Mums pieder pagātne - mums pieder nākotne

http://braludraudze.lndb.lv/lv/

Latvieši, krievi un referendums

Detaļas
18. februārī ir gaidāms referendums par krievu kā otru valsts valodu Latvijā. Šķiet, ka ļoti maz ir cilvēku, kuriem ir šaubas par referenduma iznākumu. Tomēr publiskajā telpā ir manāms satraukums par to, kā MĒS esam tik tālu nonākuši un kas gaidāms tālāk. Kurš ir vainīgs pie radušās situācija? „Krievvalodīgie” apgalvo, ka tie esot latvieši. Savukārt latviešiem ir pretējs viedoklis. Abu pušu radikāļi plēšas savā starpā, vienkāršajiem pilsoņiem bojājot garastāvokli un liekot piedalīties pēc būtības bezjēdzīgā balsojumā par bezjēdzīgu jautājumu, kur rezultāti visiem jau iepriekš ir zināmi.
 
Tad kā tur īsti ir? Vai vainīgi ir krievi vai latvieši? Bieži vien gan viena, gan otra puse piemirst vai izliekas neredzam, ka ļaunas ir nevis tautas, bet gan ideoloģijas, kurām tās seko (ja seko). Tās ražo mītus, aizspriedumus un bailes, kas galu galā noved pie šāda veida konfliktiem. 
 
No vienas puses, latviešos dziļi ir ieaudzināts mākslīgi veidotais mīts par 700 gadu verdzību, kas ir radījis ne vien gūzmu dažādu kompleksu, bet arī izmisīgu nepieciešamību pēc kāda „vēsturiskā ienaidnieka”. Līdz 1940. gada vasarai par šādu ienaidnieks viennozīmīgi tika uzskatīts Vācietis. Pēc 1940. gada vasaras par tādu kļuva Krievs. Protams, tam, ka vienu „vēsturisko ienaidnieku” nomainīja cits, var piemeklēt „objektīvus” aizbildinājumus: Latvijas okupāciju, Baigo gadu, milzīgās ciešanas, kuras tika sagādātas daudziem Latvijas iedzīvotājiem, to vidū arī šeit dzīvojošajiem krieviem. Tomēr pamatoti būtu jautāt, kādēļ mums vispār būtu vajadzīgs kāds ienaidnieks? Kādēļ mēs kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem? Ja mēs paņemtu rokās 20. gadsimta 30. un 90. gadu avīzes un samainītu vietām vārdus „vācieši” vai „vācbaltieši” pret „krievi” vai „krievvalodīgie” (vai otrādi), mēs nespētu atšķirt, kura laika avīzi turam rokās. Tik līdzīgi ir jautājumi, pārmetumi un aizspriedumi, kuros mūsu tauta dzīvo pēdejo pusotru gadsimtu! Nē, ļaunums slēpjas nevis kādā tautā, bet gan ideoloģijā, kurai mēs tiekam spiesti ticēt un sekot. Un tad mēs nonākam situācijā, kad varētu teikt: dodiet tik mums kādu tautu, bet iemeslu, kādēļ to ienīst, mēs atradīsim! 1939. gadā no Latvijas uz Vāciju aizbrauca gandrīz visi šeit dzīvojošie vācieši. Ja tas notiktu atkal, ja pēkšņi visi „okupanti” aizbrauktu uz Krieviju vai Angliju, ko tad mēs sāktu ienīst? Igauņus? Lietuviešus? Ķīniešus? Vai atkal vāciešus?
 
