumā zemnieki viņus uzņēma neticīgi un izturējās nicīgi ( kā jau pret vācisko), tomēr brāļi pazemīgi pacieta nievas un pie izdevības stāstīja par Pestītāja krusta ciešanām un mīlestību uz visiem pasaules  cilvēkiem.
      1738. gadā Hallarte iepirka zemi, Gaujas labajā krastā, tagadējā Valmieras pilsētas teritorijā, kādu puskilometru lejup pa Gauju no Sīmaņa baznīcas. Ģenerāliene dāsni sponsorēja Brāļu draudzes centra - diakonāta un latviešu skolotāju semināra ēku kompleksa celtniecību. Brāļu draudzes centrs tiek nosaukts un tautas valodā ieietās kā Jērakalns (vāciski Lammberg). Krietnā vidzemniece nodrošina arī inventāra iegādi un apmaksā arī citus mācību izdevumus (grāmatas, pārtika u.tml.) 1738. gada 23. augustā skolotāju seminārs tiek iesvētīts un sāk darbību. Pirmais latviešu skolotāju seminārs metodoloģiski balstās modernajos Komeniusa pedagoģijas un izglītības principos. (Stundu sarakstā ir pat fizkultūra!) Līdztekus semināra darbībai Valmierā sāka noturēt atsevišķas Brāļu draudzes saiešanas. 1739. gada 8.janvārī organizēja pirmo saiešanu specifiski latviešu cilvēkiem. Prmajā reizē atnāca astoņi latvieši. Bet ar katru nākamo nedēļu latviešu saiešanas apmeklētāju skaits arvien pieaug, nācēji ir jau arī no citām draudzēm. Ap Lieldienām tiek lemts latviešu saiešanu sadalīt pa dzimumiem, atsevišķi vīriem un sievām.

1739 - ATMODA
      Desmit gadus pēc pirmo Hernhūtes sūtņu atnākšanas un pacietīga darba Tā Kunga druvā nāk arī pļaujas svētība un latviešu dvēseles iepazīst Dieva Dēla mīlestību. 1739. gadā Valmierā sākās varena atmoda, kas īsā laikā izmainīja ievērojamas tautas daļas pasausapratni un dzīves jēgu. Manā vērtējumā šajā notikumā  atrodās pagrieziena un atslēgas punkts visai turpmākajai Latvijas vēsturei, tā teikt „nācijas ieņemšana”.  Tā kā šie notikumi ir pietiekami bagatīgi dokumentēti, tad tos varam diezgan precīzi izsekot.
       Atmodas degpunkts ir 1739. gada Vasarassvētku saiešana Jērkalnā zem klajas debess. Bet atmodai bija divi dzirksteles punkti - Jērakalna skolotāju seminārs un Valmiermuižas zemnieki. Par latviešu saiešanu Jērakalnā lasām šādas aculiecinieku liecības. „Šā gada Vasarasvētki bija īpašas žēlastības dienas, un daudzi atmodinātie skaitīja no šā laika savas patiesās apžēlošanas brīdi. Telpas istabā pietrūka un mūsu brāļiem vajadzēja sludināt zem klajas debess /.../ pārvēršot pagalmu par baznīcu”. „...Pestītājs iepriecinās jūsu sirdis par mūsu mīļajiem latviešiem. Uguns ir nokritusi no debesīm un sirdis deg, kad tām sludina par krustu. Tā ir liela atmoda.” Tā liecina mācītājs Zīlmanis (Sielmann) paužot kopējo šī  īpašā un sekojošo notikumu aprakstu galveno domu un noskaņu22. Īsā brīdī viss Valmieras novads ir „apgriezts apkārt un pārvērsts”. Citās notikumu laikabiedru liecībās lasām, ka, jo daudzas dvēseles tiek modinātas un  ”visa zeme” raud par saviem grēkiem, cilvēki cits citam lūdz piedošanu, atdod nozagtās mantas, mitējās dzeršana un izlaidība, apmeklētāju trūkuma dēļ slēdz krogus. Tiesas paliek bez darba, pat jāslēdz cietumus, jo tie stāv tukši23.
      Arī bērnu vidū sākās atmoda. Tie pulcējās mājās, mežos, ganībās, bieži  spontāni, paši lūdza Dievu, dziedāja brāļu dziesmas.  Bieži no bērniem atmodas gars skāra arī viņu vecākus un pieaugušos. Šo procesu ilustrē vēstures liecība par Mūrmuižas vagara meita. Pusaugu meitene esot bieži kritusi ceļos un lūgusi Dievu,  pārējo laiku daudz dziedājusi vai runājusi par Pestītāju. Tad viņas tēvs par šādām fanātisma izpausmēm apskaitās piedraudot, ja nepārstās Dievu lūgt, dabūs kārtīgu  pērienu. Uz to meita savam tēvam  atbildēja, „Mīļais tēvs, mana miesa ir jūsu varā, to varat sakapāt, bet mana sirds pieder kungam Jēzum, to viņš ir atpircis ar asinīm, un tur jums nav ko prasīt.”24
      Šajā gadījums labi ilustrē arī kopējo atmodināto latviešu garīgās attieksmes maiņu pret pasaulīgo varu kā tādu. Dažāda veida, bieži nepamatoti, miesas sodi, bija ikdienā izplatīts un neatņemams laicīgās varas izpausmes veids. Jaunā attieksme pret miesas sodiem bija, ka miesa pieder pasaulei un tā to var sist, bet dvēsele pasaulei nepieder un tai pasaule neko nevar padarīt. Turklāt tur ir arī sava svētība, jo šāds netaisnu ciešanu liktenis piemeklēja arī lielo Sāpju vīru, kā tolaik mēdza saukt Jēzu Kristu. 
      Ārkārtīgi nozīmīga un gudra ir turpmākā hernhūtiešu darbība. Līdz ar  varenajiem atmodas notikumiem, paralēli hernhūtieši iesāka pastorālo darbību. Individuālās dvēseļu kopšanas caurrunās latvieši esot izsāpējuši savas mūža sāpes un izraudājuši savus grēkus. Ar miesas prātu tie nav sapratuši, kas tos visu mūžu nospiedis, un nu, tas atklājās dažādu grēku veidā. Izplatīta un pašsaprotama tolaik bija meižas apzagšana. Tad brāļi latviešus mudināja nožēlot un iet pie kungiem un lūgt piedošanu. Tā latvieši arī darīja, bieži atpakaļ atdodami pirms daudziem gadiem zagtas mantas. Tas, savukārt, deva spēcīgu liecību par Svētā Gara darbību un mainīja ne viena vien muižnieka nostāju.25
      Šis bija latviešu grēkatziņas un grēknožēlas laiks. Laikabiedri liecina, ka visā zemē pļavās, laukos, uz ceļiem cilvēki raudāja un vaimanāja par saviem grēkiem, „par žēlastības laiku, kas pavadīts grēkos bez Jēzus”26. Mācītājs Brīninks (Bruiningk) to apraksta šādi, „Ļaužu sirdis bija aizkustinātas, tie žēlojās par savu grēku postu ar visšausmīgākajiem izvirdumiem, atrada sevi par vainīgiem nelietīgā sakramenta lietošanā, Dieva vārdu nicināšanā un Dieva lūgšanā bez sirds. Atzinās, ka nepazīstot Pestītāju, ka neesot ne ticības, ne mīlestības uz Viņu. Vienlaikus izpaudās neaprakstāma tiekšanās uz dievavārdiem, un tiko kaut kas no evaņģelija tika izteikts, tas gāja viņiem cauri sirdīm un viņi izplūda asarās”.27 No šejienes lielā mērā nāk arī latviešu pārdzīvojuma emocionālais smalkums, dvēseliskā jūtība un siltums. Tas ko mēdz apzīmēt kā „asaru teoloģija” (Tranentheologie), kas kādreiz tiešām raksturoja Vidzemes luterisko baznīcu. Vēl pirms gadiem piecpadsmit, gandrīz ikvienā dievkalpojumā varēja redzēt kādus baznīcēnus Dieva mīlestības dēļ traušam asaras. (Tagad tā vairs nav, varbūt cilvēku sirdis palikušas cietākas, varbūt Dievs ir tālāk?)
      No Valmieras atmodas vilnis strauji aptvēra arī kaimiņu Smiltenes, Raunas, Trikātas, Cēsu, Straupes, Burtnieku, Āraišu draudzes. No šiem novadiem ļaudis svētvakaros devās ceļā, lai svētdienās būtu Jērakalnā. Tie gāja dziedādami pulciņos un bieži vairākus desmitus kilometru cauru nakti. Kaut arī rezultātā tie divas naktis nebija gulējuši, pirmdienās viņi pirmie ķērušies pie smagā muižas darba. Turklāt tik mundri, ka nekadu noguruma pēdu nevarēja redzēt. Arī tas izraisija neizpratni un apbrīnu gan muižniekos, gan citos zemniekos, gan šo rindu autorā. Jādomā, ka šie tā saucamie nakts gājieni ir notikuši vairākus gadus, līdz sāka veidoties lokālās latviešu saiešanas.
      Ir svarīgi nepalaist garām un saprast to, kas bija hernhūtiešu atnestās domas esence, vēsts kodols. Centrālā bija vēsts par Dieva dēlu Jēzu Kristu. Vēsts un atziņa par to, ka Dievs mīl latviešus un ir arī latviešu Pestītājs. Dieva Jaunā derība un pestīšanas notikumi pie Golgātas krusta un tur lietās asinis attiecas arī uz „nabaga kalpu” latviešu tautu. Kristus nav tikai vāciešu, bet ir arī patiess latviešu Dievs un pestītājs.  Mūsdienu modernajam latvietim tas ir neapšaubāmi, ļoti vienkārši un pašsaprotami. Bet toreiz šāda informācija izskanēja pirmo reizi, kā jaunums, kā atklāsme – „ Jēzus Kristus ir arī latviešu tautas Pestītājs”.  Arī latvieši ir Dieva mīļota un izredzēta tauta.
      Jā, var pat apgalvot, ka toreiz latvieši iemīlēja Jēzu Kristu. Pārsteidzošais ir tas, ka  pašiem aktuāli esot „iekšā” notikumā, viņi garīgi ļoti precīzi saprata notiekošās grandiozās pārmaiņas. Latviešu dzimtcilvēki sacīja, ka šis ir viņu  „saderināšanās” laiks. Proti, debesu līgavainis (brūtgāns) saderinās ar  savu līgavu – draudzi, Dieva bērniem latviešu tautā. Citkārt, atmodas notikumus dēvēja arī par latviešu kāzām ar Jēzu Kristu.28
      1739.gada Vasarassvētku garīgais satricinājums Vidzemes dzīvi vērsa pilnīgi savādāku. Bija sākusies viena no lielākajām atmodām Eiropas vēsturē, kas ar savu spēku no vēstures mijkrēšļa nācijas gaismā izveda divas tautas latviešus un igauņus. Zemnieku sabiedrībā ienāca jauna paradigma - jauni sabiedrības vērtību un tiecienu ideāli, jauna izpratne par pasauli un dzīvi un jēgu tajā.

