Mums pieder pagātne - mums pieder nākotne

http://braludraudze.lndb.lv/lv/

Brāļu draudze

Īss ieskats Latvijas Brāļu draudzes dzīvē

Detaļas

Īss ieskats Latvijas Brāļu draudzes dzīvē

Latviešiem Brāļu draudze ir turama svētā un goda pilnā piemiņā. Īsos vārdos nevar  pateikt visu nozīmīgo, ko tā ir nesusi un dāvājusi mūsu tautai. Tas ir grandiozs notikums, apvērsums, kad latviešu tauta pirmo reizi labprātīgi pieņem kristīgo ticību. Tā ir latviešu mošanās un sākums gaismas kustībai, kas nesusi daudz svētības latviešu tautai un vainagojusi ar savas valsts izveidošanu.

1739.gada Brāļu draudzes atmoda un tās tālākais gājums ir Dieva Svētā Gara dzīvības pieskāriens mūsu tautai. Brāļu draudze bija Dieva labās vēsts, piedošanas, spēka un mīlestības ceļš, kurā no pasaules neievērotas un nicinātas kalpu tautas izveidojās skaista nācija un valsts. Tā ir mūsu apliecība dzīvajam Dievam un ir patiess brīnums pasules acīs.

Mūsdianu latvietis šo vēsturi zin maz. Kāpēc tā? Ir virkne iemeslu, bet galvenais - pašiem latviešiem, brīviem no svešu varu žņaugiem, savu vēsturi rakstīt ir bijis maz laika –  tikai daži gadu desmiti.

Latviešiem Brāļu draudze nozīmē to pašu, ko Vecās derības tautai iziešana no Ēģiptes verdzības. Kā ebrejiem, tā latviešiem tā ir Dieva svētība un Viņa gara vadība, kas uzlūko vergu tautu, dāvā un vada uz apsolīto, brīvas tautas, zemi. Vergs top par brīvu cilvēku.

Tumsa


Kā tas notika?
18.gadsimta sākums. Ziemeļu karš, slimības un bads izkāvis turpat divas trešdaļas tautas. Uz palikušo latviešu pleciem gulstas zemes atjaunošana. Viņi ir vācu muižnieku īpašums, muižas manta.Viņus drīkst pirkt un pārdot, mainīt, nospēlēt kārtīs. Tā arī notiek. Valda reāla verdzība. Latvieši, kā cilvēki, kādu maz interesēja, darbaspēks, apkalpojošā tauta. Karjeras augstākai punts – muižas kučiera buka. Diemžēl vergā veidojas verga dvēsele. Latviešus raksturo zema tikumība – dzeršana, zagšana, izlaidība. Valda māņticība un garīga tumsība. Neskatoties uz kristīgās baznīcas 500 gadu ilgo klātbūtni, viņi joprojām  kalpo savām senču neskaitāmām dievībām. Latviešu acīs kristīgā ticība ir vāciešu ticība, tā ir vācu baznīca, un Kristus ir vācu Dievs, un latviešiem ar Viņu, un Viņam gar latviešiem, ir maz daļas. Kristus ir svešinieks latviešu gara dzīvei. Gadusimtos nostiprinātās netaisnības dēļ, kalpu tautas acīs, viss vāciskais ir ļaunums. Kopīgais divām, līdzās dzīvojošām, kalpu un kungu tautām, ir tikai, savstarpēja nepatika un naids. Nepievilcīgs, lai neteiktu bezcerīgs,
 tautas dzīves tēlojums!

Taču Dievs neatstāj savu tautu! 1729. gadā uz Latvijā nonāk Kristus evaņģelijam  dedzīgi un patiesi kalpi. Tie ir Hernhūtes (Saksijā) Brāļu draudzes sūtņi. Viņi iepazītās ar zemi, cilvēkiem un viņu ticības dzīvi. Atklājumi ir bēdīgi, proti, ka latvieši dzīvo neizprotot Dieva pestīšanas vēsti. Tiek nolemts, ka jāmeklē ceļš kā  latviešus pievest pie Dieva Dēla - Jēzus Kristus.  Hernhūtes brāļi ir vienkārši cilvēki, amatnieki, tātad latviešiem tuvāki, „pieņemamāki”. Viņi kopā ar latviešiem strādā smago muižas darbu, mācās latviešu valodu, lūdz Dievu atvērt ceļu pie latviešu dvēselēm. Pacietīgi un pazemīgi viņi stāsta par Pestītāja krusta ciešanām un mīlestību uz visiem cilvēkiem. Šī vēsts atrod ceļu arī uz dažu labu vietējā muižnieka sirdi, kas tad arī atbalsta Brāļu draudzes kalpošanu.

