Mums pieder pagātne - mums pieder nākotne

http://braludraudze.lndb.lv/lv/

Brāļu draudze Latvijā 20. gadsimta otrajā pusē

Detaļas

“Tā saka Tas Kungs; uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš sendienās bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei.”
Pravieša Jeremijas grāmata 6: 16.
 Lai atainotu Latvijas Brāļu draudzes kustību 20. gadsimtā, jāieskicē norises pēc padomju okupācijas līdz mūsdienām, kas līdz šim rakstiski nav darīts.
 Padomju okupācija un tās sekas ir pats traģiskākais, kas ar latviešu tautu kā vienotu garīgu substanci ir noticis. Galvenais zaudējums bija krietni un cienījami tautas garīgās un saimnieciskās dzīves vadītāji, kuru vietā nāca ar komunistisko ļaunuma garu apmāti un piesūcināti cilvēki, svešinieki latviešu dvēselei. Otrs ļaunums bija tā saucamais karojošais ateisms, kas praktiski bija agresīva elkdievības (elki – tā saucamie proletariāta vadoņi) uzspiešana. Šie procesi dezorientēja un garīgi degradēja latviešu tautu, radot rūgtas mieles, ar kurām sastopamies visā atjaunotā nacionālā valstiskuma periodā.
 Brāļu draudzes kustība bija latviešu garīgās atmodas tradīcijas lieciniece un kopēja. Šī kustības esence balstījās tās idejas nesējos – konkrētos cilvēkos un tautas atmiņās par Dieva Svētā Gara darbu pie latviešiem. Skaidrs, ka šādai gara izpausmei nebija vietas jaunajā ideoloģiskajā vidē, un Latvijas Brāļu draudzes kustība izdzisa pavisam.
 Kā tas notika? Pirmkārt, cilvēku iznīcināšana. 1941. gada deportācijā Brāļu draudze zaudēja savu garīgo vadītāju virstētiņu Edgaru Rumbu. Šī un vēlākās deportācijas īpaši sāpīgi skāra Brāļu draudzes aktīvos darbiniekus, jo tie bieži vien bija sabiedrībā cienīti un turīgi cilvēki. Daudzi latvieši devās bēgļu gaitās, tostarp arī hernhūtiešu kustībai piederīgie. Esmu daudz domājis par jautājumu, kāpēc Brāļu draudze uzreiz pēc kara gandrīz pilnībā izzuda, un esmu nonācis pie vienkārša un tāpēc jo baisāka secinājuma – latviešu Brāļu draudze savā kodolā tika iznīcināta fiziski. Šis ir pats būtiskākais iemesls, bet ir arī citi tradīcijas izsīkumu veicinoši apstākļi.
     Latvijas brīvvalsts perioda Brāļu draudzes kustībai visbūtiskākajā saiešanas namā Rīgā, Kalēju ielā 8 padomju vara  ierīkoja grāmatu bāzi. Kara darbības rezultātā cieta arī Vidzemes laukos esošie dievnami un saiešanas nami. Drīz pēc kara notika īpašumu nacionalizācija (atņemšana) un sākās kolhozu veidošana. Saiešanas nami bieži tika izmantoti saimnieciskiem mērķiem, nereti tajos ierīkojot lopu kūtis, piemēram, dzejnieka Jāņa Poruka dzimtajā Druvienas Tirziešu saiešanas namā.
     Visu kara un pēckara juku rezultātā ievērojami nomainījās lokālo Vidzemes lauku novadu iedzīvotāju sastāvs. Iztukšotajos Vidzemes pagastos uz dzīvi pārcēlās daudzi katoliskās Latgales iedzīvotāji, kuriem evaņģēliskās kristietības tradīcijas bija svešas, un loģiski, ka viņi nevarēja zināt un saprast Brāļu draudzi. Daudzos Vidzemes pagastos nomainījās līdz pat 90% iedzīvotāju sastāva. Un, tā kā Brāļu draudzes kustība bija cieši saistīta ar konkrētā novada cilvēku kolektīvajām atmiņām un tradīcijām, milzīgā cilvēku migrācija būtiski dzēsa izpratni par latviešu Brāļu draudzi.