HARIZMĀTIJA
      Diemžēl, kā nelāga piedeva atmodām bieži līdzi nāk garīga nesaturība un  dažādas vulgāri harizmātiskas izpausmes. Tas, protams, arī savā veidā raksturo notikumu garīgo intensitāti un spriedzi, uz ko ne visi spēja adekvāti reaģēt. Daudzi clvēki sāka savaldzināties ar garīgu emocionalitāti. Saiešanās sāka krist vispirms ekstāzē, tad bezsamaņā, gulēja kā pilnīgi miruši, atmostoties trīcēdami stāstīja par citām debesīm, par satiktajiem enģeļiem un citām debesu būtnēm, ka, piemēram,  Tas Kungs veselus 300 enģeļus nosūtījis uz Vidzemi. Daži sāka uzdoties par praviešiem, citi par apustuļiem u.tml.29 Hernhūtieši no sākuma bija apmulsuši, bet tad to traktēja kā svešu (demonisku) spēku iejaukšanos. Matīss Kaudzīte savā Brāļu draudzes vēsturē šādus cilvēkus konsekventi dēvē par „gara vājiniekiem”.30
      Gan vācu, un nu jau,arī latviešu hernhūtieši ar pacietību un Dieva vārdu centās cīnīties pret šo garīgo ļembastu. Tomēr prātīgie padomi netika saklausīti. Bet harizmātisms beidzās ļoti strauji un neparastā veidā. Kāda jauna sieviete no Mūrmuižas reliģiskas ekstāzes brīdī iekrita dīķi un noslīka. Traģēdija atvēra acis realitātei un harizmātiskās bezjēdzības beidzās pašas par sevi. Vienlaikus tas vairoja vācbrāļu autoritāti par viņu skaidro saprātu latviešu acīs.31
     

1742 - ORGANIZĀCIJA
      Apmēram pusgadu pēc lielās atmodas aizsākuma tā saukto „modināto” skaits jau bija 4 – 5 tūkstoši. 1740. gada 1. janvāri sākās vispārēja kustības strukturizācija. Atmodinātos latviešus vācbrāļi dalīja pulciņos, katrā ap 10 personām. Pulciņi tika veidoti pēc vecuma, dzimuma, dzīves vietas un savstarpējas uzticības principa.  Katrai grupiņai bija savs priekšnieks, kas to sapulcēja reizi nedēļas vidū. Sanākšanas reizēs liela uzmanība tika veltīta individuālām pārrunām par dvēseles stāvokli un dvēseles dzīves izkopšanu32, kas bez šaubām ir nozīmīgi iekšējās kultūras un dvēseles inteliģences veidošanai. Šajā gadījumā ir svarīgi saskatīt faktu, ka sabiedrības organizācijas forma iziet ārpus tās primārās sociālās grupas – ģimenes – un veido kvalitatīvi jaunu sabiedrības stukturēšanās modeli.
      Šie ir latviešu sabiedrības pašorganizēšanās sākumi. Pirmās latviešu organizācijas nodibinājās 1742.gadā. Tās bija četras latviešu brāļu draudzes, kas tika izveidotas saskaņā ar Hernhūtes statūtiem un iekšējo uzbūvi. Strukturāli šīs organizācijas bija samērā sarežģītas un veidoja komplicētu iekšējo sadalījumu, ar daudziem vadītājiem un priekšniekiem, bet kā redzam turpmākajos gadsimtos sarežģītā Vidzemes Brāļu draudzes struktūra vajāšanu apstākļos bija ļoti efektīga un dzīvotspējīga. 1743.gadā Brāļu draudzē bija ap 2700 pilntiesīgiem dalībniekiem, protams, kustībā iesaistīto personu loks bija daudz plašāks. Iestāties Brāļu draudzē bija liels gods, un to vienkārši nemaz nevarēja īstenot.
       Brāļu draudzes pirmā atmodu aptvēra Valmieras, Burtnieku, Trikātas, Smiltenes, Raunas, Cēsu, Āraišu, Rubenes draudzes. Rietumos sniedzās līdz jūrmalai ar Ipaši spēcīgu centru Skultē, arī Lielupē. Aktīvi bija Rīgas, īpaši Pārdaugavas  latvieši, turīgā mastu šķirotāja  Jāņa Šteinhauera (1705 -1779) vadībā. Viņi sadarbojās ar Doles salas latviešiem, kurus spēcīgi skāra atmodas vilnis.33 Viņi veidoja tā saucamo Daugavas hernhūtiešu zaru.
      Ap šo laiku Vidzemē darbojās 15 – 20 Hernhūtes brāļu un māsu34, vienkārši amatnieki, kas ar savu sirsnību, vienkāršību un mīlestību nu bija iekarojuši latviešu sirdis un uzticēšanos.

