Mums pieder pagātne - mums pieder nākotne

http://braludraudze.lndb.lv/lv/

enciklopēdijas šķirklis

Detaļas

Brāļu draudze (Hernhūtes Brāļu draudze, hernhūtieši, vāciski – Brūdergemeine, angliski -  Moravian Church). Evaņģeliska atmodas kustība, kura praktiski cenšās īstenot pirmkristiešu laikmeta apustuliskos ideālus. Hernhūtes Brāļu draudze izveidojās no, Bohēmijā un Morāvijā, Jana Husa (+1415) teoloģiskajām idejām izaugušās,  senās Brāļu draudzes – Unitas Fratrum (1457) pēctečiem. Glābjoties no reliģiskās pārliecības vajāšanām tagadējā Čehijas teritorijā, viņi, Kristiāna Dāvida vadībā, apmetāts reihsgrāfa L.N.fon Cincendorfa (Zinzendorf), vēlākā Brāļu draudzes vadītāja, īpašumā Saksijā.Tur ātri izauga apmetne, ko veidoja dažādu protestantisko konfesiju pārstāvji.  Brāļu draudzes apmetni nosauca par Hernhūti (Herrnhut)Tā Kunga pasargājums.  Brāļu draudze neveidoja atsevišķu konfesiju, tai  nebija savas izvērstas teoloģiskās mācības, bet tās akcents bija praktiska evaņģeliskās tuvākmīlestības realizācija dzīvē. Brāļu draudze atzīst apustuliskās un galvenās protestantisko konfesiju Ticības apliecības. Brāļu draudzi raksturo ekumenisms, tolerance, misionāra darbība visā pasaulē (kopš 1729), ikdienas lozētu Dieva vārdu lasījumi – lozungi (kopš 1731), izvērstas liturģiskās un dziedāšanas tradīcijas. Mūsdienās Brāļu draudze ir vispasaules evaņģeliska sadraudzība, ko veido 19 patstāvīgas Brāļu draudzes provinces ar vairāk kā 850 000 locekļiem. Vēsturisku iemeslu dēļ, dažādās zemēs Brāļu draudzei ir atšķirīgi statusi, gan kā atsevišķai konfesijai, gan kā citā konfesijā inkorporētai sadraudzības kopībai.

Brāļu draudzes darbība Latvijas teritorijā sākās 1729.gadā, te ierodoties Hernhūtes misionāriem Kristiāna Dāvida vadībā. 1736.gadā Vidzemi apmeklēja grāfs L.N. fon Cincendorfs, kas būtiski veicināja kustības attīstību. Par Brāļu draudzes centru pateicoties Valmiermuižas īpašnieces, ģenerālienes M.E.fon Hallartes  atbalstam kļuva Valmiera. 1738 gadā Valmierā darbību uzsāka latviešu skolotāju seminārs. 1739 gadā sākās nozīmīga garīgā atmoda, kas aptvēra arī apkārtnes draudzes. Hernhūtes brāļu centrālā vēsts bija, ka Jēzus Kristus ar savām ciešanām ir glābis arī latviešu dzimtcilvēkus un ir arī latviešu Kungs un Pestītājs. Atmodas rezultātā plašā latviešu zemnieku daļā veidojās personiskas attiecības ar Dievu un tuvākmīlestībā balstītas savstarpējās attiecības, būtiski uzlabojās morālā stāja, izzuda žūpība un noziedzība. 1742. gadā organizējās pirmās latviešu Brāļu draudzes. Vidzemē bija 4000 – 5000 latviešu hernhūtiešu. Dzimtcilvēku patstāvīgā organizēšanās un pašapziņas mošanās neapmierināja valdošo vācu muižniecības kārtu un to interešu pārstāvi – Vidzemes luterisko baznīcu. Intrigu rezultātā 1743.gadā tika panākts Brāļu draudzes darbības aizliegums Krievijas impērijas teritorijā. Brāļu draudzes izglītības iestādes un saiešanas tika slēgtas, literatūra konfiscēta, ārzemju hernhūtieši izraidīti. Kustības vadība un organizācija palika latviešu rokās, kuri to sekmīgi atīstīja konspiratīvos apstākļos. Latviešu brāļi atmodas gadus sauca „ziedu laiki”, sekojošo posmu „klusais gājiens”. Brāļu draudzes tikumiskie ideāli nostiprinājās zemnieku sabiedrībā, izraisot būtiskas izmaiņas dažādās jomās – pieauga zemnieku pašapziņa, nostiprinājās mājmācība, strauji palielinājās lasīt un rakstīt mācētāju skaits, radās pirmie latviešu daiļlieratūras darbi, attīstījās muzikālā kultūra, pieauga sociālā taisnīguma izpratne un cīņa par to, veidojās nacionālā inteliģence.