Vārds


Pēc desmit gadiem nāk arī augļi. Un, patiesībā, visa atslēga, spēka kodols bija vienā teikumā, vienā domā.
1739. gada Vasarassvētkos Valmierā sākās varena atmoda, kas īsā laikā izmainīja visu tautu. Laikabiedru liecībās lasām, ka, jo „daudzas dvēseles tiek modinātas”, ”visa zeme” raud par saviem grēkiem, cilvēki cits citam lūdz piedošanu, atdod nozagtās mantas, mitējās dzeršana un izlaidība, apmeklētāju trūkuma dēļ slēdz krogus. Ar laiku pat jāslēdz cietumus, jo tie stāv tukši. Arī bērnu vidū sākās atmoda. Latviešu zemnieki pulcējās saiešanās, vēlāk arī saiešanu namos, un teic Trīsvienīgo Dievu.

Kas gan bija šis hernhūtiešu paustais vārds, domas kodols, kurā bija tik milzīgs spēks! Mums šodien tas ir ļoti vienkāršs un pašsaprotams. Bet toreiz tas izskanēja pirmo reizi, kā jaunums, kā atklāsme – „ Jēzus Kristus ir arī latviešu Pestītājs”.  Jēzus Kristus krusta nāvē gājis, cietis un miris un augšāmcēlies arī par latviešu grēkiem. Arī latvieši ir Dieva mīļota un izredzēta tauta. Jā, pasaule gan sadala izredzētajos un aizmirstajos, un latvieši ir viszemākā vietā.  Bet Jēzus Kristus pats līdz mielēm un nāvei ir izbaudijis pasaules netaisnību un mīl pasaules atstumtos. Caur savu Dēlu Dievs atklāj, ka Viņš ļoti mīl latviešus, ka arī mēs esam Viņa bērni, Viņa izredzēta tauta. Dieva priekšā visi cilvēki, visas tautas ir vienādi!

Tā bija grandioza atklāsme, kas līdz ar to nesa atmodu, neapšaubāmi, viena no lielākajām Eiropas vēsturē.
Lielā Brāļu draudzes atmoda ir lūzuma punkts mūsu tautas likteņgaitā. 1742.gadā izveidojās pirmās četras Brāļu draudžu saiešanas - vēsturē pirmās pašu latviešu organizācijas. Tā ir dvēseles mošanās ceļam uz patstāvību, brīvību, sadraudzību, tuvākmīlestību, bet, galvenais, uz  visas svētības avotu  – caur Jēzu Kristu uz Visuvareno Dievu.

Svētība


Tā sākās Brāļu draudzes bagātā vēsture. Neskatoties uz nemitīgu pretdarbību un pat vajāšanām, vairāk kā simts gadus tā bija latviešu galvenā organizācija.  Latviešiem Brāļu draudze kļuva ne vien ticības, bet visdažādāko dzīves jomu virzītāja un noteicēja. Brāļu draudze kļuva par to pamatu no kura ir audzis tas, ko saucam par latvisko mentalitāti, identitāti. Sacīsim Brāļu draudzei paldies par Dziesmu svētkiem, mūsu ziedu mīlestību, kapu svētkiem un, jo daudzām citām, tautas dvēselē skaistām lietām.  Ar Brāļu draudzi saistās tādi vārdi kā Ķikulis, Cimze, brāļi Kaudzītes, Vītols, Poruks, Skalbe, un daudzi citi mums būtiski vārdi. Kā dziļas cieņas apliecinājums ir jāsprot fakts, ka līdz Brāļu draudzes likvidēšanai, drīz pēc 2 Pasaules kara, tās goda vadītājs bija Latvijas evaņģeliski luteriskās baznīcas arhibīskaps.