1743 – VAJĀŠANAS – KLUSAIS GĀJIENS
      Nemitīgas, lielākas vai mazākas, vajāšanas gandrīz visas darbības garumā ir Brāļu draudzei nepārtraukts un neatņemams vēsturiskais fons. Šādā veidā raugoties, Latvijas Brāļu draudzes vēsture veidojās nevis pateicoties notikumu attīstības loģikai, bet gan tai par spīti pasaulīgai loģikai.
      Līdz ar latviešu Brāļu draudzes dibināšanos Vidzemes gan laicīgā, gan  garīgā vadība – muižniecības landtāgs un konsistorija izveidoja vairākas komisijas, lai hernhūtiešu darbību izmeklētu un to aizliegtu. Tas arī veikli tika panākts, vēl pirms izmeklēšanas komisiju darbības beigām, jau 1743.gada 16.aprīlī baltvācu politiķi panāca Krievijas ķeizerienes Elizabetes ukazu par Brāļu draudzes aizliegumu Krievijas impērijā.35
      Ķeizerienes dokuments Brāļu draudzi definēja kā valstij bīstamu sektu. Ar ķeizerienes pavēli, Vidzemes konsistorijas priekšlikumi, Brāļu draudzes apkarošanai, ieguva likuma spēku. 1743. gada likums noteica sekojošās represijas:
1) no valsts izraidīt ārvalstu hernhūtiešus,
2) izbeigt jebkura veida saraksti un kontaktus ar Hernhūtes Brāļu draudzi,
3) saiešanu namus iznīcināt,
4) iznīcināt visu hernhūtiešu literatūru, ( pat igauņu Bībeles tulkojumu! ),
5) Brāļu draudžu saiešanu finansu līdzekļus konfiscēt un izdalīt trūcīgajiem,
6) luterāņu mācītājus, kas pievienojušies vai atbalsta hernhūtiešu kustību – tiesāt.36

      Vācbrāļi bija ierobežoti aktivitātē un vēlāk aizbrauca. Brāļu draudze pārorientējās darbībai nelāgos apstākļos.  Hernhūtieši paši šo laikmetu līdz pat 18.gadsimta izskaņai apzīmēja par „kluso gājienu”. Latviešu sabiedrības pašorganizēšanās pieredzē šis bija ārkārtīgi svarīgs pavērsiens. Nu arī Brāļu draudzes vadības groži pārgāja latviešu rokās. Paši zemnieki bija spiesti plānot un organizēt Brāļu draudzes darbību, turklāt reālas konspirācijas apstākļos. Saiešanas notika mežu biezokņos, rijās sargiem stāvot uz vakts, u.tml. Īpašos slepenības apstākļos noturēja kustības reģionālās vadības sanāksmes, pašu sauktās par „komparencēm”. Līdz 1747.gadam Brāļu draudze savu darbību un iekšējo kārtību pilnībā pārkārtoja darbībai „klusā gājiena” apstākļios.37 Tikai vajāšanu pirmajā perioda pašā sākumā piedzīvojot niecīgu skaitlisko samazinājumu, tā latviešu hernhūtieši veiksmīgi pārorientējās un adaptējās darbībai nelegālos apstākļos. Jau četrdesmito gadu nogalē atsākās kustības un teritoriāla izaugsme. 1749.gadā jau zināmas līdz 60 hernhūtiešu darbības vietas.
      Piecdesmitajos gados turpinājās Brāļu draudzes organizatoriska un strukturāla pilnveidošanās. Tika svinēti dažādu kārtu svētki. 1751.gadā svin pirmos meitu kārtas svētkus. Tā paša gada rudenī sakārto arī darbu ar bērniem, par bērnu kustībau kopējiem amatā ievedot četrus laulātus pārus. Jau kopš 1755.gada notika regulāras bērnu saiešanas un bērnu kustības konferences. Tāpat Brāļu draudze organizēja arī  mērķtiecīgu darbu ar bērnu vecākiem. 1762.gadā ieviesa atsevišķas dziedāšanas stundas, laulāto kārtas svētkus. Īpaša uzmanība tika vērsta mērķtiecīgam dvēseļu kopšanas darbam. Un ļoti interesanti un svarīgi, ka šajā 1762. gadā tiek svinēti pirmie specifiski latviešu sabiedrības svētki. Dzimtcilvēki – hernhūtieši svinēja savu draudžu 20-tās gadskārtas jubileju!38 Šī ir pirmā zināmā liecība par latviešu savu, konkrētu vēsturiskās laiktelpas izpratni un organizāciju. Vai citiem vārdiem, latvieši sevi sāka saprast kā vēstures aktuālu sastāvdaļu. Bez šādas pašizpratnes ir neiespējami kādai tautai sasniegt nācijas līmeni.
      Šajā laikmetā izauga pirmā latviešu dzimtcilvēku – inteliģentu paaudze. Latvieši masveidā sāka mācīties lasīt, lai varētu Svētos rakstus un dziesmu grāmatu saprast. Pirmo reizi viņi paši sāka rakstīt, lai savās autobiogrāfijās varētu liecināt par Dieva darbu viņu dzīvēs. Hernhūtiešu diāriji (dzīvesstāsti) ir pirmie daiļdarbi un nacionālās literatūras žanrs latviešu literatūrā. Vaidojās latviešu vēsturiskā pašapzināšanās (varbūt, pat vēsturiskās izredzētības fenomens). Brāļu draudze organizēja sistemātisku izglītības darbu, kas balstījās mājmācībā. 18.gadsimta  noslēgumā hernhūtiešu darbības rezultāti padarīja Vidzemes latviešus un igauņus par visizglītotākajiem zemniekiem tā laika Eiropā. Atsevišķos hernhūtiešu novados lasīt un rakstīt pratēju skaits pārsniedza 90%.39
      Latviešu Brāļu draudzei izveidojās un nostiprinājās starptautiskie sakari un sarakste ar hernhūtiešiem un pašu tautiešiem Eiropā. Saistībā ar Brāļu draudzi varam runāt par latviešu pirmo emigrāciju. Vismaz 1745 – 1746 gadā Marienbornā, Vācijā notiek atsevišķas latviešu saiešanas un „latviešu svētki”. Jāņa Šteinhauera dēls, arī Jānis Šteinhauers (1732 – 1804), kļust par ilggadēju un ļoti cienītu Brāļu draudzes mācītāju Anglijā un Īrijā. Mūrmuižas Skangaļu Jēkabs (1722 – 1801) nodarbojas ar uzņēmējdarbību vairākās Eiropas valstīs, līdz izveido ziepju fabriku Nīderlandē40 un ir viens no redzamākajiem hernhūtiešu 18. gadsimta uzņēmējdarbības pārstāvjiem Eiropā.41 Viņa dzīvesstāsts „Nabaga latviešu zemnieka gājuma dienas caur šīs pasaules bēdu leju”42 bija viens no populārākajiem darbiem latviešu hernhūtiešu rokrakstu literatūrā. Bez šaubām emigranti saglabāja kontaktus ar savām ģimenēm un brāļiem dzimtenē.  Šis ir gandrīz neskarts pētījumu lauks, taču jau šie piemēri parāda, latviešu spēju iekļaties apgaismības gadsimta modernajā Eiropas sabiedrībā. Tautas apziņā, kura pati atradās dzimtbūšanā, šie ir ļoti augsti un būtiski precendenti. Varam to uzlūkot kā latviešu integrācijas sākumu modernās Eiropas sabiedrībā. Latviešu sabiedrības ideju pasaule ir pāraugsi lokālo vidi, fizisko piesaisti vienas muižas (novada) robežām. Pārmaiņas ideju pasaulē notikušas nevien pa vertikāli - reliģiskās dzīves dimensijās, bet arī ģeogrāfiskā horizontālē latvieši arvien skaidrāk sevi apzinās kā patstāvīgu vēsturisku lielumu un vērtību.
      60-tajos – 70-tajos gados mainās paaudzes. Nu jau Brāļu draudzes vadību pārņem paaudze, kas pati nav piedzīvojusi lielās atmodas notikumus. Tomēr tas nekādi neietekmē kustības darbību.  Brāļu draudze jau ir izveidojusies par stabilu, neformālu latviešu pašpārvaldes institūciju, un organizē visdažādākās dzīves jomas, arī sociālās. Brāļu draudzes aktīvu pievēršanos latviešu cilvēktiesību un sociālā taisnīguma jautājumu risinājumam iezīmē 1776 – 1777. gados hernhūtiešu novados (īpaši Smiltenē un Raunā) notikušie plašie zemnieku nemieri. Nemierus asiņaini apspiež un izmeklēšanas komisija Brāļu draudzi norāda kā dumpju vainenieci, kas arī atbilda īstenībai.43
      Mainoties politiskjiem vējiem, 18. gadsimta noslēgumā, gan joprojām atrodoties formālā aizlieguma stāvoklī, Brāļu draudze tomēr varēja samērā netraucēti attīstīt savu darbību. Tā gadsimta beigās parādījās jauns atmodas vilnis, kas 19.gadsimta sākumā īpaši spēcīgi  skāra Vidzemes austrumu un ziemeļu apgabalus. Iedomātas līnijas  Alūksne – Vecpiebalga novados izauga virkne jaunu un ļoti spēcīgu saiešanu.