     Interesanti, ka Dienvidigaunijas Brāļu draudzes saiešanās uzreiz pēc kara sākās atmodas vilnis, bet Brāļu draudzes aizliegums 1948. gadā (kā Latvijā, tā Igaunijā), represijas un 1949. gada deportācijas to iznīcināja.
     Padomju okupācijas gados ārkārtīgus zaudējumus cieta Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Starpkaru periodā tā tika definēta kā tautas baznīca un, protams, tai piemita nepārprotami nacionāla ievirze. Vienlaikus luteriskā baznīca bija lielākā sabiedriskā institūcija padomju Latvijā, kura neatradās komunistiskās partijas tiešā kontrolē. Okupācijas varai tā bija ienaidnieks Nr. 1, kuru vajadzēja vājināt, degradēt un atsvešināt no tautas. Drīz pēc kara pilnībā nomainījās luteriskās baznīcas vadība, trūka mācītāju, nebija savas mācību iestādes. Jādomā, ka, gadu desmitiem atrodoties uz eksistenciālas izdzīvošanas robežas, visu uzmanību koncentrējot uz to, kā pasargāt baznīcu no likvidēšanas, tika deformēta latviešu evaņģēlisko kristiešu garīgās dzīves panorāma, krietni mazinot izpratni par Brāļu draudzes kustību.
     Tomēr atsevišķos saiešanu namos dievkalpojumi vēl notika (visbiežāk mācītāju vadībā) līdz pat sešdesmito gadu baznīcas vajāšanām, kas norisinājās Hruščova vadībā. Arhibīskaps Gustavs Turss 1957. gadā vēlējās apmeklēt Brāļu draudzes 500 gades svinības Čehoslovākijā, tomēr padomju varas iestādes viņam to neļāva.
     Šķiet, viens no kliedzošākajiem garīgas zaimošanas gadījumiem notika septiņdesmito gadu sākumā, kad brāļu Kaudzīšu un Kārļa Skalbes dzimtajā Cepļu saiešanas namā Cēsu rajona padomju funkcionāri ierīkoja dzertuvi, kuru nodēvēja par restorānu. Paši latvieši arī bija galvenie dzīru viesi. Nu šajā vietā valdīja pretējs gars tam Svētajam, ko savā daiļradē ar mīlestību aprakstīja augšminētie rakstnieki. Pēc dažu gadu darbības krogs – bijušais Cepļu saiešanas nams – nodega.
     Patiesībā gadījums ar Cepļiem simboliski norāda uz padomju okupācijas perioda  latviešu tautas (arī padomju nomenklatūras angažētās inteliģences) garīgo degradāciju un savu garīgo sakņu un vēstures pazaudēšanu. Tas arī bija galvenais iemesls Brāļu draudzes aizmiršanai.
     ***
     Sākot stāstu par Brāļu draudzes sadraudzības kustības atdzimšanu atjaunotajā Latvijas Republikā, ir jāpastāsta kādas ļoti personiskas un grūti aprakstāmas lietas, kuras ar manu personu notika astoņdesmito gadu otrajā pusē, un par kurām līdz šim neesmu daudz runājis, kur nu vēl rakstījis. Taču tas ļaus labāk izprast garīgo pamatu un motivāciju atjaunotajai Latvijas Brāļu draudzes kustībai. Šis ir tikai notikumu konstatāciju un liecību par Svētā Gara darbību, necenšoties izcelt savu personu vai kādus tās nopelnus, kādu arī nav.
     Pie kristīgās ticības un reizē pie Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus nonācu padomju laikos, kad baznīcas vēl bija valstiski aizliegtais auglis. Vairākus mēnešus pēc kristībām dvēseli piepildīja un pavadīja daudzas skaistas un neaprakstāmas norises, ko kopā varētu dēvēt par atjaunotas dvēseles pestīšanas prieku. Tikai pēc gadiem desmit šī pieredze nostiprinājās atziņā, ka tā nav ikdienišķa garīgās dzīves sastāvdaļa, bet ir noticis īpašs Svētā Gara pieskāriens. Šie notikumi pēc būtības veidoja garīgo pamatu un motivāciju darboties ar lietām kuras saistītas ar latviešu Brāļu draudzes vārdu.
