19. gadsimts

Detaļas
Kategorija: 19. gadsimts
Parādīts Ceturtdiena, 22 Septembris 2011 08:25
Autors Gundars
Skatīts: 3448

 

Latviešu tautas izšķirōšo pārmaiņu 19. gs. iesāka hernhūtiešu rīkotie Kauguru nemieri. 1817. gadā ķeizrs Aleksandrs I izdod „Žēlastības vēstuli”, kurā Brāļu draudze Krievijas impērijā iegūst legālu statusu. Sākās Brāļu draudzes otrie „ziedu laiki”, tagadējās Vidzemes un Igaunijas teritorijā sasniedzot 100 tūkstošus kustības dalībnieku. Tas patiesi ir iespaidīgs skaits, ko nevarēja nepamanīt nedz impērijas galvaspilsētā Pēterburgā, nedz jo īpaši vietējā vācu tā sauktā bruņniecība. 1819. Vidzemē formāli atceļ dzimtbūšanu. Iegūstot pārvietošanās brīvību kā identifikācijas zīmi latviešu zemniekiem dod arī uzvārdus. To protams dara kungi. Sākas, līdz pat Latvijas valsts izveidošanai, ilgstoša mūsu tēvu cīņa par savām cilvēktiesībām, jo vācieši it sīksti cīnijās par savām kungu kārtas privilēģijām.

°


19.gs mūsu zemes dominantes ir divi lieli pretspēki – cariskā valdība un baltvācu muižniecība. Latviskā lieta koncentrējās Brāļu draudzēs. Vācietības stingrais bastions ir luteriskā baznīca, krievu impērijas ideoloģiskais ierocis ir pareizticība. Un diemžēl, risinot šīs pasaules, vairāk vai mazāk, taisnīga iekārtojuma lietas, tiek ekspluatētas reliģiskās institūcijas un valkāts Dieva vārds. Tas ir dziļi amorāli, bet tāda nu šī grēcīgā pasaule ir.

Muižniecība panāk, ka 1834. gadā latviešu Brāļu draudzei tiek uzlikti tādi ierobežojumi, ka tai praktiski ir jāiznīkst, tomēr tā pieņemas arvien spēkā. Latvieši visējādi cīnās par savām tiesībām. Pirmas latvietis, kas tiesā ir uzvarējis vācu baronu ir leģendārais Aumanis Anžs no Dzērbenes kam M.Kaudzīte savā drāmatā „Brāļu draudze Vidzemē” atvēl vairākas lappuses.

Cīņa patiesi ir nikna, jo latvieši apzinās savu pieaugošo spēku. Luteriskās baznīcas vāciskā konsistorija liek mācītājiem no kanceles dažādi nosodīt un nomelnot šo latviešu kustību, pat iesvētes mācībā tam tiek atvēlētas nodarbības. Rezultāts ir tāds par ko skumst arī M.Kaudzīte pieminētajā grāmatā, ka jauniešu vecvecāku sirdslolotā Brāļu draudze tiek vācu mācītāju zākāta, bet baznīca stāv kā vāciskās kundzības simbols un citadele, un beigās jaunietis vairs nekur neiet pie Dieva. Vai te nav sēta nezāles sēkla vēlākām ateistiskām sociāldemokrātu idejām, kas tik ļoti postījušas latviešu gara dzīvi.

Cīņas karstumā nīdējot latviešu Brāļu draudzi, luteriskā baznīca palaida garām brīdi, kad 1845.gadā impēriskā politika sāka pārvilt luterāņus pareizticībā. Kad atjēdzās luteriskā baznīca jau bija zaudējusi 120 tk. dvēseļu.  Tad konsistorija pēc palīga vērsās pie vakar apkarotās latviešu Brāļu draudzes, jo tā latviešu vidē bija augstākā garīgā autoritāte. Brāļu draudze nolēma, ja kāds tikai pierakstījies pāriešanai pareizticībā, tas no Brāļu draudzes izslēdzams. Un rezultāts ir tāds, ka Brāļu draudžu novados jūs neatradīsiet ortodoksās baznīcas, par spīti tam, ka pravoslavizācija un rusifikācija bija gadu desmitiem ilgstoša impērijas iekšpolitika.

50 -to gadu otrā puē starp Brāļu draudz un luterisko baznīcu bija sarunas par līdzvērtīgu savstarpēju attiecību izveidošanu, taču vācu politisko viltību un intrigu pieredze guva virsroku, kā rezultātā latviešu Brāļu draudze guva noliegumu un smagu triecienu. Bet pa šo laiku latvieši jau bija iekarojuši plašākas cilvēktiesības, attīstijās kapitālisms un ražošana, auga pilsētas un pavērās jaunas pašapliecināšanās iespējas.