19. GADSIMTS
      19.gs Baltijas politiskajā, sociālajā un reliģiskajā laukā dominanēja divi lieli pretspēki, kas nonāca arvien lielākās savstarpējās pretrunās - cariskā valdība un baltvācu muižniecība. Baltijas vāciešu stingrais bastions un politiskais instruments bija luteriskā baznīca, krievu impērijas ideoloģijas  mērķu sasniegšanai  arvien vairāk izmantoja pareizticīgo baznīcu. Par trešo politisko spēku, kas pārstāvēja zemes pamatiedzīvotāju intereses un tiecienus arvien pārliecinošāk sevi pieteica hernhūtiešu Brāļu draudze.
      Latviešu tautai kopumā ļoti svētīgo, sociālo pārmaiņu un reformu 19.gadsimtu simboliski „atklāj” 1802. gada hernhūtiešu organizētie Kauguru nemieri, kur pirmo reizi pret latviešu zemniekiem tiek raidītas regulārās karaspēka vienības ar lielgabaliem.
      Nestabilitāte Eiropā pēc Franču revolūcijas un postošajiem Napoleona kariem mudināja arī Krievijas impērijā veikt plašas sabiedriskās iekārtas modernizācijas reformas. Tā rezultātā 1817. gadā ķeizrs Aleksandrs I izdeva „Žēlastības vēstuli”, kurā Brāļu draudzes darbība Krievijas impērijā ieguva legālu statusu.44 1819. gadā ar iekšlietu ministra pavēli Vācijas hernhūtieti Johanu Ēvaldu ( Johannes Ewald, 1766 -1844) apstiprina par pirmo Hernhūtes Brāļu draudzes Baltijas diasporas vadītāju ar sēdekli Vaidavā, Rubenes draudzē.45
      Uz salīdzinoši īsu laika sprīdi sākās Brāļu draudzes t.s. „otrie ziedu laiki”. 1819. gadā Vidzemē formāli atceļ no viduslaikiem mantoto agrāro dzimtbūšanu. Iegūstot pārvietošanās brīvību, kā identifikācijas zīmi, muižkungi zemniekiem deva uzvārdus. Pārsteidzoši straujos tempos latvieši spēja adaptēties modernajos sabiedriskās iekārtas apstākļos46. To noteica zemnieku augstais izglītības līmenis un hernhūtiešu sabiedriskās darbības pieredze. Brāļu draudze joprojām bija vienīgā latviešu nacionālā organizācija. Izglītotākā, turīgākā un tikumiski krietnākā latviskās sabiedrības daļa koncentrējās Brāļu draudzēs.
      Dzimtbūšanas atcelšana jaunā attīstības līmenī aktualizēja latviešu cīņu par savām nacionālajām un cilvēktiesībām, kas bez mitas gan notika līdz pat Latvijas valsts izveidošanai. Ekonomiski un politiski valdošie baltvācieši ārkārtīgi sīksti turējās un cīnijās par savām kungu kārtas dažādām privilēģijām. Pirmais latvietis, kas tiesas ceļā uzvarējia vācu baronu, Dzērbenes fon Veisenšteinu, ir leģendārais hernhūtietis Aumanis Anžs (1783 -1852) no Dzērbenes Kurmju mājām. (Brāļi sameta naudu un noalgoja divus labus Rīgas advokātus.) Aumanim Matīss Kaudzīte (1848 – 1926) savā drāmatā „Brāļu draudze Vidzemē” atvēl vairākas lappuses.47
      Brāļu draudze ar jaunu sparu pieauga par arvien ietekmīgāku, arīdzan politisku spēku. Nu jau 100 gadus tā saglabājās kā vienīgā latviešu organizācija, kas vienoja latviešu sabiedrību un bija tās augstākā garīgā autoritāte. Kustības vadību veidoja latviskās sabiedrības elite - čaklākie, krietnākie un gudrākie, turīgākie tautas dēli un meitas. Tas arī hernhūtiešus krasi atšķīra no citiem zemniekiem un viņi veidoja, pat baltvācu dažkārt nicīgi apzīmēto, tā saucamo „zemnieku arsitokrātiju”. 1830/40-tajos gados notika valsts pašpārvaldes sistēmas reformas, kas zemniekiem ļāva ieņemt pērminderu, skolotāju, skrīveru, pagasta tiesnešu u.c. amatus. Visbiežāk šiem amatiem izvēlēja hernhūtiešus.
      1830 – 40.gados Brāļu draudze Vidzemē un Igaunijā sasniedza  savus iespaidīgākos apmērus 100.000 (simts tūkstošus!)48 organizācijas locekļu. Hernhūtieši dominēja un praktiski noteica latviešu un igauņu dzīvi.  
      