Kopdarbs Brāļu draudzes saiešanās veidoja sabiedriskās darbības pieredzi, kas attīstīja latviešu zemnieku iekšējo pašpārvaldi. Brāļu draudzes organizatoriskā struktūra bija salīdzinoši komplicēta, kas apgrūtina viennozīmīku statistisko rādītāju fiksēšanu. Saiešanu vadīja tētiņi, sacītāji bija brāļi ar īpašām runas dāvanām. Saiešanas dalījās kārtās – vīru un sievu, attiecīgi neprecēto, jauniešu, bērnu. Katrai kārtai bija savi vadītāji, dvēseles kopšana notika šaurās „caurrunu” kopās. Vairākas saiešanas veidoja pārnovadu kopību – konferenci, kur saiešanu vadītāji īstenoja kopīgu darbības attīstību jau reģionālā līmenī. Trejāds bija Brāļu draudzes dalībnieku statuss – izredzētie, gaidītāji un aicinātie. Katrs no tiem paredzēja atšķirīgu dalības un tiesību līmeni saiešanas darbībā. Neskaidrību un domstarpību gadījumos bieži praktizēja „loziņa” vilkšanu, atbildi noskaidrojot ar lozēšanas palīdzību. Brāļu draudzes vadītājiem bija ļoti liela ietekme latviešu zemnieku sabiedrībā. 1776 – 1777.gados, un arī vēlāk, Brāļu draudzes darbības novados notika zemnieku dumpji. Ievērojamākā zemnieku sacelšanās notika 1802.gadā t.s. Kauguru nemieri, kur valdības izmeklēšanas komisija par vainīgu atzina hernhūtiešu kustību.

Apgaimības laikmeta liberālo ideju ietekmē Brāļu draudzes vajāšanas mazinājās. Tas radīja apstākļus latviešu misionārām aktivitātēm. Rezultātā gadsimtu mijas gados Vidzemi aptvēra jauns garīgās atmodas vilnis, īpaši spēcīgi ziemeļu un austrumu teritorijās, kur radās desmitiem jaunu saiešanu. 1817.gadā iznāca cara Aleksandra I „žēlastības manifests”, kurš legalizēja Brāļu draudzes darbību Baltijas guberņās. Hernhūtieši šo periodu apzīmēja kā „otrie ziedu laiki”. Latviešu Brāļu draudze šajā laikā vienoja vairāk kā 31 000 locekļu, aptuveni 120 saiešanu namos. Brāļu draudze gadu desmitu garumā bija galvenā zemnieku interešu paudēja un cīnītāja par latviešu tiesībām pēc dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē, 1819.gadā. Sākot ar 19.gadsimta 20-to gadu beigām atsākās latviešu Brāļu draudzes vajāšanas. 1834.gadā tiek uzlikti milzīgi ierobežojumi Brāļu draudzes darbībai, piem., jauna saiešanas nama atklāšanai nepieciešams iekšlietu ministra saskaņojums. 1839.gadā Iekšlietu ministrijas likums aizliedz Brāļu draudzē uzņemt jaunus dalībniekus. Nemitīgi aktīvi, īpaši 1840 – 1860 gadiem, latviešu Brāļu draudzi apkaro Vidzemes muižniecības patronētā luteriskā baznīca, cenšoties izbeigt tās darbību.

1860.gadā Hernhūtes Brāļu draudze, piekāpjoties Krievijas valdības spiedienam, atsauc Vidzemes Brāļu draudzes satversmi, tā laupot patstāvīgas attīstības iespējas. Nemitīgās cīņās nogurdinātajā Brāļu draudzē sākās salīdzinoši straujšs garīgs apsīkums un krīzes pazīmes. Šo laikmetu labi ilustrē 1877.gadā iznākusī Matīsa Kaudzītes grāmata „Brāļu draudze Vidzemē”. Kapitālistiskās sabiedrības modeļa nostprināšanās, straujās pārmaiņas, kuras 19.gadsimta otrajā pusē skāra praktiski visas dzīves jomas, būtiski mazināja Brāļu draudzes aktivitāti un ietekmi uz latviešu sabiedrību kopumā. Kopumā Brāļu draudzes darbība saglabājās, izveidojās atsevišķas jaunas saiešanas.