     Būdams jauns un garīgi atvērts cilvēks, 1989. gada novembrī strādāju Kultūras Fonda avīzē, tās pirmajam numuram, veidojot kultūrstudijas par man līdz tam nezināmo latviešu Brāļu draudzi Vidzemē. Strādājot ar materiāliem piedzīvoju, ka senajos notikumos cilvēkus izteikti pārņēmis un vadījis tieši tas pats dažus gadus iepriekš iepazītais Gars. Es to redzēju un zināju skaidrāk par skaidru. Vienlaikus, atrodoties sabiedrības bezgalīgajās politiskajās peripetijās, manī nostiprinājās pārliecība, atļaušos teikt, no augšienes dota, ka, ja latviešiem ir kāda gaišāka nākotne un svētības ceļš, tad tas ir senais, jau Dieva svētītais Brāļu darudzes tuvākmīlestības un evaņģēliskās sadraudzības ceļš. Noliegt atziņu un izlikties, ka tādas nav bijis, ir muļķīgi, turklāt Visuvarenā priekšā.
     Kopš deviņdesmito gadu sākuma esmu luterāņu mācītājs, un Brāļu draudzes jautājums ik pa laikam atgriezās, līdz tapu par neformālu Brāļu draudzes kustības ekspertu. Vienlaikus bija iekšējā sajūta, ka nāktos Dievam pateikties par brīnišķīgo svētību, ko latvieši caur hernhūtiešu kustību reiz saņēmuši.
     Tā 1997. gada vasarā Straupē tika sarīkota pirmā Brāļu draudzes diena, kura sākās ar pateicības dievkalpojumu baznīcā, referātus nolasīja mācītājs Roberts Feldmanis, vēsturnieki Gvido Straube, Jouko Talonens no Somijas un šo rindu autors. Dienas noslēgumā baznīcas dārzā tika atklāta hernhūtiešu atbalstītāja 18. gadsimtā prāvesta Tobiasa Šprekelsena atjaunotā kapu plāksne. Nākamajā gadā Brāļu draudzes diena notika Raunas draudzē, kur tika atklāta piemiņas plāksne hernhūtiešu kustībai.  Līdz šim ir notikušas apmēram no 50 līdz 60 Brāļu draudzes dienas dažādās Latvijas vietās, galvenokārt Vidzemē. To dalībnieku skaits svārstās no padsmit cilvēkiem līdz dažkārt simtam.
     1999. gadā izveidojās kontakti ar Hernhūtes Brāļu draudzi Vācijā. 2001. gada janvārī Latvijā ieradās Brāļu draudzes vadības pārstāvji no Hernhūtes.  Viņi apceļoja Vidzemi un tikās ar hernhūtiski profilētu grupu pārstāvjiem, kā arī apmeklēja arhibīskapu Jāni Vanagu, ar kuru tikšanās noslēgumā vienojās kopīgā pateicībā un lūgšanā par Brāļu draudzes kalpošanu Latvijā.
     2001. gada vasarā Latvijas Brāļu draudzes sadraudzības koordinēšanai un attīstīšanai tika dibināta biedrība – Brāļu draudzes misija, kura arī ir galvenā mūsdienu latviešu Brāļu draudzes kustības darbības reprezante un kā tāda 2006. gada 14. jūnijā kā diaspora uzņemta Brāļu draudzes kontinentālās Eiropas provinces sastāvā. Tas notika Brāļu draudzes sinodē Noivīdā (Neuwied) pie Reinas.