     
VAJĀSANAS UN NORIETS
      Jau sākot ar divdesmitajiem gadiem cīņai pret Brāļu draudzi arvien ciešāk vienojās baltvācu muižniecība, luteriskā baznīca un impērijas birokrātiskais aparāts. Katrai bija savi iemesli. Taču skaidrs, ka ne krievi, ne vāci nevarēja nerēķināties ar masveida, labi organizētu un neatkarīgu nacionālu organizāciju. Jau 1834.gadā cariskās valdības likumdošanā ieviesa normu, ka jaunu saiešanu iekārtošanai nepieciešama iekšlietu ministra personiski parakstīta atļauja.49 Saiešanas pakļāva vāciskajai baznīcai, kas bija vācisko politisko interešu lobētāja. Sacītāju tētiņiem  atņēma vārda brīvību, ik vārds un dziesma bija jāsaskaņo ar mācītāju. Bija arī citas birokrātiskas dabas represijas, kas tomēr nekādi nedeva cerēto rezultātu – salauzt lepnu un neatkarīgu zemnieku stāju. 1839.gadā likumdošana gāja vēl tālāk – vienkārši aizliedza uzņemt jaunus dalībniekus Brāļu draudzē! Luteriskās baznīcas konsistorijas lēmumi mācītājiem uzdeva no kanceles nosodīt un nomelnot šo latviešu kustību, pat iesvētes mācībās hernhūtiešu „sektas” nosodījumam bija jāatvēlēl vairākas nodarbības. Par šādiem cīņas amorāliem paņēmieniem skumst arī M.Kaudzīte. Jauniešu vecvecāku mīļotā un sirdslolotā Brāļu draudze tiek mācītāju zākāta,kamēr pašas baznīcas stāv kā vāciskās kundzības un sociālā netaisnīguma simbols.50 Un beigās jaunietis vairs nekur neiet pie Dieva. Vai te nav sēta nezāles sēkla vēlākām ateistiskām sociāldemokrātu idejām, kas vēlāk tik ļoti ir postījušas latviešu gara dzīvi.
      Brāļu draudze ar tās savdabīgo iekārtu, saiešanu namiem, organizāciju, tradīcijām, liturģisko praksi, pat savu kultūru un stilu bija izveidojusies par  specifiski latvisko kristietības izpausmes veidu. Patiesībā ienaidnieki to uzlūkoja kā nacionālo „baznīcu”. Tā visējādi bija bīstama smptomātika un noteica gan cariskās valdības, gan baltvāciešu cīņas motivāciju. Brāļu draudze tās pirmkārt bija bīstams, patstāvīgs, neatkarīgs un pašpietiekams nacionālais spēks. Šajā gadījumā reliģiskie aspekti ne tuvu nebija tik nozīmīgi. Vairāk kā 30 gadus turpinājās kāpināti intensīva cīņa pret hernhūtiešiem, kurā tika izmantots viss, gan baznīcas autoritāte un administratīvās metodes, gan valsts likumdošana, birokrātiskais un represīvais aparāts. Šajās cīņās Brāļu draudze parādās kā luteriskās baznīcas līdzvērtīgs un cienījams sarunu partners, jo kā zināms, dzimtbūšanas vairs nebija un  visi pilsoņi juridiski skaitījās brīvi un līdztiesīgi. Tādēļ vairs primitīvi aizliegumi gluži nederēja un cīņas metodes kļuva aizvien viltīgākas un rafinētākas.
      Kā baznīcu, tā valsti visvairāk kaitināja Brāļu draudzes pašpietiekamība, neatkarība un  nespēja iejaukties un ietekmēt latviešu organizācijas iekšējo dzīvi. To labi parāda 1840.gada Valkas sinodes lēmumi, kas tika deklarēti ultimāta formā, kur luteriskā baznīca noteica Brāļu draudzei sekojošas prasības:
1) atcelt lozēšanu;
2) atcelt īpašu rituālu uzņemot Brāļu draudzē;
3) izbeigt kustības iekšējo strukturēšanos kārtās;
4) izbeigt slēgtās sapulces;
5) īstenot mācītāju kontroli pār kustības darbību un tās kontroli.51
Katrs nākamais gads nesa jaunus aizliegumus, provokācijas.
      Cīņas karstumā pret latviešu Brāļu draudzi, luteriskā baznīca palaida garām brīdi, kad notika izmaiņas Krievijas impērijas ikšpolitiskajā stratēģijā un sākās ļoti sekmīga luterāņu pārvilšanas kampaņa pareizticībā. 1845.gadā Vidzemes luteriskā baznīca jau bija zaudējusi 120 tūkstošu dvēseļu. Tad konsistorija vairs neatlika nekas cits kā griezties pēc palīdzības pie nupat vēl apkarotās latviešu Brāļu draudzes. Tā nolēma, ja kāds tikai pierakstījies pāriešanai pareizticībā, tas no Brāļu draudzes ir izslēdzams. Savā ziņā šis lēmums ir teoloģisks un norāda uz labvēlīgo attieksmi pret luterisko baznīcu kā tādu. Latviešu Brāļu draudžu novados ortodoksās baznīcas praktiski nav sastopamas par spīti tam, ka pravoslavizācija un rusifikācija bija gadu desmitiem ilgstoši īstenota Krievijas  impērijas iekšpolitika.
      1850.gada otrajā pusē cīņa pret latviešu Brāļu draudzi iegāja izšķirošā fāzē, kā mēdz teikt – „uz dzīvību vai nāvi”. Latvieši izmisīgi centās izveidot Brāļu draudzi par savu nacionālo reliģisko institūciju. Tomēr Hernhūtes vecāko padome, pakļaujoties Krievijas politiskajam spiedienam, gan iekšējās krīzes dēļ,  tieši otrādi, 1860.gadā atsauca īpašo Brāļu draudzes satversmi Vidzemē52. Tas salauza un iznīcināja jebkuras turpmākās attīstības iespējas. Pēc Kaudzītes domām kustības dzīvības nervs tika pārgriezts, atceļot Brāļu draudzes savpatnīgo iekārtojums. Vienlaikus latviešu brāļi to uztvēra kā vācu hernhūtiešu smagu nodevību, ko nevarēja piedod, un pieminēja vēl pēc 1.pasaules kara.
      Pa šo laiku lielas pārmaiņas bija notikušas sabiedrībā, pavērās arvien vairāk iespēju. Sākot ar 19.gs. otro pusi latviešu sabiedrība jau bija iekarojusi plašākas tiesības un attīstības perspektīvas arvien uzlabojās. Iesākās ārkārtīgi strauja kapitālisma un jaunu ražošanas tehnoloģiju attīstība. Paaugstinājās dzīves līmenis, izglītības iespējas. Strauji auga lielas pilsētas un fabrikas. Plašām tautas masām pavērās daudz jaunu iespēju.
      Savukārt, Brāļu draudze, kura bija fiziski un morāli novājināta nepārtraukto vajāšanu dēļ, līdz ar straujo kapitālistiskās sabiedrības attīstību zaudēja savu sociāli politisko nišu un tās aktīvitāte pēc 1860. gada Hernhūtes pievīluma strauji zaudēja savu sociāli politisko ietekmi un nišu. Jādomā, ka pastāvēja arī kādas garīgās krīzes pazīmes, vadītāju pārlieka aizraušanās ar sociālo cīņu. Šie vēstures literatūrā ir gandrīz neapskatīti jautājumi. Bez šaubām, Brāļu draudzes darbība turpinājās, joprojām vairāk vai mazāk rosīgi kalpoja ap 120 saiešanas namos53. Dažviet pat veidojās jaunas saiešanas, tomēr to vairs nevar salīdzināt ar organizācijas sabiedrisko  ietekmīgumu pirms 1860 gada lūzuma. Labu ieskatu un garīgo noskaņu Brāļu draudzes dzīvē pēc sāpīgā sniedz Matīss Kaudzīte savā grāmatā „Brāļu draudz Vidzemē”.
      Un galu galā, Brāļu draudze savu vēsturisko misiju arī  bija veikusi!
      Turpat 130 gadus Brāļu draudze bija latviešu galvenā organizācija. Vairāku paaudžu garumā Brāļu draudze savos saietos un saiešanas namos veidoja savdabīgo latviskās kristietības izpausmi, uz stipriem pamatiem lika latviešu garīgo dzīvi, izkopa tautas dvēseli, briedināja nacionālo pašapziņu, veidoja tradīcijas, izpleta latviskās kultūras telpu. Brāļu draudzes vadībā latvieši veiksmīgi atbrīvojās (arī psiholoģiski) no feodālisma iekārtas un adaptējās dzīvei modernajā kapitālismā. 
     