Kas bija Brāļu draudzes panākumu un uzvaras gājuma noslēpums?
Jā, protams spēks, kas raksturo katru atmodu – grēknožēlas un piedošanas piedzīvojums, atjaunota ticība un mīlestība, Dieva žēlastības un klātbūtnes pārliecība.
Tomēr vienu lietu, kur Brāļu draudze rada spēku, gribas uzsvērt īpaši, un tas ir kopības un sadraudzības gars. Kopība veidojās caur un ap Jēzu Kristu. Ar patiesu līdzpārdzīvojumu raugoties Pestītāja, vai kā torez mēdza teikt, lielā Sāpju Vīra, netaisnajām ciešanām, latvieši tajās saskatija līdzību ar saviem likteņiem. Tādā veidā Kristus kļuva par „savējo” it visā, priekos, bēdās.  Pasaules izpratne un skaidrā bērna ticība atklājās latviešu Brāļu draudzes pirmo ziedu laiku  iemīļotākjās dziesmās „Nāc, Tu, latvju Pestītājs”, „ Nāciet kopā bēdu ļaudis” u.c. Viņš kā brālis un draugs ienāca latviešu sirdīs, attiecībās vienam ar otru, un pasauli.

Noslēpums


Bībēlē ir sacīts,”kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” (Mat. ev. 18;20). Brāļu draudze piedzīvoja un atklāja šo Dieva noslēpumu.
Cilvēks Dievu sastop divējadi. Dievnamā, altāra svētuma gaismā – individuāli, ļoti personīgi - es un Viņš. Un Dievu cilvēks piedzīvo sadraudzībā ar citiem cilvēkiem. Bet ārēja svētulība un liekuļošana tur neder. Tam ir jānotiek  patiesi. Jā, tad mēs atklājam, ka Dievs nāk caur otra cilvēka smaidu, sarunu, acu skatienu, mīļu vārdu, kopīgu dziesmu. Šādā saiešanā mēs mācamies, it kā ar Dieva acīm, sirsnīgā mīlestībā, iecietībā raudzīties vienam uz otru, apjaust, ka viņš patiesi ir mans tuvākais.
Tiešām lielu svētības noslēpumu mēs glabājam savās dvēselēs. Šis noslēpums atklājās sirdis savienojot skaistākajā, kas viņās atrodams. Dievs tās savieno ar mīlestības saitēm. Un, kad cilvēku dvēseles ir saistītas ar mīlestības vienotību, un visi kopā ar Dieva Dēlu, tad tā patiesi ir viena saime un draudze, Viņa bērni, ģimene. Dievs ir miers, patiesība, mīlestība, gaisma, spēks. Šo iepriecu  Dievs dāvina un ļauj piedzīvot, kad vienkāršā ticībā un neliekuļotā mīlestībā Viņa vārdā sapulcējamies. Mēs mācamies vienkārši priecāties par to, ka Kristus ir kopā ar saviem bērniem,  pirmais starp līdzīgiem. Tur apsolījums piepildās. Tur ir arī spēks. Dieva spēks, kas varenāks par visu un nāk pazemīgā cilvēka dvēselē. Tā bija un arī būs latviešu tautas slavas dziesma un apliecība savam Visuvarenajam Dievam!

21.gadsimts


Ko Brāļu draudzes vēsture nozīmē, un kāda tai ir vieta mūsdienu Latvijā?
Pirmkārt, Dievs nekad nekopē, Viņš visu dara no jauna. Tas nozīmē, ka mums nevajag krist valdzinājumā un kaut ko ārēji atdarināt. Tas jau iesākumā ir lemts neveiksmei. Vispirms mums ir jāmeklē veidu kā pašiem būt Kristus sadraudzībā, pēc tam - ceļš, kā tajā  aicināt mūsu laikabiedrus.

Pravietis saka:”...izpētiet, kurš senlaikos ir bijis svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei.” (Jer.6;16).  Pasaule mainās, attīstās, bet cilvēka dvēsele nemainās. Ko cilvēka sirds alka pirms tūkstoš un simts gadiem, to tā vēlas tagad – sirsnību, mīlestību un sadraudzību.

   
© Brāļu draudzes misija