1739. gads

Detaļas: Kategorija: 18.gadsimts; Parādīts Pirmdiena, 31 Oktobris 2011 14:28; Autors Gundars; Skatīts: 3482

1739.gada Vasarsvētki ir pavērsiens latviešu tautas liktenī. Vēsts par to, ka Kristus ir arī latviešu Pestītājs un viņus bezgalīgi mīl un arī par šo pasaules nicināto kalpu tautu lējis savas asinis, gāja no mutes mutē, no mājas uz māju. Daudzās sirdīs šī latviešu labā vēsts (grieķu val. Evaņģelijs) rada mājas vietu un atmodināja sirdis patiesā Dieva mīlestībai.

Cik spēdami mūsu senči centās atbildēt mīlestībai uz kuru tiem nu bija atvērušās acis un sirdis. Vispirms tie patiesi raudāja par savu ļaunumu un grēkiem. Tie nāca kopā lai ar dziesmām teiktu un lūgšanās dotos pie Pestītāja. Kristus bija kļuvis par it kā šai tautai piederīgu, par savējo. Viņš saprata latviešus, jo arī Viņam nav svešas dzīves grūtības un no pasaules nav saņēmis neko citu kā netaisnību. Un tomēr bez vainas, sāpēs un ciešanās, pat mirstot pie krusta Viņš neatkāpās no mīlestības uz mums, tā, caur savām brūcēm un asinīs, cilvēku dvēseles tika atpirktas no pasules un nāves varas.

Kristus patiesi ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus. Un Viņš ir tas, kas pasauli uzvarējis, tāpēc Dieva bērni Viņam seko.

Apmēram šādiem vārdiem varam aprakstīt garīgo strāvojumu, kas virmoja it visur un iedegās arvien jaunās latviešu sirdīs. Pārsteidzoši, ka paši tā laika latvieši garīgi ļoti precīzi saprata notiekošo sakot, ka šis ir „saderināšanās” laiks, proti, ka debesu līgavainis (brūtgāns) saderinās ar savu līgavu – draudzi, Dieva bērniem latviešos.

Atmoda struji gāja plašumā, 1740. gadā jau ap 5 tūkstoši zemnieku ir Brāļu draudzes piekritēji, strauji mazinās krogus apmeklējumi, līdz ar to arī cietumi paliek tukši. Kā uz burvju mājienu izmainījās cilvēku savstarpējās attiecības, tajās ienāca daudz sirds siltuma un patiesas tuvākmīlestības. Noteikti ir jāpiemin atmoda bērnu vidū, kuri mēdza arī patstāvīgi pulcēties svētbrīžos. Caur bērniem arī viņu vecāku sirdis bieži atvērās Dieva mīlestībai.

Atmoda gāja nevien plašumā, bet arī dziļumā. Modinātie sāka organizēties pulkos un kārtās, kā arī dievgalda kopās. No latviešu vidus veidojās savi vadītāji jeb kopēji. Iesākās individuāla dvēseļu kopšana, caurrunāšana.

1742. gadā nodibinājās pirmās četras latviešu Brāļu draudzes, vispirms Valmierā, tad Straupē, Mārsnēnos un Liepā. Taču kalpu tautas atmoda bija satraukusi šīs zemes varenos, un praktiski vienlaikus ar atmodu sākās Brāļu draudzes apkarōšana. Šī ir īstenība, kas allaž jāpatur prātā, ka no latviešu Brāļu draudzes 275 gadu vēstures tikai dažus gadu desmitus tā varēja darboties relatīvas brīvības apstākļos. Turpretī pārējā vēsture norit šīs nacionālās kustības dažāda veida vajāšanu fonā. Apkarotāji bija dažādi svešie mūsu zemes valdnieki, vispirms balvācu muižniecības kārta, viņu patronētā kungu baznīca, cariskās Krievijas valdība. Latviešu Brāļu draudze attīstijās nevis pateicoties pasaules likumībai, bet par spīti tai. Un tā raugoties šai kustībā, mēs to patiesi redzam kā „brīnumu pasaules acīs”.

Jau 1743. gadā Krievijas ķeizariene kustību aizliedza un vācbrāļus izraidija no zemes. Tomēr arī tur bija sava svētība, jo latviešiem neatlika nekas cits kā vadības grožus ņemt savās rokās. Tā izauga pirmās pašu latviešu organizācijas, vadītāji no zemnieku vidus, sava „latviešu lieta”. Līdz tam nekā līdzīga nebija. Šis ir aizsākums, kas tālā nākotnē viņu bērniem deva prasmi izveidot savu valsti.

Pret Brāļu draudzes aizliegumu dedzīgi cīnijās arī vācieši, kam sāpēja latviešu tautas liktenis, minēsim ģenerālieni Hallarti, Baltazaru fon Kampenhauzenu, prāvestu Tobiasu Sprekelsenu, arī citi. Cīņa bija izmisīga un karsta, bet nespēja neko mainīt.

Tā sākās „klusais gājiens”, kad Brāļu draudze vairākās paaudzēs darbojās nelegālos apstākļos.

Kristus mīlestībai un sadraudzībai atmodinātie latvieši turpināja pulcēties slepus. Saiešanas notika mežu biezokņos, rijās sargiem stāvot uz vakts, u.tml. Un tas viss tikai tāpēc, ka latvieši gribēja būt patiesā Kristus sadraudzībā.

Dieva Gars darīja savu radošo darbu. 18.gs. brāļu vārdi ir pirmie mūsu vēsturē, kas parādās nevis kā mitoloģizēti tēli, bet kā personības. Nosaukšu vien dažus. Ievērojamākais Rīgas latviešu uzņēmējs Jānis Šteinhauers, viņa dēls, arī Jānis mācītājs Holandē un Anglijā, rūpnieks Skangaļu Jēkabs, dzimtcilvēks, kas izveidoja lielāko ziepju fabriku 18.gs. Holandē. Pirmie latviešu skolotāji Šķesteru Pēteris, Podiņu Mārcis un daudzi citi vārdi, pirmais dzejnieks Ķikuļu Jēkabs. Šo vārdu „pirmais latviešu” saistībā ar Brāļu draudzi vēl ir daudz. Izrādās jau 18.gs. bija pirmā latviešu emigrācija Rietumeiropā, ko veidoja latviešu hernhūtieši.

Brāļu draudes dzīve bija bagāta un daudzveidīga, bet centrā nemainīgi palika Pestītājs, Kungs Jēzus Kristus.

Atceraties, ka šī svētība nāca par spīti pasaules varenajiem, jo tie nemaz nebija ieinteresēti, lai no kalpu tautas izaugtu cēla nācija. Latvieši domāja savādāk, viņos bija atmodināts brīvības gars. To vairs nevarēja noslāpēt.

1802. gadā ir pirmā reize, kad latvieši iziet pret cara lielgabaliem. Tie ir Kauguru nemieri par ko vēlāk izmeklēšanas komisija ziņo, ka aiz tiem stāv latviešu Brāļu draudze.