PĒC PASAULES KARA
      Jauns pavārsiens Latvijas Brāļu draudzes darbībā notiek sākoties Pirmajam pasaules karam. 1914.gada 7.novembrī Baltijas Brāļu draudzes vadību pārņēma latvietis Jānis Malvess54. Postošā kara darbības rezultātā tika zaudēti apmēram 2/3 saiešanas namu.55
      Situācija Latvijas Republikā Brāļu draudzi ieved pilnīgi atšķirīgā problēmu un uzdevumu lokā. Pirmie pēckara gadi paiet organizējot un atjaunojot Brāļu draudzes darbību jaunajā valstī. Vēl šajā laikā krietnu artavu enerģijas un finanču pāņem tiesvedības process par īpašumtiesībām uz Brāļu draudzes namu Rīgā, Kalēju ielā 8. Uz namu pretendēja arī finansiālā krīzē pēc kara nonākusī Hernhūtes Brāļu draudze.  Šis pietiekami sarežģītais un dažkārt pat neglītais process beidzās tikai 1927. gadā ar pilnīgu Latvijas Brāļu draudzes tiesisko uzvaru.
      Par latviešu zemnieku ziedojumiem būvētais un jau 1830 gadā iesvētītais Brāļu draudzes saiešanas nams Vecrīgā, Kalēju ielā, kļuva par Vidzemes hernhūtiešu kustības vadības sēdekli Latvijas valstī. Tāpat tika meklēta juridiskā  forma, kādā jaunajā  Latvijas valstī  darboties Vidzemes Brāļu draudzei. Vispirms to nosauca par Latvijas evanģēlisko brāļu sadraudzīga biedrība, vēlāk juridiskā forma mainījās uz  reliģisku apvienību56. (Par atsevišķu baznīcu pat nebija domas). Brāļu draudzes dedzīgs atbalstītājs bija hernhūtiešiem ļoti simpatizējošais, pirmais latviešu luterāņu bīskaps Kārlis Irbe, arhibīskaps Teodors Grīnbergs ieņēma Brāļu draudzes goda priekšsēža amatu.57 Attiecības ar Latvijas evaņģeliski luterisko baznīcu varētu definēt apmēram tā, ka Brāļu draudze bija ar baznīcu, baznīcā un baznīcai, bet ne „zem” baznīcas. Šajās attiecībās nekādi konflikti vai pat domstarpības neparādījās, neskatoties uz vēsturiskajām kontraversijām Brāļu draudze pilnībā bija integrējusies luteriskajā baznīcā un tur ieņēma savu specifisko vietu. Tradīcija bija dzīva. Un ikviens normāls sabiedrības loceklis bez jebkādiem paskaidrojumiem labi zināja kas ir Brāļu draudze un kāpēc tā latviešiem ir dziļi godājama un augstā cieņā turama.
      Latvijas pirmā neatkarības posmā lielākais aktivitātes pacēlums saistījās ar plašām Latvijas Brāļu draudzes 200 gades svinībām 1929. un 1930. gados. Centrālajā svētku dievkalpojumā 1929.gada septembrī, Valmierā, bīskaps Kārlis Irbe mācītāja amatā ordinēja Edgaru Rumbu, kurš vēlāk, 1935.gadā kļuva arī par Brāļu draudzes Garīgo lietu vadītāju.58  Šajā amatā viņš palika līdz pat savai nāvei 1942.gadā.
      Brāļu draudzei Latvijas brīvalsts demokrātijas un reliģiskās tolerances apstāķļos nācās risināt un atbildēt kardināli jaunus jautājumus. Šis starpkaru posms Brāļu draudzes darbībā iezīmē pilnīgi jaunu attīstības posmu.
      Kā visas atmodas kustības, arī Brāļu draudze radās spontāni. Tā izveidojās konkrētā vēsturiskā sociāli - politiskā situācijā, un savā ziņā kā atbilde tai. Lielā mērā varam arī apgalvot arī, ka hernhūtiešu kustība bija latviešu atbilde dzimtbūtnieciskajai verdzībai un vācu neierobežotai varai. Taču laiki iet un mainās, un mainās laikmeta jautājumu uzstādījums.
      Situācija 20.gadsimtā bija dimetrāli pretēja kā 18. un 19. gadsimtos. Nu latvieši paši pārvaldīja savu zemi un baznīcu. Latviešiem nu bija savi mācītāji un pat latviešu bīskapi. No Latvijas valsts un sabiedrības attieksmē pret Brālu draudzi valdīja visaugstākā atzīšana. Tātad bija jādod atbilde, kas tad ir Latvijas Brāļu draudze Latvijas Republikā? Vai tā ir pagātnē vērsta latvisko gara mantu kopēja, dzīvs muzejs? Vai tā joprojām ir dedzīga misionāre un cīnītāja pret netaisnību? 
      Domāju, ka nekļūdīšos apgalvodams, ka lielāko daļu no Latvijas neatkarības divdesmit gadiem varam uzlūkot arī kā Brāļu draudzes identitātes meklējumu laikmetu. Protams, cilvēki ir dažādi, un arī šajā jautājumā sadūrās  atšķirīgi identitātes izpratnes modeļi. Tomēr, galvenokārt dominēja divi augšminētie viedokļu  uzstādījumi. Diemžēl, diskusijas pārauga strīdos un parādija, ka ne visur vairs valda senais hernhūtiešu tuvākmīlestības un sadraudzības gars. Strīdi par Brāļu draudzes tālāko darbību un pašizpratni  30.gadu pirmajā pusē pārauga destruktīvos skandālos un apkaunojošās provokācijās, kas ievērojami mazināja pozitīvas darbības aktivitāti. Jāsaka, ka lauku saiešanu darbību kaislības Rīgā ietekmēja maz. Tomēr jau 30-to gadu vidū, kustības garīgā vadītāja amatā nomainot, skandālista slavu iemantojušo jauno mācītāju Arvīdu Perlbahu,  ar mācītāju  Edgaru Rumbu, kaislības pakāpeniski norima un atjaunojās pozitīvas darbības aktivitāte. Brāļu draudzes darbību  praktiski organizēja un vadīja laji. 
      Pēdējos gados pirms padomju okupācijas, šķiet, varam saskatīt latviešu Brāļu draudzes identitātes „sataustīšanu”. Proti, ka Brāļu draudze joprojām ir dzīva Dieva svētības lieciniece latviešu tautā. Šāda pozīcija ietver arī intelektuālas (akadēmiskas) darbības priekšnosacījumu, ko arī apliecina ar Brāļu draudzi saistītie salīdzinoši daudzie teoloģijas un vēstures zinātņu doktoru vārdi.  Vienlaikus reliģiskajā darbība Rīgā un laukos dzīvja savu dzīvi un koncentrējās ap saiešanu namiem, sauktiem arī par kambariem. Reliģiskās dzīves vadītāji joprojām bija laji, kurus sauca par tētiņiem, (citur – sacītājiem). Tie bieži nāca no senām hernhūtiešu dzimtām,  saglabājot dzīvu pēctecību ar pirmās atmodas laikmetu. Šķiet, ka plašajā Smiltenes draudzē visizteiktāt saskatāma nepārtraukta garīga pēctecība ar  pirmās atmodas laikmetu 18. gadsimtā. Lauku saiešanas pašas organizēja savu darbību. Ļoti bieži saiešanās dievkalpojumus vadīja draudzes mācītāji un viesmācītāji. Piemēram, Štrāla tēva koptajā Riņģu kambarī, Smiltenes draudzē, kalpojuši virkne mācītāju, ieskaitot Rumbu, Maldoni, Kundziņu senioru u.c. Šāds aicinājums tika uztverts kā pagodinājums mācītājam, jo pret hernhūtiešu tradīciju joprojām pastāvēja dziļa garīga godbijība.
      Arī latviešu sabiedrībā kopumā Brāļu draudzes vārds saglabāja augstu respektu un autoritāti. Tās nozīmīgo ietekmi garīgajā telpā parāda daudzie Brāļu draudzes 200-gades svētku apsveicēji, kuru vidū bija daudz prominenču un valsts visaugstākās amatpersonas ar Latvijas valsts prezidentu Gustavu Zemgalu galvgalā. Patiesībā prezidenta, kurš pats bija zemgalietis apsveikuma novēlējums, labi ilustrē tālaika sabiedrības kopējo izpratni un attieksmi pret Brāļu draudzi. „Lai tikumiskie spēki un apziņas brīvība, kas piemita kā stipri ieroči senajiem hernhūtiešiem un pirmajai Brāļu draudzei Vidzemē, kas nospiestajos laikos ierosināja mūsu tautiešus uz pašdarbību un neatlaidību reliģiski tikumiskā dzīvē, ar to iezvanot, lai arī vēl paklusi, tautiskās atmodas pirmās ieskaņas, - tie lai atzeļ un atrod savu piepildījumu tagad brīvajā tautā mūsu brīvajā Latvijā”.59 Brāļu draudzes arhīvā atrodama arī Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa apsveikuma telegramma.
      II Pasaules karš izbeidza organizētu Brāļu draudzes darbību Latvijā. Jau 1941.gada 14.jūnijā tika arestēts kustības garīgais vadītājs Edgars Rumba. Līdzīgs liktenis piemeklēja lielāko daļu hernhūtiešu, jo tie, īpaši laukos, parasti bija turīgi vacsaimniecību īpašnieki, tātad pirmie „padomju tautas ienaidnieku” sarakstos. Šo rindu autors ilgi nespēja rast izskaidrojumu tam, ka pēc kara ir ļoti grūti atrast kādas Brāļu draudzes kustības izpausmes. Salīdzinot ar visām ie[riekšējām vajāšanām, atbilde izrādījās truli vienkārša, un tāpēc, jo vairāk traģiska, īsti Staļina garā. II pasaules kara un tā seku rezultātā, Latvijas Brāļu draudze - lielākā daļa tās dalībnieku - tika iznīcināta fiziski. Tradīcija tika iznīcināta vardarbīgi, fiziski iznīcinot tās nesējus, atņemot dzimtas mājas.
      Formāls punkts darbībai tika pielikts 1948.gadā ar LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča parakstu par Brāļu draudzes likvidēšanu.60
     
      Vēl noslēgumā, lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, ir jāpiemin arī Kurzemes Brāļu draudze. Tās vēsture ir pavisam citādāka un neattiecas uz šā raksta jautājumu uzstādījumu. Kurzemes brāļi darbību sāka pēc tam, kad lielais lūzums apslāpēja Vidzemes Brāļu draudzes aktīvo darbību. 1863./4.gadā Liepājas apkārtnē misijas darbību iesāka no Prūsijas nācis hernhūtietis vārdā Miķelis Bukālis. 1891.gadā, ar centru Liepājā, izveidojās Kurzemes Brāļu draudze. Lai arī ciešā sadarbībā ar luterisko baznīcu, tā tomēr Kurzemē tā izauga par atsevišķu denomināciiju. (Vidzemē visi hernhūtieši bija luterāņi). Kurzemes Brāļu draudzi kopumā raksturo augsta misionāra aktivitāte. Kurzemnieki uzskatīja, ka Dieva darbs Vidzemes Brāļu draudzē ir apdzisis un, attiecīgi, sevi redzēja kā Vidzemē iesāktā Dieva darba turpinātājiem. Vidzemi viņi uzskatīja par savas ārmisijas lauku. Šim mērķim bija dibināts speciāls Vidzemes fonds. Uz Vidzemi viņi pat veica  svētceļojumus kā uz „atstātā mantojuma”  zemi.61
     