     Kopš 2000. gada regulāri, ik nedēļu, norisinās vīru jeb brāļu vakari. Analogi tādi notiek arī sievām, taču retāk. Brāļu draudzes misija katru vasaru rīko bērnu un jauniešu sadraudzības nedēļu, tiek kopta arī sadraudzība skolotāju vidū. Kopš 2000. gada garīgā darbība atjaunojusies vēsturiskajā Riņģu saiešanas namā Blomes pagastā. Vienlaikus pats saiešanas nams tiek atjaunots atbilstoši vēsturiskajam izskatam. Kopš 2004. gada rosīgi darbojas jaunizbūvētais Cimzas saiešanas nams Raunas pagastā, kurš šobrīd izveidojies par Vidzemes mūsdienu Brāļu draudzes sadraudzības centrālo saiešanu. Jau ilgstoši Madonas rajonā darbojas Brāļu draudzes pamatskola ar internātu, kopš 2010. gada tā nes pirmā hernhūtiešu Vidzemes misionāra Kristiāna Dāvida vārdu. Līdzās skolai darbojas brāļu un māsu kopiena, nodrošinot skolu ar pārtiku un palīdzot saimniecībā. Sākot ar 2003. gadu, sadarbībā ar Latvijas baptistu baznīcas izdevniecību latviešu valodā iznāk Brāļu draudzes ikgadējās Dieva vārdu lozungu grāmatiņas.
     Latvijas Brāļu draudzes kustībai gadu gaitā ir izveidojusies sadraudzība ar garīgi radnieciskām kustībām un organizācijām daudzās zemēs – no Latvijas raugoties, burtiski uz visām debesspusēm. Protams, tie nav tikai hernhūtieši.
     Garīgi nozīmīgs notikums norisinājās 2006. gada pavasarī –Vidzemes lauku ļaužu, Brāļu draudzes sadraudzības dalībnieku ceļojums uz Vācijas un Čehijas Brāļu draudzēm. Atrodoties Hernhūtē, Hūtberga kalnā, radās nepārprotama pārliecība, ka latviešu dvēseles no jauna ir atsaukušās īpašajam Dieva mīlestības garam, un tas tiks pārvests dzimtenē.
     Diemžēl ar sarūgtinājumu jāatzīst, ka daudzu mūsu garīgajās mājās – Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā – valda liela neziņa un tāpēc arī neizpratne un pat nievīga attieksme pret latviešu Brāļu draudzes kustību.
     Savu vēsturisko sakņu nezināšanas rezultātā ir izveidojusies neveikla situācija ap Rīgas Brāļu draudzes vēsturisko saiešanas namu, kurš, būdams luterāņu bīskapu iesvētīts dievnams, kā gluži parasta ēka kopš 2007. gada ir izlikts pārdošanai.
     Vēsturiski šis gandrīz 200 gadus senais īpašums luteriskajai baznīcai nekad nav piederējis. Īpašumu baznīca ieguva 20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās kā vēsturiskajai Brāļu draudzei tuvākstāvošā organizācija (līdzīgi kā vācu draudžu īpašumi) un līdz pat šim laikam tas tiek izmantots kā dzīvokļu un biroju īres nams.
     Latvijas Brāļu draudzes misija, kura ir statūtos un starptautiski atzīta vēsturiskās Latvijas Brāļu draudzes kustības tiešā turpinātāja, tika dibināta tikai 2001. gadā. Attīstoties darbībai, ar laiku loģiski izrietēja jautājums par vēsturiskā dievnama izmantošanu atbilstoši tā mērķim, kas Brāļu draudzes darbību ļautu attīstīt kvalitatīvi jaunā līmenī. Šajā sakarā Latvijas Brāļu draudzes pārstāvji ir vairākkārtīgi tikušies baznīcas vadītājiem, lai rastu iespēju Kalēju ielas saiešanas namu izmantot atbilstoši tā mērķim – sludināt Dieva valstību.
     Tā kā nekas neliecināja, ka baznīcas vadītāji no ieceres īpašumu pārdot būtu gatavi atteikties un pārrunāt jelkādu alternatīvu, ir skaidrs, ka darījuma rezultātā vēsturiskais nams latviešu Brāļu draudzes kustībai, un visticamāk, arī kristīgiem mērķiem būs zudis neatgriezeniski. Tajā pašā laikā, 2008. gadā, pati baznīca pieteica prasību tiesā par Rīgas Dzemdību namu. Tas arī Latvijas Brāļu draudzes pārstāvjus, nesaskatot citu iespēju, sava vēsturiskā īpašuma lietā mudināja darīt to pašu.