Pirmā Pasaules kara rezultātā tika nopostīti apmēram 65% saiešanas namu, regulāra darbība turpinājās aptuveni 50 saiešanās, Brāļu draudzes dzīvē iesaistījās ap 3000 dalībnieku. Neskatoties uz garo vēsturi latviešu Brāļu draudzei nebija juridiski tiesiskā stāvokļa. Lai atrisinātu konfliktu ar Vācijas Brāļu draudzi par saiešanas nama īpašumtiesībām Vecrīgā, Kalēju ielā 8, 1923.gadā Rīgas Brāļu draudze ieguva juridiskas personas statusu. Uz šīs bāzes 1924.gadā Vidzemes Brāļu draudzes organizējās kā Latvijas Evaņģeliskā Sadraudzības biedrība. Brāļu draudzē darbojās aptuveni 50 saiešanas. 1929.gadā vērienīgi tika atzīmētas Brāļu draudzes 200-gades svinības. Trīsdesmito gadu sākumā darbību apgrūtināja virkne iekšējo konfliktu. Sākot ar 1935.gada nogali, kad par Brāļu draudzes garīgo vadītāju kļuva Dr.Theol., luterāņu mācītājs Edgars Rumba, darbība stabilizējās veiksmīgi atīstījās. Visu Latvijas valstiskuma pirmo periodu Brāļu draudzi raksturo cieša sadarbība un draudzīgas attiecības ar Latvijas evaņģeliski luterisko baznīcu. Līdz ar Latvijas okupāciju kā vienota organizācija Brāļu draudze beidza darbību. Tomēr atsevišķās saiešanau vietās darbība turpinājās līdz piecdesmito gadu beigām. Kara un deportāciju rezultātā Brāļu draudzes zaudēja visus vadošos darbiniekus, jo tie piederēja sabiedrības turīgajiem slāņiem, kuri pirmkārt, tika paķļauti padomju varas vajāšanām. Īpašumu nacionalizācijas rezultātā tika zaudēti gandrīz visi saiešanu nami. Ar 1948.gada LPSR Ministru padomes likumu Brāļu draudzes darbība juridiski tika izbeigta.

1957.gadā LELB arhibīskaps Gustavs Turs piedalījās Senās Brāļu draudzes 500 gadu svinībās Čehijā. Kopš septiņdesmito gadu sākuma LELB Baznīcas kalendārā ikdienas Dieva vārdu lasījumiem tiek lietoti Hernhūtes Brāļu draudzes lozungu teksti.

Brāļu draudzes kultūrvēsturiskā un garīgā mantojuma apzināšanai 1998.gadā tika izveidots „Hernhūtiešu fonds”. Rodoties iekšējiem konfliktiem 2000.gadā tā darbība izbeidzās. 2001.gadā analogu mērķu īstenošanai tika dibināta „Brāļu draudzes misija” ap kuru izauga domubiedru kustība. 2006.gadā Latvijas Brāļu draudzes kustība kā diaspora tika uzņemta Brāļu draudzes Eiropas kontinentālās provinces sastāvā. 2007.gadā, ar centru Madonas rajonā, darbību atjaunoja Brāļu draudze. Brāļu draudze mūsdienu Latvijā ir ekumeniska sadraudzības kustība. Tai nav savu sakramentu un tā neveic reliģiskā kulta kazuāldarbības. Brāļu draudzes kustības ietvaros notiek sadraudzības pasākumi, tie ir, konferences „Brāļu draudzes diena”, brāļu un māsu saiešanas, sadraudzības dienas bērniem un jauniešiem, talkas u.c. Brāļu draudzei ir divi saiešanas nami – vēsturiskais Riņģu saiešanas nams, Valkas rajonā un 2004.gadā iesvētītā Cimzas saiešana Cēsu rajonā. Madonas rajonā Brāļu draudzei pieder vispārizglītojoša pamatskola un veidojās pieaugušo izglītības centrs Grostonā. Kopš 2004 gada ikgadus, latviešu valodā iznāk Brāļu draudzes lozungu grāmatiņas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Lit.: L. Adamovičs. Studijas brāļu draudzes vēsturē // Reliģiski-filozofiski raksti. Rīga, 1928, 34–91 lpp.; Latviešu brāļu draudze dzimtbūšanas laikos, Rīga 1931; Die erste Verfolgungszeit der lettischen Brudergemeinde 1743–1745 // Studia theologica I, Rīga 1935, 53–100. lpp (atsevišķs novilkums); Die lettische Brudergemeinde 1739–1860 Rīga 1938.

G. Philipp, Die Wirksamkeit der Herrnhuter Brüdergemeine unter den Esten und Letten zur Zeit der Bauernbefreiung (vom Ausgang d. 18. bis über d. Mitte d. 19. Jhs.). Köln–Wien: Böhlau 1974.

G. Straube. Latvijas brāļu draudzes diārijs. Hernhūtiešu brāļu draudzes vēsture Latvijā. Rīga: N.I.M.S., 2000.

G. Ceipe. Hernhūtiešu brāļu draudzes vieta latviešu vēsturē un mūsdienās. Tradīcija. // Mūsdienu latviešu teologu raksti, I. Rīga: Zvaigzne, 2007.

M.Kaudzīte. Brāļu draudzeVidzemē. Rīga: 1877.

 

 

   

Ziedojumi  

Sabiedriskā labuma organizācija

Brāļu draudzes misija

Swedbank

LV58HABA0551000861497

   
© Brāļu draudzes misija