BRĀĻU DRAUDZES PARADIGMA
      1739.gada Brāļu draudzes atmoda un tās tālākais gājums ir Dieva Svētā Gara dzīvības pieskāriens tautai. Nemitīgās vajāšanās un apspiešanā izauga latviešu Brāļu draudzes slavenā vēsture. No pasaules neievērotas kalpu tautas latvoeši spēja sakārtoties skaistā nācijā un valstī. Garīgā izpratnē latviešiem Brāļu draudze nozīmē to pašu, ko Vecās derības tautai iziešana no Ēģiptes verdzības. Kā ebrejiem, tā latviešiem šajos notikumos ir Dieva svētība un Viņa gara vadība. Brāļu drudzes gājums ir Dieva ceļš pa kuru Ēģiptes vergu tauta tiek  aizvesta pie apsolītās zemes un brīvības.
      Latviešiem Brāļu draudze kļuva ne vien ticības, bet par visdažādāko dzīves jomu virzītāju un noteicēju. Tā veidoja pamatu no kura ir audzis tas, ko saucam par savu, specifiski latvisko - mentalitāti, identitāti, kultūru, pat dzīvesziņu.
      Lai vieglāk saskatītu principiālu tautas garīgās dzīves lūzumu, un jaunas, pasionāri kreatīvas paradigmas veidošanās procesu, Latvijas Brāļu draudzes vēstures aprakstu varam iedalīt piecos nosacītos posmos;
1) laika posms līdz atmodai, vecās reliģiskā sinkrētisma, jeb semipagānisma paradigmas dominantes stāvoklis,
2) atmoda, garīgās udensšķirtnes laiks, sabiedrības reliģisko un morālo vērtību lūzums, jaunās paradigmas (vērtību sistēmas) ienākšana sabiedrībā,
3) atmodas kustības organizatoriska strukturēšanās,
4) plaša pārnovadu kultūrvēsturisko procesu ietekme, sociālo, sadzīves, jaunu savstarpējo attiecību  formu un stila veidošanās, tautas „ieaugšana” kristietībā,
5) ikdienas un sadzīves kultūra, ko nosaka hernhūtiešu tradīcijas kultūrvēsturiskās formas
 
      Līdz ar kristīgās ticības atmodu un hernhūtiešu darbību latviešu tauta iesakņojās un ieauga kristīgā dzīvesziņā, ko profesors Ludvigs Adamovičs apzīmē par mūsu reformāciju un nosauc par „latvisko kristietību”.62
      
      PIRMDZIMTĪBA
      Noslēgumā ieskatīsimies, dažos ar Brāļu draudzi saistāmos garīgos jēdzienos, kas  tautai ir vitāli būtiski un ir tās garīgos pamatus veidojošās un nesošās vērtībās.
      Neapšaubāmi Brāļu draudze nes lūzumu mūsu tautas vēsturē. Saistībā ar šo kustību, vairāk kā ar jebkuru citu latviešu vēstures notikumu, ir jālieto fundamentālais un kreatīvi piesātinātais vārds - pirmais.  Te ir vietā atgādināt šī jēdziena biblisko slodzi un vilkt paralelismu  ar garīgi būtisko pirmdzimtības jēdzienu Bībelē (Rom.8;29, Kol.1;15 u.d.c.). Šis jēdziens ir tāds, kas ļauj mainīt iepriekšējo notikumu gaitu, pat iepriekšējo garīgo loģiku, ienes un atklāj kardināli jaunu garīgu kvalitāti. Līdz ar to arī cerības jēdziens iegūst kvalitatīvi citu jēgpilnu nozīmi.
      Primāri pārmaiņas attiecas uz garīgo pasauli. Mainās tas, kas notiek individuālās cilvēku dvēselēs. Dieva žēlastības un pestīšanas personiska iepazīšana, ir un paliek centrālais un svarīgākais atmodas notikums.
      Pēc dvēseles norisēm, nākošā pārmaiņa tad attiecās uz ideju pasauli. Mainās tās lietas, par ko cilvēki mēdz vispār domāt. Mainās vērtību kategorijas kādās cilvēki domā. Mainās veids kā cilvēki domā.  Tas viss norāda uz jaunu iekšējā cilvēka kvalitāti, jaunu cilvēku.  Arī cilvēka prāts top gaišs, prāts kļūst apgaismots. Pie kam tas nebūt neatiecas tikai uz cilvēka dzīves reliģisko aspektu, bet uz arī uz visām citām ar cilvēku darbību saistītām dzīves jomām.
      Spēja un pēkšņa vērtību pārvērtēšana un maiņa notiek kādā daļā tautas. Viņus  vieno līdzīga reliģiskā piedzīvojuma pieredze. Šai  tautas grupai  ir visaugstākā motivācija un vienotība, tādējādi tā ietekmē visas tautas vērtību sistēmu. Bībelē šādu Svētā Gara apgaismotu kopību sauc par ieraugu, gaismu kalna galā, zemes sāli.(Mt.5,13. u.c.).
      Cilvēki, kuri katrs individuāli ir piedzīvojuši jauno vērtību ienākšanu savā dzīvē, savstarpēji, bez šaubām, jūtas vienoti. Tādēļ tie pulcējās veidojot kristīgā sadraudzībā. Starp šiem cilvēkiem (atmodinātajiem) veidojas jaunas kvalitātes garīgās saskares telpa. Šajā vidē vienojošie lielumi ir sirsnība, tuvākā mīlestība, labestība, laipnība, izpalīdzība, savstarpēja piedošana un cieņa u.tml. Ar laiku tāda veida  atiecības kļūst par ikdienas normu un ietekmē visas tautas saskares kultūru. Tā veidojas tas, ko sauc par tautas mentalitāti, kur cita starpā latviešus raksturo brīnišķīga sirsnība un eleganta stila izjūta.
      Nosaukšu tikai dažas ar Brāļu draudzes kustību saistītas izpausmes, kur latvieši var teikt pirmais. Latviešu organizācijas, tautas vidū izauguši vadītāji, paš- un mājizglītības attīstība, latviešu skolotāju seminārs, latviešu kulta celtnes, nacionāla reliģiskā tradīcija, reliģiskie un sabiedriskie darbinieki. Pirmais vēsturnieks, dramaturgs, rakstnieks, dzejnieks. Milzīga ietekme mentalitātē (ziedu mīlestībā, gaumes izjūtā, izglītības augstajā prestižā u.tml.), mūzikas dzīvē (koru tradīcijas, dziesmu svētki), tradīcijās (kapu svētki, svētku tradīcija vispār), valodā (deminutīvu izplatība), savas tautas apzināšanās pasaules vēstures kontekstā, cīņā par latviešu cilvēktiesībām (zemnieku nemieri, tiesvedības). Uzskaitījumu varētu turpināt un, ja tam pievieno daudzo izcilo tautiešu vārdus, kas nāk no hernhūtiešu tradīciju vides, tad redzam, ka Brāļu draudze  neapšaubāmi ir šūpulis, kurā latviešu tauta ir izlolota par nāciju.


      ATMODA
      Vēl latviešu tautas vēsturiskajā pieredzē un mentalitātē ļoti nozīmīgu un īpašu vietu ieņem jēdziens – atmoda. Te nozīmīgs ieguldījums  ir Brāļu draudzei kā pirmās latviešu atmodas precendetam.  Līdztekus pašam atmodas fakta nozīmīgumam būtiski ir paša atmodas atmodas jēdziena un atmodas pieredzes ienākšana latviešu tautas pasaulskatījumā. Pirms Brāļu draudzes latviešu tautai šādu tūlītēju un milzīgu pārmaiņu iespēju pieredzes nebija. Tā nepazina pat sabiedrības atmodas iespēju un jēdzienu kā tādu. Varam droši apgalvot, ka latvieši ir atmodas nācija, jo izšķirošo sākuma grūdienu, impulsu, radošo enerģiju, lai virzītos uz nācijas un tās, laikam jau augstāko izpausmi, valstiskumu, latvieši ir guvuši atmodas un atmodas kustības rezultātā. 
      Savā ziņā atmoda sasaucās ar jēdzienu „brīnums”, kas abi mudina domāt par kādām pēkšņām un būtiskām pārmaiņām. Brīnuma apzīmējumu pamatoti mēdz piesaukt runājot par Latvijas valsts izveidošanos un arī tās atjaunošanos. Šie divi, atmodas un brīnuma jēdzieni, ir ieņēmuši noturīgu vietu tajā garīgajā telpā ko sauc par tautas dvēseli. (Gaismu sauca, gaisma ausa, augšām ceļas gaismas pils). Pie kam atmodas jēdziens dod norādījumu, ka brīnums ir saistāms ar paša cilvēka aktīvu darbību. Atmodas un brīnuma noslēpumu mēs nesam katrs sevī. Šāda izpratne dod augstu motivāciju un atvērtību pasaulei. Ar Brāļu draudzes kalpošanu latviešu tautā šie gaišie spēki ir iekustināti un dāvājuši brīnišķīgu atmodas brīnuma pieredzi.
      Arī šodien Brāļu draudzes paradigma daudz augstākā mērā kā nojaušam ietekmē un nosaka mūsu dzīves garīgo satvaru, tradīcijas, sakares un sadzīves kultūru, skaistuma un gaumes izjūtu u.tml. Arī mūsdienās Brāļu draudzes tradīcijai ir sava stabila vieta Latvijas garīgās dzīves spektrā.
     