     2009. gadā tiesa pieņēma lietu iztiesāšanai. Skaidrs, ka izredzes uzvarēt tiesā ir gaužām niecīgas, bet gan morāli, gan tiesiski Latvijas Brāļu draudzes misijas prasība ir pamatota. Un pastāv arī tāda lieta kā sirdsapziņa, kas, iespējams, neļaus vēlāk saldi gulēt, zinot, ka netika izdarīts viss iespējamais. Protams, tiesvedība ir dārgs un nepatīkams process, bet citas alternatīvas nav.
     Lai apliecinātu savu lojalitāti baznīcai un labo gribu, to pamatojot ar vēsturisku pētījumu par Latvijas Brāļu draudzi, jau pēc tiesvedības sākuma šo rindu autors 2010. gada pavasarī tikās ar luterāņu bīskapu kolēģiju – četriem baznīcas vadītājiem, pierādot prasības pamatotību un meklējot eventuālu sadarbības modeli. Arī šoreiz kolēģija pakļāvās arhibīskapa viedoklim un lēmumu – vēsturisko Brāļu draudzes saiešanas namu pārdot – nemainīja.
     Nesen ar lielu publicitāti un visaugstākā valstiskā līmeņa reprezentāciju Vecrīgā tika atklāta izremontētā ebreju sinagoga. Sinagoga tulkojumā no ebreju valodas nozīmē saiešana. Latviešu tautai arī saiešanas ir svētvietas. Pirms komunistu okupācijas centrālais saiešanas nams atradās Rīgā. Paši latvieši savus garīgos svētumus akli izmaina pret nejūtīgām naudas vienībām. 
     Bet lai nu kā būtu, tiesa ir paredzēta 2011. gadā. Varbūt tomēr vēl ir kāds risinājums…
     ***
     Bet nu par nākotni.
     Ne tik sen kāds jauns vēstures doktorantūras students, kopumā analizējot modernā laikmeta Latviju un tās mūsdienu bieži vien nožēlojamo attīstību, izteica vienkāršu domu. Savā vienkāršībā tā bija tik skaidra, ka lika aizdomāties.
     Proti, Latvija ir pazaudējusi savu ceļu. Nevis vienkārši kļūdījusies vai paklupusi kādā situācijā, bet principiāli ir pazaudējusi garīgo orientāciju, nācijas veselīgas attīstības esenci. Savs patiesais ceļš ir zaudēts, un tas, pa kuru šobrīd mocīdamies ejam, nekādi nav dēvējams par laimes, svētības un labklājības ceļu. Diemžēl par to liecina 21. gadsimta sākuma rūgtie augļi un nācijas demogrāfiskā degradācija.
     Vai Latvijā latviešu tautai nav cita ceļa?
     Brāļu draudzes sadraudzības kopība latviešiem ilgstoši bija svētības avots un ceļš, kas nesis izcilus augļus. Latviešiem atkal ir jāatrod savas svētības spēka saknes. Tas iespējams vien ar Visuvarenā Dieva gādību un svētību, ka tautas sirdī atmirdz Dieva Gars.
     Kā Dziesmu svētkos dziedam, ka “tautas dēliem ir jāuzmin senaizmirstais dārgums” (svētības un tuvākmīlestības kods katrā atsevišķā cilvēka dvēselē), lai augšāmceltos gaismas pils – Latvija – Dieva gaismas pils, Viņam par godu un pasaulei par liecību. Cilvēku dvēseles šajā pilī būs dzīvi un svēti akmeņi.
     Latvija primāri ir garīga, garīgs lielums.
     Dod, Dievs, garīgu atmošanos un jaunu dzīvības spēku mūsu nogurušajai zemei no šī laika un mūžīgi!


 

   

Ziedojumi  

Sabiedriskā labuma organizācija

Brāļu draudzes misija

Swedbank

LV58HABA0551000861497

   
© Brāļu draudzes misija