No otras puses, mūsu tā sauktā „krievvalodīgo kopiena” dzīvo tik pat sarežģītos apstākļos, dziļos aizspriedumos un, iespējams, vēl dziļākās bailēs nekā mēs.  Viņi nevienam nav vajdzīgi, vismaz liela daļa no viņiem tā jūtas. Diemžēl viņi nejūtas vajadzīgi Latvijai, bet Krievija arī par viņiem neliekas ne zinis. Tas rada milzīgas identitātes problēmas. Dzīvojot svešā vidē, neizbēgami mainās valoda. Šeit runātā krievu valoda jau atšķiras no tās, kuru runā Krievijā. Vēl trakāk, „krievvalodīgo” publiskās personas ar bažām jautā, vai pašiem Latvijas krieviem krievu valoda ir vajadzīga? Krievu kopiena ir vāja un nespēj attīstīt un pat ne uzturēt krievisku kultūras identitāti – nav krievu minoritātes skolu, nav aktīvas un kvalitatītvas kultūras dzīves. Bet tas ir bīstami gan pašai krievu kopienai, gan visai Latvijas sabiedrībai. Par galveno „krievvalodīgo” identitātes atbalsta punktu kļūst 9. maija svinības. Tas, ka ar katru gadu tās tiek arvien plašāk apmeklētas un arvien aktīvāk svinētas, liecina par arvien pieaugošo identitātes krīzi (sevišķi jaunatnes vidū). Jura krusta lentīšu (starp citu, ar Jura krustiem tika apbalvots liels skaits latviešu strēlnieku, tādēļ arī latvieši tās ar lepnumu varētu nēsāt) mānija, mašīnu greznošana ar Krievijas karogiem un aprakstīšana ar kaujinieciskiem uzrakstiem tikai demonstrē šo biedējošo procesu tālāku padziļināšanos. Ja mēs (pārējā Latvijas sabiedrība) nespersim soli pretī „krievvalodīgo kopienai”, ja mēs nesniegsim viņiem kādu pozitīvu identificēšanās iespēju ar Latviju vai turpināsim ignorēt viņu vērtību un nepieciešamību mūsu valstij (kaut vai ekonomikas ziņā), nemazināsim viņos valdošās bailes par savu eksistenci un nākotni, tad šobrīd redzamā radikalizācija un atsvešināšanās turpināsies un tās sekas ir grūti prognozējamas.
 
Ko darīt? Vaina nav meklējama ne latviešos, ne „krievvalodīgajos”, bet gan tajā, kā mēs skatāmies uz pasauli un uz sevi un, pats galvenais, KAM mēs TICAM. Mūsu nedrošību un bailes nosaka ticība pasaulei, ticībai tautai kā racionālam (izmērāmam, saskaitāmam un nosveramam) lielumam, kura vērtību nosaka iedzīvotāju skaits, apdzīvotības blīvums, IKP apjoms uz vienu iedzīvotāju, budžeta deficīts vai kādi citi rādītāji. Ja mēs šādi skatāmies uz mūsu tautu un uz tautām, kuras dzīvo mums līdzās, tad tik tiešām nekas cits kā paniskas bailes, nedrošība un aizdomas mums neatliek. Skaitliski latviešu ir maz, Latvija kvadrātkilometu ziņā nav liela, labklājības ziņā mēs atrodamies tālu no Norvēģijas vai Luksemburgas. Kā lai neieslīgst mazvērtības kompleksos? Labā ziņa ir tāda, ka nožēlojami mēs esam tikai tad, ja mēs ticam šīm muļķībām. Katra tauta taču patiesībā ir Dieva mākslas darbs! Tikpat labi mēs varētu vērtēt gleznas pēc to platības vai grāmatas pēc lapaspušu skaita, vai filmas pēc to ilguma! Jebkurai ideoloģijai, arī mūsdienās valdošajam patērnieciskumam un tā ražotajam racionāli-mītiskajam pasaules skatījumam trūkst garīga dziļuma. Ideoloģijas ir vienkāršas, skaidri saprotamas, bet garīgi seklas.
 
Mēs taču tik labi zinām, ka Jēzus mīl vājos un apspiestos! Tad kāpēc būtu jāseko tiem, kas aicina mūs izlikties vareniem un spēcīgiem? Sekojot cilvēku prāta radītajām konstrukcijām mēs tikai turpinām sevi dzīt dziļāk bailēs un nemierā, jo kāds taču vienmēr izrādīsies varenāks un spēcīgāks par mums! Latvijas Brāļu draudzes vēsture skaidri parāda to, cik ļoti Dievs mīl „mazas” un pazemotas tautas un cik ļoti tās var paaugstināt un padarīt GARĪGI bagātas. Šobrīd mēs esam nonākuši tik tālu, ka esam spiesti paši sevi pazemot, dodoties uz referendumu, lai balsotu par to, kādā valodā sazināsimies savā zemē. Vai tas tik tiešām mūsu tautu nespēj pamodināt no murgainajiem sapņiem, kuros tā ir ieslīgusi?
   
© Brāļu draudzes misija