VISBEIDZOT
 Šīs publikācijas mērķis ir rosināt svaigu skatu ieskatīties Latvijas vēsturē,  izvērtēt un censties to saprast no jauniem izejas un vērtību atskaites punktiem. Patiesībā šis ir Latvijas vēstures kristocentriska skatījuma piedāvājums.
 Latviešu garīgās dzīves paradigmu maiņa un to kvalitatīvi jauna attīstība notika sākot ar 18.gadsimta pirmo pusi hernhūtiešu kustības rezultātā. 19. gadsimta otrās puses  jaunlatviešu kustība (ar ko mācību grāmatās sākās modernā latvieša vēsture) tikai atspoguļoja un iekļāvās jau esošajā Brāļu draudzes paradigmā.  Lai veidotos loģisks, viendabīgs, pašizprotams Latvijas vēstures un  nacionālā fenomena skaidrojums, tad tradicionālās hrestomātijas historiogrāfiskās  atskaites bāzes punkts ir jāpārvieto uz vairāk kā 100 gadu senāku pagātni.  Skolas grāmatās latviešu tautas atmoda un nācijas aizsākums ir jāpārceļ no 19.gadsimta uz 18. gadsimtu.
   Domājot par hernhūtiešu vietu 21. gadsimta latviešu sabiedrībā, varam apgalvot, ka kamēr vien latviešiem būs Dziesmu svētki Brāļu draudze ir aktualitāte latviešu dzīves garīgajā telpā.

SOLI DEO GLORIA

 


1 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 659 lpp
Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.470
Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 317 lpp
2 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 659 lpp.

3 Theile M.  Taglich mit Jesus in Kontakt/Offen und verbindlich, Basel, 2000, s.32 -36.
4 Michel B. Between Hus and Herrnhut/Christian History, Volume VI, No.1, (USA: Christian History Institute,1987).
5 Augustin S. Die erste Generation – Herrnhuter Missionare aus dem Kublandchen, Munchen, 2002.
6 Unitas Fratrum, Rijksarchief in Utrecht, 1975, 21 -30.
7 Chybova Bock E. Seeking a better way/Christian History, Volume VI, No.1, (USA: Christian History Institute,1987).

8 Hanisch H. Johann Amos Comenius, Stuttgart, 1991, s.67. 
9 Meyer D. Zinzendorf und die Herrnhuter Brudergemeine 1700 – 2000, Gottingen, 2000.
10 Kirchenordnung der Europaisch – Festlandischen Bruder – Unitat, Teil 2., Herrnhut und Bad Boll, 2.Auflage, 1992,
11 Kirchenordnung der Europaisch – Festlandischen Bruder – Unitat, Teil 1., Herrnhut und Bad Boll, 2.Auflage, 1992.
12 Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 32. lpp.
13 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963.,  55. lpp.
14 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 44.lpp.
15 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963.,  466 - 500. lpp.
16 Beyreuther E. Geschichte des Pietismus, Stuttgart, s.448.
17 Unitas Fratrum, Rijksarchief in Utrecht, 1975, 23-26.
18 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 301.lpp.
19 Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.29-30.
20 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 74.lpp.
21 Augustin S. Von Herrnhut in die Welt – Missionstatigkeit/Die erste Generation – Herrnhuter Missionare aus dem Kublandchen, Munchen, 2002, s.19-22.
22 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 74.lpp.
23 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 520-529. lpp.

24 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 76.lpp.
25 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 76.lpp.
26 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 525-526. lpp.
27 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 75.lpp.

28 . Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963, 553. lpp.
29 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 527. lpp.
30 Kaudzītes M. Brāļu draudze Vidzemē, Rīga, 1877, 32.lpp
31 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740, otrais izdevums, Sējējs, 1963., 528. lpp.
32 Adamovičs L. Latviešu brāļu draudze dzimtbūšanas laikos, Rīga, 1932, 61-63.lpp.
33 Svarāne M. Brāļu draudze Dolē un Ķekavā/Daugavas raksti, Rīga,1991, 114-125.lpp.
34 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 78.lpp.
35 Straube G. Izmeklēšana un aizliegums/ Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 92 - 95. lpp.
36 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 80.lpp.
37 Straube G. Izmeklēšana un aizliegums/Latvijas Brāļu draudzes diārijs, R.: N.I.M.S, 2000, 97 - 99. lpp.
38 Adamovičs L.  Raksti par Latvijas vēsturi, Latviešu ev.lu. baznīca Amerikā, 1978, 82.lpp.
39 Adamovičs L. Latviešu brāļu draudze dzimtbūšanas laikos/ 7.Klusais gājiens 1747.-1770.//Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi, Latviešu ev.lut. baznīca Amerikā, 1978, 78 – 83.lpp.
40 Apinis A. Neparasts gājums/Soļi, R.: Preses nams, 2000, 69 – 73.lpp.
41 Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.230-236.
42 Apinis A.Atraisīšanās/Grāmata, R.:A/S Grāmata, 1992, 79 – 85.lpp.
43 Straube G. Vidzemes brāļu draudze un Kauguru nemieri//Zinātniski pētnieciskā konference „Kauguru zemnieku nemieri – 200”,  Valmieras novadpētniecības muzejs, 2002.gada 12.septembris.
44 Straube G. Reliģiskās institūcijas/Latvija 19.gadsimtā, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000, 378 – 380.lpp.
45 Straube G. Vidzemes hernhūtiskie laiki/Brāļu draudzes diārijs,  N.I.M.S., 2000, 168 – 169.lpp.
46 Kļaviņš K. Mīti, konjuktūra un aktuālās vērtības Latvijas vēsturē/Latvijas Vēsture/Jaunie un Jaunākie laiki, LU žurnāls „Latvijas vēsture” fonds, 2000, 51.lpp.
47 Kaudzītes M. Brāļu draudze Vidzemē, Rīga, 1877, 71 - 75.lpp.
48 Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhter Brudergemeine unter dem Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreitung, Koln Wien, 1974., s.409.
49 Straube G. Reliģiskās institūcijas/Latvija 19.gadsimtā, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000, 382 – 384.lpp.
50 Kaudzītes M. Brāļu draudze Vidzemē, Rīga, 1877, 52.lpp
51 Turpat, 51.lpp.

52 Meyer D. Zinzendorf und die Herrnhuter Brudergemeine. Gottingen, 2000,s 103 -105.
53 Adamovičs L. Dzimtenes baznīcas vēsture, Pētera Mantinieka apgāds un Edgara Ķiploka apgāds, 1947, 84.lpp.
54 Kundziņš P. Brāļu draudzes saiešanas nami Latvijā, - Ilustrēts žurnāls,  1/1927, 8-10.lpp.
55 Veinbergs A. Brāļu draudze Rīgā/Brāļu draudzes vēstnesis, R.: Biedrība „Latvijas Ev. Brāļu Draudze”, 1930, Nr.5, 63-66.lpp.
56 Noteikumi par Latvijas evanģēliskām brāļu draudzēm/ A. Bļodnieks, G.Mīlbergs. – R.: Valdības Vēstnesis 232.n.,14.okt, 1933, 368.lpp.
Noteikumi par Latvijas evanģēliskām brāļu draudzēm atcelšanas likums/K.Ulmanis, V.Gulbis. – R.: Valdības Vēstnesis 232.n.,14.okt, 1933, 423.lpp.
57 Brāļu draudzes goda proekšniekam prof.Dr.Teodoram Grīnbergam/ Brāļu draudzes vēstnesis, - R.: Reliģiskā apvienība „Latvijas Ev.brāļu draudze”, 1940.
58Brahlu draudses Garigo leetu waditaja un Apveenibas valdes wehstijums, 1936.g. Vasasvētkos, R, 1936,1-4.lpp.
59 Brāļu draudzes vēstnesis: Valsts prezidenta apsveikuma raksts. – Nr.2/3, 1929, 40.lpp.
60 Bergmanis A. Brāļu draudze Latvijā pēc II pasaules kara/MLB Ziņotājs, 1996.gada marts, 2-5.lpp.
61 Cilnis J. Brāļu draudze Kurzemē: 100 gadu atceres izdevums,  Portlandē, Oregonā, ASV, 1991.gadā, lpp.60.
62 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Otrais izdevums; Sējējs, 1963, 576.lpp.

   
© Brāļu draudzes misija