Brāļu draudze protams turpināja darboties. 20.gs sākumā saiešanas arvien notika teju pusotrā simtā saaiešanu namos. Arī Rīgā no laukiem ienākušie latviešu hernhūtieši dibināja savu saiešanu, tās darbībā piedalījās arī slavenais latviešu uzņēmējs Augusts Dombrovskis.   

Tā nemitīgās vajaāšanās un apspiešanā izauga Brāļu draudzes slavenā vēsture. Latviešiem Brāļu draudze kļuva ne vien ticības, bet visdažādāko dzīves jomu virzītāja un noteicēja. Brāļu draudze kļuva par to pamatu no kura ir audzis tas, ko saucam par latvisko mentalitāti, identitāti. Pasacīsim Brāļu draudzei paldies par Dziesmu svētkiem, mūsu ziedu mīlestību, kapu svētkiem un, jo daudzām citām, tautas dvēselē skaistām lietām.  Ar Brāļu draudzi saistās tādi vārdi kā Ķikulis, Cimze, brāļi Kaudzītes, Vītols, Poruks, Neikens, Skalbe, Gopers     un daudzi citi mums būtiski vārdi. Kā dziļas cieņas apliecinājums ir jāsprot fakts, ka līdz Brāļu draudzes likvidēšanai, drīz pēc 2 Pasaules kara, tās goda vadītāji bija abi Latvijas evaņģeliski luteriskās baznīcas bīskapi Irbe un Grīnbergs.

 

Kas bija Brāļu draudzes panākumu un uzvaras gājuma noslēpums?


Jā, protams spēks, kas raksturo katru atmodu – grēknožēlas un piedošanas piedzīvojums, atjaunota ticība un mīlestība, Dieva žēlastības un klātbūtnes pārliecība.

Tomēr vienu lietu, kur Brāļu draudze rada spēku, gribas uzsvērt īpaši, un tas ir kopības un sadraudzības gars. Kopība veidojās caur un ap Jēzu Kristu. Ar patiesu līdzpārdzīvojumu raugoties Pestītāja, vai kā torez mēdza teikt, lielā Sāpju Vīra, netaisnajām ciešanām, latvieši tajās saskatija līdzību ar saviem likteņiem. Tādā veidā Kristus kļuva par „savējo” it visā, priekos, bēdās.  Pasaules izpratne un skaidrā bērna ticība atklājās latviešu Brāļu draudzes pirmo ziedu laiku  iemīļotākjās dziesmās „Nāc, Tu, latvju Pestītājs”, „ Nāciet kopā bēdu ļaudis” u.c. Viņš kā brālis un draugs ienāca latviešu sirdīs, attiecībās vienam ar otru, un pasauli.

Bībēlē ir sacīts,”kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” (Mat. ev. 18;20). Brāļu draudze piedzīvoja un atklāja šo Dieva sadraudzības noslēpumu.

Cilvēks Dievu sastop divējadi. Dievnamā, altāra svētuma gaismā – individuāli, ļoti personīgi - es un Viņš. Un Dievu cilvēks piedzīvo sadraudzībā ar citiem cilvēkiem. Bet ārēja svētulība un liekuļošana tur neder. Tam ir jānotiek  patiesi. Jā, un tikai tad mēs atklājam, kā Dievs nāk un uzrunā caur otra cilvēka smaidu, sarunu, acu skatienu, mīļu vārdu, kopīgu dziesmu. Šādā saiešanā mēs mācamies, it kā ar Dieva acīm, sirsnīgā mīlestībā, iecietībā raudzīties vienam uz otru, apjaust, ka viņš patiesi ir mans tuvākais.

Tiešām lielu svētības noslēpumu mēs glabājam savās dvēselēs, kas atklājās sirdis savienojot skaistākajā, kas viņās atrodams. Pats Dievs tās savieno ar mīlestības saitēm. Un, kad cilvēku dvēseles ir saistītas ar mīlestības vienotību, un visi kopā ar Dieva Dēlu, tad tā patiesi ir viena saime un draudze, Viņa bērni, ģimene, draudze. Šo iepriecu  Dievs dāvinājis un ļāvis piedzīvot latviešu Brāļu draudzē. Vienkāršā ticībā un neliekuļotā mīlestībā pulcējoties, vienkārši priecāties par to, ka Kristus ir kopā ar saviem bērniem, kā pirmais starp brāļiem un māsām.

Tur apsolījums piepildās. Tur ir arī spēks. Dieva spēks, kas varenāks par visu pasaulīgo un ienāk pazemīgā cilvēka un tautas dvēselē.

Tā bija un arī būs latviešu tautas slavas dziesma un apliecība savam Visuvarenajam Dievam!